Vai bērnam vajadzīga kabatas nauda?

Bieži vecāki šaubās, vai viņu bērns nav pārak mazs, lai viņam uzticētu kabatasnaudu. Kādā vecumā būtu ieteicams mācīt bērnam, kā ar to rīkoties? Kāpēc vajadzētu sākt ar pelnīšanu nevis iepirkšanos? Kā ieaudzināt atbildības sajūtu? Un kā mācīt naudu krāt un tērēt?

Kāpēc bērnu mācīt rīkoties ar naudu?
Naudai ir liela vara. Nauda palīdz piepildīt sapņus un valdīt, tāpēc tā bieži ir noziegumu un izjukušu attiecību iemesls. Iespējas tērēt naudu rada kārdinājumu. Lielus līdzekļus var notriekt ļoti ātri. Bez veselības problēmām dzīvē ir maz tādu nepatikšanu, kas būtu lielākas par nepatikšanām, kādas rodas nesaprātīgi rīkojoties ar naudu.
Bērni sāk ņemt svešu naudu un lietas tad, ja neviens viņiem nav mācījis, un devis iespēju tās iegūt citādi.
Naudai ir jānes prieks. Tā ir domāta tērēšanai. Lai tērētu savu iespēju robežās, ir vajadzīgs nedaudz zināšanu un spēja sevi ierobežot. To iemācot, jūs dosiet varbūt savu lielāko ieguldījumu bērna turpmākajā labklājībā un panākumos. Prasme rīkoties ar naudu dod bērniem to, kas par naudu nav nopērkams - pašapziņu.
Kādā vecumā sākt bērnu iepazīstināt ar naudu?
Sākot no 3 gadu vecuma, kad bērns sāk saprast, ka vecāki veikalā iemaina naudu pret garšīgām vai interesantām lietām, viņš ir gatavs par to uzzināt ko vairāk. Naudu jāmāca tērēt tā, lai gūtu gandarījumu. Jūs to varat iemācīt, rādot piemēru. Jūs esat tie, kuriem bērns cenšas līdzināties. Bērns vēro jūsu rīcību un cenšas atdarināt. To paturiet prātā, kad tērējat naudu. Veikalos un citur, kur nauda iet no rokas rokā, ik brīdi bērnam saprotami paskaidrojiet, ko jūs ar to darāt un kāpēc. Tas jums aizņems tikai pāris minūtes, bet paliks bērna atmiņā, iespējams, uz mūžu. Dzīve dod vislabākās iespējas mācīties, izmantojot par praktiskiem uzskates līdzekļiem arī jūsu neveiksmes, tādēļ pastāstiet par savām pagātnē pieļautajām kļūdām naudas lietās, lai bērniem par šo skolu nav jāmaksā otrreiz. 
Ietaupīta nauda ir nopelnīta nauda. Kamēr nav saņemta pietiekama izglītība, nodibināta ģimene, iegādāta un iekārtota pajumte un iekrāta krietna summa nebaltām dienām, ir jāiemācās atteikties no dārgām izklaidēm, un pirkumiem, bez kuriem var iztikt.
Kā mācīt naudu pazīt?
Mācot bērnam atšķirt monētas, jūs vienlaikus mācīsiet noturēt uzmanību, iegaumēt, spriest un rēķināt. Vispirms iemāciet viņam saskaitīt viensantīmniekus līdz 5, tad iepazīstiniet ar divsantīmniekiem un apgūstiet skaitīšanu un atņemšanu līdz 5 ar dažādām monētu kombinācijām. Tad iepazīstieties ar 5 santīmnieku un turpiniet rēķināšanu līdz 10. Jo tālāk jūs tiksiet, jo vieglāk jums ies. Vingrinoties izvēlieties piemērus par bērnu interesējošiem jautājumiem - saldumiem, krāsu zīmuļiem, dzīvnieciņiem, citiem bērniem, makdonalda bērnu komplektiem, un ievērojiet mācību pamatnoteikumu - tām jābeidzas, pirms tās ir apnikušas. Piliens izdobj akmeni, esiet pacietīgi, un panākumi ir neizbēgami. 
Spēlējiet spēles. Lai bērns atrod nosaukto monētu. Parādiet dažādu vērtību monētu savstarpējās sakarības. Palūdziet sašķirot naudu kaudzītēs, atbilstoši vērtībām. Cik daudz kombināciju, kuru vērtība ir lats, bērns var izveidot. Esiet dāsni uzslavās un izrādiet, cik ļoti jūs iepriecina tas, ka bērns cenšas. 
Lielākam bērnam māciet pareizi samaksāt par pirkumu un pārbaudīt, vai ir pareizi izdots atlikums. Mājās nododiet bērnam iepirkumus un čekus un rotaļas veidā atpērciet tos no viņa kā no kasiera. Sakiet, ka jums nav tik daudz naudas, cik viņš prasa, un kopīgi izrēķiniet, kādus pirkumus jums būtu jāatstāj veikalā, lai iekļautos nosauktajā summā. 
Mācot pusaudzi, veselu mēnesi savāciet visus maksājumu čekus, iepazīstinot viņu ar ģimenes maksājumiem, paskaidrojiet, par ko tie ir, kopīgi pārrunājiet, kuri no tiem ir bijuši nepieciešami, bet no kuriem pakalpojumiem un precēm naudas grūtību gadījumā varētu atteikties. 
Ar ko sākt?
Neatkarīgi no bērna vecuma, pirms ļaujat viņam izdot naudu, jums būtu jāiemāca viņam to iegūt. Sāciet ar pamatiem - pelnīšanu un krāšanu. To panāksiet, kopīgi izvēloties iedvesmojošu mērķi. Piemēram, pašam nopelnīt naudu, izvēlēties un nopirkt sev veselīgus našķus.
Naudas nopelnīšana, veicot sīkus mājas darbus, iemācīs bērnam saprast sakarību starp darbu un atalgojumu, starp darbu un iespējām apmierināt savas vajadzības, palīdzēs apjaust naudas patieso vērtību - izteiktu darbā, kas pašam jāiegulda, lai šo naudu iegūtu.
Regulāra naudas krāšana ir paradums, kas prasa pašdisciplīnu. Sākumā bērns bez jūsu atbalsta to ilgstoši nespēs. Palīdziet izvēlēties pietiekami ātri sasniedzamus, kārdinošus mērķus, nodrošiniet ienākumu avotu, ierādiet vietu, kur bērns var turēt iekrāto naudu, atbalstiet ar padomu un uzmundriniet, un, kad mērķi sasniegti, izrādiet, cik ļoti jūs esat iepriecināti un lepni par sasniegto. Uzdāviniet kārbiņu ietaupījumiem un maku, kurā ņemt līdzi izdevumu naudu. 
Par ko maksāt kabatas naudu?
Darbi ģimenē mēdz būt dažādi. Vieni ir saistīti ar pašapkalpošanos - sakopt savu istabu, novākt un nomazgāt savus traukus, rūpēties par savu apģērbu un gultasveļu. Citi ir sabiedriskie darbi - iepirkties, iznest atkritumus, uzkopt koplietošanas telpas, izkarināt, pēc žāvēšanas sašķirot un nolikt plauktos ģimenes drēbes u.c. Kabatas naudu maksājiet par šiem otrajiem. Trīsgadnieks var darīt "zeķu darbu" - salikt pa pāriem un izkarināt uz radiatoriem izmazgātās zeķes. Atnest dvieli vai telefona klausuli ir laipnība. Mācības ir bērna pienākums, turklāt par zināšanu ieguvi dzīvē vienmēr nākas maksāt tam, kuram šīs zināšanas ir vajadzīgas. Tādēļ par to, ka bērns mācās, maksāt nedrīkst
Kabatas nauda tiek piešķirta audzinošos nolūkos par darbu ģimenes kopīgajās interesēs, tāpēc tā nav jāpiešķir obligāti, un vecāki drīkst uzstādīt savus noteikumus un tos mainīt pēc saviem ieskatiem. Ja vecāki nonāk naudas grūtībās, un saprotami to paskaidro, bērni parasti labprāt atsakās no izklaidēm paredzētās naudas, un nodod vecāku rīcībā savus iekrājumus, jo tas ļauj viņiem justies vajadzīgiem un spējīgiem ietekmēt nelabvēlīgos notikumus. 
Padomājiet, ko bērns jau pašreiz dara un kā vēl viņš regulāri spētu jums palīdzēt. Bērns būs priecīgāks, ja atļausiet viņam izteikt savas vēlmes vai darbu izvēlēties no jūsu sastādītā saraksta. 
Cik lielu naudu maksāt?
Parēķiniet, cik un kā jūs bērna vajadzībām tērējat naudu, un padomājiet, vai daļu izdevumu jūs jau nevarat uzticēt veikt viņam pašam? Šo naudu un vēl kādu nieku nekontrolētiem izdevumiem arī maksājiet. Jo bērns kļūst prātīgāks, jo darbi kļūst grūtāki, un arī uzticētā rīcības nauda aug līdz brīdim, kad bērns sāk pelnīt pats. Kad bērns ir pierādījis savu prasmi patstāvīgi iepirkties, jūs varat viņam uzticēt iegādāties pat sezonas apģērbu un apavus par tam ieplānotu summu. Lai viņš pērk, ko uzskata par piemērotu, lai vienu sezonu pacieš neērtības, ja neņem vērā jūsu padomu, ka moderns apģērbs pirmkārt ir ērts apģērbs. Ļaujiet bērnam kļūdīties, tas jums liksies grūti, bet ir nepieciešami, lai bērns turpmāk ieklausītos padomos un iemācītos pieņemt lēmumus, ar kuriem pats vēlāk būtu apmierināts. 
Ja bērns ietaupa līdzekļus, viņš drīkst tos pievienot iekrājumiem. Piemēram, ja viņš no skolas atgriežas kājām nevis izmanto transportu. Vai, pērkot skolas burtnīcas, atrod kādas par lētāku cenu, kā jūs bijāt ieplānojuši. Tomēr viņš nedrīkst, piemēram, atteikties no pusdienām, vai kā citādi kaitēt veselībai. 
Ja jums nav pārliecības, no kurienes nauda ir nākusi, vai par ko tā tiek izdota, iekārtojiet ienākumu un izdevumu grāmatu, kurā viss top skaidrs
Kādus izdevumus bērnam uzticēt vispirms?
Sākot patstāvīgi pelnīt, bērns vispirms sāk pilnībā apmaksāt savas izklaides un vēlāk visus ar patstāvīga cilvēka dzīvi saistītos izdevumus. Līdzi ar to jūsu izdevumi un arī audzinoša ietekme pakāpeniski samazinās. Kopīgi ar pelnošu pusaudzi sastādiet noteikumus, kurš kādus darbus veic un kādus izdevumus apņemas maksāt kopā saimniekojot. Tas ļaus viņam justies pieaugušam un cienītiem. Ja pusaudzis grib saņemt atļauju pārrasties mājās pēc 10 vakarā, tad viņš ir patstāvīgs diezgan, lai rūpētos par sevi un uzturētu kārtībā telpas, kuras viņš lieto. Ja viņš nepalīdz apmaksāt izdevumus, viņam ir nopietni jāpalīdz mājas darbos. Ja gribat, lai bērns iemācās tikt galā ar dzīves grūtībām kā pieaugušais, tad vecākiem jāiemāca, ka bērnam kā dzīvokļa lietotājam ir līdzīgi pienākumi kā īrniekam. Savukārt, vecāki ir dzīvokļa saimnieki. Saimniekiem ir rinda priekšrocību, kuru nav īrniekiem. Ja cītīgi mācīsies un strādāsi, arī kļūsi par saimnieku un varēsi baudīt sava darba augļus. Esiet bezgala devīgi emocionāli, bet apdomīgi, bērnu atbalstot materiāli .
Kā ieaudzināt atbildības sajūtu?
Bērnam ir jāiemāca būt atbildīgam par uzticētajiem pienākumiem un laicīgi jābrīdina vecāki, ja nepagūs pabeigt darbu līdz sarunātajam termiņam. Pirms maksājiet, pārliecinieties, ka darbi ir pilnībā pabeigti. Šis noteikums nebūtu apspriežams. Ja bērni ir vairāki, ļaujiet tiem savstarpēji vienojoties mainīties ar pienākumiem un cits citam izpalīdzēt, ka tikai darbi tiek paveikti rūpīgi un laikā.
Ja termiņu neievērošana kļūst bieža, vecākiem situācija būtu jāpārvērtē. Varbūt bērns ir uzņēmies vairāk, nekā viņš spēj veikt, un turpmāk viņam ir jāsamazina gan darbs, gan arī atbilstoši algas daļa, ko viņš drīkst tērēt pēc saviem ieskatiem. Jebkuram risinājumam vienmēr ir jābūt finansiālam - ja darbi netiek padarīti, nav arī algas. Ja rodas šaubas kā rīkoties, pavaicājiet sev: kā šo situāciju taisnīgi risinātu darba devējs ar darbinieku
Kā iemācīt saprātīgi tērēt?
Iegūto naudu bērnam nebūtu audzinoši ļaut tērēt tikai pēc saviem ieskatiem. Iemācīt naudu saprātīgi izdot ir ne mazāk svarīgi kā krāt
Kopīgi sastādiet naudas izlietojuma plānu. Tas jebkura vecuma bērnam uzskatāmi parādīs, kādiem nolūkiem nauda paredzēta un cik lielu summu bērns drīkst nekontrolēti tērēt. Plāns sastāv no ietaupījumiem un izdevumiem. Daļa ietaupījumu būs paredzēti pāris nedēļās sakrājamam mērķim - kādai rotaļlietai vai izklaidei, daļa - ilgākiem uzkrājumam, piemēram, divriteņa vai radioaparāta iegādei, kura apmaksāšanā vecāki var solīt piedalīties, ja bērns patstāvīgi iekrās noteiktu summu. Skolniekiem daļa naudas būs paredzēta nedēļas izdevumiem - pusdienām, rakstāmlietām, transportam līdz skolai un atpakaļ. 
Pārrunājiet ar savu bērnu, kam viņš gribētu krāt naudu. Varbūt jūsu bērns vēlas algot vecmāmiņu, lai tā vakaros sakopj viņa istabu un uzklāj gultu? Izdomājiet, kādus mērķus jūs atbalstīsiet ar līdzekļiem un kādi būs bērnam pilnībā jāapmaksā pašam. Krājot naudu mērķim, kas ir sasniedzams ilgākā laikā, iespējams, mērķis mainīsies. Var gadīties, ka bērns pārdomā un nevēlas lietu, kam tik ilgi jākrāj. Tas labi - laiks ir labs palīgs, lai noteiktu, cik patiesībā šī lieta viņam bija vajadzīga. Nereālie projekti atbirs un paliks tie, kuru dēļ jūsu atvase patiešām labprāt pūlēsies - sapņi, kurus piepildīt. 
Par ietaupījumiem paredzētās naudas izlietojumu bērns ar jums konsultēsies un jūs pārbaudīsiet, kā viņam veicas ar krāšanu. Ilgtermiņa iekrājumiem būtu jāatliek vismaz 10% no nopelnītā. Un citām vajadzībām tos nedrīkstētu tērēt. Sarunājiet, ka viņš var saņemt atlīdzību par darbiem ģimenes labā tikai tad, ja piekrīt šādiem noteikumiem. Tomēr daļai naudas jebkura vecuma bērniem būtu jābūt tādai, ar kuru viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem, protams, ievērojot vecāku noteiktos ierobežojumus: nekaitēt veselībai un nepārkāpt likumu. Ar šo naudu viņš mācīsies rīkoties. Ļaujiet viņam piepildīt spontānas vēlmes un pašam nonākt pie atziņas, ka prieks par nelietderīgu pirkumu nav ilgs. Tā būs labākā mācība turpmāk.Izsvērt pirkuma nepieciešamību palīdzēs jūsu atgādinājums par to, cik daudz pacietības un darba vajadzēja, lai naudu nopelnītu
Kā rīkoties, ja pēkšņi rodas neparedzēti izdevumi?
Ja pēkšņi rodas neparedzami izdevumi, piemēram, drauga dzimšanas diena, un jūsu bērns ir nolēmis pasniegt dāvanu, piedāvājiet kādu papildu darbu, kas nosegtu negaidītos izdevumus. Sastādiet ne pārāk steidzamu darbu sarakstu, kurā norādiet atalgojuma lielumu un atgādiniet par to, kad bērns vaicā pēc papildu līdzekļiem. Jūs varat vienoties arī izmaksāt naudu avansā, ja bērns apņemas darbu veikt noteiktajā laikā. 
Ja redzēsiet, ka kabatas nauda tiek saprātīgi taupīta un tērēta, jūs, protams, labprāt palīdzēsiet bērnam ar padomu, gadījuma darbu, daļēju vai pat pilnu finansiālu atbalstu negaidītu izdevumu gadījumā. 
Ko darīt, ja bērns visu naudu notērē?
Ja sākumā jūsu bērns visu naudu iztērē un neko neiekrāj uzziniet, kāpēc bērns ķeras pie saviem ietaupījumiem. Katru gadījumu pārrunājiet atsevišķi. Esiet elastīgi, šeit nav stingru noteikumu, pēc kuriem vadīties. Varbūt viņš naudu ir izdevis patiešām lietderīgi, apmierinot iekrājušās vajadzības. Ja tomēr izrādās, ka bērns ir aizrāvies ar savām jaunajām tērēšanas iespējām, ja viņš naudu bieži noliek nevietā vai pazaudē, ja nezin, cik līdzekļu ir viņa rīcībā, ja viņš nestādās priekšā, par kādu summu viņš var atļauties iepirkties, ja ieraugot kādu lietu veikalā viņš bieži panāk, ka jūs viņam to nopērkat, ja jūs to nedarāt, viņš taisa traci vai ilgi pārdzīvo, ja bērns no ceļojuma grib pārvest dāvanas visiem paziņām un regulāri izmaksā draugiem saldumus - viņš neprot atbildīgi rīkoties ar naudu. Ja tā, nekrītiet izmisumā, tā ir viela pārdomām nevis nelabojams spriedums . Krāt naudu var iemācīt arī tērētājam, tikai jums jārīkojas noteikti. Kļūstiet bērnam par grāmatvedi, kas nosaka par iekrājumiem paredzētās naudas izlietojumu. Atgādiniet, ka naudu par ģimenes kopīgajās interesēs padarītajiem darbiem jūs uzticiet audzinošos nolūkos un tikai tad, ja viņš pierāda, ka prot ar to atbildīgi rīkoties. Kad bērns grib saņemt naudu kādam pirkumam, viņam šis pirkums ar jums ir jāapspriež. Ja pēc pārrunām jums šķiet, ka pirkums ir nelietderīgs, bet bērns tomēr to grib, atlieciet iepirkšanos uz nedēļu. Tā kā vairums tērētāju nonāk grūtībās pēkšņu iegribu dēļ, varbūt laiks problēmu atrisinās. Ja ne, jūs kā vecāki vara viņam to aizliegt. Kā mēdz teikt - pasaulē nav taisnības, nekad nav bijis un labi, ka tā. Ja tas nelīdz, katrai nedēļai paredzamo ietaupījuma summu ieturiet. Pēc mēneša parādiet, cik daudz jau iekrājies, un norādiet, ka vēl pēc mēneša summa būs divkāršojusies. Vienmēr atgādiniet, kā iekrājums tuvina aizraujošo mērķi, kam nauda paredzēta.
Kurš maksā par negadījumiem?
Ja bērns ir pietiekami vecs, lai naudu tērētu, viņš ir pietiekami vecs, lai to pelnītu un uzņemtos vismaz nelielu atbildību par sekām ar izdevumiem saistītos negadījumos. Sākumā tie varētu būt pāris santīmi, kas noteikti atstātu audzinošāku iespaidu kā jebkāds cits sods un bērnu atbrīvotu no nelietderīgas vainas sajūtas. Pārmaiņām bērna atbildības pakāpē ir jābūt bērnam saprotamām. Vislabākais veids, kā novērst strīdus un aizvainojumus, ir pārrunāt un vienoties par atbildību pirms negadījums noticis. Tas būtu darāms pirms bērns ir sācis strādāt, kad pārrunājiet darba un samaksas jautājumus. Pavaicājiet, kā pēc viņa domām būtu taisnīgi atrisināt šādus jautājumus. Kam būtu jāmaksā par negadījumiem? Kas notiek, ja bērns pazaudē naudu? Vai bērns drīkst naudu aizdot? 
Kā mācīties iepirkties?
Kā iemācīties pirkt tikai to, kas patiešām vajadzīgs, atvieglo dzīvi un iepriecina? Kāpēc neiepirkties, lai nomierinātu nervus, uzlabotu omu pēc grūtas dienas, vai aiz citiem iemesliem. Pastāstiet bērniem par reklāmu, kuras mērķis ir pārliecināt pirkt tieši šo preci vai pakalpojumu. Iemāciet, ka naudas izdošana ir pārdomāts personisks lēmums. Neviens nevienu nevar piespiest maksāt, un atbildība par pareizo izvēli gulstas vienīgi uz pircēju. Ja bērns to zinās, viņš netiks iespaidots iegādāties nevajadzīgas lietas. Izskaidrojiet, ka veikalā preces ir izvietotas ar nodomu veicināt iepirkšanos. Tērēšanas dziņa ir ļoti stipra. Sajūta, ka jūs varat atļauties visu kas redzams, liek justies labi. Tas mudina uz neplānotiem tēriņiem. Tādēļ neņemiet līdzi vairāk naudas, kā esat ieplānojuši izdot. Vairums cilvēku nesaprātīgi iepērkas braucot ar ratiem gar kārdinošajām preču rindām, tāpēc pieradiniet bērnu iepriekš apsvērt, kas viņam vajadzīgs, sastādīt sarakstu un pirkt tikai tajā iekļautās lietas. Vaicājiet par katru ierakstu - vai mēs bez tā varētu iztikt? Sarēķiniet, cik naudas jūs varat atļauties tērēt. Dalījums nepieciešamajās un mazāk svarīgajās precēs ļaus jums vieglāk pieņemt lēmumus, kurus nenožēlosiet. 
Pirms iepirkšanās iesakiet pastaigāt apkārt un salīdzināt līdzīgu produktu cenu atšķirības, lietošanas ērtības un trūkumus, garantijas un servisa iespējas. Apvaicāties paziņām, kam līdzīga prece jau ir. Un nepaļauties uz pārdevēju, kas, protams, ir ieinteresēts tikai pārdot. Jo dārgāks pirkums, jo šai iepriekšējai izpētei jābūt rūpīgākai, tas pasargās no vilšanās. 
Kad jūs ar bērnu kopā iepērkaties, palūdziet, lai viņš sameklē atšķirības uz līdzīgu produktu aprakstiem, salīdzina to cenas kilogramā. Pastāstiet, ka sastāvdaļas uz etiķetes parasti min daudzuma ziņā dilstošā secībā. Paskaidrojiet, kuri produkti ir veselīgāki un kāpēc. 
Pastāstiet, ka dažām lietām perfekta kvalitāte ir svarīga, citām ne. Pastāstiet, ka lielāka cena ne vienmēr nozīmē lielākas ērtības. Piemēram rokas pulkstenis par Ls 50 nav lietošanas ziņā 10 reizes ērtāks vai precīzāks un arī garantēti nekalpo ilgāk kā pulkstenis par Ls 5. 
Pavaicājiet, kā bērns rīkosies, ja kasieris, rēķinot naudu, kļūdīsies. Māciet bērnu skaitīt līdzi naudas atlikumu, ja kasieris to skaļi nedara. Atlikums ir jāpārbauda kasiera klātbūtnē neatejot no kases. Pamanot kļūdu, māciet bērnam būt laipnam, bet neatlaidīgam. Visdrīzāk kļūda radusies nejauši. Ja kļūda netiek labota, māciet, lai bērns lūdz kasieri ataicināt nodaļas vadītāju, kam pieklājīgi izstāsta notikušo un palūdz pārskaitīt naudu kasē un salīdzināt to ar čeku reģistru. Ja bērns sniedz kasierim lielāku naudaszīmi, lai pierod to skaļi nosaukt. 
Vai ir labi, ja bērns nevēlas izdot naudu?
Naudas lietās kā visās jomās pareizais padoms ir līdzsvars - apdomīgs tērētājs un mērens taupītājs. Pārmērīga taupība arī var kļūt par traucēkli un novest pie dzīvošanas uz citu rēķina. Nav tā, ka, neizdodot naudu, bērns rīkojas labi, bet izdodot - slikti. Kad bērnam parādās pašam sava nauda, viņš var sākt nevēlēties maksāt, piemēram, par savām izklaidēm. Bet kabatas nauda tieši tam ir domāta. Kad jūs to sākat bērnam maksāt, pārtrauciet viņam izmaksāt, piemēram, saldējumu. Viņam ir jādod iespēja sākt pašam rūpēties par savu labsajūtu un pieņemt atbildīgus lēmumus naudas lietās