Raksts tiem, kas gatavojas studēt, bet šaubās par savas izvēles pareizību, kā arī nākamo studentu vecākiem.
Raksts ir apzināti sakāpināts, jo domāts emocionāliem cilvēkiem. Ar mērķi kādu impulsīvu jaunieti atturēt no pārsteidzīga soļa. Ja neizdosies, vismaz būšu mēģinājis. Sirdsapziņas dēļ.
Garīgi līdzsvarotajiem, kam vienmēr viss tāpat jau ir vai nu skaidrs vai vienalga, iesaku tālāk nelasīt. Velti tērēsiet laiku. Bet sapņotājiem gribu dot padomu, kas kādam varbūt glābs dzīvību. Tas skan šādi: ja nevarat atļauties augstskolas studijas apmaksāt no savas algas(neņemot aizņēmumu) tad nudien – nestudējiet! Mācieties no citu kļūdām. Šogad jau janvārī kāda godīga meitene Anglijā priekšlaicīgi noslēdza rēķinus ar dzīvi. Saprata, ka nespēs atmaksāt kredītu par mācībām. Labprātīgi izbeidza modīgu (parādu) verdzību – pakārās savā siksnā. Banka šo soli komentēja kā pārsteidzīgu.
Drīz pie mums ies ne tā vien. Kas man ļauj to paredzēt? Dzīves pieredze
Anglija ir bagāta valsts. Ļoti bagāta. Latvija ir nabadzīga. Galvenokārt jau cilvēki nabadzīgi. Valstsvīri ne pārāk. Toties mums ir vislielākais studentu īpatsvars Eiropā. Un tradicionāli iesīkstējis priekšstats, ka augstskola ir vienīgais ceļš uz pārticību. Reizēm cilvēki turas pie saviem priekšstatiem aiz izmisuma.
Daļēji jau viņiem ir taisnība. Tie, kas rīko maksas studijas un kursus, dzīvo zaļi.
Mēs vairs nedzīvojam cerībām un ideāliem pilnajā 19 gadsimtā. Mēs esam daudz progresīvāki. Mūsdienās it viss ir prece. Arī izglītības organizācija. Kopš civilizācijas rītausmas preces tiek radītas vienam mērķim –lai pārdodot gūtu iespējami lielāku peļņu. Procesa tehniskā puse aizvien pilnveidojas. Cilvēciski emocionālā – netiek līdzi. Tā ir viena no problēmām, kuru progress neatrisina. Pārdevēju sen vairs neinteresē, vai prece pircējam būs noderīga: pirkšana taču ir labprātīgs lēmums. Brīvas gribas izpausme. Tiesa, visbiežāk naiva un nepārdomāta. Lai pircēju ieinteresētu, vedinātu rīkoties impulsīvi, viņu drīkst informēt par preces labajām īpašībām. To veic pārdevēja apmaksāta reklāma. Par trūkumiem informēt nav obligāti. To paredz valsts likumdošana, kas no katra pirkuma iekasē 18%. Tiktāl viss likumīgi, tātad, godīgi.
Labs pārdevējs pārdod nevis preci, bet sapņus par skaisto dzīvi, ko šī prece sniegs. To māca biznesa augstskolā. Ja pratīsi pārdot cilvēkam sapni, viņš maksās, cik prasīsi un ieteiks arī citiem! Reklamē augstāko izglītību kā dvēseles glābšanu un tapsi bagāts! Tas ir pārbaudīts paņēmiens. Tie, kas reklamē dvēseles glābšanu, visur dzīvo zaļi.<o< p="">
Bankas arī neiebilst. Procentu dēļ. Tās piedāvā vieglus aizņēmumus jauniem cilvēkiem. Labdares (ja aizmirstam par procentiem). Kurš cits aizdos naudu tādam, kas ir pasaules uzlabošanas ideju pārpilns un bez praktiskas dzīves pieredzes? Turklāt, ar svārstīgu garastāvokli no dzimuma hormonu pārpilnības, bet, bez noteiktas nodarbošanās, savas dzīves vietas un ienākumiem! Banka labi zina: jo lielāki riski, jo lielāka peļņa. Un risku, izprotot cilvēciskas vājības, var mazināt līdz nullei. Katram bērnam taču ir mīloši vecāki, kas gan galvos, gan, ja vajadzēs, atmaksās arī parādu un procentus. Tāpēc reklāmā redzams aizrautīgi dejojošs jaunietis, kredītkarte rokā. Tu taču pēc vidusskolas, protams, studēsi, vai ne? Mūsdienās augstskolā nemācās tikai neveiksminieki vai muļķi! (Studēt ir kūli, nestudē tikai lūzeri)
Kas ir nepieciešams patstāvīgai dzīvei? To, ka nav iespējams pārtikt tikai no svaiga gaisa un mīlestības, agri vai vēlu apjauš katrs, kas ir uzsācis patstāvīgu dzīvi, vai nodibinājis ģimeni. Dzīvei ir nepieciešami (fui, cik mietpilsoniski, cik prozaiski!) - iztikas līdzekļi. Atmetot emocijas un raugoties no šāda, no praktiski finansiālā viedokļa, augstākā izglītība ir tikai rīks, kam būtu jāvairo cilvēka labklājība. Ne vairāk, ne mazāk. Tam būtu jābūt pārdomātam naudas ieguldījumam, kas zināšanu iegūšanas brīdī vairotu studenta ienākumus. Un tādā veidā ar uzviju atmaksātos pāris gadu laikā. To apliecina veselais saprāts.
Ja jūs naudu esat samaksājuši, bet derīgu (ienākumus vairojošu) izglītību pretī neesat saņēmuši – kā to lai sauc? Maigi sakot – maldināšana. Un paša naivums (neviens taču nespieda maksāt!). Tāpēc par to, kā notiek dzīvē, neviens skaļi nerunā. Latvietība un Lepnums liek kost lūpā. Naudu uz procentiem studijām banka aizdod bez ierunām, vieglai studentu dzīvei arī. Eiforija ilgst līdz brīdim, kad jāsāk atmaksāt parādi. Gadi pagājuši, kā saka, ar galiem, bet kurš gan jaunībā augstu vērtē laiku? Vai iegūtās zināšanas palīdz atrast darbu, kas spētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi un segt kredīta apmaksas izdevumus? Visbiežāk ne. Tāpēc parādu piedzinēji(1) var mierīgi nereklamēties, jo darba tāpat ir pārpārēm.
Aplūkosim faktus. Mūsdienās profesionālās zināšanas prasa šauru specializāciju un noveco īpaši strauji. Piemēram, vidusskolas izglītība ļauj gūt vispārēju priekšstatu par to, ar ko nodarbojās ķīmiķi un fiziķi aptuveni pirms 100 gadiem un ir bez kāda praktiska pielietojuma. Šobrīd lielākā daļa no augstskolu studentiem mācības vai nu nepabeidz, vai, ja pabeidz - nestrādā specialitātē. Viņiem izdevumi augstākajai izglītībai ģimenes budžetā ir norakstāmi īpašā ailē - zaudējumos.
Pretstatā apgalvojumam, ka augstskolas zināšanas nosaka visu - liela daļa plaukstošu uzņēmumu vadītāji savas darbības sākumā nav mācījušies ne ekonomiku, ne tiesības, ne arī biznesa vadību. Es to droši varu apgalvot, jo personīgi pazīstu vairākus. Arī zinu, ka atsevišķiem biznesa augstskolu vadītājiem vēl līdz šim nav augstākās izglītības, kas nebūt netraucē gūt ievērojamus ienākumus, kas ir balstīti noslīpētās pārdošanas tradīcijās un pircēju naivumā. Tāpat, runājot par veiksmīgiem individuālā darba darītājiem – zinu, ko rakstu, jo personīgi pazīstu lieliskus galdnieku, automehāniķi, veikala vadītāju, tulku Latvijas televīzijas seriāliem, ceļojumu aģentu un citus. Viņi visi savu amatu apguvuši pašmācības ceļā, bez formālās augstākās izglītības. Arī bez sakariem, kas ir biežākais priekšnoteikums, lai uzreiz iegūtu labi apmaksātu darbu. Viņi izdevumus augstākajai izglītībai var ieskaitīt pavisam citā ailē - ietaupījumos, citiem vārdiem – peļņā. Kā viņi ceļ savu kvalifikāciju? Pašmācības ceļā! Jūs, lasītāj, ne ar ko neesat sliktāki!
Ja pazīšanās nav, formālajai izglītībai nav nozīmes, jo nākas sākt no pamatiem - kā apkalpotājam, krāvējam, trauku mazgātājam vai citam palīgstrādniekam. Līdz uzkrājas pieredze un tevi iepazīst.
Par „īpašajām zināšanām”, ko sniedz biznesa augstskolas.
Veiksmīgam godīgam biznesam ir tikai viens nepieciešams noteikums, vecs kā pasaule. Par šo atziņu prestižos biznesa menedžmenta kursos prasa simtus latu, bet es to kā lielu noslēpumu varu pačukstēt ikvienam. Lai uzņēmums plauktu, Klientam ir jāaiziet apmierinātam! Lai to apgūtu, nav nepieciešami 4 gadi augstskolā. Visi labie meistari to ir izpratuši paši. Viss pārējais ir spiediens uz cilvēciskām vājībām un maldināšana. Un slava, tāpat kā neslava, aiziet no mutes mutē. Tā ir visiedarbīgākā reklāma, kas nemaksā neko.
Kā panākt, lai Pircējs justos gaidīts un aizietu apmierināts – to kursos neiemāca. Un arī atbildīgi padarīt darbu, ja nepieciešams, pašam izdomāt, kā pareizāk rīkoties – nē. Par pavāru, viesmīļu un frizieru darbu cilvēki balso ar kājām. No vietām, kur viņus nelaipni un pavirši apkalpo, ejot atstāt savu naudu tur, kur to dara laipni un rūpīgi.
Ja cilvēks ir apķērīgs, cītīgs un vēlas mācīties, viņš jebkuras profesionālās iemaņas var apgūt pāris mēnešu laikā. Ja viņš tāds nav, nekāda augstākā izglītība nepalīdzēs.
Ja darbavieta domā par nākotni un redz, ka cilvēks ir atbildīgs un centīgs, tā cenšas apmaksāt tālāku izglītību, jo tikai apmierināts darbinieks var Klientu pienācīgi apkalpot. Tā ir visperspektīvākā biznesa stratēģija. Ja ne, kadru mainība ir liela, piesakās tikai galēji izmisuši cilvēki, kas, tiklīdz kaut nedaudz apgūst profesiju, aiziet strādāt kur viņus labāk novērtē. Uzņēmums agri vai vēlu kļūs konkurēt nespējīgs un bankrotē. Tādā meklēt darbu nav vērts.
Vislabākā izglītības sistēma, par kādu esmu dzirdējis, ir Austrālijā. Tur jaunais cilvēks 4 dienas nedēļā strādā par medmāsas palīgu, par ko saņem algu, ar kuru var nomaksāt pieticīgu istabu dzīvoklī ar ērtībām un uzturu. Vienu dienu nedēļā viņš mācās un liek ieskaites – ceļ kvalifikāciju, lai kļūtu par diplomētu medmāsu. Medmāsas darba samaksa ļauj uzturēt ģimeni. Par zināšanām, kas profesijā nepieciešamas un ne par ko lieku, jaunietis maksā no savas kabatas. Iztiek bez kredītiem. Tāda ir šīs valsts politika, kas pabalsta nozares, nepieciešamas iedzīvotāju labklājībai. Veselības aprūpe ir šāda nozare. Pabalsts nozīmē vai nu nodokļu atvieglojumus, vai papildus finansējumu. Tādi paņēmieni valstsvīriem visā pasaulē ir labi zināmi. Par tiem zina arī mūsējie. Vai tos pielieto, vai ne, tas ir politiķu lēmums. Citām valstīm politiķi ir tālredzīgi, citām ne. Katra tauta savēl tādus politiķus, kādus ir pelnījusi. Tā ir atkāpe pārdomām pirms kārtējām vēlēšanām.
Tiem, kam nauda jāskaita, es iesaku rīkoties līdzīgi kā Austrālijas valsts - vispirms praktiski pastrādāt nozarē, kuru gribat 4 gadus mācīties, lai saprastu, ka tiešām gribat tajā strādāt un tieši kādu zināšanu jums trūkst. Tad, paši, sapelnot studijām naudu, celiet savu kvalifikāciju. Apmaksājot un mācoties tikai to, kas nepieciešams. Tad tā būs veiksmīga investīcija, kas tiešām īsā laikā atmaksāsies ar uzviju, kā tam arī labklājības valstī, progresa laikmetā būtu jābūt. Tad arī attieksme pret mācībām būs pavisam cita.
Man jums ir labas ziņas: ja kaut ko nevarat atļauties, tā nav neveiksme, tā ir iespēja izdomāt, kā bez tā iztikt! Un nopriecāties par ietaupījumiem, kas augstākās izglītības gadījumā būs vairāki gadi un tūkstoši latu. Savas labklājības labā atsakieties no precēm, kuras nespējat apmaksāt no savas kabatas. Ja mazliet padomāsiet, kā savu dzīvi iekārtot citādi, sapratīsiet, ka dzīvot pārticīgi un laimīgi iespējams arī bez tām.
(1) Par parādu piedzinējiem. Nupat izlasīju sava līguma ar Lattelekom sīko druku. Lattelekom negarantē pakalpojuma kvalitatīvos parametrus. Lattelekom atstāj sev tiesības mainīt tarifus. Lattelekom pieprasa neizpaust šo informāciju, kas saistīta ar manu līgumu. Lattelekom drīkst nodot parāda piedziņas tiesības trešajām personām. Esmu ar parakstu apliecinājis, ka piekrītu. Tāpēc tiktāl viss likumīgi, tātad, godīgi. Tā kā esmu parādā, baidos no durvju zvana. ( ja nu Lattelekom nolīgtie rīkļu rāvēji?!!) Cilvēki, lasiet sīko druku! Joks, protams. Atslodzei. Neesmu parādā, jo vispirms nokārtoju savas saistības ar Lattelekom. Aiz bailēm no trešajām personām. Tikai tad ar finansu inspekciju. Maizi bērniem pērku, ja kas paliek pāri. Biežāk jau paliek.