07.07.2023 Nr. 6-9/419 Uz 20.06.2023.
Artis Žeigurs. Par atkārtotu jautājuma izvērtēšanu par pienākumu vakcinēties Latvijas Republikas tiesībsargs ir saņēmis Jūsu iesniegumu, kurā Jūs norādāt, ka nepiekrītat tiesībsarga 2023. gada 16. maija vēstulē Nr. 6-2/236 “Par pienākumu vakcinēties pret Covid-19” norādītajam, un lūdzat jautājumu izvērtēt atkārtoti, pēc būtības, novēršot iepriekšējā atbildē pieļautās kļūdas un nepilnības.
Jūs norādāt, ka tiesībsargs, atbildot uz Jūsu iesniegumu, nav atbildējis pēc būtības, nav vērtējis, vai vesels cilvēks kādu apdraud un ir likumīgs pamats viņu ierobežot, ir nepilnīgi raksturojis izvēlēto līdzekli, ignorējot faktus par zemo efektivitāti un riskiem veselībai un dzīvībai.
Tiesībsargs nav vērtējis, vai Satversmes 93. un 95.panti, kas valsts pārvaldei aizliedz apdraudēt vesela cilvēka dzīvību un cieņu, ļauj uzlikt pienākumu vakcinēties ar poti, kas var nogalināt.
Mans komentārs.
Tiesībsargs ir uzskaitījis Tiesībsarga iepriekšējā atbildē pieļautās kļūdas un nepilnības, kuras tas arī šajā atbildē atkārto, jo nevērtē vai vesels cilvēks kādu apdraud un ir likumīgs pamats viņu ierobežot,kāda ir vakcīnas praksē pierādītā efektivitāte, vai tā neapdraud veselību un dzīvību, vai pienākums vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, atbilst Satversmei.
Atkārtota izvairīšanās objektīvi vērtēt lietas apstākļus apliecina Tiesībsarga jurista īpašu nekompetenci.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Saskaņā ar Tiesībsarga likuma 11. panta 1. un 4. punktu tiesībsargs veicina privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību un jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu, atklāj trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicina šo trūkumu novēršanu.
Mans komentārs.
Es Tiesībsarga juristam nepārprotami norādu uz trūkumiem un nepilnībām tiesību aktu piemērošanā un aicinu tos novērst. Tiesībsargs atkārtoti to nedara, tā nepildot savu likumā noteikto uzdevumu un izrādot nekompetenci.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Atbilstoši Tiesībsarga likuma 12. un 13. pantam, kā arī 23.-27. pantam tiesībsargs, pildot šīs funkcijas, citstarp pieņem un izskata privātpersonu iesniegumus, kā arī ierosina un izskata pārbaudes lietas. Tiesībsarga likuma 24. panta otrā daļa nosaka: „Izskatījis personas iesniegumu, tiesībsargs ierosina pārbaudes lietu, ja tas atbilst tiesībsarga funkcijām un uzdevumiem un personas norādīto jautājumu ir iespējams risināt.” Lai pienācīgi aizsargātu privātpersonu cilvēktiesības, tiesībsargam objektīvi jāizvērtē katrā privātpersonas iesniegumā aprakstītā situācija.
Tiesībsarga likumā noteiktā cilvēktiesību aizsardzības funkcija nenozīmē, ka tiesībsargam vienmēr būtu jāpiekrīt privātpersonas viedoklim un būtu jānostājas privātpersonas pusē arī tad, kad objektīvi nav konstatējams cilvēktiesību pārkāpums.
Mans komentārs.
Es tisībsarga juristam norādu uz objektīviem cilvēktiesību pārkāpumiem un valsts pārvaldes rīcības neatbilstību Satversmei.
Tiesībsargs nevērtē, vai veseli cilvēki kādu apdraud, vai pote ir efektīva, vai pote var nogalināt, vai vakcinācija bija brīvprātīga.
Tiesībsarga juriste bez kāda skaidrojuma un objektīviem pierādījumiem, pretēji faktiem, apgalvo, ka vakcinācija bija brīvprātīga, pote ir efektīva un droša un cilvēktiesību pārkāpums nav objektīvi konstatējams.
Šāda tiesībsarga rīcība ir pretlikumīga, jo tiesībsargam ir jābalstās objektīvos faktos.
Šāda tiesībsarga rīcība norāda uz tiesībsarga jurista nekompetenci.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Atbilde uz Jūsu iesniegto iesniegumu, kurā Jūs norādāt uz tiesību aktos noteiktām nepamatotām prasībām, kas paredzētas Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, Jums jau ir sniegta 2023. gada 20. maija vēstulē Nr. 6-2/236. Tas vien, ka šī atbilde Jūs neapmierina, neuzliek tiesībsargam pienākumu izskatīt Jūsu iesniegumu no jauna vai sniegt citāda satura atbildi.
Mans komentārs.
Atbilde mani neapmierina objektīvu tiesībsarga jurista pieļautu kļūdu dēļ, uz kurām es norādu un kuras tiesībsargs arī šajā vēstulē nelabo, tādā veidā apliecinot nekompetenci.
Prasība katru gadījumu vērtēt objektīvi uzliek tiesībsargam pienākumu objektīvi vērtēt
vai vesels cilvēks, vakcinēts, vai nē, kādu apdraud un izplata infekciju,
vai ir likumīgs pamats ierobežot veselus cilvēkus, kas neizplata infekciju un nevienu neapdraud,
vai vakcinēti cilvēki slimo,
vai ir likumīgs pamats veselus vakcinētus un nevakcinētus cilvēkus ierobežot atšķirīgi, ja abi nevienu neapdraud un slimību neizplata.
vai vakcīna ir dzīvībai bīstama,
vai tā novērš infekcijas izplatību,
vai tā nodrošina epidemioloģiski drošu vidi,
vai nevakcinēšanās gadījumā iestājas nelabvēlīgas sekas, pamattiesību ierobežojums,
vai pienākums vakcinēties ar poti, kas var nogalināt un ir maz efektīva, nepārkāpj Satversmes 93. un 95. pantus.
Kamēr tiesībsargs to nav izdarījis, tā atbildes nav objektīvas, atbilstošas likumam, jo likums prasa jautājumu vērtēt vispusīgi, objektīvi.
Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības aizliedz apdraudēt cilvēka dzīvību un cieņu un ierobežot nepamatoti.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Papildus 2023.gada 20.maija vēstulē norādītajam, paskaidrojam sekojošo.
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 93.pants noteic: “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.”
Savukārt Satversmes 95.pants noteic: “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.”
Satversmes 93.panta uzliek valstij par pienākumu ne tikai atturēties no dzīvības tīšas un nelikumīgas atņemšanas, bet arī veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu tās teritorijā mītošo cilvēku dzīvību.
No Satversmes 95.pantā nostiprinātā cilvēka cieņas principa izriet, ka jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu. Ar Ministru kabineta Ministru kabinets ar 2021.gada 9.oktobra rīkojumu Nr.720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Rīkojums) bija noteikts vakcinācijas pienākums noteiktām personu grupām, paredzot sekas neizpildes gadījumā, taču tiesību normās nebija paredzēta piespiedu vakcinācija.
Mans komentārs.
Tiesībsargs nav vērtējis un ņēmis vērā, ka nevakcinēšanās gadījumā sekas ir nelabvēlīgas, tās bez jebkāda objektīva iemesla aizskar manas vesela cilvēka pamattiesības strādāt profesijā un iegūt iztiku. Nelabvēlīgās sekas nozīmē to, ka vakcinācija, kaut formāli nosaukta par brīvprātīgu, objektīvi tā bija piespiedu, jo nevakcinēšanās gadījumā liedza man pamattiesības, liedza man strādāt profesijā.
Piekrišanai ārstniecībai ir jābūt brīvi izteiktai, kas nozīmē, ka pacients piekrišanu ir devis patstāvīgi, bez maldināšanas un piespiešanas, ar iespējamu izvēli bez nelabvēlīgām sekām atteikties no vakcinācijas.
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021. gada 27. janvāra pieņemtās Rezolūcijas Nr.2361 (2021) "Covid-19 vakcīnas: ētiskie, tiesiskie un praktiskie apsvērumi" 7.3.1. apakšpunktā norādīts, ka, īstenojot vakcinēšanas procesu ir jānodrošina iedzīvotāju informētība par to, ka vakcinācija nav obligāta un neviens, kurš nevēlas vakcinēties, netiks pakļauts politiskam, sociālam vai kāda cita veida spiedienam, kā arī 7.3.2. apakšpunktā par pienākumu nodrošināt, ka nevienu nedrīkst diskriminēt dēļ tā, ka viņš nav vakcinēts iespējamo veselības apdraudējumu dēļ vai nevēlas to darīt.
Eiropas Padomes Bioētikas Komisija 2021. gada 4. maijā publiskoja "Paziņojumu par cilvēktiesību apsvērumiem attiecībā uz "vakcīnu pasēm" un līdzīgiem dokumentiem" (turpmāk - Paziņojums) (Statement on human rights considerations relevant to "vaccine pass" and similar documents, Committee on Bioethics, published on May 4, 2021. https://rm.coe.int/dh-bio-2021-7-final-statement-vaccines-e/1680a259dd). Minētajā paziņojumā Eiropas Padomes Bioētikas Komisija skaidri norāda uz to, ka pandēmijas izraisītā krīze un tās novēršanas pasākumi nedrīkst apdraudēt cilvēka cieņas respektēšanu un cilvēktiesību aizsardzību. Komisija stingri paziņo, ka vakcinācijas sertifikātu un pārslimošanas sertifikātu izmantošana nemedicīniskiem nolūkiem, neparedzot arī citas alternatīvas (tādas kā negatīvi testi), izraisa nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Jo īpaši gadījumos, kuros vakcīnu un pārslimošanas sertifikāti tiek izmantoti, lai atļautu ekskluzīvu piekļuvi pakalpojumiem un citām jomām.
Tā kā vesels cilvēks nevienu neapdraud un viņa ierobežošana nemazina slimības izplatību, tāpēc pienākums veseliem cilvēkiem vakcinēties bija noteikts nelikumīgi, jo likums aizliedz pamattiesības ierobežot nepamatoti.
Nevērtējot vai vesels cilvēks kādu apdraud, vai nelabvēlīgas sekas spiež cilvēku vakcinēties pret savu gribu, tiesībsargs ir pārkāpis likumā uzliktās prasības vērtēt gadījumu objektīvi. Tiesībsarga apgalvojums, ka vakcinācija bija brīvprātīga, ir kļūdains.
Tas apliecina tiesībsarga jurista nekompetenci.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 6.panta ceturtajā daļā noteiktajām pacienta tiesībām atteikties no ārstniecības vai ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, personai bija un joprojām ir tiesības atteikties no vakcinācijas pret Covid-19. Tādējādi, ja Jūs uzskatāt, ka vakcinācija pret Covid-19 jebkādā veidā var apdraudēt Jūsu veselību vai pat dzīvību vai ir pretrunā Jūsu pārliecībai, Jums bija tiesības atteikties no vakcinācijas. Bez personas apzinātas piekrišanas vakcinācija netiek pieļauta.
Līdz ar to Rīkojumā ietvertais pienākums vakcinēties neskar Satversmes 93. un 95.pantā garantētās tiesības.
Mans komentārs.
Atsakoties vakcinēties es būtu zaudējis iztikas līdzekļus, kas, pretēji tiesībsarga juristes apgalvojumam, ka vakcinācija bija brīvprātīga, bez nelabvēlīgām sekām, apliecina, ka vakcinācija bija piespiedu.
Tiesībsargs nevērtē gadījumu objektīvi un apgalvo, ka pienākums vakcinēties neskar Satversmes 93. un 95. pantā garantētās tiesības.
Ja vakcīna var nogalināt, ko tiesībsargs nevērtē un neņem vērā, tad pienākums vakcinēties pārkāpj Satversmes 93. pantā valstij uzlikto pienākumu aizsargāt nevakcinēta cilvēka dzīvību. Šis pienākums aizsargāt nevakcinēta cilvēka dzīvību nav atceļams nekādos apstākļos.
Ja vakcinācija var nogalināt un nevakcinējoties es zaudēju iztiku, tad prasība vakcinēties pazemo, pārkāpj Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz cieņu.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Taču, atsakoties no vakcinācijas var tikt ierobežotas Satversmes 106.pantā garantētās tiesības uz nodarbinātību.
Mans komentārs.
Tiesībsargs pamatoti norāda uz faktu, ka nevakcinēšanās rada nelabvēlīgas sekas, jo ierobežo vesela cilvēka, kurš nevienu neapdraud, pamattiesības uz nodarbinātību, kas norāda, ka pienākums ir piespiedu un neatbilst Satversmes 95. pantam, kas aizliedz izturēties cietsirdīgi un pazemojoši uzliekot bezjēdzīgu pienākumu, kas var nogalināt.
Neskatoties uz nelabvēlīgajām sekām nevakcinēšanās gadījumā, tiesībsargs nepamatoti uzskata, ka vakcinācija nebija piespiedu.
Tas apliecina tiesībsarga jurista nekompetenci.
Tiesībsarga atbildes turpinājums.
Papildus paskaidrojam, ka atbilstoši Satversmes tiesas atzītajam Rīkojuma 5.3.apakšpunkts kā vispārīgais administratīvais akts bija pārsūdzams administratīvajā tiesā [1] . Tādējādi arī Jums, ja uzskatījāt, ka ar Rīkojumu uzliktais vakcinācijas pienākums aizskar Jūsu tiesības, bija tiesības to pārsūdzēt administratīvajā tiesā.
Mans komentārs.
Es rīkojumu pārsūdzēju, bet vairāku tiesu lēmumi ir kļūdaini.
Pirmā tiesa uzskatīja, ka man nav tiesības apšaubīt rīkojumu, jo es tāpēc, ka nevarēju atļauties zaudēt iztiku, biju vakcinējies.
Apelācija atzina, ka pirmā tiesa ir kļūdījusies un lieta ir jāizskata.
Otrā tiesa pieļāva tās pašas kļūdas, ko pieļauj tiesībsargs un augstākā tiesa, kas nevērtējot faktus, neobjektīvi pieņem, ka vesels cilvēks veicina infekcijas izplatību, ka potēts cilvēks neslimo un neveicina infekcijas izplatību, ka vakcīna nevar bojāt veselību un nogalināt, un vakcinācija, neskatoties uz nelabvēlīgām sekām, bija brīvprātīga.
Tāpēc es lūdzu jautājumu skatīt Tiesībsargam, kura pienākums ir pamanīt nepilnības tiesu darbā un tās novērst. Tiesībsargs, nevērtējot gadījumu objektīvi, nepilda savu funkciju, pieļauju, Tiesībsarga juristu nekompetences dēļ.
Ja tiesībsargs un tiesas vērtētu objektīvos faktus, tad atzītu, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud, tāpēc viņa tiesības nav pamata ierobežot.
Fakti liecina, ka vakcinēti cilvēki izplata infekciju, ko pierāda 500 000 vakcinētu cilvēku saslimšana ar covid Latvijā un 1000 vakcinētu cilvēku nāve no covid Latvijā. Tāpēc vakcināciju nevar uzskatīt par efektīvu. Tāpēc, lai nebūtu nepamatota diskriminācija, veseliem vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem bija nosakāmas vienādas prasības un vienādi irobežojumi, un vakcinācija nedrīkstēja būt pienākums.
Fakti liecina, ka vakcīna var nogalināt, ko pierāda vismaz viena vakcinēta cilvēka nāve no vakcīnas Latvijā un vakcīnas zāļu apraksta brīdinājums par nāvīgām blaknēm, kā arī vairāk kā 3500 ziņojumi par veselības traucējumiem pēc vakcinācijas Latvijā. Tāpēc vakcināciju nevar uzskatīt par drošu. Vakcinācija nedrīkstēja un nedrīkst būt pienākums un priekšnoteikums, lai drīkstētu strādāt.
Augstāk minēto faktu dēļ vakcīna nav vērtējama kā augsti efektīva un droša.
Pienākums vakcinēties, draudot ar nelabvēlīgām sekām - pamattiesību ierobežojumu - aizliegumu strādāt profesijā, ar mazefektīvu poti kas var nogalināt, nelikumīgi pārkāpj Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības uz dzīvību, cieņu, iespēju strādāt profesij un nediskriminēšanu pēc vakcinācijas stāvokļa.
Ja Tiesībsarga, tiesu un Senāta juristi augstāk minētos faktus vērtētu un ņemtu vērā, tad viņu lēmumi būtu citādi.
Tas, ka arī pēc tiešas norādīšanas Tiesībsarga juristi faktus neņem vērā un sagroza, apgalvojot, ka vakcīna ir efektīva un droša, jo Senāts tā uzskata, un vakcinācija nav piespiedu, kaut arī nevakcinēšanās gadījumā ir nelabvēlīgas sekas, pamattieību ierobežojums, liek domāt, ka šie juristi ir nekompetenti.
Tiesībsarga atbildes turpinājums
Skatot lietas par Rīkojuma 5.3.apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku, tiesa ir atzinusi, ka no rīkojuma 5.3.apakšpunkta izrietošais ierobežojums valsts vai pašvaldības institūcijas (tai skaitā kapitālsabiedrības) darbiniekam turpināt veikt darba pienākumus, ja viņam nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta, ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, un tas ir samērīgs. [2]
Mans komentārs.
Tā kā tiesa nav vērtējusi, vai vesels cilvēks kādu apdraud, vai vakcinēts cilvēks izplata infekciju, vai vakcīna var nogalināt, vai vakcinācija bija brīvprātīga, tad samērs nav noteikts objektīvi.
Ja tiesa vērtētu un lemtu, ka viena cilvēka nāve no vakcīnas sabiedrības interešu vārdā ir pieļaujama, tad tiesai būtu jāskaidro cik cilvēkus Satversme ļauj valstij nogalināt sabiedrības interešu vārdā.
Tā kā vesels cilvēks nevienu neapdraud, vakcinēti cilvēki arī slimo un vakcīna var nogalināt un vakcinācija nebija brīvprātīga, tad ieguvumi sabiedrībai neatsver vesela cilvēka, kurš nevienu neapdraud, tiesību ierobežojumus un veselības apdraudējumu, tāpēc pienākums vakcinēties, nevakcinēšanās gadījumā neļaujot strādāt, nepamatoti pārkāpj satversmē nostiprinātās cilvēktiesības, tāpēc ir nelikumīgs.
Tiesa ir kļūdījusies un Tiesībsargam bija pienākums pieņemt mērus, lai šo kļūdu labotu, nevis atsaukties uz šo tiesas spriedumu kā uz pierādījumu.
Tiesībsarga atbildes turpinājums
Turklāt jāatzīmē, ka Senāts ir vērtējis Rīkojumā ietverto ierobežojumu atbilstību Satversmei un konkrētās lietas ietvaros atzinis, ka Ministru kabineta rīkojumā ietvertie ierobežojumi attiecībā uz Satversmes 96. un 106.pantā minētajām tiesībām, kā arī Ministru kabineta rīkojumā paredzētās sekas nevakcinēšanās gadījumā, nav radījušas nesamērīgu iejaukšanos līdzpieteicēju pašnoteikšanās tiesībās un tiesībās brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. [3]
Mans komentārs.
Senāta lēmums ir kļūdains, jo juristi, neņemot vērā faktus, vakcīnu raksturo kā efektīvu un drošu, kāda tā nav, jo 500 000 vakcinēti cilvēki saslima un 1000 vakcinēti cilvēki nomira no covid, vakcīnas zāļu aprakstā ir uzrādītas nāvīgas blaknes un vismaz 1 cilvēks latvijā ir miris no vakcīnas un vairāk kā 3500 cilvēki ir guvuši veselības traucējumus.
Juristi nav vērtējuši vai veseli cilvēki kādu apdraud un vai vakcinēti cilvēki slimo. Ja juristi būtu ņēmuši vērā, ka vakcīna ir mazefektīva un var nogalintāt, ka veseli cilvēki nevienu neapdraud, ka vakcinēti cilvēki slimo, tad spriedums būtu citāds.
Tiesībsarga funkcija ir vērtēt, vai tiesas objektīvi aizstāv cilvēktiesības un iejaukties, ja tiesu lēmumi ir kļūdaini. Tiesībsargs neveic savu valstiski svarīgo funkciju tiesiskuma saglabāšanā.
Vēl vairāk, aizstāvot paviršu tiesas darbu un pats spriežot pavirši un subjektīvi,Tiesībsargs veicina beztiesiskumu valstī un parāda, ka tā juristi ir nekompetenti.
Līdz šim tiesa šāda rakstura pieteikumus ir noraidījusi.
Ar cieņu tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne
Gita Gailīte gita.gailite@tiesibsargs.lv
[1] Sk. Satversmes tiesas kolēģijas 2021.gada 30.novembra lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu, pieteikums Nr. 227/2021, 4.2. punktu.
[2] Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.jūnija spriedumu, lietas arhīva Nr.AA43-0482-22/15; Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 3.maija spriedumu, lietas arhīva Nr.AA43-0291-23/10.
[3] Senāta 2023.gada 31.maija spriedumu lietā SKA-364/2022.
Ja manījāt kļūdu, lūdzu norādiet zeigurs@latnet.lv
Juridisko atbalstu manā lietā sniedz Ilona Jeņina, tel. 24990013.