Vakcinācijas pret difteriju ieguvumi un riski. Bērna labākās intereses.

Vakcinācijas pret difteriju ieguvumi ir samērojami ar vakcinācijas riskiem.

Vakcinācija ar 3 devām 8 bērniem no 10 mazina risku saslimtot slimot smagi un saslimstot 9 bērniem no 10 mazina iespēju nomirt no difterijas.

Katru desmito saslimušo vakcinēto bērnu vakcīna nepasargā no nāves. Kuru bērnu vakcīna nepasargās, vai kuram radīsies blaknes, iepriekš nevar zināt, tāpēc vakcinācija nedrīkst būt pienākums.

Vakcinētam bērnam sastopoties ar baktēriju, vakcinācija novērš difterijas kolonizāciju 3 gadījumos no 10.

7 gadījumos no 10 vakcinācija vakcinētam bērnam sastopoties ar infekciju nenovērš kolonizāciju ar baktēriju. Kuram novērsīs, kuram nē, iepriekš nevar zināt.

Domājot par ieguvumiem ir jāpatur prātā, ka ne visi bērni dzīves laikā saslimst ar difteriju, tad viņiem nav riska veselībai, tāpēc vakcīna nedrīkst radīt risku veselībai. Gan vakcinēti gan nevakcinēti bērni saslimstot var mirt no difterijas un sastopoties ar difteriju var ar to inficēties.

Vakcinācija pēc kuras bērns mirst ar slimību pret kuru ir vakcinējies, vai gūst veselības traucējumus, nav bērna interesēs. Ar kuru tas notiks, to iepriekš nevar paredzēt, tāpēc vakcinācija nedrīkst būt pienākums.

 

Aizsargājošu antivielu daudzums, ko vakcīnu ražotāji uzrāda kā nepieciešamu ir 0,1 SV / mililitrā asiņu. [SV starptautiskā vienība][2] Šādam antivielu daudzumam pieaugušo un bērnu būtu jāpasargā no smagas difterijas gaitas, vai nāves no difterijas.

Bērnam kurš ir saņēmis vienu vakcīnas devu vakcinācija saslimstot novērš risku slimot smagi 47% un saslimstot novērš nāvi no difterijas 68% gadījumu, kas liecina, ka puse vakcinēto saņem pietiekamu aizsardzību ar vienu vakcīnas devu. [1]

Ja pirms vakcinācijas laboratorijā pārbaudot antivielu daudzumu pret difteriju cilvēkam asinīs ir 0,1 SV antivielu vai vairāk, viņam būtu jābūt pasargātam pret nāvi no difterijas un slimības smagu gaitu. [2] Papildus vakcinācija pret difteriju viņam nav vajadzīga.

Apsverot revakcinācijas nepieciešamību ir jāņem vērā, ka antivielu daudzuma mazināšanās laikam ritot nenozīmē imunitātes mazināšanos, jo imunitāti nodrošina atmiņas šūnas. Revakcinācijai, tāpat kā vakcinācijai, ir novērotas smagas blaknes nezināmā skaitā gadījumu, jo smagās blaknes, kas neparādījās vakcīnu pētījumos kas bija veikti ar nelielu dalībnieku skaitu, ir parādījušās pēcpārdošanas ziņojumos vakcinējot lielu cilvēku skaitu [2].

 

Domājot par vakcinācijas ieguvumiem un riskiem ir jāpatur prātā, ka cilvēks var arī nesaslimt, tad viņam no slimības nav riska veselībai un dzīvībai, tāpēc vakcinācijai, īpaši ja to plāno padarīt obligātu, nedrīkst būt nekādu risku veselībai un dzīvībai.

 

Saslimšanas risku ar difteriju nevakcinētu cilvēku vidū uzrāda statistika par saslimstību Latvijā pirms vakcinācijas.

Re check pētījums uzrāda 75 gadījumus uz 100 000 nevakcinētu cilvēku gadā. Mirstības risks tolaik bija 7,5% no saslimušajiem. [https://rebaltica.lv/2024/09/cik-bistama-ir-difterija-un-kapec-vakcineties-ir-daudz-drosak/].

Nevakcinējoties cilvēka mirstības risks no difterijas pagājušā gadsimta sākumā bija 5 gadījumi no 100 000 nevakcinētiem cilvēkiem gadā, jeb viens no 200 cilvēkiem dzīves laikā, ja cilvēkam izdodas nodzīvot 100 gadus. Pagājušā gadsimta sākumā lielai daļai iedzīvotāju bija slikti dzīves apstākļi, nepilnvērtīgs uzturs un nebija antibiotiku, kas, ja lietotas difterijas infekcijas smaga stāvokļa pirmajās dienās, mazina mirstību. Saslimušajiem nebija iespējas izolēties, kas veicināja infekcijas izplatību.

Mūsdienās difterijas ārstēšana biežāk beidzas letāli gadījumos, kad difterijas diagnozi nosaka vairākas dienas pēc smaga stāvokļa iestāšanās, jo antibiotikas aptur baciļu vairošanos, tāpēc tās labāk palīdz saslimšanas pirmajās dienās.

BKUS publiskajā telpā uzrādītais mirstības risks no difterijas ir 8 % nevakcinētu saslimušo, tātad lielāks kā gadsimta sākumā, kad pret difteriju nebija pieejama ne vakcīna, ne antibiotikas, ne arī mūsdienīga medicīniskā aprūpe.

Ja no difterijas mirst mazāk kā viens no 200 nevakcinētiem cilvēkiem, tad no vēža vai sirds asinsvadu slimībām mūsdienās mirst katrs trešais cilvēks un lielākā daļa no viņiem ir saņēmuši vairāk par vienu vakcīnu pret difteriju.

Mirstību no vēža mazina laba imunitāte, kuru vakcinācija reizēm iespaido nelabvēlīgi. Piemēram, vienam no 10 cilvēkiem darbspējīgā vecumā, kas Latvijā mira covid vakcinācijas dienā, nāves cēlonis ir uzrādīts nevis vakcīna, bet vēzis. Tā kā vakcināciju neveic kritiski slimiem cilvēkiem un pirms vakcinācijas veselības stāvoklis ir jāizmeklē, tad ir skaidrs, ka vakcinācija dramatiski pasliktināja viņa vēža progresiju. Šim cilvēkam vakcinācijas riski pārsniedza ieguvumus. Ja šis cilvēks nebūtu vakcinējies, iespējams, viņš dzīvotu ilgāk. To iepriekš nevar paredzēt, tāpēc vakcinācija nedrīkst būt pienākums.

Mūsdienās ikvienas infekcijas izplatību bērnu vidū veicina absurds nekompetents SPKC rīkojums, ka bērni ar paaugstinātu temperatūru līdz 37,3, bez citām slimības izpausmēm drīkst apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. 

 

https://www.spkc.gov.lv/lv/gripas-covid-19-un-citu-akutu-augsejo-elpcelu-infekciju-aaei-profilakses-pasakumi

26.09.2024. ekrānattēls.

Veselu bērnu vidējā temperatūra ir 36,4 grādi. Temperatūrai var būt nelielas individuālas novirzes. Kādam bērnam normāla t. būs arī 36,5, bet citam 36,3. Ja bērna normālā t ir 36,3, tad temperatūra 37,3 viņam būs jau stipri paaugstināta un liecinās par iekaisumu vai infekcijas sākumu. Tāds bērns nebūtu vedams uz pirmsskolu vai skolu, bet mājās novērojams un veselības stāvoklim pasliktinoties, rādāms ārstam, jo viņš, īpaši, ja ir bijis vakcinēts, var būt saslimis arī ar vieglas formas infekciju, tostarp, difteriju.

Bērnam neraksturīgi paaugstināta temperatūra ir svarīgs simptoms, kas liecina, ka bērns, vakcinēts, vai nē, ir jāpatur mājās, jo simptomātiski slimnieki var izplatīt infekciju, tāpēc bērnas pat ar nelielu sev neraksturīgi paaugstinātu temperatūru nedrīkstētu apmeklēt pirmsskolu un vecākiem ir jāsaņem atbrīvojums no darba bērna aprūpei un, ja stāvoklis pasliktinās, izmeklēšanai pie ārsta.

SPKC iesaka bērnu ar nelielu temperatūru vest uz pirmsskolu, lai valsts pārvaldei vecākiem nebūtu jāmaksā par bērna aprūpi, lai vairāk naudas paliktu valdošās partijas infrastruktūras megaprojektiem, zaļajam kursam un lieku vakcīnu iepirkumiem.

Saguris pieaugušais, bez temperatūras, vakcinēts, vai nē, covid izplata mazāk kā 6% gadījumu. 60% covid saslimušo Latvijā inficējās no simptomātiskiem saslimušajiem savās dzīvesvietās, kas apliecina valsts pārvaldes publisku ierobežojumu bezjēdzību un kaitīgumu, jo cilvēkiem bija liegta iespēja par sevi parūpēties.

Ar difteriju ir līdzīgi. Publiski izskanējušajā gadījumā bērnu māte tika nostādīta bezizejas situācijā, jo viņai bija jādodas uz aptieku pirkt antibiotikas profilaksei un vienlaikus, draudot ar sodu, viņai noteica aizliegumu atstāt dzīves vietu.

 

Vakcinācijas pret difteriju riski ir samērojami ar ieguvumiem.

Ikviens kas par to nebrīdina, neētiski un pretlikumīgi reklamē vakcināciju pret difteriju.

Vakcinācija ar difterijas toksīnu saturošu poti negarantē nesaslimšanu ar smagu difteriju 2 bērniem no 10 un nenovērš nāvi 1 bērnam no 10, neizslēdz difterijas pārnesi 7 gadījumos no 10. [1]

Vakcīnai ir smagas blaknes ar nezināmu biežumu. [2]

Pret difteriju vakcinētu bērnu mirstības mazinājums no difterijas ir samērojams ar vakcīnas blakusefektu izraisītas nāves risku. [3]

Re check reklāmrakstā par difterijas vakcīnas ieguvumiem, kurā neētiski un pretlikumīgi nebija uzrādīti vakcinācijas riski, norāda, ka uzrādītie vakcīnas ieguvumu pētījumi ir placebo kontrolēti, bet neatklāj svarīgo faktu, ka reklāmrakstā uzrādītajos pētījumos par placebo tiek ņemta cita difterijas vakcīna, nevis nevakcinēti bērni. Tāpēc abās pret difteriju vakcinēto bērnu grupās uzrādās līdzīga bērnu mirstība. Ja vakcīnas pētījumos par kontrolgrupu ņem nevakcinētus bērnus, tad vakcinācijas riski pārsniedz ieguvumus.

Pētījumos Āfrikā, kur nabadzības dēļ kontrolgrupa bija nevakcinēti bērni, lai gan vakcīna pret difteriju, stinguma krampjiem un garo klepu mazināja bērnu mirstību no difterijas, vakcinācija veicināja bērnu, īpaši meiteņu, mirstību no citiem iemesliem.[3]

Latvijā vakcinētu bērnu veselības traucējumu, veselības pasliktināšanās un mirstības iespējamā saistība ar vakcināciju, par kuru pēc vakcīnu blakusefektu uzrādīšanas protokola ir jāziņo 2 gadus pēc pēdējās vakcinācijas, netiek ziņota un netiek pētīta.

 

Pirms bērnu vakcinēt, vecākiem ir jāņem vērā, ka vakcīnu drošību pēta īsos, salīdzinot ar pasaulē vakcinējamo bērnu skaitu, nelielos pētījumos, līdzīgi kā covid vakcīnas, kuras sākotnēji tika atzītas par drošām. Pirms reģistrācijas veiktajos pētījumos riski neuzrādījās. Kad vakcinēto skaits pieauga, pēcreģistrācijas ziņojumi uzrādījās retas, bet smagas komplikācijas - trombozes, anafilakses, miokardīta un citus dzīvību apdraudošus riskus. Kad nāve no vakcīnas vairs nebija noliedzama, vakcīnu ražotājs Astra Zeneka pārtrauca covid vakcīnu ražošanu, lai nevairotu blakņu daurdzumu un nebūtu jāatbild par cilvēkiem nodarīto kaitējumu.

Pošu ražotāji, kopš parādījās atsevišķu vakcīnu blaknes, cenšas likt vairākas vakcīnas kopā un veidot aizvien jaunas kombinācijas, kas neļauj salīdzināt katras vakcīnas ietekmi uz mirstību atsevišķi. Junai kombinācijai - jaunai vakcīnai - blakusefektu reģistrācija sākas no jauna, kas apgrūtina nelabvēlīgu efektu pierādīšanu, jo paiet gadi, līdz tiek savakcinēts pietiekams bērnu daudzums, kas ļautu izdarīt neapstrīdamus secinājums. Ja vakcīnas sastāvu maina pietiekami bieži, nelabvēlīgu ietekmi pierādīt ir grūti, reizēm neiespējami, bet tas nenozīmē, ka nelabvēlīgas ietekmes nav.

Nelabvēlīga ietekme ir redzama pētījumos kas kā kontrolgrupu izmanto nevakcinētus bērnus. Nevakcinētu bērnu laba veselība traucē imunizācijas plāniem un ļauj pierādīt vakcīnas neefektivitāti un blaknes, tāpēc imunizācijas padome cenšas panākt piespiedu vakcināciju. Jaunāko vakcīnu zāļu aprakstos var lasīt, ka jaunajai vakcīnai nav novērotas blaknes, kas ir novērotas senāk lietotām vakcīnām, kas ir jaunās vakcīnas sastāvā. Tā ir taisnība, jo tā ka smagās blaknes ir retas, tad tās parādās vakcinējot pietiekami daudz bērnu un tikai gadījumā, ja vakcinās blaknes tiek godprātīgi uzrādītas un reģistrētas. Piemēram, bērnam neraksturīgi ilga raudāšana pēc vakcinācijas, kas liecina par paaugstinātu jūtību, kas ir atkārtotas vakcinācijas kontrindikācija pentaxim zāļu aprakstā ir uzrādīta vienam no 1000 un biežāk. Un ir aplami uzskatīt, ka gadījumā, ja pacietīgāks bērniņš sev neraksturīgi raud nevis 3 stundas, kā prasa zāļu apraksts, bet 2 stundas un 50 minūtes, tad tā nav uzskatāma par kontrrindināciju atkārtotai vakcinācijai.  Tādi gadījumi Latvijā varētu būt vairāk kā 20 katru gadu. Cik ziņojumi par šādu blakni pēc kompleksās potes ir reģistrēti Latvijā?

ZVA tālredzīgi neuzrāda ziņojumus par blaknēm pēc vakcinācijas ar vakcinācijas programmas potēm. Tas pārkāpj pacienta tiesības uzzināt riskus un tas neļauj spriest par godprātīgu informēšanu. Tas neļauj uzlabot veselības aprūpes kvalitāti Latvijā un neļauj mazināt veselības traucējumu biežumu pēc imunizācijas Latvijā.

Pētījumos novērotajām vieglajām blaknēm ir uzrādīts biežums, bet pēcpārdošanas ziņojumos novērotajām smagajām blaknēm biežumu nevar noteikt, jo blaknes parādījās pēc pētījuma beigām. Kad smagās blaknes un nāves pēc vakcinācijas iekrājas, ražotāji veido jaunu kombināciju un blakņu reģistrācija sākas no jauna un ražotāji atkal raksta, ka jaunajai kombinācijai nav novērotas blaknes, kas bija novērotas iepriekšējām potēm.

Vakcīnas nevarētu būt veselības traucējumu iemesls vienīgi tad, ja vakcinētiem cilvēkiem nerastos jauni veselības traucējumi, vakcinētiem cilvēkiem nepasliktinātos esošie veselības traucējumi un vakcinēti cilvēki nemirtu priekšlaicīgi.

Nedaudzajos pētījumos kas par kontrolgrupu izmanto nevakcinētus bērnus parādās, ka arī kombinētā penta vakcīna veicina mirstību. Salīdzinot meiteņu mirstību, kas vakcinētas ar kombinēto penta vakcīnu ar nevakcinētu meiteņu mirstību izrādījās, ka ar penta vakcīnu vakcinētās meitenes mira biežāk kā nevakcinētas. [3]

 

Konkrēta bērna labākās intereses, kā rāda prakse, iepriekš nav paredzamas.

Bērna interesēs ir palikt dzīvam un veselam un augt mīlošā un atbalstošā ģimenē.

Ja vecāki nevakcinēs bērnu, bērns var gūt veselības traucējumus no slimības, pret ko ir pieejama vakcīna, bet bērns arī var nesaslimt, vai pārslimot viegli.

Ja vecāki vakcinēs bērnu, bērns var būt pasargāts no vienas infekcijas, bet gūt veselības traucējumus, vai nomirt no vakcīnas blaknēm.

Ja vecāki vedīs bērnu uz ārstniecības iestādi tad tur bērnu var izārstēt, var neizārstēt un retos gadījumos bērns var iegūt veselības traucējumus, vai nomirt no ārstēšanas blaknēm, vai kļūdainas ārstēšanas.

Neviens iepriekš nevar paredzēt kā konkrētajam bērnam veiksies, tāpēc neviena ārstnieciska manipulācija nedrīkst būt uzspiesta, aizbildinoties ar abstraktām sabiedrības, vai statistiski vidējām abstrakta bērna interesēm.

Ārsti visiem ieteica vakcinēties pret covid jo vakcinācija esot gan indivīda, gan sabiedrības labākajās interesēs. 10 cilvēki darbspējīgā vecumā Latvijā mira vakcinācijas dienā. Viņiem vakcinācija nebija viņu labākajās interesēs un vakcinācijas risks bija lielāks kā ieguvums, kaut arī citam cilvēkam ieguvums bija lielāks kā risks. Katrs tūkstošais darbspējīgā vecumā pret covid vakcinētais cilvēks Latvijā pāragri mira 70 dienu laikā pēc vakcinācijas. 

Veselības aprūpē ir pieņemama tikai individuāla pieeja ieguvumu un risku vērtējumā. Tā kā nekad iepriekš nevar paredzēt vai medicīniska iejaukšanās būs ieguvums vai risks, tad jebkurai medicīniskai procedūrai ir jābūt brīvprātīgai.

Bērna, vakcinēta vai nē, vecākus aicina klausīt ārstiem kas iesaka, kas statistiski ir bērna labākajās interesēs. Gadījumos kad vecāki piekrīt ārstam un bērns mirst, klausīšana ārstiem nebūs bijusi bērna labākajās interesēs. Iepriekš to nevar paredzēt. Nezināšana un negadījumi, ārstu kļūdas ir 4 biežākais nāves iemesls, tāpēc ārstniecība drīkst būt tikai brīvprātīga un ārstam pirms iejaukšanās ir pienākums informēt gan par plānotajiem ieguvumiem, gan riskiem un pirms ārstēšanas ārstam ir pienākums iegūt piekrišanu. Ārstam ir pienākums vecākiem izskaidrot izredzes un ievērot vecāku izvēli: ja mēs darīsim kā es iesaku, tad tāds un tāds efekts būs sagaidāms tad un tad. Ja mēs lietosim alternatīvu ārstēšanu, tad tāds un tāds efekts būs sagaidāms tad un tad. Risks kā tā nenotiks, ir tāds, un komplikācijas ir iespējamas tādas. Vai jūs saprotat ieguvumus un riskus? Vai jūs piekrītat ārstēšanai kopumā un kurai metodei? Šai izmeklēšanai?

Informēta piekrišana ārstam no vecākiem ir jāiegūst katrā solī. Bez tās ārstniecību var vērtēt arī kā miesas bojājumu nodarīšanu. Pacientam ir brīvas tiesības piekrist ārstēšanas plānam kopumā, vai atteikties no kāda ārstnieciska izmeklējuma, vai ārstēšanas daļas, vai piekrist izmeklējumam, bet noraidīt ārstēšanu.

To politiķu iecelti veselības aprūpes organizatori šobrīd grib aizliegt.

Ja vecāki ir piekrituši un ārstēšana neizdodas, tad bērna nāvi juridiski vērtē kā negadījumu. Tas ir taisnīgi.

Ārsti vēlas dekriminalizēt ārstu kļūdas, jo ārstēšanas rezultāts nav paredzams un vienlaikus daļa ārstu atbalsta pienākumu vakcinēties. Tā ir pretrunīga nostāja. Tieši tāpēc, ka ārstēšanas rezultāts nav paredzams, ja vecāki ir piekrituši ārstēšanai, ja ārstēšana neizdodas, tad tas ir nesodāms negadījums. Un tieši tāpēc ka ārstēšanas rezultāts nav paredzams, nekāda ārstēšana vai profilakse, tostarp vakcinācija nedrīkst būt pienākums.

Tā kā vakcinēti bērni mirst arī slimnīcās, kad vecāki ir piekrituši gan vakcinācijai gan ārstēšanai, tad ārstiem nav tiesību pārmest vecākiem bērna nevakcinēšanu un ierēdņiem nav tiesību vakcināciju uzspiest.

Latvijā ir zināms gadījums, kad ārsti ieteica vakcinēt bērnu pret pneimokoku jo vakcinācija esot viņa labākajās interesēs. Bērns vakcinējās un mira no pneimokoka, kas nebija pneimokoku vakcīnas sastāvā. Par pret covid vakcinētu cilvēku priekšlaicīgu nāvi vakcinācijas dienā, jau rakstīju.

Ir jāņem vērā, ka nesaslimstot bērnam nav riska veselībai, tāpēc vakcīnai nedrīkst būt riski veselībai.

Bērna interesēs nav vakcinēties un iegūt veselības traucējumus un nomirt, viņa interesēs ir saglabāt veselību un dzīvot, neatkarīgi no vakcinācijas stāvokļa un netikt atrautam no mīlošas ģimenes. Vakcinācija negarantē nesaslimšanu un vakcīnām ir blaknes, tai skaitā nāvējošas, tāpēc vakcinācija nedrīkst būt uzspiesta.

Vakcīnu pētījumos blaknes ir jāuzrāda 2 gadus. Pēcpārdošanas ziņojumos parādās jaunas blaknes. Latvijā ziņošana par blaknēm un neefektivitāti nenotiek. Par 500 000 vakcinētiem saslimušajiem ar covid ir nosūtīti 12 ziņojumi par vakcīnas neefektivitāti, un atbildīgās personas Latvijā melo, ka saslimšana nav vakcīnas neefektivitātes rādītājs. Mirušo nāves cēloņi netiek pienācīgi izmeklēti, ieskaitot autopsiju un vīrusu un baktēriju laboratorisku noteikšanu.

 

 

Atsauces ar komentāriem.

Tulkojums latviskui un sekojošs anglisks orģināls.

[1] https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7312233/

Vidējais difterijas inkubācijas periods ir 1,4 dienas. Neārstēti gadījumi vidēji tiek kolonizēti 18,5 dienas. Asimptomātiski nesēji infekcijas gaitā izraisa par 76% mazāk gadījumu nekā simptomātiski. 3 difterijas toksoīda vakcīnas devu saņemšana ir 87% efektīva pret simptomātisku slimību un samazina transmisiju par 60%.

Vakcinētas personas var kļūt kolonizētas un pārnēsāt; līdz ar to vakcinācija var pārtraukt transmisiju tikai 28% gadījumu uzliesmojumā, tādēļ izolācija un antibiotikas ir būtiskas.

Vakcinētām personām, kurām attīstās nespecifiski simptomi, ir mazāks smagas slimības un nāves risks, salīdzinot ar nevakcinētiem indivīdiem, un viņiem ir lielāka iespēja atveseļoties, lai gan arī viņiem var attīstīties smagas komplikācijas un viņi var nomirt.

Aptuveni 80% neārstētu simptomātisko gadījumu progresē līdz membranozai difterijai 2–3 dienas pēc simptomu parādīšanās, lai gan mēs nevarējām apstiprināt šos aprēķinus, izmantojot primāros datus.

Asfiksijas progresēšana līdz nāvei elpceļu obstrukcijas dēļ 1–2 nedēļu laikā pēc simptomu parādīšanās izraisa 60–65% no nāves gadījumiem un ir saistīta ar balsenes infekciju.

Toksiskā kardiomiopātija rodas 7–14 dienas pēc elpceļu simptomu parādīšanās 10–25% pacientu un izraisa 20–25% no nāves gadījumiem.

Neiroloģiski traucējumi, piemēram, hipoestēzija, polineiropātija un galvaskausa neiropātijas, attīstās nedēļām līdz mēnešiem vēlāk un rodas 20–25% neārstētu gadījumu un izraisa līdz pat 15% no nāves gadījumiem.

 

Relatīvais mirstības risks difterijas gadījumos pēc vecuma, vakcinācijas statusa un antitoksīna saņemšanas

 

Characteristic	Relative Risk of Mortality (95% CrI)
Age, y
0–4	1.5 (1.4–1.6)
5–19	0.80 (.76–.89)
≥20	Reference
Vaccination
None	Reference
Partial (1–2 doses)	0.32 (.23–.44)
Full (≥3 doses)	0.07 (.04–.10)
Antitoxina
No	Reference
Yes	0.24 (.22–.28)

Pēdējā laika uzliesmojumos mirstība ir koncentrēta starp pirmajiem gadījumiem, kuri bieži saņem neatbilstošu ārstēšanu nepareizas diagnozes dēļ.

Sērijveida intervāls difterijas gadījumā (ti, laiks starp simptomu rašanos secīgos transmisijas gadījumos) vidēji ir 7,8 dienas, 5% intervālu <0,8 dienas un 5% ilgāk par 21 dienu.

Difterijas antitoksīna ievadīšana pēc inficēšanās samazina mirstību par 76%. Tomēr, tā kā antitoksīns neitralizē tikai cirkulējošo toksīnu, nevis intracelulāro toksīnu, tā efektivitāte ir atkarīga no ātras ievadīšanas attiecībā pret simptomu rašanos: mēs novērtējam, ka mirstības iespējamība palielinās katru dienu no 4,2%, ja serumu ievada pirmo divu diennakšu laikā, līdz 24%, ja ievada 5. dienā vai vēlāk, aptuveni dubultojot ar katru kavējuma dienu. Nav skaidrs, kurā brīdī antitoksīna ievade ir nokavēta, vairs nesniedz labumu, lai gan šīs zināšanas būtu vērtīgas.

Pilnīga vakcinācija (≥ 3 devas) ar DTP vakcīnu ir 87% efektīva pret simptomātisku slimību, savukārt nepilnīga vakcinācija (1–2 devas) ir 71% efektīva. Iepriekšējie pētījumi atklāja, ka vakcīnas efektivitāte pret saslimšanu palielinās līdz ar devu, sasniedzot 99% ar 5 devām.

Starp simptomātiskiem gadījumiem iepriekšēja difterijas toksoīda vakcīna anamnēzē samazināja smagas slimības un nāves risku: pilna vakcinācija ir 81% efektīva smagas slimības profilaksē (definēti kā lokāli un sistēmiski simptomi, un nopietnas komplikācijas) un 93% efektīva nāves novēršanā;

Daļēja vakcinācija ir 47% efektīva pret smagu slimību un 68% efektīva pret nāvi.

Tiek pieņemts, ka difterijas toksoīda vakcīna nenovērš kolonizāciju; mūsu analīze to apstiprina [efektivitāte pret kolonizāciju17%].

Pirms plaši izplatītās vakcinācijas imunitāte palielinājās līdz ar vecumu, kas liecina par dabisku infekciju un infekcijas izraisītas dabiskas imunitātes pastiprināšanos.

Vakcinācija ir ļoti efektīva simptomātisku slimību profilaksē (>87% ar 3 devām), tomēr tai nav ietekmes uz infekcijas novēršanu, un, lai gan tie, kuriem ir asimptomātiskas infekcijas, joprojām pārnēsā, viņi to dara tikai 24% no simptomātisku gadījumu skaita.

Mūsu rezultāti apstiprina domu, ka antibiotiku, īpaši azitromicīna ievadīšana, kas sasniedz gan simptomātiskas, gan asimptomātiskas personas, varētu būt efektīva difterijas kontrolei uzliesmojuma gadījumā.

 

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7312233/

 median incubation period is 1.4 days. On average, untreated cases are colonized for 18.5 days (95% credible interval [CrI], 17.7–19.4 days), and 95% clear Corynebacterium diphtheriae within 48 days (95% CrI, 46–51 days). Asymptomatic carriers cause 76% (95% confidence interval, 59%–87%) fewer cases over the course of infection than symptomatic cases. The basic reproductive number is 1.7–4.3. Receipt of 3 doses of diphtheria toxoid vaccine is 87% (95% CrI, 68%–97%) effective against symptomatic disease and reduces transmission by 60% (95% CrI, 51%–68%). Vaccinated individuals can become colonized and transmit; consequently, vaccination alone can only interrupt transmission in 28% of outbreak settings, making isolation and antibiotics essential.

Vaccinated individuals who develop nonspecific symptoms have lower risk of severe disease and death compared with unvaccinated individuals and are more likely to recover directly from prodromal symptoms, although they can develop severe complications (c) and die.

An estimated 80% of untreated symptomatic cases progress to membranous diphtheria 2–3 days after symptom onset, although we could not validate these estimates using primary data [22] (Figure 1). Progression to death from asphyxia due to airway obstruction within 1–2 weeks after symptom onset is responsible for 60%–65% of deaths and is associated with laryngeal infection. Toxic cardiomyopathy occurs 7–14 days after the onset of respiratory symptoms in 10%–25% of patients and is responsible for 20%–25% of deaths [22–25]. Neurological disorders, such as hypoesthesia, polyneuropathy, and cranial neuropathies, develop weeks to months later and occur in 20%–25% of untreated cases and are responsible for up to 15% of deaths [22–25]

Relative Risk of Mortality Among Diphtheria Cases, by Age, Vaccination Status, and Antitoxin Receipt

Characteristic	Relative Risk of Mortality (95% CrI)
Age, y
0–4	1.5 (1.4–1.6)
5–19	0.80 (.76–.89)
≥20	Reference
Vaccination
None	Reference
Partial (1–2 doses)	0.32 (.23–.44)
Full (≥3 doses)	0.07 (.04–.10)
Antitoxina
No	Reference
Yes	0.24 (.22–.28)

 

 In most recent outbreaks, mortality is concentrated among initial cases, who often receive inadequate treatment due to misdiagnosis (Supplementary Figure 4).

serial interval for diphtheria (ie, the time between symptom onset in successive cases of transmission) is 7.8 days (95% CrI, 6.3–9.7 days), with 5% of intervals <0.8 days and 5% longer than 21 days

postinfection administration of diphtheria antitoxin reduces mortality by 76% (RR, 0.24 [95% CrI, 0.22–0.28]) (Table 1, Figures 1C and and3C).3C). However, because antitoxin only neutralizes circulating toxin, not intracellular toxin [23], its effectiveness depends on prompt administration relative to symptom onset: we estimate the probability of mortality increases daily, from 4.2% (95% CrI, 2.5%−7.1%) if administered within 24–48 hours, to 24% if administered on day 5 or later, approximately doubling with each day of delay (Figure 3D, Supplementary Table 4). It is not clear at what point the delay negates any benefit, although this knowledge would be valuable.

Diphtheria toxoid vaccine protects against symptomatic disease by stimulating production of antitoxin antibodies. The primary series of DTP vaccination includes doses at 6, 10, and 14 weeks, with boosters at 12–23 months, 4–7 years, 9–15 years, and every 10 years in adults [2, 27]. Through meta-analysis, we find that full vaccination (≥3 doses) with DTP vaccine is 87% (95% CrI, 68%–97%) effective against symptomatic disease, whereas incomplete vaccination (1–2 doses) is 71% (95% CrI, 17%−92%) effective  Previous studies found that vaccine effectiveness increases by dose, reaching 99% with 5 doses [34, 35]. Among symptomatic cases, prior history of diphtheria toxoid vaccine reduced the risk of severe disease and death: Full vaccination is 81% (95% CrI, 74%–86%) effective in preventing severe disease (defined as local and systemic symptoms plus a major complication) and 93% (95% CrI, 90%–96%) effective in preventing death; partial vaccination is 47% (95% CrI, 23%–63%) effective against severe disease and 68% (95% CrI, 56%–77%) effective against death (Table 1, Figures 1 and and3E,3E, and Supplementary Figure 7). Diphtheria toxoid vaccine is assumed to not prevent colonization; our analysis supports this (effectiveness against colonization, −17% [95% CrI, −360% to 73%]) 

 

In contrast, prior to widespread vaccination, immunity increased with age, indicating natural infection and boosting (Supplementary Figure 6) [37, 38]

 

vaccination is highly effective at preventing symptomatic disease (>87% with 3 doses; Supplementary Table 4), yet has no effect on preventing infection, and while those with asymptomatic infections still transmit, they do so at only 24% the rate of symptomatic cases.

Our results support the idea that mass administration of antibiotics, particularly azithromycin, which reaches both symptomatic and asymptomatic individuals, could be effective for diphtheria control.

 

[2]Difterijas toksīnu saturošu vakcīnu pentaxim un adacel zāļu apraksti.

https://dati.zva.gov.lv/zalu-registrs/?iss=1&q=Vaccinum+diphtheriae

Pentaxim zāļu apraksts.

4.3. Kontrindikācijas

- Paaugstināta jutība pret jebkuru PENTAXIM komponentu vai garā klepus vakcīnām (acelulārām vai veselu šūnu) vai dzīvībai bīstamas reakcijas pēc iepriekšējās vakcīnas vai vakcīnas, kas satur tos pašus komponentus, ievadīšanas.

- Vakcinācija jāatliek drudža vai akūtas saslimšanas gadījumā.

- Progresējoša encefalopātija.

- Encefalopātija 7 dienu laikā pēc iepriekšējās vakcinācijas ar garā klepus komponentu (acelulārām vai veselu šūnu) saturošām vakcīnām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms vakcinācijas jāizvērtē anamnēze (īpaši attiecībā uz iepriekšējām vakcinācijām un blakusparādībām pēc vakcinācijas) un pacients klīniski jāizmeklē. Rūpīgi jāizvērtē turpmākas vakcinācijas nepieciešamība ar garā klepus komponenti saturošu vakcīnu, ja pēc iepriekšējās vakcinācijas novērots:

• Drudzis ≥40 C 48 stundu laikā pēc vakcinācijas, ja nav citu cēloņu;

• Kolapss vai šokam līdzīgs stāvoklis (hipotonija - pazemināta reaktivitāte) 48 stundu laikā pēc vakcinācijas;

• Ilgstoša (ilgāk par 3 stundām), nenomierināma raudāšana 48 stundu laikā pēc vakcinācijas;

• Krampji ar vai bez drudža 3 dienu laikā pēc vakcinācijas.

PENTAXIM nepasargā no citu Haemophilus influenzae tipu izraisītām infekcijām, ne arī no citu mikroorganismu izraisītiem meningītiem.

 

Komentārs.

Paaugstināta jūtība izpaužas bērnam netipiski paaugstinātā temperatūrā un izmainītā uzvedībā, tostarp ilgstošā raudāšanā pēc vakcinācijas. Dzīvību apdraudoši stāvokļi nav jāsagaida. Ar izmainītu uzvedību pietiek, lai saprastu, ka bērns ir jūtīgs un atkārtoti bērnu nevakcinētu, ja vecāki, apzinoties ieguvumus un riskus tā uzskata.

 

Pentaxim pēcreģistrācijas pieredze

Pēcreģistrācijas laikā ļoti reti (precīzi sastopamības biežums nav aprēķināms) saņemti ziņojumi par sekojošām blakusparādībām:

Nervu sistēmas traucējumi

o Krampji ar vai bez drudža

o Hipotonijas reakcijas un hipotonijas - pazeminātas reaktivitātes epizodes Ādas un zemādas audu bojājumi

o Izsitumi

o Nātrene

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

o Plaša reakcija injekcijas vietā (>50 mm) bērniem, t.sk. izteikts ekstremitātes pietūkums, kas no injekcijas vietas izplatās pa vienu vai abām locītavām, sākas 24-72 stundu laikā pēc vakcinācijas un vienlaikus var novērot arī eritēmu, lokāli paaugstinātu temperatūru, jutību vai sāpes injekcijas vietā. Domājams, ka risks ir saistīts ar atkārtotām acelulāru garā klepus komponentu saturošu vakcīnu injekcijām, visvairāk – pēc 4. un 5. injekcijas.

Imūnās sistēmas traucējumi

o Anafilaktiskas reakcijas, piem., sejas tūska, Kvinkes tūska vai šoks

Iespējama saistība (t.i., blakusparādības, par kurām nav saņemti ziņojumi pēc PENTAXIM lietošanas, bet par kurām ziņots saistībā ar citu vakcīnu lietošanu, kas satur vienu vai vairākus komponentus, kas ir arī PENTAXIM sastāvā) - Guillain-Barre sindroms un brahiāls neirīts, pēc stingumkrampju toksoīdu saturošas vakcīnas ievadīšanas;

- Apnoja ļoti neiznēsātiem bērniem (dzimuši ≤28 grūtniecības nedēļās) (sk. apakšpunktu 4.4). Primārai imunizēšanai ordinējot vakcīnas ļoti neiznēsātiem (priekšlaicīgi dzimušiem) zīdaiņiem (kas dzimuši ≤28 grūtniecības nedēļās), it īpaši tiem, kuriem anamnēzē ir elpošanas sistēmas nepietiekama brieduma pazīmes, jāapsver iespējamais apnojas risks un nepieciešamība uzraudzīt zīdaiņu elpošanu 48-72 stundas pēc vakcīnas ievadīšanas.

 

Komentārs.

Apnoja var būt neatpazīts pēkšņās nāves iemesls. Kā nepārtraukti uzraudzīt vakcinēta zīdaiņa elpošanu 3 diennaktis no vietas?

Vai zīdaini mājās apdraud infekcijas? Ja vecāki un ciemiņi ir veseli tad bērnam nav no kā inficēties. Ja bērns saņem krūts pienu, visbiežāk viņam ir mātes imunitāte. Ja māte saslimst, pēc dažām dienām krūts pienā parādās aizsargājošas antivielas, kas pasargā bērnu no smagas saslimšanas.

Vai slimīncā bērns var saslimt? Slimnīcās gadās nāvējošas hospitālās infekcijas, jebkurai medicīniskai procedūrai ir neparedzamas blaknes, tāpēc uz slimnīcu ir jādodas tad, ja bērnam mājās nevar palīdzēt vai viņu nevar pienācīgi izmeklēt.

 

Latvijā par ikviena vakcīnu saņēmuša bērna jauniem veselības traucējumiem, veselības pasliktināšanos, vai nāvi būtu jāziņo kā par iespējamu vakcīnas blakni 2 gadus pēc pēdējās vakcīnas, jo retas vakcinācija blaknes parādās tikai pēcreģistrācijas ziņojumos un neparasti, reti vakcīnas radīti veselības traucējumi var parādīties 2 gadu laikā pēc vakcinācijas. Latvijā tas netiek darīts. Ārsti, parādot neizpratni, nereti kļūdaini apgalvo, ka vakcīnas nevar būt veselības traucējumu iemesls.

Adacel zāļu apraksts.

Adacel vakcīnu devu skaitu un vakcinācijas biežumu nosaka vietējās rekomendācijas.

Komentārs.

Vakcīnu devu skaitu un ievadišanas biežumu nosaka imunizācijas valsts padomes locekļi.

Iespējams, Jūsu bērnam aizsardzībai [0.1 SV/ml] pietiek tikai ar vienu devu, bet vadlīnijas, ja tās padarīs par obligātām, liek bērnam potēties 3 reizes pirmajā gadā, 1 reizi otrajā, tad prims skolas un tad pieaugušajam reizi 10 gados visu mūžu.

Piemēram, bērnam pārslimojot kādu no bērnu infekcijām visbiežāk viņam rodas aizsardzība uz mūžu. Ar pārslimoto infekciju viņš vairs nesaslimst, vai saslimstot atkārtoti, slimo viegli.

Difterijas vakcīnas efektivitāti parasti kļūdaini vērtē pēc antivielu daudzuma, kas ar laiku samazinās, tāpat kā pēc pārslimošanas ar kādu no infekcijām antivielu daudzums pret šo infekciju ar laiku samazinās, jo organismam nav lietderīgi uzturēt augstu antivielu līmeni pret retu infekcijas izraisitāju. Jāņem vērā, ka antivielu samazināšanās nenozīmē imunitātes zaudējumu. Ilglaicīgu imunitāti nodrošina atmiņas šūnas, kas atkārtotas infekcijas gadījumā, baciļiem organismā vairojoties un sākot izdalīt toksīnus, atbilstoši sāk vairot antivielas pret šiem baciļiem un toksīniem un cilvēks vai nu nesaslimst, vai pārslimo viegli, jo viņa antivielu daudzums saslimšanas laikā atkal paaugstinās līdz aizsargājošam līmenim. Vakcinācijas radīta imunitāte ir vājāka par dabisko, pārslimošanas gaitā iegūto imunitāti.

Pēc MK uzrādītajiem datiem Latvijā cilvēki kas nevakcinējās bet pārslimoja covid infekciju atkārtoti saslima 3 reizes retāk kā vakcinēti cilvēki un no covid mira 2 reizes retāk kā vakcinēti cilvēki. Prasība pārslimojušiem cilvēkiem vakcinēties bija nepamatota un kļūdaina, jo pārslimošana nodrošina labāku aizsardzību gan pret atkārtotu saslimšanu, gan pret slimības smagu gaitu un mirstību no slimības, kā vakcinācija.

Latvijā vakcinācijas padome izdomā vietējās rekomendācijas, cik devas un cik bieži Jūsu bērnam būtu obligāti jāsaņem. Jāņem vērā, ka vakcinācijas padomes vadītāja ir publiski nekompetenti melojusi, ka cilvēks var saņemt 10 000 vakcīnas vienā reizē [https://www.facebook.com/artis.zeigurs/posts/8396117927146686]

Ir jāņem vērā, ka zāļu ražotājam ir izdevīgi, ja regulāra cilvēku vakcinācija kļūst obligāta, ja cilvēkam, kas ir sasniedzins imunitāti ar vienu vakcīnas devu liek turpināt regulāri vakcinēties. Lieka vakcinācija nav ne pieaugušā, ne bērna interesēs.

Ir jāpatur prātā, ka tiem kas iesaka vakcināciju, ir pienākums uzrādīt vakcinācijas riskus un pienākums uzrādīt interešu konfliktu, vai viņi nesaņem algu vai labumus no zāļu ražotājiem vai izplatītājiem. Vakcinācijas padomes locekļi publikācijās neuzrāda ne interešu konfliktu, ne arī iespējamos vakcīnas riskus veselībai. Viņi runā tikai par vakcīnas ieguvumiem, kas ir neētiska un nelikumīga vakcīnu reklāma. Ja arī piemin blaknes, tad nevis brīdina par dzīvību apdraudošajām, bet manipulatīvi uzrāda tikai biežāko un nekaitīgāko blakni - sāpes no injekcijas.

Ja atceramies covid laikus, tad gan vakcinācijas padome, gan ārstu biedrība, gan pediatru asociācija ieteica obligāti vakcinēt arī bērnus. Praksē pierādījās, ka bērnus labāk pret covid nevakcinēt, jo bērni slimo viegli, bet potes komplikācijas jauniešiem izsauca miokardītus 6 reizes biežāki kā saslimšana ar covid.

Domājot par ieguvumiem un riskiem vakcinējot bērnu atkārtoti ir jāņem vērā, ka miokardīti biežāk radās pēc otrās covid vakcīnas devas, kas liecina, ka atkārtota vakcīnas ievadīšana ir bīstamāka par pirmās devas ievadīšanu. Ja pēc pirmās devas blakus efektu nebija, tas negarantē, ka arī pēc otrās devas to nebūs.[https://www.ahajournals.org/doi/10.1161/CIRCULATIONAHA.122.059970

Vīriešiem, kas jaunāki par 40 gadiem, papildus miokardīta gadījumu skaits uz miljonu cilvēku bija lielāks pēc otrās mRNS-1273 devas nekā pēc pozitīva SARS-CoV-2 testa [97 pret 16].

In men younger than 40 years old, the number of excess myocarditis events per million people was higher after a second dose of mRNA-1273 than after a positive SARS-CoV-2 test (97 [95% CI, 91–99] versus 16 [95% CI, 12–18] ].

 

SPKC nekompetenti un noziedzīgi joprojām izplata viltus ziņas par vakcināciju pret covid Latvijā. Par covid vakcīnu publiski ir pieejamas veselības ministrijas atbildes uz deputātu jautājumiem, kas nesakrīt ar publiskajām infografikām. Par pārējām vakcīnām ticamu publiski pieejamu datu par ietekmi uz veselību Latvijā nav.

https://www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/gallery_images/c19_jul_nov_dati_all.png

attēls iegūts 27.09.2024.

 

Pirmkārt, lai korekti salīdzinātu saslimstību un mirstību noteiktās grupās, tā ir jārēķina nevis uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir abu grupu sajaukums, bet uz atbilstošās grupas 100 000 pārstāvjiem.

Otrkārt, nevakcinētu cilvēku saslimstība un mirstība ir jāsalīdzina nevis ar tikai cilvēku ar pabeigtu vakcināciju mirstību, bet ar visu cilvēku mirstību, kas ir saņēmuši kaut vienu vakcīnas devu un vairāk, jo daudzi cilvēki saslima un mira pēc pirmās potes. Salīdzinot nevakcinētu cilvēku saslimstību un mirstību ar tikai vakcināciju pabeigušu cilvēku saslimstību un mirstību potes efektivitāte un drošība Latvijā tiek uzrādīta labāka, nekā tā ir patiesībā. Par mirušo skaita viltošanu atbildēs uz tiesas un deputātu jautājumiem un par vakcinācijas pret covid pieredzi Latvijā lasiet http://www.bernuarsts.lv/jautajumi-un-atbildes-par-vakcinaciju-pret-covid-latvija/

http://www.bernuarsts.lv/vakcinas-izraisiti-veselibas-traucejumi/

 

Re check neētiskais reklāmraksts par difterijas vakcīnu apgalvo, ka alumīnijs, alkohols un citas kaitīgas vielas vakcīnās ir mazās devās, tāpēc nav kaitīgas.

Uzkrājoties datiem izrādās, ka toksiskās vielas, kas nav nepieciešamas organisma vielu maiņai, kaitē jebkurā, pat vismazākajā devā.

Piemēram, alkohols arī niecīgās devās ir kaitīgs. http://www.bernuarsts.lv/zales-jaunas-tehnologijas-razosana-grutnieciba-un-garigi-traucejumi/

Adacel vakcīna revakcinācijai pret difteriju satur fenoksietanolu un alumīnija fosfātu.

Pentaxim satur bezūdens etanolu un alumīnija hidroksīdu.

 

Kompleksā vakcīna, kas satur difterijas toksīnu, satur arī līdz 850 mcg alumīnija.

DTaP/inactivated polio/Hep B vaccine: <0.85mg/dose

https://cdn.prod.website-files.com/637315ab5c5af16c7e809c42/66c65ce70c6eab1f1ed61162_Aluminium%20in%20vaccines%20v2.pdf

4 kilogramus smags zīdainis ar šo poti saņem vairāk kā 200 mcg/kg alumīnija.

Kaitīgās ietekmes pētījumā cilvēku vakcīnās lietotie alumīnija sāļi devā 200 mcg/kg žurkām radīja uztveres un domāšanas traucējumus.

https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0300483X16303043 alumīnijs arī mazās devās uzkrājas nervu sistēmā, rada uztveres un domāšanas traucējumus.

Toksīniem, kas nav nepieciešami cilvēka šūnu vielu maiņā nav drošas zemākās robežas.

 

 

[3] Difterijas, stinguma krampju un garā klepus kombinētā vakcīna veicina vakcīnu saņēmušo bērnu mirstību.

 

https://bmjopen.bmj.com/content/2/3/e000707

Rezultāti.

Pirmajā pētījumā DTP bija negatīva ietekme uz izdzīvošanu pretstatā BCG un MV labvēlīgajai ietekmei. Šis modelis tika atkārtots sešos citos pieejamajos pētījumos.

Otrkārt, divi “dabiskie eksperimenti” atklāja ievērojami augstāku mirstību DTP vakcinētiem bērniem, salīdzinot ar DTP nevakcinētiem bērniem.

Treškārt, sieviešu un vīriešu mirstības attiecība palielinājās pēc DTP visos deviņos pētījumos; turpretim attiecība tika samazināta pēc BCG un MV visos pētījumos. Ceturtkārt, paaugstināta sieviešu mirstība, kas saistīta ar augsta titra masalu vakcīnu, tika konstatēta tikai bērniem, kuri bija saņēmuši DTP pēc augsta titra masalu vakcīnas.

Piektkārt, sešos randomizētos agrīnas MV pētījumos sieviešu, bet ne vīriešu mirstība palielinājās, ja DTP, visticamāk, tika ievadīts pēc MV.

Sestkārt, mirstības līmenis ievērojami samazinājās meitenēm, bet ne zēniem, kad DTP vakcinēti bērni saņēma MV. Autori samazināja DTP iedarbību kā pēdējo vakcināciju, ievadot dzīvu vakcīnu (MV un BCG) neilgi pēc DTP. Abi izmēģinājumi samazināja bērnu mirstību.

 

2002 gadā PVO, nenorādot saiti, ziņoja, ka viņu veiktā analīze hipotēzi neapstiprina. https://www.who.int/vaccine_safety/committee/topics/dtp/statement112002/en/

 

Jauni dati 2004. un 2016. gadā liecina par labu sākotnējai hipotēzei - difterijas, tetānusa, garā klepus kombinētā vakcīna palielina vakcīnu saņēmušo bērnu mirstību. Autori aicināja vakcinācijas ietekmi pētīt.

 

https://academic.oup.com/ije/article/33/2/374/715842

Secinājumi. Valstīs ar zemiem ienākumiem ar augstu mirstību DTP kā pēdējā saņemtā vakcīna var būt saistīta ar nedaudz paaugstinātu mirstību. Tā kā BCG modelis bija pretējs, efekts, visticamāk, nav saistīts ar augstāka riska bērniem, kuri ir saņēmuši vakcināciju. Ir jāprecizē DTP loma vietās ar augstu mirstību.

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5063034/

Divdesmit viens kohortas pētījums bija no Āfrikas, tostarp no Gvinejas-Bisavas un Senegālas, trīs bija no Ziemeļamerikas, astoņi no Dienvidāzijas vai Dienvidaustrumu Āzijas, viens no Papua-Jaungvinejas un viens no Haiti.

Mērķi. Novērtēt Bacillus Calmette-Guérin (BCG), difterijas-stingumkrampju-garā klepus (DTP) un standarta masalu saturošu vakcīnu (MCV) ietekmi uz nespecifisku un visu cēloņu mirstību bērniem, kas jaunāki par 5 gadiem. pārbaudīt studiju iekšējo validitāti; un izpētīt jebkādu dzimuma, vecuma, vakcīnas secības un vienlaicīgas A vitamīna ievadīšanas modificējošu ietekmi.

DTP saņemšana (gandrīz vienmēr ar perorālu poliomielīta vakcīnu) bija saistīta ar iespējamu vidējo mirstības pieaugumu no jebkādiem cēloņiem (relatīvais risks 1,38, 0,92 līdz 2,08) no 10 pētījumiem ar augstu neobjektivitātes risku; šis efekts šķita spēcīgāks meitenēm nekā zēniem. Standarta titra MCV saņemšana bija saistīta ar visu cēloņu mirstības samazināšanos (relatīvie riski 0,74 (0,51 līdz 1,07) četros klīniskajos pētījumos un 0,51 (0,42 līdz 0,63) no 18 novērošanas pētījumiem ar augstu novirzes risku); šis efekts šķita spēcīgāks meitenēm nekā zēniem. Septiņos novērojumu pētījumos, kas novērtēti kā tādi, kuriem ir augsts neobjektivitātes risks, ir salīdzinātas vakcīnu secības; to apakškopas rezultāti liecina, ka DTP ievadīšana ar vai pēc MCV var būt saistīta ar augstāku mirstību nekā ievadīšana pirms MCV.

Secinājumi. Pierādījumi liecina, ka BCG un MCV saņemšana samazina kopējo mirstību par vairāk, nekā varētu gaidīt pēc to ietekmes uz slimībām, pret kurām vakcīna ir domāta un DTP saņemšana var būt saistīta ar jebkāda veida mirstības pieaugumu. Lai gan ir jāpieliek pūles, lai nodrošinātu, ka visi bērni tiek imunizēti pēc grafika ar BCG, DTP un MCV, ir nepieciešami randomizēti pētījumi, lai salīdzinātu dažādu secību ietekmi.

 

https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32573310/ Penta kombinētajā vakcīnā ietilpst vakcīnas pret difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, hemofīlus b un b hepatītu.

Difterijas, stinguma krampju un garā klepus vakcīna kombinācijā ar citām vakcīnām varētu būt tā, kas veicina meiteņu papildu mirstību Bangladešā.

 

https://bmjopen.bmj.com/content/2/3/e000707

Results In the first study, DTP had negative effects on survival in contrast to the beneficial effects of BCG and MV. This pattern was repeated in the six other studies available. Second, the two ‘natural experiments’ found significantly higher mortality for DTP-vaccinated compared with DTP-unvaccinated children. Third, the female–male mortality ratio was increased after DTP in all nine studies; in contrast, the ratio was decreased after BCG and MV in all studies. Fourth, the increased female mortality associated with high-titre measles vaccine was found only among children who had received DTP after high-titre measles vaccine. Fifth, in six randomised trials of early MV, female but not male mortality was increased if DTP was likely to be given after MV. Sixth, the mortality rate declined markedly for girls but not for boys when DTP-vaccinated children received MV. The authors reduced exposure to DTP as most recent vaccination by administering a live vaccine (MV and BCG) shortly after DTP. Both trials reduced child mortality.

https://academic.oup.com/ije/article/33/2/374/715842

Conclusions In low-income countries with high mortality, DTP as the last vaccine received may be associated with slightly increased mortality. Since the pattern was inversed for BCG, the effect is unlikely to be due to higher-risk children having received vaccination. The role of DTP in high mortality areas needs to be clarified.

 

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5063034/

Twenty one cohorts were from Africa (including eight cohorts (described in 37 articles) from Guinea Bissau and four (in four articles) from Senegal), three were from North America, eight from south or southeast Asia, one from Papua New Guinea, and one from Haiti.

Objectives To evaluate the effects on non-specific and all cause mortality, in children under 5, of Bacillus Calmette-Guérin (BCG), diphtheria-tetanus-pertussis (DTP), and standard titre measles containing vaccines (MCV); to examine internal validity of the studies; and to examine any modifying effects of sex, age, vaccine sequence, and co-administration of vitamin A. Receipt of DTP (almost always with oral polio vaccine) was associated with a possible increase in all cause mortality on average (relative risk 1.38, 0.92 to 2.08) from 10 studies at high risk of bias; this effect seemed stronger in girls than in boys. Receipt of standard titre MCV was associated with a reduction in all cause mortality (relative risks 0.74 (0.51 to 1.07) from four clinical trials and 0.51 (0.42 to 0.63) from 18 observational studies at high risk of bias); this effect seemed stronger in girls than in boys. Seven observational studies, assessed as being at high risk of bias, have compared sequences of vaccines; results of a subset of these suggest that administering DTP with or after MCV may be associated with higher mortality than administering it before MCV.

Conclusions Evidence suggests that receipt of BCG and MCV reduce overall mortality by more than would be expected through their effects on the diseases they prevent, and receipt of DTP may be associated with an increase in all cause mortality. Although efforts should be made to ensure that all children are immunised on schedule with BCG, DTP, and MCV, randomised trials are needed to compare the effects of different sequences.

 

https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32573310/

Penta is associated with an increased female-male mortality ratio: cohort study from Bangladesh. Diphtheria-tetanus-pertussis (DTP) vaccine may be associated with excess female deaths. Penta [ Diphtheria-tetanus-pertussis-hepatitis B-Haemophilus influenzae type b]

 

Ja pamanījāt kļūdu, lūdzu rakstiet zeigurs@latnet.lv

2.10.2024.