Vai ierobežot bērnu ir labi? Kādas vecāku prasības bērna personības attīstību ietekmēs labvēlīgi un kāpēc?
Strādājot par bērnu ārstu, esmu sastapies ar dažādām audzināšanas pieejām ģimenēs. Daži gadījumi ir īpaši likuši aizdomāties. Piemēram, kāda māmiņa bija iemācījusies savu bērnu pilnībā apģērbt ārā iešanai ziemas kombinezonā, ne mirkli nepārtraucot viņu zīdīt no krūts. Katru reizi, kad bērns raudāja, māmiņai radās vainas sajūta. Tāpēc viņa centās cik spēja bērnam pielāgoties, bet bērns ik pa laikam tāpat turpināja raudāt dažādu iemeslu dēļ.
Vai vecākiem ir jābūt tik pašaizliedzīgiem? Kā zināt, vai viņu pūles dos cerēto rezultātu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāpadomā, kāda ir audzināšanas būtība.
Audzināšana palīdz bērniem pārvērsties pieaugušajos.
Lai labi audzinātu, ir jāsaprot, ar ko bērns atšķiras no pieaugušā un kā viņš jūtas.
Humānisma ideju vārdā gribas, lai iesaistītās puses pēc iespējas labāk justos un nebojātu attiecības.
Kāds ir bērns pirms audzināšanas?
Iespējams - laimīgs, jo visu patiešām nepieciešamo viņam nodrošina vecāki.
Piedzimstot bērniņš ierodas dzīvē, kurā nav rūpju un atbildības. Tas ir ļoti patīkami. Gluži kā iepriekš apmaksātā SPA. “Dodiet mazu mājienu, kad Jūs gribēsiet ēst - tagad, vai mazliet vēlāk? Vai gadījumā ūdens nav par vēsu, es pieliešu klāt silto. Ja neiebildīsiet, es jums pamasēšu pēdiņas. Vai apģērba vīle gadījumā nespiež? Vai pēc pusdienām neesat saguris un negribat nosnausties?” utt.
Jaundzimušais, lai cik apgrūtinoši viņš nerīkotos - apvemtu aprūpētāju, kakātu tikko uzvilktās biksēs, ar asarām noraidītu piedāvājumu naktī gulēt, vai uzstājīgi pieprasītu sev vien zināmo “aizej tur nezin kur, atnes to, nezinko” ir bezgala mīlošu, gādīgu un pacietīgu cilvēku ieskauts. Pat nav jāpūlas runāt, pietiek vien sataisīties uz raudāšanu un vecāki jau piedāvā visu, kas bērnam varētu būt vajadzīgs. Ja es ticētu, ka ir dzīve pēc nāves, tad, manuprāt, agra bērnība vistuvāk atbilst priekšstatam par dzīvi paradīzē.
Kaut varētu tā dzīvot visu mūžu!
Bērns patiešām uztver šādu attieksmi pret sevi kā pašsaprotamu, jo tāda ir viņa ikdiena, viņa vienīgā dzīves pieredze. Bērns vēl nezina, ka viņu bez iebildumiem mīlēt spēj tikai vistuvākie ģimenes locekļi. Iespējams, tie ir tikai vecāki un vecvecāki, kuri, instinktu vadīti, saredz savu sirdsbalodīti par skaistāko, gudrāko un labsirdīgāko pasaulē. Jo tikai šāda attieksme ļauj ilgstoši paciest neērtības, mīļi aprūpēt un audzināt. Un bērns vēl nezina, ka saudzīgā attieksme turpināsies tikai tik ilgi, kamēr viņš labprātīgi pakļausies vecāku vadībai.
To ir svarīgi iegaumēt, lai saprastu, kāpēc bezmaksas izglītības, cilvēktiesību, demokrātijas un visāda progresa laikmetā pastāv pusaudžu konflikti ar vecākiem. To iemesls ir jaunās paaudzes atmiņas par bezrūpīgo, bezatbildīgo, laimīgo bērnību, ko vecāki nemitīgi ''bojā'' ar savām augošajām prasībām un stingri noteiktajām robežām. Bērns aizvien vairāk iepazīst kārdinājumus, ko sniedz brīva izvēle patērētāju sabiedrībā un vecāku iespējas tos apmierināt izsīkst. Dzīve bez piepūles katram kādreiz beidzas, tāpēc pusaudžiem sāk likties, ka vecāki viņus vairs nesaprot, vai pat nemīl. Piemēram: - 'Visiem klasē, kam ir normāli vecāki, ir jaunais iPhone bet man jārunā pa šito mēslu!' - 'Tu jau esi pietiekami liela, tu neiesi ārā pie draudzenēm, kamēr vismaz nesaklāsi savu gultu!' - vai - 'Kamēr tu dzīvo pie manis, es neļaušu tev pīpēt, kaut arī tu jau esi pilngadīgs!'
Pusaudži uzskata, ka vecāku pienākums ir aprūpēt un piedot, kā tas visu apzinīgo dzīvi ir bijis, un vienlaikus neuzskata, ka vecākiem ir tiesības viņus ierobežot vai prasīt lielāku palīdzību, piemēram, mājas darbos. “Vajag palasīt bērnu tiesības, jums vienkārši ir pienākums mani uzturēt!”
Par laimi šie konflikti neturpinās bezgalīgi. Parasti puses samierinās un atjauno draudzīgas attiecības, kad bērni pastrādā pagaidu darbus, kļūst materiāli patstāvīgāki, un kaut daļēji apmaksā savus rēķinus. Tā teikt, pastaigā vecāku kurpēs un tāpēc sāk saprast viņu uzskatus, piemēram, par taupību.
Bet maza bērna bezrūpīgajai dzīvei ir arī trūkumi.
Lielākais no tiem - bērnam ir maz brīvības.
Ikviens izglītots cilvēks zina, ka maz brīvības ir slikti, brīva izvēle ir civilizācijas stūrakmens, jo tas patīk vairākumam. Bet vecāki bez sirdsapziņas pārmetumiem autoritāri izvēlas un nosaka, ko jaundzimušais ēdīs, vilks mugurā, kad gulēs vai ies pastaigāties, ko mācīsies utt. Visu līdz pēdējam sīkumam.
Vai tas ir taisnīgi? Jā! Gan tāpēc, ka kādu laiku viņi tiešām labāk zina, kas bērnam vajadzīgs, gan arī tāpēc, ka par visu gādā. Tā teikt - kas maksā, tas pasūta mūziku, kaut arī ne vienmēr to saņem tādu, kā cerēts.
Par laimi jaundzimušais vēl neapzinās to, ka ir pilnīgi nebrīvs. Tas dod iespēju bērnu audzināt tā, ka procesa laikā viņš jūtas patīkami. Iespējams, šī neziņa blakus pilnīgai bezrūpībai, ir vēl viens iemesls, kāpēc bērns var justies laimīgs. Jo izvēles brīvība nes līdzi atbildību par izvēles sekām un savā ziņā arī ierobežo.
Piemēram, Ilze ir smuka gaišmate, gudra, Māra ir smuka tumšmate, jautra, Līga ir smuka rudmate, vieglprātīga, bet viņas tēvs ir miljonāru sarakstā. Izvēlēties vienu tiešām ir grūti, jo nāksies atteikties no tikumiem un labuma, ko piedāvā citas.
Tātad bērniņš piedzimst ideālā pasaulē aprūpēts un bezatbildīgs, kas ir patīkami. Bērns to nevērtē kā labumu, jo viņam tas tā vienmēr ir bijis. Bērns arī ir pavisam nebrīvs, kas ir nepatīkami. Taču savu nebrīvi viņš īpaši nepārdzīvo, jo vēl nezina, ka tāds ir.
Šāds ir bērna dabiskais stāvoklis pirms audzināšanas.
Bērns aug un attīstās. Vecāki, aprūpētāji un sabiedrība viņu audzina, parasti katrs pēc savas vērtību mērauklas, dzīves pieredzes, bailēm un cerībām. Ja liktenis ir lēmis, mijiedarbības beigās sanāk patīkams, priecīgs un patstāvīgs cilvēks, kurš atbilst sabiedrības priekšstatiem par labu pilsoni un ģimenes locekli.
Bērns kļūst par pieaugušo. Kāds viņš tagad ir?
Pilnīgs pretstats jaundzimušajam – brīvs savā rīcībā un izvēlē! (cik nu sabiedrības pieņemtie likumi un paradumi ļauj).
Pieaugušais, ja grib, var krāt naudu vai draugus, dzīvot ārvalstīs vai tepat, mīlēt sievietes, vīriešus vai abus, ēst veselīgi vai garšīgi, ticēt vai meklēt pierādījumus, izklaidēties saprātīgi vai indējoties un tā līdz sīkākajam sīkumam. Tas ir sasodīti patīkami!
Jaunais cilvēks apzinās savas tiesības uz brīvību un ir pašapzinīgs. Ja kāds, labu gribot, bet bez uzaicinājuma viņu mēģina paša labā audzinoši ierobežot, iesakot, piemēram, nedzer, nepīpē, ēd veselīgi, nenīksti pie datora, ej gulēt laikus, viņš domā apmēram tā - tu nesaki, kas man būtu jādara, un es neteikšu, kur lai tu ej ar saviem padomiem!
Taisnības vārdā jāatzīst, ka brīvas izvēles apmirdzētajai pieaugušā dzīvei ir arī ēnas puses. Cilvēks ir patiesi brīvs un var noteikt savu dzīvi vienīgi tad, ja viņš savu izvēli pats pilnībā arī apmaksā – ar piepūli, laiku, naudu vai citādi. Turklāt atbild par savām kļūdām sirdsapziņas, ģimenes un sabiedrības priekšā un kļūdas labo pats. Un kurš gan nekad nekļūdās?
Nemaz nerunājot par to, ka pats izvēles process bieži vien nozīmē sekojošu nožēlu!
Piemēram, pēc pirmā lielā strīda ar gaišmati Ilzi par ētiku sadzīvē (vai aiz sevis nenolaist poda vāku ir kulturāli) un par tradīcijām ģimenē ( 'manā ģimenē tēvs, māti cienot, vienmēr pats atcerējās!' 'Bet manā ģimenē, māte, tēvu cienot, nekad viņam to nav prasījusi!') atmiņā uzpeld gan jautrā tumšmate, gan turīgā rudmate, abas jau precētas un nepieejamas. Tas, savukārt, ir ļoti, ļoti nepatīkami.
Labi audzinātie jaunie cilvēki šīs sakarības apzinās un necer velti. Pārējie vienkārši nevēlas par to domāt un uzskata, ka liktenis pret viņiem pārāk bieži ir netaisnīgs.
Audzināšana ir viss, kas notiek pa vidu starp sākuma stāvokli, kad jaundzimušais ir aprūpēts, bezatbildīgs un nebrīvs, (bet, iespējams, laimīgs) un sekmīgu gala rezultātu – kad cilvēks top brīvs un atbildīgs, un par visu maksā tik ļoti dārgi.
Aizvien pieaugošo vecāku apmaksāto brīvību un patīkamo prieka drudzi, ko tā sniedz, bērni apgūst bez mazākajām grūtībām. Tāpēc vecāku uzdevums ir bērnam iemācīt savas vēlmes īstenot paša spēkiem, kas ir visnepateicīgākais darbs, jo bērns to vienkārši negrib. Viņš grib aizvien lielāku brīvību, bet vairāk lai piepūlas kāds cits!
Pieaugušo dzīvē tā nemēdz būt. Mēs visi to pārāk labi zinām.
Vecāku pieļautās kļūdas audzināšanā bērni piedod, bet neaizmirst. Tas arī vecāku uzdevumu neatvieglo.
Vecāki ir brīnišķīgi audzinātāji, ja spēj ieaudzināt bērnam mīlestību pret darbu, nesabojājot attiecības. To var panākt vienīgi, ievērojot lietu dabisko kārtību – vispirms darbs un tikai tad alga.
Uzskatāmības dēļ audzināšanu no bērna viedokļa var uzzīmēt kā cieši blakus ejošas, patīkamo un nepatīkamo attēlojošas, sarkanas un violetas līnijas, kas no nulles tiecas uz maksimumu:
Un tagad pats svarīgākais skaidrojums, kas iespējams, jums palīdzēs saprast, vai pareizi audzināt bērnu.
Ja pieaugot patīkamajam - iespējai noteikt pār savu dzīvi un brīvi izvēlēties - uz ko bērns dabiski, kā katrs no mums tiecas – vecāki rūpēsies, lai atbilstoši pieaug arī nepatīkamais - piepūle un atbildība, no kā bērns dabiski, bet nesekmīgi, kā katrs no mums, cenšas izvairīties, tikai tad patīkamā un nepatīkamā samērs būs ievērots. Šis samērs noteiks gan to, vai audzināšana notiks veiksmīgi, gan arī to, kā bērns un vecāki audzināšanas laikā jutīsies. Mainoties brīvībai, līdzi jāmainās arī piepūlei. Pareizi audzinot, sarkanā un violetā līnija, kas šīs norises attēlo, ies blakus.
Izklausās depresīvi, vai ne? Kāpēc vecākiem jābūt tiem, kas liek pūlēties un ierobežo? Agrāk bija vieglāk, nudien.
Pirms kādiem 100 gadiem bērni, tiklīdz spēja, ne tikai pašapkalpojās bet arī strādāja pļavā, vagā, laidarā, mežā un sētā, jo citādi nevarēja. Vecākiem nevajadzēja likt bērniem pūlēties. Viņiem dodot ar uzviju nopelnīto izvēles brīvību, bija iespēja jauniešu acīs būt augstsirdīgiem!
Šodien bērni piepūlas rūpējoties par sevi. Aizmirstas neskaitāmie ikdienišķie sīkumi, piemēram, pēc padzertas tējas izmazgāt un nolikt žāvēties savu krūzīti un atbildība – ja tev izlija dzēriens, paņem lupatiņu un saslauki, ja kavējies, piezvani un pasaki kur esi, lai vecāki neraizējas, ja ņem mašīnu, atceries atvest pienu un ieliet benzīnu. Jāapgūst arī robežas, ko vecāki un sabiedrība, piemēram, skolotāji, bērniem uzliek, lai mācītu tiem dzīvi visā tās daudzveidībā, tai skaitā nodevas par iekļaušanos sabiedrībā, saprātīgu izturēšanos pret valdzinošo pretējo dzimumu un apdomīgu atteiksmi pret dzīvi.
Un ja nu samērs tomēr netiks ievērots?
Vispirms apskatīsiem biežāko novirzi.
Kas notiks, ja bērnu nekādi neierobežos? Kas būs, ja vienmēr, kad bērns prasīs, jūs domāsiet – nu viņam tik ļoti gribas, nu lai jau viņam tiek, man bērnībā arī gribējās, bet es nedabūju!
Bērns uztver šādu dzīvi kā pašsaprotamu, cer ka tā nekad nebeigsies un sāk to pieprasīt.
Kas gan tur slikts?
Ekonomikas mācību grāmatas pirmais teikums skan šādi - cilvēku vēlmes ir neierobežotas, bet viņiem pieejamie līdzekļi to apmierināšanai ir ierobežoti. Tas, kurš savos plānos un darbībā to neievēro, ir nolemts neveiksmei.
Bērns, kuram nav jāpūlas, nenovērtē savu aprūpētāju pūles, turklāt viņa prasības pret visiem, ar ko dzīvē nākas sastapties, dabiski aug tik ilgi, līdz kāds tās ierobežo. Viņa darbaspējas un prasmes nav izkoptas. Viņš nav pieradis mācīties no kļūdām. Viņam nav pacietības. Viņš nespēj iedomāties, kā jūtas cilvēks, kam ir grūti vai kam kaut kā trūkst, izturas nepatīkami, tāpēc sabiedrībā nespēj ieņemt sev tik pierasto īpašo stāvokli, kādu ieņem ģimenē.
Piemēri, neticēsit, bet no dzīves.
Pirmsskolnieks, pieradis, ka ja ļoti gribas, var visu – atnāk uz bērnu ballīti. Nogrūž jubilāru no krēsla, lai pirmais tiktu pie kūkas. Svētku atmosfēras iedvesmots uz atejas baltās sienas ar papīru kurā slaucīja dibenu uzzīmē brūnu ornamentu. Vakarā, palicis pēdējais viesis, atsakās iet mājās, vārtās pa grīdu, kliedz un neģērbjas, jo viņam vēl gribas ciemoties. Vecāki viņu nevar pierunāt, jūtas neērti. Citreiz viņu vairs neaicina, vecāki nesaprot, kāpēc. Vēl bērns taču!
Jauns cilvēks nevar atrast darbu, jo neviens darbs nav pietiekami interesants, lai to darītu katru dienu. Dzīvojam taču tikai vienreiz, vai ne? Slavē sevi, meklē vainu citos. Neciena vecākus un sabiedrību. Vecāki viņu atbalsta, jo bezgala mīl, cer un tic. Sabiedrībai viņš nav vajadzīgs, jo neprasmīgs. Vieglas peļņas plānu pārņemts, viņš ieķīlā vecāku īpašumu, nopērk prestižu auto. Uzskata sevi par finanšu ekspertu. Parādus cer atdot, kad sāks nākt lielā nauda, kas nepārvaramu apstākļu sagadīšanās dēļ arvien nenāk. Auto sasit. Vecāki kā galvotāji nonāk uz ielas.
Tādi un līdzīgi stāsti.
Kas notiek otrā galējībā, ja bērnam ilgstoši uzkrauj pārmērīgu piepūli, prasa nepanesami daudz atbildības, liedz izvēlēties piemērotas, patīkamas izklaides un nedod iespēju iekļauties sabiedrībā, kas viņu interesē, saprot un atbalsta? Izdegšanas sindroms. Jaunais cilvēks kļūst agresīvs, cenšas pārtraukt šādas attiecības. Ja neizdodas, tad zaudē cerības, interesi un prieku dzīvot. Lai labāk justos, sāk lietot apreibinošas, kaitīgas vielas. Ja ieslīgst depresijā, var nonākt līdz pat pašnāvībai.
Kas ir jāievēro, lai audzināšana noritētu pēc iespējas patīkami?
Labāk caur ērkšķiem uz zvaigznēm, nevis pretējā virzienā.
Ir svarīgi ievērot dabisko secību – vispirms darbs, tad alga.
Tas ir vienīgais patīkamais veids, kā bērnam iemācīt, ka piepūlēties var būt arī patīkami, un nesabojāt ar viņu attiecības.
Tā kā bērns sākumā nezina, ka tam ir maz brīvības, tad pēc padarīta darba, izvēlei pieaugot, viņš jūtas priecīgs un gandarīts. Ja arī kādrez negribas pūlēties, tad viņam, atšķirībā no pieaugušā dzīves, nav nepatikšanu, un brīvības paliek tik, cik jau pierasts.
Lai mācības paliktu atmiņā kā patīkamas, tām ir jābeidzas patīkami. Tas ir jāievēro, mācot ikvienu dzīvu būtni.
Esiet prasībās pastāvīgi, slodzi kāpiniet pamazām, rūpējieties, lai piepūle vienmēr noved pie bērnam patīkama iznākuma. Tad bērna attieksme pret piepūli savā labā mainīsies no nevēlēšanās uz priecīgām gaidām, kas apliecinās, ka audzināšana notiek lieliski.
Ja sekosiet padomam, jūs nebūsiet tie, kas uzliek bērnam aizvien nepatīkamākus pieaugušo pienākumus. Jūs būsiet tie, kas bērnam palīdz pašam īstenot aizvien lielākas pieaugušo izvēles iespējas! No bērna skatu punkta atšķirība ir milzīga.
Piemēram - sašķiro un izliec žāvēties zeķītes un spēlēsim bumbu! Un nedusmojieties, ja bērns šobrīd izvēlas nešķirot zeķītes. Viņš pārbauda, kas notiek, ja darbu nedara.
Kā tādā gadījumā rīkoties? Atcerieties - nav darba, nav baudas. Bērnam ir jāizjūt savas izvēles sekas, bet, lai nesabojātu attiecības, nedusmojieties un esiet laipni, bet bumbu spēlējiet ar to bērnu, kurš ir paveicis savus pienākumus. Un nākošreiz atgādiniet – atceries, kā vakar bija – tev bija bēdīgi, tu nedarīji darbiņu un nesanāca spēlēt bumbu, man arī bija bēdīgi, man patīk ar tevi spēlēt, bet, tā kā tu man nepalīdzēji, man pietrūka laika, tāpēc šodien labāk palīdzi, sašķiro zeķītes, lai varam kopā jautri spēlēties.
Daudzi vecāki nespēj bērnu ēdināt veselīgi, jo viņš salātus vienkārši neēd. Arī šeit panākumu atslēga ir tāda - kamēr bērns vēl ir izsalcis, vispirms viņam piedāvāt pavisam nedaudz veselīgo ēdienu, kas parasti tiešām ir negaršīgāks, un beigt ar neveselīgo, kas parasti ir garšīgs - apēd veselīgo un sekos garšīgais. Salāti nodrošina labu veselību, taču saldais to bojā, tāpēc tie abi ir jāēd kopā un bez salātiem saldo nevar ēst.
Ja vien jūs prasībās būsiet laipni un pastāvīgi, bērns sapratīs, ka piepūle noved pie patīkamām sekām un tāpēc to iemīlēs. Audzināšana notiks bez dusmām un bāršanās, tāpēc attiecības nebojāsies. Tā jūs viņu mācīsiet mīlēt dzīvi tādu, kāda tā ir – ārpus ģimenes nekas nevienam netiek bez pūlēm un maksas, ārpus ģimenes kļūdas piedod tikai vienu reizi, utt.
Ja vispirms maksāsiet un tad cerēsiet uz darbu, nāksies vilties un attiecības bojāsies.
Piemēram, kad kārotais ritenis jau būs rokā, ir velti cerēt, ka puika bez atgādinājuma, mēnesi no vietas, palīdzot vecākiem, atcerēsies iznest miskasti, kaut arī būs solījis.
Kā audzinot jūtas vecāki?
Sākumā vecāku brīvība izvēlēties un noteikt bērna dzīvi ir maksimāla. Rīcība var būt visdīvainākā, kādu likums neaizliedz. Piemēri nav tālu jāmeklē, atliek vien paskatīties, kā bērnus audzina radi, draugi, paziņas un kaimiņi.
Noteikt bērna dzīvi ir patīkami. Vecāki pie tā ātri pierod un uzskata šādas attiecības par pašsaprotamām.
Savu izvēli vecāki pilnībā apmaksā, kas arī ir pašsaprotami, bet nepatīkami.Rēķins par autiņbiksītēm vien būs ap 700 eiro gadā.
Bērnam augot un kļūstot patstāvīgākam, vecāku rūpes par viņu samazinās, kas ir patīkami. To grafikā parāda dzeltenā līnija. Apmēram pusotra gada vecumā bērns, vecāku iedrošināts, sāk čurāt podā, un vecāki ietaupa mazliet laika. Ietaupītie autiņbiksīšu 700 eiro tūlīt aiziet par citām augoša bērna augošajām vajadzībām. Vecāku raizes par savu mūža svarīgāko projektu - bērna labklājību - nebeidzas nekad. Tas arī savā ziņā ir patīkami, jo palīdz vecākiem justies kādam vajadzīgiem.
Vecāki parasti viegli pieņem jaunieša finansiālu patstāvību, taču vienlaikus samērīgi būtu jāmazinās arī vecāku brīvībai izvēlēties viņa vietā, ko atspoguļo zilā līnija.Tas ir nepatīkami, tāpēc parasti tā nenotiek. Tas ir vēl viens biežs attiecību saasināšanās iemesls. Tāpēc mācieties pateikt savas domas, pārliecinieties, ka esat pareizi saprasti un tad, atceroties, ka kļūdas ir neizbēgama mācību un audzināšanas procesa sastāvdaļa, rāmi pieņemiet, ka jūsu viedoklis var netikt ņemts vērā. Ja jums izrādīsies taisnība, nepārspīlējiet ar es taču tevi brīdināju! Labo savstarpējo attiecību un labvēlīgas gaisotnes vārdā uz sīkām neveiksmēm un kļūdām vienmēr nav jānorāda, ja vien tās netiek regulāri atkārtotas.
Ja no sirds pabrīdināsiet, ka cerībām var sekot vilšanās, bet tomēr ļausiet nopelnīto vai sakrāto kabatas naudu iztērēt par, jūsuprāt, blēņām, jūs rīkosieties pareizi. Bērns, iespējams, tikai pēc vairākkārtīgas nožēlas un sarūgtinājuma sāks ieklausīties jūsu padomos un dzīves pieredzē. Bet, ja neļausiet viņam kļūdīties un no tā mācīties, viņš visās turpmākajās dzīves neveiksmēs vainos jūs, un tas būs pamatoti.
Vecāku piemērs un rīcība ietekmē to, vai bērns glāzi redzēs kā līdz pusei pilnu un priecāsies par to, kas viņam ir, vai redzēs to kā jau pustukšu un bēdāsies par to, kā nav.
Māciet bērnam ikvienā notikumā saskatīt gan trūkumus, gan priekšrocības. Pieaugušajam bieži vienīgais veids, kā uzlabot savu emocionālo stāvokli, ir apzināties, ka varēja būt vēl sliktāk. Ka notikušais ir laba mācība, bet izdevumi patiesībā ir niecīga maksa par noderīgām zināšanām. Ja ar saviem bērniem satiekat labi, tad, pastāstot, kā jums gāja, cerams, jūs viņus pasargāsiet.
Neslavējiet bērnu par sasniegto rezultātu. Noteiktā vecumā bērns spēs salīdzināt savu rezultātu ar cita bērna sasniegumiem, un šāda salīdzināšana var novest pie mazvērtības jūtām, ja rezultāts ir svarīgākais, un tas izrādās vājāks.Tas viņam liks baidīties no kļūdām, kas ir neizbēgamas. Slavējiet bērnu par piepūli, tad viņš vienmēr varēs sevi uzmundrināt – es darīju visu, kas manos spēkos, un neviens no manis nevar prasīt vairāk. Tā ir cienījama nostāja. Mūsdienās retums.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ja vēlaties saglabāt labu gaisotni ģimenē, attiecībām ir nemitīgi jāmainās, jo nemitīgi maināmies gan mēs – vecāki, gan arī bērni aug un mainās, gan mainās apstākļi un vide. Cenšoties saglabāt bērnišķīgas attiecības nemainīgas, cieš gan vecāki, gan bērni.
Audziniet ar savu labo piemēru. Esiet laipni, bet neļaujiet nevienam sabojāt jūsu šodienu, jo laimīga dzīve ir jauku ikdienu summa.