Vakcīnas izraisīti veselības traucējumi.

 

1. Ar ko covid vakcīna nelabvēlīgi atšķiras no citām vakcīnām?

2. Vakcīnas reģistrācijā uzrādīto vakcīnas izplatības audos un toksiskuma pētījumu apkopojums.

Pētījumi, kas liecina, ka vakcīna reizēm toksiski iedarbojas 6 mēnešus un ilgāk.

Eiropas zāļu aģentūras vakcīnas vērtējums.

2.1. Kur organismā nonāk vakcīna?

2.2. Kādas izmaiņas analīzēs izraisa vakcīnas toksiskā iedarbība?

2.3. Par ko liecina zemāka dzimstība un izmaiņas žurku embriju kaulos pēc vakcinācijas?

3. Kādi ir pēcvakcinācijas sindroma simptomi?

Kādas biežākās sūdzības rada covid vakcīnas izraisītie veselības traucējumi?

3.1. Vakcīnācijas izraisīts miokardīts.

3.2. Vēlīni vakcīnas izraisīti vairogdziedzera darbības traucējumi.

4. Vakcīnas izraisīti veselības traucējumi Latvijā ir daudzkārt lielākam cilvēku skaitam nekā šobrīd uzrāda ZVA.

4.1. Latvijā katrs tūkstošais darbspējīgā vecumā vakcinētais pret covid pāragri mirst 70 dienu laikā pēc vakcinācijas. Lielākajai daļai no mirušajiem nāves cēlonis nav pienācīgi izmeklēts.

4.2.Kāpēc vakcīna nedrīkst radīt veselības traucējumus?

Veseli bērni un veseli pieaugušie darbspējīgā vecumā nav riska grupa

5.Vakcīnu blakusparādību reģistrācijas datu bāze VAERS [Vaccine Adverse Event Reporting System] nedarbojas pārslodzes dēļ.

 

 

1.Ar ko covid vakcīna nelabvēlīgi atšķiras no citām vakcīnām?

Kāpēc Latvijā par veselības traucējumiem pēc covid vakcīnām ir 3500 ziņojumi tanī pat laikā, kad par visām pārējām vakcīnām kopā 15?

 

Covid vakcīnās tika izmēģināts jauns veids, kā, pielietojot gēnu inženierijas metodes, mēģināt panākt neuzņēmību pret covid.

Līdz šim lietotajās vakcīnās organismā tika ievadīts neliels, nomērīts kaitīgās vielas daudzums, pret kuru organisms izstrādāja neuzņēmību jeb imunitāti. Kaitīgā viela tika ņemta tik maz, ka vairums cilvēku spēja to bez veselības traucējumiem padarīt nekaitīgu un izstrādāt pretvielas.

Covid vakcīnas, turpretī, cilvēka organismā ievada nevis noteiktu kaitīgās vielas daudzumu, bet gēnu inženierijas metodēm modificētu vīrusa toksīna ražošanas instrukciju, ribonukleīnskābi,[mRNS], kas iekļūstot organisma šūnās liek tām ražot kaitīgo vielu. Vakcīna pēc ievadīšanas izplatās visā organismā.

Kopā ar kaitīgās vielas ražošanas instrukciju tiek ievadītas palīgvielas, kas organismā pastiprina paša organisma imūnās aizsardzības reakcijas, kas atsevišķiem cilvēkiem rada autoagresiju pret paša organisma veselajiem audiem un šūnām.

Daļai cilvēku, kas pirms vakcinācijas bija pilnīgi veseli, organisms kaitīgo vielu saražo pārmērīgi, vai ilgstoši to nepārtrauc ražot.

Daļai cilvēku ievadītās vielas, kas pastiprina imūnās aizsardzības reakcijas, liek pašam organismam uzbrukt gan ievadītās ģenētiski modificētās RNS instrukcijas saražojajai kaitīgajai vielai, gan vakcīnas modificētajām, kaitīgo vielu ražojošām paša organisma šūnām, gan paša organisma šūnām, kurām kaitīgā viela ir piesaistījusies, gan arī organisma veselajiem audiem, kas imunoloģiski ir līdzīgi šūnām, kurās notiek kaitīgo vielu ražošana.

Organisma galētājšūnas uzbrūk gan muskuļu, nervu, aknu, liesas un dzimum šūnām kurās vakcīnai nokļūstot ar asinsriti, ja tajās notiek kaitīgo vielu ražošana, gan atsevišķos gadījumos cilvēkiem, kas citādi ir pilnīgi veseli, arī veselajām muskuļu, nervu, aknu, liesas un dzimum šūnām, kas ķīmiski un imunoloģiski ir līdzīgas vakcīnas modificētajām šūnām, kas ražo kaitīgās vielas.

Vissmagākās blakusparādības rodas, ja kaitīgā viela ir piesaistījusies nervu audiem, vai rodas plašs iekaisums un pastiprināta asins recēšana sīkajos asinsvados, jo iekaisums un bojājums nervu sistēmā un asins recekļi sīkajos asinsvados rada smagus cilvēka orgānu darbības traucējumus. Orgāni apskatoties ultraskaņā, magnētiskajā rezonansē vai rentgenā izskatās veseli, bet tie nedarbojas pareizi un to šūnas iet bojā.

Covid akcīnas vērtēja paātrināti, 15 gadus ilgu vakcīnas pētījumu veicot 9 mēnešos, atsevišķus pētījumus neveicot, vai iegūstot mazāk datus kā parasti un tās tika apstiprinātas ar nosacījumu, ka pētīšana turpināsies.

Visi saistībā ar vakcīnas apstiprināšanu publiskotie fakti par vakcīnas izplatību audos un toksisku ietekmi uz organismu ir iegūti pētījumos ar žurkām.

Novērotās novirzes žurku organismos skaidro cēloņus vakcīnas izraisītajiem daudzveidīgajiem veselības traucējumiem vakcinētajiem cilvēkiem.

 

2. Vakcīnas reģistrācijā uzrādīto vakcīnas izplatības audos un toksiskuma pētījumu apkopojums.

 

 

Vakcīnas izplatības audos un toksiskuma pētījumi cilvēkiem netika veikti.

Pētījumos uz nelielu žurku daudzumu noskaidrojās, ka ievadot zemāko pētīto devu, 9 mikrogramus, vakcīnas sastāvdaļas izplatījās un bija nosakāmas visā organismā, ieskaitot smadzenēs [šķērsojot hematoencefālisko barjeru] un sēkliniekos.

Vakcīna nonākot audos izraisīja imunoloģisku audu iekaisumu, šūnu bojājumu līdz pat nekrozei, apoptozei un pastiprinātu asins recēšanu.

Vakcīnas radītas pārmaiņas smadzenēs izskaidro galvassāpes, apgrūtinātu domāšanu, jušanas un citus neiroloģiskus traucējumus pēc vakcinācijas. Skatiet 3. atbildē apkopotos pēcvakcinācijas sindroma simptomus.

Vakcinācija rada izmaiņas iekšējos orgānos, limfmezglos, liesā, virsnierēs, timusā, aknās un muskuļos.

Tam, ka vakcīna rada redzamas izmaiņas virsnierēs ir īpaša nozīme, jo virsnieres cilvēkam palīdz pārvarēt stresu un šoku.

Virsnieru darbības traucējumi vājina cilvēka izdzīvošanu saslimstot vai traumas gadījumā.

Liesa, apzarņa limfmezgli un aizkrūts dziedzeris timus nodrošina imunitāti organismā. Šūnu sastāva izmaiņas un apoptoze šajos orgānos vājina organisma spēju pretoties audzējiem un infekcijām.

Aknas ir svarīgākais organisma vielmaiņu uzturošais orgāns. Izmaiņas aknās pasliktina vielmaiņu visā organismā.

Novērotie koagulācijas traucējumi ar tieksmi uz trombozi ir īpaši svarīgi. Mikrotrombi izskaidro sāpes un orgānu darbības traucējumus pēc vakcinācijas.

Pēkšņa sejas paralīze, jušanas traucējumi kādā ķermeņa daļā, vēdersāpes, neregulāra zarnu darbība, pastiprināta menstruālā asiņošana ir simptomi, kuru cēlonis, visdrīzāk, ir vakcīnas izraisīti mikrotrombi vai iekaisums nervu sistēmā.

Pētījumi ar grūsnām žurkām atsevišķiem žurkulēniem uzrādīja novirzes kaulos. Novirzes kaulos ir jūtīgs ievadītās vielas kaitīguma rādītājs.

Vakcīnu saņēmušo žurku grupā novērots par desmitdaļu mazāks kopējo dzimušo žurkulēnu skaits, salīdzinot ar kontroles grupu, kam vakcīnas vietā potēja sālsūdeni. Tas arī ir jūtīgs rādītājs vakcīnas kaitīgumam uz augli.

Žurkām vakcīnas ietekmes pētījumi netika veikti grūtniecības sākumā, kad vakcīnas sastāvdaļas visvairāk toksiski ietekmē augli, lai nepieļautu tiešu vakcīnas sastāvdaļu kaitīgu ietekmi uz žurku embriju attīstību.

Vakcinācijas padomes locekļi Latvijā, turpetī, grūtniecēm iesaka vakcinēties jebkurā grūtniecības mēnesī, bez ierobežojumiem.

 Grūtniecības laikā risks iegūt veselības traucējumus no vakcīnas pieaug, jo augļa šūnas strauji dalās, tāpēc ir īpaši jūtīgas pret jebkuru kaitīgu ietekmi. Tāpēc pētījumos vakcīna žurkām netika potēta grūtniecības sākumā, kad orgānu aizmetņi rodas kā dažu šūnu grupa, kuras sabojājot tiek traucēta visa tālākā attīstība. Pat vitamīni un minerālvielas, ja tiek pārsniegtas to devas, var kaitēt. Vakcinācija nedrīkst būt pienākums un pirms vakcinācijas ir jāinformē gan par ieguvumiem, gan riskiem.

Skatiet arī http://www.bernuarsts.lv/zales-jaunas-tehnologijas-razosana-grutnieciba-un-garigi-traucejumi/

 

Vakcinācija žurkām izrasa šādas novirzes analīzēs:

 

Vidējā retikulocītu skaita samazināšanās un eritrocītu atšķirīgu izmēru [RDW] palielināšanās.

eritrocītu masas (eritrocītu, hemoglobīna un/vai hematokrīta) samazināšanās

izmaiņas citokīnu daudzumā, ieskaitot IFN-γ izraisītu proteīnu-10, monocītu ķīmijatraktantu proteīnu un makrofāgu iekaisuma proteīnu 1 α,

limfocītu skaita samazināšanos (līdz vairāk nekā 4 reizēm salīdzinājumā ar kontroles grupām) limfoīdo šūnu skaita samazināšanos un/vai limfocītu šūnu nekrozi[apoptozi] liesā (periarteriolārais apvalks), apzarņa limfmezglos (parakortekss) un aizkrūts dziedzerī (korteksīns).

liesas izmaiņas un/vai liesas toksisks bojājums. Šīs izmaiņas bija no splenomegālijas (būtisks svara pieaugums bieži tika novērots visās testa izstrādājumu grupās), periarteriolārā limfoīdā apvalka šūnu skaita samazināšanās, makrofāgu šūnu skaita palielināšanās, neitrofilā infiltrācija pulpā, limfocītu šūnu nekroze [apoptoze] liesā (periarteriolārais apvalks) un pastiprināta ekstramedulārā hematopoēze.

balto asins šūnu, neitrofilu skaita palielināšanos

koagulācijas izmaiņas ietvēra aktivētā daļējā tromboplastīna laika (APTT, līdz ~30%) un fibrinogēna (līdz ~2,5 reizēm) palielināšanos

ievērojams kālija līmeņa pieaugums plazmā (līdz 20%) [kālijs pastiprināti atbrīvojas, ja šūnas iet bojā]

eozinofilu skaita pieaugums (līdz 6,5 reizēm, salīdzinot ar kontroles grupām). LNP-mRNS pētījumos novērotais absolūtais eozinofilu skaits sasniedza vērtības, kuras pacientiem varētu klasificēt kā eozinofiliju: cilvēkiem eozinofilija sākas, kad absolūtais EOS skaits pārsniedz 450-500 šūnu µL-1

klīniskās ķīmijas izmaiņas ietvēra albumīna samazināšanos, globulīna palielināšanos un atbilstošu albumīna/globulīna attiecības samazināšanos.

aknu izmaiņas (palielināts aknu svars, hepatocītu vakuolācija, Kupfera šūnu hipertrofija, centrilobulāra deģenerācija, ko raksturo jauktu iekaisuma šūnu klātbūtne sinusoīdos ar atsevišķu šūnu nekrozi vai hepatocītu deģenerāciju) un atbilstošas izmaiņas klīniskajā ķīmijā ( statistiski nozīmīga ASAT, sārmainās fosfatāzes, triglicerīdu, holesterīna, bilirubīna, urīnvielas slāpekļa līmeņa paaugstināšanās)

Reģistrācijai veiktajos pētījumos žurkām novirzes analīzēs vairumā gadījumu pārgāja vai mainījās 2 nedēļu laikā, tāpēc kļūdaini tika uzskatītas par nesvarīgām.

Pētījumi, kas liecina, ka vakcīna reizēm toksiski iedarbojas 6 mēnešus un ilgāk.

Rezultāti: specifiskais PP-Spike fragments tika atrasts 50% analizēto bioloģisko paraugu, un tā klātbūtne nebija atkarīga no SARS-CoV-2 IgG antivielu titra. Minimālais un maksimālais laiks, kurā tika konstatēts PP-Spike pēc vakcinācijas, bija attiecīgi 69 un 187 dienas.[6 mēnešus]  

Results: The specific PP-Spike fragment was found in 50% of the biological samples analyzed, and its presence was independent of the SARS-CoV-2 IgG antibody titer. The minimum and maximum time at which PP-Spike was detected after vaccination was 69 and 187 days, respectively. 

https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/37650258/

Detection of recombinant Spike protein in the blood of individuals vaccinated against SARS-CoV-2: Possible molecular mechanisms

Carlo Brogna , Simone Cristoni , Giuliano Marino , Luigi Montano , Valentina Viduto , Mark Fabrowski , Gennaro Lettieri , Marina Piscopo

Novērojumi ar cilvēkiem liecina, ka paaugstināti iekaisuma rādītāji, kas palielina akūta koronārā sindroma risku ir nosakāmi 10 nedēļas un ilgāk.

https://www.ahajournals.org/doi/10.1161/circ.144.suppl_1.10712

 

 

 

 

Novērotie vēža rašanās vai atgriešanās gadījumi pēc covid vakcinācijas. Samazinātais limfocītu skaits, pīķa proteīna toksiskā darbība un citi veicinošie mehānismi.

https://www.cureus.com/articles/209584-sars-cov-2-vaccination-and-the-multi-hit-hypothesis-of-oncogenesis#!/

Ģenētiski mainītais covid vakcīnu mRNS kods šūnās reizēm tiek nolasīts kļūdaini, tāpēc rada nepareizus imunogēnus proteīnus, kas nepasargā no saslimšanas bet veicina autoagresiju, amiloidozi, neirodeģeneratīvas un citas slimības.

Ribosomal frameshifting and misreading of mRNA in COVID-19 vaccines produces “off-target” proteins and immune responses eliciting safety concerns: Comment on UK study by Mulroney et al.

David M Wiseman PhD, L. Maria Gutschi, David J Speicher, Jessica Rose, and Kevin McKernan

https://osf.io/preprints/osf/nt8jh

https://jessicar.substack.com/p/that-substack-about-n1-methylpseudouridines

Eiropas zāļu aģentūras vakcīnas vērtējums reģistrējot vakcīnu.

Latviski un anglisks orģināls.

https://www.ema.europa.eu/en/documents/assessment-report/spikevax-previously-covid-19-vaccine-moderna-epar-public-assessment-report_en.pdf

 

2.1. Kur organismā nonāk vakcīna?

 

2.3.6. Diskusija par neklīniskiem aspektiem. Bioloģiskā izplatība

Kā gaidīts, mRNS-1647 tika izplatīts visā ķermenī (ieskaitot smadzenes, sirdi, plaušas, acis, sēkliniekus) un pirmo 24 stundu laikā tika ātri izvadīts no plazmas, un T1/2 tika lēsts diapazonā no 2,7 līdz 3,8 stundām. Visaugstākā mRNS-1647 koncentrācija bija injekcijas vietā.

Pēc plazmas klīrensa proksimālie un distālie limfmezgli un liesa ir galvenie attālie orgāni, uz kuriem izplatās mRNS-1647. Šiem ļoti pakļautajiem audiem Cmax bija no 2 līdz 24 stundām pēc devas ievadīšanas, un T1/2 bija 14,9 stundas injekcijas vietas muskuļiem, 34,8 stundas proksimālajiem limfmezgliem, 31,1 stunda distālajiem limfmezgliem un 63,0 stundas liesai. mRNS-1647 nonāca aknās, kas atbilst atzītajam LNP izplatības modelim.

 

2.3.6. Discussion on non-clinical aspects. Biodistribution

As expected, mRNA-1647 were distributed throughout the body (including brain, heart, lung, eye, testis), and were rapidly cleared from plasma during the first 24 hours, with the T1/2 estimated in a range from 2.7 to 3.8 hours. The highest mRNA-1647 concentrations were at the injection site.

Following plasma clearance, proximal and distal lymph nodes and spleen are the major distant organs to which mRNA-1647 distributes. For these highly exposed tissues, Cmax was between 2 and 24 hours post-dose, and T1/2 was 14.9 hours for muscle of site of injection, 34.8 hours for proximal lymph nodes, 31.1 hours for distal lymph nodes, and 63.0 hours for spleen. Liver distribution of mRNA-1647 was also evident, consistent with the recognised LNP distribution pattern.

 

2.2.Kādas izmaiņas analīzēs izraisa vakcīnas toksiskā iedarbība?

 

Toksikoloģija

 

Lielākajā daļā iesniegto atkārtotu devu toksicitātes pētījumu ar žurkām tika novērotas eritropoēzes izmaiņas, piemēram, vidējā retikulocītu skaita samazināšanās un eritrocītu tilpuma un izmēru izmaiņas [RDW].

Turklāt mRNS-1273 specifiskajā pētījumā 2308-123 tika novērota eritrocītu masas (eritrocītu, hemoglobīna un/vai hematokrīta) samazināšanās. Šādas izmaiņas principā var būt saistītas ar infekcijām un ar to saistītiem iekaisumiem, un tāpēc tās var būt saistītas ar iekaisuma reakcijām pēc LNP-mRNS produkta ievadīšanas žurkām. Iespējamā klīniskā nozīme nav zināma, tomēr šie atklājumi bija atgriezeniski.

Starp iesniegtajiem toksicitātes pētījumiem žurkām bija aknu izmaiņas (palielināts aknu svars, hepatocītu vakuolācija, Kupfera šūnu hipertrofija, centrilobulāra deģenerācija, ko raksturo jauktu iekaisuma šūnu klātbūtne sinusoīdos ar šūnu nekrozi vai hepatocītu deģenerāciju) un atbilstošas izmaiņas klīniskajā ķīmijā ( statistiski nozīmīga ASAT, sārmainās fosfatāzes, triglicerīdu, holesterīna, bilirubīna, urīnvielas slāpekļa līmeņa paaugstināšanās) tika novērota bieži, bet ne konsekventi. Iespējams, ka žurku aknās novērotās nekonsekventās izmaiņas nav tiešs LNP-mRNS ievadīšanas rezultāts, bet gan sekas sistēmiskajam iekaisumam, kas novērots pēc LNP-mRNS ievadīšanas.

Atkārtotas devas toksicitātes pētījumos hematoloģijas paraugos, kas ņemti pēc pēdējās revakcinācijas, konsekventi tika novērots eozinofilu skaita pieaugums (līdz 6,5 reizēm, salīdzinot ar kontroles grupām). LNP-mRNS pētījumos novērotais absolūtais eozinofilu skaits sasniedza vērtības, kuras pacientiem varētu klasificēt kā eozinofiliju: cilvēkiem eozinofilija sākas, kad absolūtais EOS skaits pārsniedz 450-500 šūnu µL-1 (Ramirez et al. 2018). Pētījumā 5002034 vidējais sieviešu EOS skaits lielākās devas grupā (100 µg mRNS/devā) bija 451 šūna µL-1, un lielākais individuālais EOS skaits bija 1020 šūnas µL-1 dzīvniekam Nr. 4507. Palielināts eozinofilu skaits var var būt saistīta ar tādām slimībām kā IgE izraisīta 1. tipa alerģija, kurā perifēro eozinofilu skaits palielinās vēlīnās fāzes alerģiskas reakcijas rezultātā, un astma. Tāpēc novērotais eozinofilu pieaugums žurku LNP-mRNS pētījumos varētu būt klīniski nozīmīgs. Ņemot vērā šos aspektus, šis konstatējums ir iekļauts zāļu apraksta 5.3. punktā, tomēr tiek atzīmēts, ka tā toksikoloģiskais potenciāls cilvēkiem ir zems.

Limfocītu skaita samazināšanās (līdz vairāk nekā 4 reizēm salīdzinājumā ar kontroles grupām) tika konsekventi novērota pēc LNP-mRNS vakcīnas ievadīšanas visu iesniegto toksicitātes pētījumu laikā žurkām. Turklāt histoloģiskie izmeklējumi dažos iesniegtajos pētījumos pierādīja ar testa rakstu saistītu minimālu vai vieglu limfoīdo šūnu skaita samazināšanos un/vai limfocītu šūnu nekrozi [apoptoze] liesā (periarteriolārais apvalks), apzarņa limfmezglos (parakortekss) un aizkrūts dziedzerī (korteksīns). Pamatojoties uz pieejamo literatūru, šos atradumus, iespējams, izraisījis ar testa rakstu saistīts smags stress, kas radies no intensīvas iekaisuma reakcijas pēc mRNS-1273 ievadīšanas žurkām.

Atkārtotas devas toksicitātes pētījumos ar žurkām konsekventi tika novērots aktivētā daļējā tromboplastīna laika (APTT, līdz ~30%) un fibrinogēna (līdz ~2,5 reizēm) palielināšanās. Šīs hemostatiskās izmaiņas varētu būt klīniski nozīmīgas, un tāpēc tās ir minētas zāļu apraksta 5.3. Tomēr šo žurku atradumu toksikoloģiskais potenciāls cilvēkiem ir zems.

Lielākajā daļā iesniegto atkārtotu devu toksicitātes pētījumu ar žurkām tika novērots ievērojams kālija līmeņa pieaugums plazmā (līdz 20%). Tomēr novērotais kālija līmeņa paaugstināšanās plazmā iesniegtajos GLP atkārtotu devu toksicitātes pētījumos žurkām saskan ar bioloģisko mainīgumu žurkām, un tas tika mainīts vai mainījās pēc atveseļošanās, un pētījuma vadītājs un/vai klīniskais patologsto neuzskatīja par saistītu ar testa priekšmetu.Turklāt novēroto izmaiņu apjomam nav nozīmes jutīgiem pacientiem, kuri cieš no hiperkaliēmijas un/vai sirds slimībām.

Dažādos toksicitātes pētījumos ar žurkām konsekventi tika novērotas liesas izmaiņas un/vai liesas toksicitāte. Šīs izmaiņas bija no splenomegālijas (būtisks svara pieaugums bieži tika novērots visās testa izstrādājumu grupās), periarteriolārā limfoīdā apvalka šūnu skaita samazināšanās, makrofāgu šūnu skaita palielināšanās (piemēram, sarkanajā mīkstumā), neitrofilā infiltrācija sarkanajā pulpā, limfocītu nekroze [apoptoze] liesā (periarteriolārais apvalks) un pastiprināta ekstramedulārā hematopoēze. Turklāt iesniegtajā PK pētījumā ar žurkām 5002121 tika novērota LNP-mRNS uzkrāšanās liesā. Novērotās liesas izmaiņas bija minimālas, un tās izraisīja pārejoša sistēmiska iekaisuma reakcija uz LNP [Lipīdu nano daļiņas] ievadīšanu un/vai paredzamo kompensācijas reakciju.

Turklāt visas liesas izmaiņas pilnībā izzuda vai izzuda pēc 2 nedēļu atveseļošanās perioda. Šo aspektu dēļ tiek uzskatīts, ka novērotajiem liesas atradumiem cilvēkiem var būt tikai ierobežota nozīme.

Dažādos atkārtotu devu toksicitātes pētījumos žurkām tika novērotas statistiski nozīmīgas virsnieru dziedzera izmaiņas, kas svārstījās no palielināta orgānu svara līdz no devas atkarīgai minimālai garozas hipertrofijai. Tā kā šie konstatējumi parasti izzuda pēc atveseļošanās un tika tikai nekonsekventi novēroti iesniegtajos toksicitātes pētījumos ar žurkām, šis konstatējums nerada bažas.

Parasti atkārtotu devu toksicitātes pētījumos žurkām lokāla iekaisuma reakcija uz LNP-mRNS injekciju tika novērota ne tikai tiešā injekcijas vietas tuvumā, bet arī blakus audos un/vai orgānos. Iekaisums pēc LNP-mRNS ievadīšanas parasti ietekmēja zemādas audus, dermu, epidermu, skeleta muskuļus (ar muskuļu šķiedru degradāciju), perineiriālos audus, kas ieskauj sēžas nervu, un drenējošus limfmezglus injekcijas vietas tuvumā. Novērotā iekaisuma izplatīšanās injekcijas vietas blakus audos daļēji bija saistīta ar lielo ķermeņa virsmas laukuma atšķirību starp žurkām un cilvēkiem un ka ievadītās devas tilpums izraisīja augstāku zāļu koncentrāciju injekcijas vietā žurkām, salīdzinot ar to. cilvēkiem. Ņemot vērā šo aspektu, pieteikuma iesniedzējs aprēķināja drošības rezervi ~ 375.

Tādēļ tiek uzskatīts, ka šiem smagajiem vietējiem iekaisumiem nav klīniskas nozīmes.

Attiecībā uz iesniegtajiem genotoksicitātes pētījumiem ievadītās mRNS/SM-102 koncentrācijas pozitīvās genotoksicitātes pētījumā bija daudz augstākas nekā faktiskās koncentrācijas klīniskajā vidē (>27 mg/kg SM-102). Vakcīna tiks ievadīta tikai divas reizes, un zema deva, kas satur aptuveni 1 mg SM-102 katrā devā, tiks ievadīta saskaņā ar ierosināto devu. Turklāt mikrokodolu pētījumā tika izmantots cits ievadīšanas veids, salīdzinot ar paredzēto klīnisko ceļu (IV pret IM), un tādējādi var sagaidīt ievērojami zemāku sistēmisko iedarbību uz atsevišķām palīgvielām. Novērtējuma ziņojums EMA/15689/2021 55/ 169 klīniskajā vidē. SM-102 specifiskais in vitro baktēriju reversās mutācijas tests un in vitro zīdītāju šūnu mikrokodolu tests cilvēka perifēro asiņu limfocītos neliecināja par genotoksisku potenciālu šai jaunajai palīgvielai. Apkopojot visus šos datus, nav sagaidāms attiecīgs genotoksiskais risks attiecībā uz mRNS-1273. Ar GLP saderīgs reproduktīvās un attīstības toksikoloģijas (DART) pētījums ar mRNS-1273 tika veikts ar Sprague Dawley CD žurku mātītēm.

Netika konstatēta ar mRNS-1273 saistīta ietekme uz sieviešu auglību, embrija-augļa vai pēcdzemdību izdzīvošanu, augšanu vai attīstību F1 pēcnācējiem. Ar mRNS-1273 saistītās nevēlamās blakusparādības salīdzinājumā ar kontroles grupu, kas tika ārstētas ar Tris/Saharozi, aprobežojās ar tādu augļu skaita palielināšanos, kuriem bija kopīgas skeleta variācijas ar 1 vai vairākiem ribu mezgliņiem un 1 vai vairākām ribām ar kavētu pārkaulošanos, neietekmējot dzīvotspēju un izaugsmi F1 paaudzes žurkulēniem.

Lai novērstu vakcīnas sastāva sastāvdaļu tiešo embriotoksisko ietekmi šajā pētījumā vakcīnas deva netika ievadīta agrīnās organoģenēzes laikā. Tomēr šāds risks tiek uzskatīts par zemu cilvēkiem, ņemot vērā mRNS-1273 nedzīvā organisma raksturu un zemo SM-102 saturoša LNP genotoksiskās iedarbības risku cilvēkiem. Ievērojami zemāks grūtniecības indekss (68,2%) tika novērots tikai dabiskās dzemdību grupā, un tas tika attiecināts uz grūsnu un negrūsnu dzīvnieku nejaušu sadalījumu starp c-section un dabisko dzemdību kohortām. Kopējais grūtniecības indekss bija skaitliski zemāks mRNS-1273 vakcinētajām žurku mātītēm (84,1%), salīdzinot ar kontroles dzīvniekiem (93,2%), taču tas palika testēšanas iekārtas vēsturiskajā kontroles diapazonā (zemais diapazons bija 75%). Kopumā no šiem datiem nav sagaidāma ar mRNS-1273 saistīta ietekme uz grūtniecību.

 

Toxicology

Alterations in erythropoiesis such as a decrease in mean reticulocyte count and increase in red cell distribution width were observed in most of the submitted rat repeated dose toxicity studies.

Furthermore, in the mRNA-1273-specific study 2308-123, a decrease of RBC mass (erythrocytes, haemoglobin, and/or haematocrit) were noted. Such alterations can – in principle – be correlated to infections and associated inflammations, and therefore can presumable be related to inflammatory responses after LNP-mRNA product administrations in rats. The potential clinical relevance is not known however these findings were reversible.

Among the submitted rat toxicity studies, hepatic alterations (increased liver weights, hepatocytic vacuolation, hypertrophy of Kupffer-cells, centrilobular degeneration characterised by presence of mixed inflammatory cell in sinusoids with single cell necrosis or degeneration of hepatocytes) and corresponding changes in clinical chemistry (statistically significant increases in AST, ALP, triglyceride, cholesterol, bilirubin, urea nitrogen) were frequently -but not consistently- observed. It is possible that the inconsistent changes observed in the liver of rats are not a direct result of LNP-mRNA administration, but rather secondary to the systemic inflammation observed following LNP-mRNA administration.

Throughout the repeated dose toxicity studies, increases in eosinophil counts (up to 6.5-fold compared to the control groups) were consistently observed in the haematology samples taken after the last booster administrations. The absolute eosinophil counts observed in LNP-mRNA studies reached values that would be classified as eosinophilia in patients: in humans, eosinophilia starts when absolute EOS counts exceed 450-500 cells µL-1 (Ramirez et al. 2018). In study 5002034, the mean female EOS count of the highest dose group (100 µg mRNA/dose) was 451 cells µL-1, with the highest individual EOS count being 1020 cells µL-1 in animal No. 4507. Increased eosinophil counts can be correlated with diseases such as IgE-mediated type-1 allergy, in which peripheral eosinophils are increased as a consequence of the late-phase allergic reaction, and asthma. The observed eosinophil increase in rat LNP-mRNA studies could therefore be potentially clinically relevant. Considering these aspects, this finding is included in the SmPC under 5.3, however, it is noted that its toxicological potential to humans is low.

Decreasing lymphocyte counts (up to more than a factor of 4 relative to control groups) were consistently observed after LNP-mRNA vaccine administration throughout the submitted rat toxicity Assessment report EMA/15689/2021 Page 54/169 studies. Furthermore, histological investigations demonstrated test-article related minimal to mild decreased lymphoid cellularity and/or single cell necrosis of lymphocytes in the spleen (periarteriolar sheath), mesenteric lymph nodes (paracortex) and in the thymus (cortexin) in some of the submitted studies. Based on available literature, these findings are presumably caused by test-article related severe stress, originating from the intense inflammatory response after mRNA-1273 administration to rats.

Throughout the rat repeated dose toxicity studies, increases in activated partial thromboplastin time (APTT, up to ~30%) and fibrinogen (up to ~2.5-fold) were consistently observed. These haemostatic alterations could potentially be clinically relevant and were therefore mentioned in section 5.3 of the SmPC. However, the toxicological potential of these rat findings is low for humans.

A significant increase of plasma potassium (up to 20%) was observed in most of the submitted repeated dose toxicity rat studies. However, the observed increases in plasma potassium levels in the submitted rat GLP repeated dose toxicity studies are consistent with biologic variability in rats, and were reversed or were reversing after recovery, and were not considered test-item related by the study director and/or clinical pathologist. Furthermore, the magnitude of the observed alterations is not of relevance in susceptible patients suffering from hyperkalaemia and/or cardiac morbidities.

In different rat toxicity studies, splenic alterations and/or splenic toxicity were consistently observed. These alterations ranged from splenomegaly (significant weight increases were frequently observed throughout all test-article groups), decreased cellularity of the periarteriolar lymphoid sheath, increased cellularity of macrophages (e.g. in red pulp), neutrophilic infiltration in the red pulp, single cell necrosis of lymphocytes in the spleen (periarteriolar sheath), and increased extramedullary haematopoiesis. Furthermore, LNP-mRNA accumulation in the spleen was observed in the submitted PK rat study 5002121. The observed spleen changes were minimal and caused by a transient systemic inflammatory response to LNP administration and/or to the expected compensatory response.

Furthermore all the splenic changes fully resolved or were resolving following a 2-week recovery period. Because of these aspects, it is considered that the observed spleen findings could only bear limited relevance for humans.

In different rat repeated dose toxicity studies, statistically significant adrenal gland alterations were observed, which ranged from increased organ weights to dose-dependent minimal cortical hypertrophy. As these findings generally resolved after recovery and were only inconsistently observed among the submitted rat toxicity studies, no concern arises from this finding.

Generally, local inflammatory response towards LNP-mRNA injection in rat repeated dose toxicity studies was not only observed in the direct vicinity of the injection site, but also in adjacent tissues and/or organs. For example, subcutaneous tissue, the dermis, epidermis, skeletal muscle (with myofiber degradation), perineurial tissue surrounding the sciatic nerve, and draining lymph nodes in proximity to the injection site were commonly affected by inflammation after LNP-mRNA administration. The observed spread of inflammation into adjacent tissues of the injection site was in part due to the large difference in body surface area between rats and humans, and that the dose volume administered resulted in higher concentration of drug product at the site of injection in rats compared to humans. Considering this aspect, the applicant calculated a safety margin of ~ 375.

Therefore, it is considered that these severe local inflammations bear no clinical relevance.

With regards to the submitted genotoxicity studies, the administered mRNA/SM-102 concentrations in the positive genotoxicity study were much higher than the actual concentrations in the clinical setting (>27mg/kg SM-102). The vaccine will be administered two times only, and a low dose containing around 1 mg SM-102 per dose will be administered at the proposed posology. Moreover, a different route of administration was used in the micronucleus study compared to the intended clinical route (IV vs. IM), and thus significantly lower systemic exposure to the individual excipients can be expected in Assessment report EMA/15689/2021 Page 55/169 the clinical setting. The SM-102 specific in vitro bacterial reverse mutation test and in vitro mammalian cell micronucleus test in human peripheral blood lymphocytes did not indicate any genotoxic potential for this novel excipient. Taking all these data together, a relevant genotoxic risk is thus not expected for mRNA-1273. A GLP-compliant reproductive and developmental toxicology (DART) study with mRNA-1273 has been conducted in female Sprague Dawley CD rats.

There were no mRNA-1273-related effects on female fertility, embryo-foetal or post-natal survival, growth or development in the F1 offspring. The mRNA-1273-related non-adverse effects vs control group treated with Tris/Sucrose were limited to an increase in the number of foetuses with common skeletal variations of 1 or more rib nodules and 1 or more wavy ribs, with no effect on the viability and growth on the F1 generation pups.

In this study, no vaccine dose was administered during early organogenesis, to address the direct embryotoxic effect of the components of the vaccine formulation. However, such a risk is considered low in humans, given the non-live organism nature of mRNA-1273 and the low risk of genotoxic effect of SM-102-containing LNP in humans. A significantly lower pregnancy index (68.2%) was observed in the natural delivery group only and was ascribed to random distribution of pregnant and non-pregnant animals between the c-section and natural delivery cohorts. The overall pregnancy index was numerically lower in mRNA-1273 vaccinated female rats (84.1%), compared to control animals (93.2%), but remained within the Test Facility’s historical control range (low range being 75%). In summary, no mRNA-1273 related effect on pregnancy is expected from these data.

Although maternal-to-foetal and maternal-to pup transfer of antibodies was observed, no data are available on vaccine placental transfer or excretion in milk.

 

2.3.Par ko liecina zemāka dzimstība un izmaiņas žurku embriju kaulos pēc vakcinācijas?

 

Augļa kaulu un ribu aizkavēta pārkaulošanās ir divu veidu skeleta izmaiņas, kas parasti sastopamas attīstības toksicitātes riska novērtējuma pētījumos, ko izmanto, lai raksturotu ķīmiskas vai citas vielas ietekmi uz embriju/augļa attīstību. Lai gan tos mēdz uzskatīt par nelielu ietekmi, tie var būt diezgan jutīgi un līdz ar to var ietekmēt pētījuma zemāko novērotās nelabvēlīgās ietekmes līmeni (LOAEL) un tādējādi ietekmes klasifikāciju, marķēšanu un riska novērtējumu.

 

[Augļa ribu defekti jūtīgi uzrāda, kaitīgās vielas nelabvēlīgo ietekmi]

 

Delayed ossification of developing fetal bones and wavy ribs are two types of skeletal alterations encountered commonly in developmental toxicity hazard assessment studies that are used to characterize the effects of a chemical or other agent on the developing embryo/fetus. Although they tend to be regarded as minor effects, they can be quite sensitive and consequently may influence the study lowest-observed-adverse-effect levels (LOAELs), and thus, impact classification, labeling, and risk assessment.

 

 

Drošības farmakoloģijas programma

Īpaši drošības farmakoloģijas pētījumi ar mRNS-1273 netika veikti.

 

Safety pharmacology programme

No dedicated safety pharmacology studies with mRNA-1273 were conducted.

 

2.3.3. Farmakokinētika

Zemā līmenī mRNS varēja noteikt visos pārbaudītajos audos, izņemot nieres. Tas ietvēra sirdi, plaušas, sēkliniekus un arī smadzeņu audus, norādot, ka mRNS/LNP platforma šķērsoja asins/smadzeņu barjeru, lai gan ļoti zemā līmenī (2–4% no plazmas līmeņa). Šajā pētījumā ir redzams arī mRNS-1647 sadalījums aknās, kas atbilst literatūras ziņojumiem, ka aknas bieži ir LNP mērķa orgāns.[LNP lipīdu nanodaļiņas]

 

2.3.4. Toksikoloģija

 

Visos pētījumos vismaz 2–4 produkta devas tika ievadītas Sprague Dawely žurku

tēviņiem un mātītēm (n = 5 katrā grupā un dzimumā pētījumā 2308-123, n = 10 grupā un dzimumā citos pētījumos) intramuskulāri. ievadīšanas laikā, deva bija no 9 līdz 150 μg mRNS/devā

Ar testa izstrādājumu saistīts pārejošs citokīnu pieaugums tika novērots ≥9 µg/ devā 6 stundas pēc ievadīšanas, ieskaitot IFN-γ izraisītu proteīnu-10, monocītu ķīmijatraktantu proteīnu un makrofāgu iekaisuma proteīnu 1 α.

Citokīnu izmaiņas parasti mainījās 2 nedēļu atveseļošanās perioda beigās.

Pārbaudot pēc nāves parasti no devas atkarīgas orgānu svara izmaiņas un makroskopiskās un mikroskopiskās atrades tika novērotas ≥9 µg/devā.

[9 mcg bija zemākā pielietotā deva. Izmaiņas orānos radās pie zemākās pielietotās devas]

Kopumā pārbaudīto produktu atkārtotu devu toksikoloģija pētījumos izrādījās diezgan līdzīga, apstiprinot, ka novērotā toksicitāte nebija specifiska produktam, bet gan to izraisīja imunoloģiskā reakcija pret translētajiem antigēniem un, iespējams, jaunā veida LNP. [LNP lipīdu nanodaļiņas]

Hematoloģiskās izmaiņas ietvēra balto asins šūnu, neitrofilu un eozinofilu skaita palielināšanos un limfocītu skaita samazināšanos; koagulācijas izmaiņas ietvēra fibrinogēna un aktivētā daļējā tromboplastīna laika palielināšanos; un klīniskās ķīmijas izmaiņas ietvēra albumīna samazināšanos, globulīna palielināšanos un atbilstošu albumīna/globulīna attiecības samazināšanos. Klīniskās patoloģijas izmaiņas parasti mainījās vai izzuda līdz 2 nedēļu atveseļošanās perioda beigām.

[Cik ilgā laikā pārmaiņas atsevišķos gadījumos pilnībā izzuda, nav uzrādīts]

Mikroskopiskās izmaiņas ietvēra jauktu šūnu iekaisumu injekcijas vietā; palielinātu šūnu skaitu un jauktu šūnu iekaisumu cirkšņa, gūžas un popliteālajos limfmezglos; samazinātu celularitāti liesas periartiolu limfoīdā apvalkā; palielināta mieloīdo šūnu veidošanās kaulu smadzenēs; un hepatocītu vakuolizācija un Kupfera šūnu hipertrofija aknās. Mikroskopiskās izmaiņas parasti mainījās 2 nedēļu atveseļošanās perioda beigās.

Reproduktīvā toksicitāte

mRNS-1273 IM ievadīšana SD 1 žurku mātītēm ar cilvēka klīnisko devu, divas reizes pirms pārošanās un divas reizes grūsnības laikā, bija saistīta ar negatīvām sekām, tostarp plānu kažokādas apvalku, pietūkumu pakaļējās ekstremitātes un ierobežotu pakaļējo ekstremitāšu izmantošanu. Tomēr nebija ar mRNS-1273 saistītas ietekmes uz sieviešu auglību, embrija-augļa vai pēcdzemdību izdzīvošanu, augšanu vai attīstību F1 pēcnācējiem.

Ar mRNS-1273 saistītās nevēlamās blakusparādības aprobežojās ar tādu augļu skaita palielināšananos kam bija izmaiņas skeletā, ar skeleta variācijām ar 1 vai vairākiem ribu mezgliņiem un 1 vai vairākām ribām ar kavētu pārkaulošanos, kas neietekmē dzīvotspēju un izaugsmi F1 paaudzes žurkām.

Šajā pētījumā vakcīnas deva agrīnās organoģenēzes laikā netika ievadīta, lai nepieļautu tiešu vakcīnas sastāva sastāvdaļu embriotoksisku iedarbību. Tomēr šādu risku cilvēkiem uzskata par zemu, ņemot vērā mRNS-1273 nedzīvā organisma raksturu un zemo genotoksiskās iedarbības risku SM-102 saturoša LNP cilvēkiem. Kopējais grūtniecības indekss bija skaitliski zemāks mRNS1273 vakcinētām žurku mātītēm (84,1%), salīdzinot ar kontroles dzīvniekiem (93,2%), bet saglabājas testēšanas vēsturiskā kontroles diapazona robežās (zems diapazons ir 75%).

Bez tam netika novērotas pastāvīgas, vienas un tās pašas[!]problēmas reproduktīvajos traktos Sprague Dawley žurkām makroskopiskās un mikroskopiskās izmeklēšanas laikā iesniegto atkārtotas devas toksicitātes pētījumu ietvaros.

[Formulējums ''netika novērotas vienas un tās pašas problēmas'' norāda, ka žurku reproduktīvajos traktos bija novērotas daudzveidīgas, dažādas problēmas]

Vietējā panesamība.

Atsevišķi vietējās panesamības pētījumi netika iesniegti. Vietējā tolerance tika novērtēta atkārtotu devu toksicitātes pētījumos. Šajos pētījumos izrādījās, ka LNP-mRNS produktu ievadīšana izraisīja lokālu kairinājumu un iekaisumu. Šīs sekas var būt saistītas ar imunoloģisko reakciju pret ievadīto mRNS-1273 injekcijas vietā un tās tuvumā, pirmā ir vēlamais mRNS-1273 farmakoloģiskais darbības veids.

Tomēr novērotā lokālā iekaisuma reakcija uz LNPmRNS injekciju žurkām tika novērota ne tikai tiešā injekcijas vietas tuvumā, bet arī blakus audos un/vai orgānos. Piemēram, zemādas audus, dermu, epidermu, skeleta muskuļus (ar muskuļu šķiedru noārdīšanos), perineiriālos audus, kas ieskauj sēžas nervu, un drenējošus limfmezglus injekcijas vietas tuvumā parasti ietekmēja iekaisums pēc LNP-mRNS vakcīnas.

 

 

2.3.3. Pharmacokinetics

Low levels of mRNA could be detected in all examined tissues except the kidney. This included heart, lung, testis and also brain tissues, indicating that the mRNA/LNP platform crossed the blood/brain barrier, although to very low levels (2-4% of the plasma level). Liver distribution of mRNA-1647 is also evident in this study, consistent with the literature reports that liver is a common target organ of LNPs

2.3.4. Toxicology

In all studies, at least 2 - 4 doses of the product were applied to male and female Sprague Dawely rats (n = 5 per group and sex in Study 2308-123, n = 10 per group and sex in the other studies) by intramuscular administration, dosing ranged from 9 to 150 μg mRNA/dose

Test article-related transient cytokine increases were observed at ≥9µg/dose at 6 hours post-dose including IFN-γ-induced protein-10, monocyte chemoattractant protein, and macrophage inflammatory protein 1 α.

Cytokine changes were generally reversing by the end of the 2-week recovery period.

Post-mortem test article-related and generally dose-dependent changes in organ weights and macroscopic and microscopic findings were observed at ≥9 µg/dose.

In general, the repeated dose toxicology of the tested products proved to be quite similar among the studies, supporting that observed toxicities were not product specific, but rather caused by the immunologic responses towards the translated antigens, and potentially by a contribution of the novel LNP formulation. [LNP Lipid nano particles]

Haematology changes included increase in white blood cells, neutrophils, and eosinophils and decreased lymphocytes; coagulation changes included increase in fibrinogen and activated partial thromboplastin time; and clinical chemistry changes included decrease in albumin, increase in globulin, and a corresponding decrease in albumin/globulin ratio. Clinical pathology changes generally reversed or were reversing by the end of the 2-week recovery period.

Microscopic changes included mixed cell inflammation at the injection site; increased cellularity and mixed cell inflammation in the inguinal, iliac, and popliteal lymph nodes; decreased cellularity in the splenic periartiolar lymphoid sheath; increased myeloid cellularity in the bone marrow; and hepatocyte vacuolation and Kupffer cell hypertrophy in the liver. Microscopic changes were generally reversing by the end of the 2-week recovery period.

Reproduction Toxicity

IM administrations of mRNA-1273 to female SD 1 rats at the human clinical dose, twice before mating and twice during gestation, was associated with non-adverse effects including thin fur cover, swollen hindlimbs and limited usage of the hindlimb. However, there were no mRNA-1273-related effects on female fertility, embryo-foetal or post-natal survival, growth or development in the F1 offspring. The

mRNA-1273-related non-adverse effects were limited to an increase in the number of foetuses with common skeletal variations of 1 or more rib nodules and 1 or more wavy ribs, with no effect on the viability and growth on the F1 generation pups.

In this study, no vaccine dose was administered during the early organogenesis, to address the direct embryotoxic effect of the components of the vaccine formulation. However, such a risk is considered low in humans, given the non-live organism nature of mRNA-1273 and the low risk of genotoxic effect of SM-102-containing LNP in humans. The overall pregnancy index was numerically lower in mRNA1273 vaccinated female rats (84.1%), compared to control animals (93.2%), but remains within the Test Facility’s historical control range (low range being 75%).

Apart from that, no consistent adversities were observed in the male and female reproductive tracts of Sprague Dawley rats during macroscopic and icroscopic investigation in the frame of the submitted repeated dose toxicity studies

Local Tolerance

No stand-alone local tolerance studies were submitted. Local tolerance was evaluated in repeated dose toxicity studies. In these studies, administration of LNP-mRNA products proved to induce local irritancy and inflammation. These effects can be related to an immunologic response towards the administered mRNA-1273 at and in the vicinity of the injection site, the former being the desired pharmacological mode of action of mRNA-1273. However, the observed local inflammatory response towards LNPmRNA injection in rats was not only noted in the direct vicinity of the injection site, but also in adjacent tissues and/or organs. For example, subcutaneous tissue, the dermis, epidermis, skeletal muscle (with myofiber degradation), perineurial tissue surrounding the sciatic nerve, and draining lymph nodes in proximity to the injection site were commonly affected by inflammation after LNP-mRNA

 

3.Kādi ir pēcvakcinācijas sindroma simptomi?

Kādas biežākās sūdzības rada covid vakcīnas izraisītie veselības traucējumi?

 

Visbiežāk sastopamie simptomi bija fiziskās slodzes nepanesamība, par kuru ziņoja (71%). dalībnieki, pārmērīgs nogurums (69%), nejutīgums, traucēta jušana ķermenī vai tā daļā (63%), vājināta [aizmiglota] smadzeņu darbība (63%), neiropātija (63%), bezmiegs (61%), sirdsklauves (60%), sāpes muskuļos (55%), troksnis ausīs vai sīkoņa ausīs (54%), galvassāpes (53%), dedzinošas sajūtas (50%) un reibonis (50%).

Biežākās jaunās diagnozes pētījuma izlasē bija trauksme (36% dalībnieki), neiroloģiski traucējumi [33%], kuņģa-zarnu trakta problēmas [30 %] un posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms (POTS) [29%] Bija (22%) dalībnieki, kuri ziņoja par migrēnu un (20%), kuri ziņoja par depresiju.

https://www.medrxiv.org/content/10.1101/2023.11.09.23298266v1.full.pdf

The most common symptoms were exercise intolerance reported by 170 (71%) participants, excessive fatigue by 167 (69%), numbness by 153 (63%), brain fog by 151 (63%), neuropathy by 151 (63%), insomnia by 148 (61%), palpitations by 145 (60%), myalgia by 132 12 (55%), tinnitus or humming in ears by 131 (54%), headache by 128 (53%), burning sensations by 121 (50%), and dizziness by 121 (50%).

New Diagnoses Since the Pandemic

The most common new diagnoses in the study sample since the beginning of the pandemic were anxiety (49 (36%) participants), neurological conditions (79 [33%]), gastrointestinal issues (73 [30%]), and postural orthostatic tachycardia syndrome (POTS) (70 [29%]) There were 53 (22%) participants who reported migraine and 49 (20%) who reported depression.

 

3.1.Vakcīnācijas izraisīts miokardīts

 

Vismaz 3 nedēļas pēc vakcinācijas daļai ar miokardītu saslimušajiem pacientiem asinīs ir nosakāms pīķa proteīns. https://www.ahajournals.org/doi/10.1161/CIRCULATIONAHA.122.061025

Lielākā daļa personu ar pēcvakcinācijas miokardītu bija vīrieši (n = 13 no 16; 81%), un simptomi parasti parādījās pirmajā nedēļā pēc vakcinācijas (vidēji 4 dienas; diapazons 1–19 dienas). Pēcvakcīnas miokardīta grupā lielākajai daļai indivīdu (n=12 no 16; 75%) pēc otrās devas attīstījās miokardīts, lai gan 2 pēc pirmās devas un 2 pēc trešās revakcinācijas devas novēroja miokardīta simptomus.

Visiem pacientiem bija sāpes krūtīs, un visiem tika konstatēts paaugstināts sirds troponīna T līmenis (vidēji 260 ng/l; diapazons, 215–1114 ng/l; normas augšējā robeža, 14 ng/l) un C-reaktīvā olbaltuma līmenis. (CRO) (vidēji 29,75 mg/l; diapazons, 15,53–50,58 mg/l; normas augšējā robeža, 8 mg/l indivīdiem ar miokardītu bija nedaudz augstāks efektoratmiņas šūnu (CD45RA-CCR7-) biežums Ievērojamā atšķirība T-šūnu parakstā bija lielāks PD-1 ekspresējošo CD4+ T šūnu biežums indivīdiem ar pēcvakcīnas miokardītu.

Lai gan T-šūnu populācijās tika novērotas minimālas atšķirības, indivīdiem ar miokardītu bija atšķirīgi citokīnu profili, kas atgādināja MIS-C, 17–19 profilu, kas liecina par iespējamu iedzimtu iekaisuma aktivāciju ar ievērojami paaugstinātu interleikīna (IL)-8 līmeni, IL-6, audzēja nekrozes faktors-α, IL-10, interferons-γ un IL-1β un zemāks IL-4 līmenis, salīdzinot ar veseliem vakcinētiem kontroles subjektiem.

Lai gan pārsvarā abās kohortās normas robežās, kopējais leikocītu, īpaši neitrofilo leikocītu skaits, bija ievērojami palielināts indivīdiem ar pēcvakcīnas miokardītu, salīdzinot ar vakcinētajiem kontroles subjektiem (nepāra t tests, attiecīgi P = 0,007 un P = 0,01), bet trombocītu skaits salīdzinājumā bija samazināts. ar vakcinētiem kontroles subjektiem (nepāra t tests, P=0,03

Pusaudžiem, kuriem attīstījās miokardīts, plazmā bija ievērojami augstāks brīvā pilna garuma pīķa proteīna līmenis (33,9±22,4 pg/ml), kas nebija saistīts ar antivielām (4.A attēls), turpretim asimptomātiskām vakcinētām kontroles subjektiem nebija nosakāms pīķa proteīns (nesapārots t tests). , P<0,0001)

 

Ja jums 3 nedēļu laikā pēc vakcinācijas bija sūdzības par sāpēm krūtīs, nespēku un veiktās analīzes uzrādīja zemāk aprakstītajās novirzes, jūsu veselības traucējumu iemesls ir vakcīna.

Ja jums neveica analīzi kas uzrāda pīķa proteīna klātbūtni, jūs netikāt pienācīgi izmeklēti, lai noteiktu vakcīnu kā veselības traucējumu cēloni.

 

 

The majority of individuals with postvaccine myocarditis were male (n=13 of 16; 81%), and symptom onset typically occurred within the first week after vaccination (median, 4 days; range, 1–19 days). In the postvaccine myocarditis cohort, most of the individuals (n=12 of 16; 75%) developed myocarditis after the second dose, although 2 experienced symptoms of myocarditis after the first dose and 2 after the third booster dose.

All patients presented with chest pain, and all were found to have elevated cardiac troponin T (median, 260 ng/L; interquartile range, 215–1114 ng/L; upper limit of normal, 14 ng/L) and C-reactive protein (CRP) levels (median, 29.75 mg/L; interquartile range, 15.53–50.58 mg/L; upper limit of normal, 8 mg/L

individuals with myocarditis had slightly higher frequencies of effector memory cells (CD45RA−CCR7−)

The noticeable difference in the T-cell signature was a higher frequency of PD-1–expressing bulk CD4+ T cells in the individuals with postvaccine myocarditis.

Although minimal differences were seen in the T-cell populations, individuals with myocarditis displayed distinct cytokine profiles reminiscent of the profile seen in MIS-C,17–19 suggesting likely innate inflammatory activation, with significantly elevated levels of interleukin (IL)-8, IL-6, tumor necrosis factor-α, IL-10, interferon-γ, and IL-1β and lower IL-4 levels compared with healthy vaccinated control subjects.

Although mostly within normal ranges in both cohorts, total leukocytes, specifically neutrophils, were significantly increased in individuals with postvaccine myocarditis compared with vaccinated control subjects (unpaired t test, P=0.007 and P=0.01, respectively), whereas platelet counts were decreased compared with vaccinated control subjects (unpaired t test, P=0.03

adolescents who developed myocarditis had markedly higher levels of free full-length spike protein in their plasma (33.9±22.4 pg/mL), unbound by antibodies (Figure 4A), whereas asymptomatic vaccinated control subjects had no detectable free spike protein (unpaired t test, P<0.0001)

 

 

Pilna garuma vakcīnas RNS [toksīna ražošanas instrukcija] atsevišķiem slimniekiem ir asinīs nosakāma vismaz 3 nedēļas pēc vakcinācijas.

 

https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/apm.13294

 

3.2.Vēlīni vakcīnas izraisīti vairogdziedzera darbības traucējumi.

 

https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/tmi.13947

 

Atsevišķi subakūta tireoidīta gadījumi pastāv Covid-19 vakcinācijas agrīnajā periodā, galvenokārt pēc mRNS vakcīnām.

Šeit mēs ziņojam par vēlīniem vairogdziedzera darbības traucējumiem un pastāvīgām veselības problēmām pacientiem ar vairogdziedzera darbības traucējumiem pēc vakcinācijas pret COVID-19. Tika identificēti 75 pacienti ar vairogdziedzera darbības traucējumiem pēc Covid-19 vakcinācijas. No tiem 41 pacientam bija vairogdziedzera pamata slimības uzliesmojums, vairumam gadījumu tas notika vidēji 28,4 nedēļas [ 7 mēnešus] pēc otrās devas ievadīšanas.

Tika ziņots par trīsdesmit vienu gadījumu jaunai hipotireozei un trīs jaunai hipertireozei ar vidējo laika nobīdi attiecīgi 17,2 un 22,6 nedēļas kopš otrās devas. Lielākā daļa gadījumu radās pēc ChAdOx1-nCoV-19, kas bija visizplatītākā vakcīna, ko izmantoja Indijā.

Ievērojams uzlabojums tika novērots vairumā gadījumu pēc vidējās novērošanas 22–26 nedēļām.

Jaunas veselības problēmas, kas saglabājās ≥ 4  nedēļas, tika ziņots 37,3%, un tās bija izplatītas personām, kas pirms vakcinācijas bija slimojušas ar Covid-19. Jauni vielmaiņas, muskuļu un skeleta sistēmas un reproduktīvās sistēmas traucējumi bija bieži sastopamas veselības sūdzības.

Aktīva uzraudzība ir nepieciešama novēlotiem nevēlamiem notikumiem pēc visu veidu Covid-19 vakcīnām. Ir nepieciešami lielāki pētījumi, iesaistot nevakcinētas personas, lai izprastu novēlotu vairogdziedzera darbības traucējumu biežumu un cēloņsakarību pēc Covid-19 vakcīnām.

 

Isolated cases of subacute thyroiditis exist in the early period of COVID-19 vaccination, largely after mRNA vaccines.

Here we report late onset thyroid disturbances and persistent health issues in patients of thyroid disorders after COVID-19 vaccination. Seventy-five patients with post COVID-19 vaccination thyroid disturbances were identified. Among these, 41 had flare of underlying thyroid illness, majority occurring at a median time lag of 28.4 weeks since 2nd dose. Thirty-one cases of new onset hypothyroidism and three of new onset hyperthyroidism were reported, with a median time lag respectively of 17.2 and 22.6 weeks since 2nd dose. Most cases occurred after ChAdOx1-nCoV-19, which was the commonest vaccine employed in mass roll out in India. Significant improvement was observed in majority, after a median follow up of 22–26 weeks. New onset health issues persisting for ≥4 weeks were reported in 37.3% and were common in individuals with history of COVID-19 before vaccine. New onset metabolic, musculoskeletal, and reproductive disorders were the common health complaints. Active monitoring is warranted for late onset adverse events after COVID-19 vaccines of all types. Larger studies with involvement of unvaccinated individuals are required to understand the incidence and causality of late onset thyroid disturbances after COVID-19 vaccines.

 

4.Vakcīnas izraisīti veselības traucējumi Latvijā ir daudzkārt lielākam cilvēku skaitam nekā šobrīd reģistrē un uzrāda ZVA.

 

https://digital.ahrq.gov/sites/default/files/docs/publication/r18hs017045-lazarus-final-report-2011.pdf

 

Rezultāti

Zāļu un vakcīnu izraisītas blakusparādības ir izplatītas, taču par tām netiek ziņots. Lai gan 25% ambulatoro pacientu saskaras ar zāļu blakusparādībām, Pārtikas un zāļu pārvaldei (FDA) tiek ziņots par mazāk nekā 0,3% no visām zāļu blakusparādībām un 1–13% nopietnu notikumu. Tāpat tiek ziņots par mazāk nekā 1% vakcinācijas nevēlamo notikumu. Zemais ziņošanas līmenis nepieļauj vai palēnina veselības traucējumus izraisošu zāļu un vakcīnu identificēšanu, kas apdraud sabiedrības veselību

 

Results

Adverse events from drugs and vaccines are common, but underreported. Although 25% of ambulatory patients experience an adverse drug event, less than 0.3% of all adverse drug events and 1-13% of serious events are reported to the Food and Drug Administration (FDA). Likewise, fewer than 1% of vaccine adverse events are reported. Low reporting rates preclude or slow the identification of “problem” drugs and vaccines that endanger public health

 

 

Ja šobrīd Latvijā par veselības traucējumiem pēc covid vakcīnām ir reģistrēti 3 500 ziņojumi, tad iespējams, ka Latvijā vakcīnācija ir radījusi veselības traucējumus ap 350 000 cilvēkiem, kam ir nepieciešams skaidrojums un atbalsts.

 

Latvijas dati par reģistrēto ziņojumu skaita atbilstību patiesajam Latvijā novērotajam vakcīnas neefektivitātes un iespējama kaitējuma daudzumam atbilst pētījumā uzrādītajam. Ziņo mazāk kā 2 %. http://www.bernuarsts.lv/jautajumi-un-atbildes-par-vakcinaciju-pret-covid-latvija/ Jautājums 4.2.

 

4.1.Latvijā katrs tūkstošais darbspējīgā vecumā vakcinētais pret covid pāragri mirst 70 dienu laikā pēc vakcinācijas. Lielākajai daļai no mirušajiem nāves cēlonis nav pienācīgi izmeklēts. Šīs nāves pēc vakcinācijas šobrīd tiek vērtētas kā sagadīšanās.

 

Oficiāli uzrādītā, Eiropā reģistrētā mirstība pēc vakcinācijas ir aptuveni 100 reizes mazāka kā patiesā, Latvijā novērotā pāragrā mirstība cilvēkiem darbspējīgā vecumā pēc vakcinācijas.

 

https://www.ema.europa.eu/en/documents/covid-19-vaccine-safety-update/covid-19-vaccines-safety-update-8-december-2022_en.pdf

 

Comirnaty iepotētas 685 000 000 devas, reģistrēti 8368 nāves gadījumi. Viens no 82 000 devām.

Spikevax iepotētas 161 000 000 devas, reģistrēti 1 161 nāves gadījumi. Viens no 139 000 devām

Vaxzevria iepotētas 68 800 000 devas, reģistrēti 1 579 nāves gadījumi. Viens no 44 000 devām.

 

4.2. Vakcīna nedrīkst kaitēt veselībai, jo vakcīnas lieto veseli cilvēki, kas var nesaslimt.

Pandēmijas laikā saslimst tikai daļa cilvēku. Tāpēc nav pieņemama atruna, ka, ja covid saslimšanai ir novērotas komplikācijas un nāves gadījumi, tad arī vakcīnai tādi var būt.

Nesaslimstot nevkcinētam cilvēkam nav nekāda riska veselībai, tāpēc vakcīna nedrīkst radīt nekādu papildus risku cilvēka veselībai vai dzīvībai.

Latvijā no aptuveni 1 800 000 iedzīvotājiem, ar covid saslima puse, ap 900 000 cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa, ap 500000 bija saņēmuši vakcīnu.

No ap 1 300 000 vakcinētiem cilvēkiem par veselības traucējumiem pēc vakcinācijas ziņoja 3500 cilvēki. Ja Latvijā visi iedzīvotāji, sekojot valdības aicinājumam būtu vakcinējušies, tad valstī vēl vismaz 3000 cilvēki papildus iegūtu veselības traucējumus, par kuriem ziņotu.

No pētījuma Amerikā un no datiem par ziņošanu Latvijā ir noskaidrots, ka ziņo tikai simtā daļa no tiem, kas dzīvē gūst veselības traucējumus. Ja Latvijā vakcinētos pilnīgi visi, tad ap 600 000 cilvēku Latvijā ciestu no veselības traucējumiem pēc vakcinācijas.

Šī iemesla dēļ vakcīna kas izraisa veselības traucējumus nedrīkst būt pienākums.

 

Veseli bērni un veseli pieaugušie darbspējīgā vecumā nav riska grupa, pretēji tam, ko turpina apalvot vakcinācijas padomes eksperti Latvijā.

(IFR) infekcijas mirstības rādītājs.

Vidējais IFR

0,0003% 0–19 gadu vecumā,

0,002% 20–29 gados,

0,011% 30–39 gados,

0,035% 40–49 gados,

0,123% 50–59 gados

0,506% 60–69 gados.

 

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC9613797/

(IFR) infection fatality rate.

The median IFR was 0.0003% at 0–19 years, 0.002% at 20–29 years, 0.011% at 30–39 years, 0.035% at 40–49 years, 0.123% at 50–59 years, and 0.506% at 60–69 years.

Riska grupā ir cilvēki ar smagām hroniskām saslimšanām. 

Pieaugot vecumam viņu skaits palielinās.

Vakcinācija ir riska faktors, tāpēc tai ir jābūt brīvprātīgai, bez nelabvēlīgām sekām nevakcinējoties.

 

5. Vakcīnu blakusparādību reģistrācijas datu bāze VAERS [Vaccine Adverse Event Reporting System] nedarbojas pārslodzes dēļ.

 

https://www.bmj.com/content/383/bmj.p2582

 

Ja ārsts nesaista veselības traucējumus ar vakcīnu, viņš par to neziņo, kaut ārstam ir pienākums ziņot par ikvienu veselības traucējumu pēc vakcinācijas. Ārsti ticamāk ziņo par gadījumiem, kad veselības traucējums jau ir uzrādīts kā blakne. Neziņošanas dēļ signāli par veselības traucējumiem netiek apkopoti un vakcīnu blaknes paliek neuzrādītas.

 

Ja jums pēc vakcinācijas ir sākušies veselības traucējumi un ir kādas no rakstā iepriekš minētajām novirzēm, to iemesls, visdrīzāk, ir vakcīna, ja vien nav neapgāžamu pierādījumu, ka tā nevar būt vakcīna.

Ja augstāk minētie rādītāji, tai skaitā pīķa proteīns, mRNS, koagulācijas rādītāji, citokīni un citi, nav izmeklēti, tad jūsu veselības traucējumu iemesls nav pienācīgi izmeklēts.

Ziņojot par veselības traucējumiem vai nāvi pēc vakcinācijas jūs palīdziet veselības aprūpes sistēmu padarīt drošāku.

Jūsu ciešanas nebūs bijušas veltas. 

 

17.12.2023

 

Ja manījāt kļūdu, lūdzu, dodiet ziņu zeigurs@latnet.lv