Vai vajag bērnu mācīt jau no dzimšanas?

Kāpēc vecākiem būtu jāzina, kā attīstās cilvēka smadzenes jau kopš ieņemšanas brīža? Vai ir svarīgi, kādā vecumā bērns sāk apgūt svešvalodu? Vai mācot bērnu, vairāk jāuzmanās, lai nepārsteigtos vai nenokavētu? Kādiem būtu jābūt tālredzīgas audzināšanas mērķiem? 

12 dienas no apaugļošanās brīža cilvēka embrijs ir pietiekami liels, lai varētu izšķirt, kur ir viņa smadzenes. No šā brīža tās aug un attīstās neticamā ātrumā, taču ar tieksmi šim ātrumam samazināties. Pamatos šis process nobeidzas 8 gadu vecumā. Dzimšanas brīdī bērna smadzenes sastāda 11% no ķermeņa masas, bet pieaugušam cilvēkam tikai 2,5%. 

Vecumā starp 8 un 80 gadiem mūsu smadzenes izaug mazāk nekā tas notiek viena gada laikā vecumā starp 7 un 8 gadiem ( kas ir pats lēnākais augšanas posms vecumā no 1 līdz 8 gadiem).
Bērnam piedzimstot, ir nobrieduši 25% nervu sistēmas šūnu, bet smadzeņu daļās, kas koordinē kustības un regulē atmiņu, tikai 10 līdz 20 % šūnu.
Tas nozīmē, ka dzimstot bērns ir izveidojies par 25 % un tur Jūs neko nevarat mainīt. Toties atlikušos 75% viņa domāšanas, kustību veiklības, uztveres asuma un atmiņas jūs spējat ietekmēt.
Jaundzimušā smadzeņu elektriskās aktivitātes pieraksti liecina, ka starp dažādajiem smadzeņu laukiem vēl nepastāv sakari. Apkārtējās vides apstākļi, izraisot emocijas, liek bērnam ar fizisku kustību tiekties pēc patīkamā un māca izvairīties no nepatīkamā. Tā tie vada nervu šūnu savstarpējo sakaru attīstību, kas visātrāk nodibinās kustību un redzes centros.
Jūs bērnam varat palīdzēt pilnvērtīgi attīstīties, jau no dzimšanas sagādājot iespējas brīvi kustēties un vērot.
Jau 3 līdz 4 nedēļu vecumā varat novērtēt šīs brīnišķīgās augšanas augļus, pārbaudot, vai bērns sāk pārvaldīt skatienu, kas parāda to, ka redzes centrs ir saslēdzies ar kustību centriem, kas vada acu un kakla muskuļu kustības.
Pirmajos mēnešos bērnam ir nepieciešams noteikts dienas kustību, jaunapgūtas informācijas un kontaktu ar māmiņu minimums. Ja mazulis nav pietiekami daudz brīvi staipījies vai arī māte ir maz ar viņu runājusies, viņš kļūst nervozs un slikti guļ. Ja tādu bērnu vecāki papildus barošanas reizēm pāris reizes dienā iztīs un, turot klēpī un lūkojoties sejā paglāstīs un parunāsies, viņš kļūs ievērojami mierīgāks.
Tā kā bērna apmācība skolā sākas 6 gadu vecumā, varētu domāt, ka šinī vecumā bērns arī sāk mācīties. Īstenībā bērns sāk mācīties daudz agrāk - tūlīt pēc dzimšanas. Pirmajā gadā bērns apgūst visas tās daudzās lietas, kas atrodas mājās un ko ikdienā jūs pat vairs neievērojat: mēbeles, saimniecības piederumi, grāmatas, gaismas slēdzis vai grīdas sprauga, nemaz nerunājot par spoguli, šujmašīnu vai televizoru, kas katrs par sevi mazulim ir vesela pasaule. Līdz skolas vecumam viņš ir ieguvis tik milzīgu daudzumu informācijas, ka, iespējams, tik daudz viņš neapgūs pat visas pārējās dzīves laikā. Mazi bērni tik daudz guļ arī tāpēc, ka miegā viņu augošās smadzenes pārstrādā un ieglabā atmiņā jaunapgūto. Līdz 6 gadu vecumam viņš ir apguvis pamatzināšanas par sevi, savu ģimeni un pasauli sev apkārt. Viņam ir savas attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Viņš ir iemācījies vismaz vienu valodu. Un tas viss ir apgūts bez īpašas piepūles, bieži zināšanas iegūstot nejauši.
Jaundzimušais daudzējādā ziņā atgādina tukšu datoru. Tukšs dators spēj uzreiz, bez piepūles uzņemt lielu daudzumu informācijas, arī bērns to spēj. Dators spēj informāciju grupēt pēc parametriem, arī bērns. Dators spēj šo informāciju noglabāt ilgstošajā un pagaidu atmiņā, arī bērns. Dators nesniedz atbildi, ja nav ievadīta pamatinformācija, uz kuras balstās uzdotais jautājums, to nevar arī bērns. Ja ievadīta pietiekama pamatinformācija, mašīna dod pareizas atbildes un spriedumus. Mašīna pieņem visu informāciju, nešķirojot, vai tā ir pareiza vai nē. Tas pats notiek ar bērnu. Mašīna neatgrūdīs nekādu pareizā formā ievadītu informāciju, arī bērns ne. Ja mašīnā ievada nepareizu informāciju, turpmāk saņemtās uz šās informācijas balstītās atbildes būs nepareizas, tāpat notiks ar bērnu. Tālāk līdzības beidzas. Mašīnā ievadītu informāciju var viegli izdzēst un ievadīt citu. Ar bērnu to izdarīt nevar.
Ja pirmajos 8 gados bērns saņem nepatiesu informāciju, to grūti izdzēst no viņa atmiņas. Vēlākā izglītība it kā nolako sākotnējo izglītību, bet krīzes situācijā viss lakojums zūd un cilvēks reaģē kā pieradis. Ko sēsim līdz 8 gadu vecumam, to pļausim visu atlikušo mūžu. Tāpēc ir vērts pielikt pūles, lai jau sākumā bērns saņem patiesu un vērtīgu informāciju.
Bērnam augot, spēja bez grūtībām uzņemt informāciju arvien samazinās, taču ar katru dienu pieaug spēja spriest.
Jaundzimušais kustas neapzināti, ja viņam iedod rokā mantiņu, viņš to cieši satver, ja viņu nostāda uz kājām un sasver uz priekšu, viņš soļo utt. Viņš haotiski kustas vienlaikus ar abām kājām un rokām.
Attīstoties domāšanai un uzkrājoties pieredzei, bērna kustības kļūst aizvien apzinātākas un mērķtiecīgākas. Vērtējot, kā tas notiek, mēs varam spriest par smadzeņu attīstības gaitu.
Jo vairāk radīsiet apstākļus, kuros bērns gribēs izpildīt kādu kustību, jo labāk tā izdosies.

Vecāki bieži uzskata - ko tur lieki pūlēties, gan jau agri vai vēlu bērns pats sāks velties, rāpot, staigāt, runāt vai rīkoties prātīgi - es arī vēlu sāku. Jā, jums ir taisnība, to visu viņš, protams, kādreiz sāks, ja vien viņš netiks pilnīgi norobežots no dzīves. Tomēr paskatieties apkārt: ir kustību ziņā atraisīti cilvēki, kam sagādā prieku uzspēlēt bumbu, peldēties vai dejot; un ir cilvēki, kas ar slēptām ilgām noskatās, kā citi spēlē bumbu, peldas vai dejo. Un cik mazam ir viegli visu to iemācīties, tik lielam grūti. Jūs taču paši zināt.
Šo domu papildinās daži dramatiskāki piemēri, kas parāda, cik lielā mērā vides iespaidi vai to trūkums spēj ietekmēt mazuļu attīstību.
Cāļiem par audzinātāju var kļūt jebkurš, kas pirmajās 32 stundās pēc izšķilšanās atrodas tiem blakus un izrāda kaut mazāko interesi. Turpretī, ja šajā kritiskajā laikā, kad pastiprināti veidojas sakari starp nervu šūnām, cāļus tur vienus, tie vēlāk audzinātāju nepieņem.
Ja kaķēnam no dzimšanas uz 3 mēnešiem aizklāj vienu aci, tas vēlāk ar to vairs nespēj iemācīties pazīt redzēto. Pēc pirmajiem trim mēnešiem, kad ir izveidojusies redzes uztvere, acs aizklāšana (ārējo iespaidu trūkums ) to vairs neiespaido.
Stipri šķielējošam bērnam viena acs pamazām kļūst akla - tā smadzenes izvairās no dubultošanās.
Ja vājdzirdīgam bērnam savlaicīgi nesagādā labu dzirdes pastiprinātāju, viņš ar laiku kļūst kurls.
Ja bērns tiek šķirts no cilvēciskas vides un audzināšanas līdz apmēram 10 gadu vecumam, viņš kļūst par idiotu ar nepieņemamu sociālo izturēšanos, un vēlāk to mainīt vairs nav iespējams.
Šos dažādos piemērus vieno kopīgs dabas likums - nervu sistēma attīstās ierobežotā laikā, un attīstās tikai tās spējas, kas tiek pielietotas. Tāpēc visu to, ko jūs augstu vērtējat cilvēkos, jums savam bērnam ir jāiemāca, kamēr šis process nav beidzies.

Bērniņš piedzimst pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Bez aprūpētāju palīdzības viņš ir nolemts bojāejai. Vecāku atbildība, laižot bērnu pasaulē, ir nodrošināt bērna vajadzības, līdz viņš ir iemācījies tās apmierināt pats, un, ko es īpaši gribu uzsvērt - mācīt bērnu zināt iegribām saprātīgu mēru un pašam tās apmierināt. Tas ir labākais, ko mēs ik brīdi bērna labā varam darīt. Jo neviens nezina, cik ilgi vēl varēs būt blakus un palīdzēt, bet dzīve neizbēgami sastāv kā no kārdinājumiem, tā no lielākām un mazākām nepatikšanām. Ja bērns jau no mazotnes būs apguvis, ka ikviens sarežģījums ar pacietību un darbu ir atrisināms, tad viņa dzīvē nebūs raižu un bezspēcības sajūta. Viņš velti negaidīs palīdzību no citiem. Viņu nemocīs neziņa, kā dzīvot tālāk. Turklāt mācot bērnu, mēs pasargājam viņu no negadījumiem, kas bērnu mirstības rādītājos vēl aizvien ieņem lielu vietu.
Vecākiem būtu jāņem vērā, ka brīdī, kad bērns, spēj apmierināt kādu savu vajadzību, viņam parādās izvēles iespējas - papūlēties pašam sagādāt sev prieku vai mēģināt izdīkt vecākiem, vai iemācīties šobrīd samierināties, kas dzīvē reizēm ir tālredzīgāk, kā par katru cenu panākt savu.
No dzimšanas, līdz brīdim, kad bērns uzsāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi, bērna likteni nosaka vecāku vadība, vai tās trūkums. Audzināšana, centieni bērna rīcību piemērot dzīves prasībām, dod vislabākos panākumus, ja notiek nepārtraukti. Un arī tālāk dzīvē labāk veicas tiem, kas ir iemācīti meklēt neveiksmēm iemeslus un atbilstoši pielāgojas.
Vecāku audzināšanai ir divi mērķi, un abiem tiem jābūt līdzsvarā. Pirmais - iemācīt bērnam mīlēt dzīvi, parādīt, cik salda tā vispār var būt. Tā viņš iepazīst ērtības un baudas, pēc kurām tiekties. Ar šo uzdevumu teicami tiek galā vairums vecāku, jo ikviens ir lietpratējs parādīt dzīvi no patīkamās puses.
Ja bērns tādu dzīvi neiepazīst, viņš savu dzīvību augstu nevērtē un viņam nav mērķu, kuru dēļ būtu vērts pūlēties.
Savukārt, ja vecāki, audzinot bērnu aprobežojas ar nostāju "kad tad vēl es viņu lutināšu, ja ne tagad, kamēr viņš vēl ir mazs", bērns dzīvi iepazīst nepilnīgi. Viņš pierod pie ērtībām un iemācās baudīt, bet nemācēdams šādu dzīvi sev sagādāt, jūtas nelaimīgs.
Tāpēc ne mazāk svarīgs kā pirmais ir otrais audzināšanas mērķis - izmantojot piemērus, ko sniedz tā pati baudpilnā dzīve - iemācīt bērnu pašam sagādāt sev dzīves ērtības un baudas, un zināt mēru - audzināt bērnu par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.
Bez tā audzināšana ir nepilnīga un var bērna raksturam un mākai viegli dzīvot vairāk kaitēt nekā palīdzēt, jo nezinot, kā tikt galā ar grūtībām, bērnam šķiet, ka iepazītā ērtā dzīve likumīgā veidā nav sasniedzama, un bez tādas dzīvot nav vērts.
Tikai iepazīstinot ar dzīvi visā pilnībā - kā ar priekiem, tā arī ar pūlēm, kas jāpieliek, lai pie tiem tiktu, vecāki bērnam ļauj kļūt par sava likteņa noteicēju, patiesi iemāca mīlēt dzīvi.
Jau no dzimšanas mums katram savs lolojums šķiet vislabākais, skaistākais, gudrākais un talantīgākais bērns pasaulē. Daba mūs ir apveltījusi ar vecāku jūtām, kas dod mums iespējas pašaizliedzīgi mīlēt savus bērnus. Šī mīlestība liek mums rūpēties par bērnu un ļauj viņam attīstīties par savu vērtību zinošu personību. Ir pareizi, ka mēs bērnu slavējam (kaut reizēm arī bez īpaša iemesla), izrādām tam savu bezgalīgo mīlestību un sajūsmināmies par viņu. Taču mums jāapzinās, ka vecāku vērtējums reizēm mēdz būt neatbilstošs. Un dzīve ir pilna konkursiem. Par vietu skolā, mūzikas skolā, augstskolā, pēcdiploma apmācībā, piemērotā amatā. Un tie ir tikai lielie konkursi, bet neiztikt arī bez sacensības rotaļās, skolas sporta sacīkstēs, lai iegūtu atzinību draugu vidū utt. Arī tur neviens negrib būt pēdējais. Tāpēc jāraugās, lai mūsu pašu viedoklis par bērna spējām nebūtu krasi atšķirīgs no citu cilvēku vērtējuma. Es negribu mudināt, lai jūs savu atvasi censtos audzināt par uzvarētāju visās dzīves sfērās, bet gan tā, lai viņš vienmēr nebūtu pēdējais, un tai jomā, kas viņu interesē, būtu labāks nekā vairums viņa vienaudžu. Kādu ceļu jūsu bērns izraudzīsies, viņš varbūt sapratīs tikai vidusskolas beigās un, iespējams, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Taču bērnam pašam būs mazāk sarūgtinājuma, ja līdz izvēles brīdim viņa spējas un zināšanas nebūs zem vidusmēra, un viņš pratīs patstāvīgi meklēt atbildes uz sev neskaidriem jautājumiem. Tad viņš bez uztraukuma būs spējīgs izturēt konkursu jebkurā nozarē, ko viņš izraudzīsies par savas dzīves aicinājumu.
Tā kā bērna raksturs, attieksme pret dzīvi un prāta spējas lielā mērā attīstās pirmsskolas vecumā, es vairāk uzmanības veltīšu bērna attīstībai līdz skolai.

Ar ko sākt? Ar pašapkalpošanos.
Man patīk kāds sens padoms - Reiz kāds vīrs, ieradies pie izslavēta gudrinieka. Kad viņš vaicāja, kas viņam būtu jādara, lai kļūtu dzīves gudrs un sasniegtu īstu laimi, gudrais pavaicāja, vai viņš jau ir beidzis dzert tēju. Kad vīrs atbildēja apstiprinoši, gudrais teica - tad sāc ar to, ka izmazgā savu krūzīti.
Kādu citu reizi vīrs vaicāja gudrajam, kā iespējams izvairīties no neērtībām, ko sagādā tādas ikdienišķas nepieciešamības kā ģērbšanās, ēšana vai trauku nokopšana. Gudrais atbildēja - ģērbjoties, ēdot un mazgājot traukus. Kad vīrs sacīja, ka īsti nesaprot, kā gudrais to domā, gudrais teica - apģērbies, paēd, nomazgā traukus un tu sapratīsi.

Kad būtu īstais laiks bērnam apgūt ko jaunu? Tiklīdz viņš to grib un spēj.

Tālāk - kādā vecumā labi attīstīti bērni spēj apgūt dažādas prasmes.