Par ārstēšanos ar zālēm un veselīgāku dzīvesveidu kā alternatīvu

 

Slimnieks, lemjot par atveseļošanās iespējām, ir krustcelēs. Vai nu samaksāt un dzert zāles, vai pūlēties mainīt dzīvesveidu. Nevienam nepatīk pūlēties, ja vien ir kāda cita iespēja. Lai izlemtu, ir jāzina fakti.

Par zāļu un uztura bagātinātāju brīnumainajām dziednieciskajām īpašībām stāsta bezmaksas brošūrās pastkastē un reklāmās valsts televīzijā. To apmaksā zāļu tirgotāji.

Profilaktisku sarunu par zāļu blakusefektiem neapmaksā neviens. Tāpēc slimnieks, aptiekā pērkot ārsta izrakstītās zāles, cer, ka tās iedarbosies simtprocentīgi, un pūlēties mainīt dzīvesveidu nevajag.

Bet ko liecina zāļu pētījumi par jauniem, valsts apmaksātiem medikamentiem?

Piemēram, empaglifozīnu?

No 100 cilvēkiem, kas lieto šīs jaunās otrā tipa cukura diabēta ārstēšanai paredzētās zāles, tikai 2 cilvēkiem tās palīdz labāk nekā placebo. Placebo ir vispārpieņemts apzīmējums neārstēšanai. 98 cilvēkiem tās nepalīdz vairāk par placebo, bet palielina nevēlamu blakusefektu iespējamību. Katrs desmitais zāļu lietotājs vai nu nomirst, vai pārcieš sirdslēkmi vai trieku.

Vislielākie ieguvēji ir zāļu tirgotāji un viņu darījumu partneri.

1. Pielikums raksta beigās. Pētījumi par empaglifozīnu un dapaglifozīnu.

 

Šādā gadījumā ārstam, kurš zina empaglifozīna zāļu pētījumu rezultātus, manuprāt, būtu jāskaidro pacientam, ka līdzīgos gadījumos jaunās valsts apmaksātās zāles tikai divos gadījumos no simta palīdz labāk nekā ārsta aprunāšanās ar pacientu par slimību, nekādas zāles nelietojot. Turpretī, piermēram, divreiz dienā pa 45 minūtēm izstaigājoties pa parku, pārtraucot indēties ar tabaku, alkoholu, narkotikām, uzturā lietojot vairāk veselīgu produktu, samazinot neveselīgos un pienācīgi izguļoties, gada laikā uzlabojumus panāk 98 saslimušie no simta. Kādu ārstēšanos tad izvēlētos pacients? Tas motivētu slimnieku netērēt laiku veltās cerībās un tūlīt mainīt dzīvesveidu. Tas tiešām uzlabo veselību. Tāds ārsta padoms atbildīs īstenībai, turklāt sabiedrība ietaupīs.

 

Manuprāt, mazefektīvu zāļu valsts kompensēšana ir veikls paņēmiens, kā sabiedrības veselības aprūpei domāto nodokļu maksātāju naudu novirzīt dažu zāļu tirgošanā iesaistīto cilvēku un viņu darījumu partneru kabatās. Šī prakse būtu nekavējoties jāizbeidz. Valstij par ietaupītajiem līdzekļiem katram iedzīvotājam reizi gadā vajadzētu apmaksāt ārsta profilaktisku individuālu sarunu par veselīgu dzīvesveidu un medikamentu blaknēm.

 

Kā mūsdienās tiek pārbaudīta zāļu efektivitāte un drošība?

1962. gadā Amerika sabiedrības spiediena rezultātā pirmā pieņem likumu, kurš prasa, lai zāļu ražotājs pierāda, ka viņa pārdotās zāles ir ne tikai nekaitīgas, bet arī ārstē, kā solīts, tā ieviešot godīgas attiecības starp zāļu ražotāju, kurš cer uz peļņu, un pircēju, kurš cer uzlabot pašsajūtu.

Ražotājs zāļu iedarbību pārbauda un pierāda dubultaklā, ar placebo efektu salīdzinātā mēģinājumā uz daudziem cilvēkiem.

Kā tas notiek?

Ja kāds pēc zāļu ieņemšanas jūtas labāk, tas nepierāda, ka zāles patiešām iedarbojas.

Pašsajūtas uzlabojums var būt arī placebo efekts - no tā vien, ka ārsts slimniekam apgalvo, ka nozīmētā ārstēšana palīdzēs, slimnieks pārstāj raizēties un jūtas labāk. Hronisku sāpju gadījumā placebo efekts ir sevišķi stiprs.

Tāpēc jaunās zāles var atzīt par iedarbīgām tikai tad, ja no tām uzlabojumus jūt ievērojami vairāk cilvēku nekā placebo efekta gadījumā.

Lai ražotājs pierādītu, ka zāles darbojas labāk par placebo, pacientus, kas piekrituši piedalīties eksperimentā, sadala 2 vienādās grupās, vienai no tām dodot pārbaudāmās zāles, otrai – placebo tableti. Tā izskatās tieši tāpat kā jaunās zāles, bet medikaments tajās ir aizstāts ar kādu neitrālu ēdamvielu, piemēram, cieti vai cukuru. Mēģinājumam ir jābūt dubultaklam, kas nozīmē, ka ne tikai pacients nezina, vai viņam dod zāles, vai placebo tableti. To nezina arī cilvēks, kurš pacientam šo tableti izsniedz. Šādi rīkojas tāpēc, lai eksperimentā iesaistītie darbinieki ar savu attieksmi neparādītu, kurš no pacientiem saņem ārstēšanu un kurš ne, jo tas būtiski ietekmētu pacienta cerības un izjauktu placebo efektu.

Tā kā puse no šiem pacientiem nesaņem ārstēšanu, tad pārbaude var notikt tikai tad, ja pacients rakstiski apliecina, ka saprot un pierkīt, ka var nesaņemt ārstēšanu. Cilvēki piedalās cerot, ka tiks zāļu grupā un jaunās zāles palīdzēs labāk nekā vecās.

Mūsu zāļu valsts aģentūras ZVA līdzinieks amerikā, Food and Drug Administration FDA, ļauj pārdot zāles tikai tad, ja to drošība un efektivitāte ir pārbaudīta uz vismaz 1500 brīvprātīgajiem. Turpmāk ik gadu pēc zāļu nonākšanas tirgū, izvērtējot ienākošos pacientu un mediķu ziņojumus par zāļu nevēlamiem blakusefektiem un to biežumu, FDA liek ražotājam zāļu lietošanas instrukcijā par tiem brīdināt. Ja zāles izrādās īpaši bīstamas, tās aizliedz tirgot.

Pētījumu rezultātus par zāļu iedarbību un novērotajiem nevēlamajaim blakusefektiem FDA publicē mājaslapā.

FDA brīdina, ka retus nevēlamos blakusefektus, piemēram, liktenīgu aritmiju vai smagus aknu bojājumus pēc zāļu ieņemšanas vai zīdaiņu zarnu samešanos pēc rota vīrusa vakcīnas vienā no 20 tūkstošiem gadījumu ir iespējams pierādīt tikai tad, ja zāles ir lietotas 100 tūkstoš reižu un ir saņemti vismaz pieci ārstu vai pacientu ziņojumi par negaidītu reakciju.

FDA brīdina, ka zāļu blakusefekti summējas un, ja cilvēks lieto četras vai vairāk zāles vienlaikus, tie kļūst neparedzami un to biežums un smagums pieaug lavīnveidīgi.

Kāpēc tā?

Ja cilvēks ar zālēm vienlaikus ietekmē tādus dzīvībai svarīgus orgānus kā nieres, sirdi, asinsvadus un nervus, tad organisms pats to vairs pareizi nedara, un smagas saslimšanas gadījumā, iedzerot, piemēram, pretiekaisuma zāles, kāds no orgāniem infekcijas izraisītās papildu slodzes dēļ pārstāj darboties. Un sekas ir traģiskas.

FDA rēķina, ka nāve no zāļu nevēlamām blaknēm ir ceturtais biežākais nāves iemesls Amerikā, kur ir attīstīta tiesu sistēma un tāpēc drošākā zāļu uzraudzība pasaulē. http://www.fda.gov/Drugs/DevelopmentApprovalProcess/DevelopmentResources/DrugInteractionsLabeling/ucm110632.htm#ADRs: Prevalence and Incidence

Nevēlamas zāļu blaknes ir katras sešpadsmitās hospitalizācijas iemesls Lielbritānijā, un 2% no tiem glābt neizdodas.

Pie mums zāles reģistrē, to drošību izvērtē, atļauj tirgot un uzrauga ZVA. Gadā tā saņem ap 400 ziņojumiem par negaidītām reakcijām. Tikai 1-2 ziņojumi dienā, ņemot vērā milzīgo zāļu patēriņu un jau zināmos, zāļu lietošanas instrukcijās ietvertos brīdinājumus par reģistrētajām blakusparādībām.

Tas liecina par to, ka ne pacienti, ne ārsti neapzinās, ka, neziņojot par nelabvēlīgajām blaknēm, par tām neviens neuzzina, tās nepārbauda un zāles sabiedrībai šķiet nevainojami drošas. Ņemot vērā, ka mūsu valsts ir tik maza, kādam labam paziņam, draugam, vai pat radiniekam tas būs liktenīgi.

Mūsdienīga asinsspiediena terapija ietver 3 dažādas iedarbības zāles vienā tabletē. Arī bezrecepšu pretgripas pulveri satur 3 medikamentus vienā paciņā. Tad ikviens papildus lietotais medikaments būs ceturtais. Tas riskus daudzkārt pavairo. Zāļu reklamētāji par to nebrīdina.

Piemēram, jauna sieviete kosmētisku apsvērumu dēļ lieto preparātu, lai atbrīvotos no nagu sēnītes, vēl orālo kontracepciju un paaugstinātas temperatūras dēļ ieņem bezrecepšu pretgripas pulveri. Tad viņa nonāk reanimācijā ar aknu bojājumiem. Radinieki un draugi nesaprot, kā tik jaunam cilvēkam parasta slimība norit tik neparasti smagi.

 

Tāpēc, ja jūs ikdienā jau dzerat 3 zāles, jums ir laicīgi jākonsultējas ar ārstu, lai noskaidrotu, no kurām zālēm būtu jāatsakās, ja apslimstat ar gripu un jums papildus nākas lietot temperatūru pazeminošu līdzekli.

Lasiet zāļu blakusefektu sarakstu un, ja jūtat kādus no minētajiem simptomiem vai ja zāļu iedarbība ir negaidīta – piemēram, iedzērāt kuņģa pilienus, bet sāka sāpēt galva - nekavējoties pārtrauciet lietot zāles! Sazinieties ar savu ārstu un, ja pazīmes apdraud veselību, rakstiet ziņojumu VZA, kas pārbaudīs, vai zāļu ražotājs lietošanas instrukcijā pircēju par blakusparādību ir brīdinājis.

Ja ražotājs par blakusparādībām ir godprātīgi brīdinājis, tad pircējs, dzerdams zāles apzinās risku, un ražotājam veselības zaudējums nav jākompensē. Ja ražotājs par blakusparādībām nav brīdinājis, tam jākompensē veselības zaudējums, un turpmāk zāļu aprakstā nākamie pircēji jābrīdīna par iespējamajām blakusparādībām, kas ražotāju atbrīvos no pienākuma kompensēt. Arī alkohola un tabakas ražotāji taču neko nekompensē.

Ja šī sistēma darbojas kā paredzēts, tā ir godīga. Cilvēki uzzina par zāļu drošību un iedarbību, tāpēc var izvēlēties sev piemērotākās ārstēšanās metodes. Zāļu ražotāji ārstē sekas tikai tām blakusparādībām, kuras tie nav norādījuši. Valsts visu uzrauga.

 

Piemeram, Amerikā zāļu ražotājs Merk 2014. gadā izmaksāja četrus miljardus un astoņsimt miljonus dolāru savu pretiekaisuma zāļu vioxx veselību zaudējušajiem lietotājiem un mirušo radiniekiem.

 

Vai mūsu Zāļu Valsts aģentūra atļāva veikt pētījumu ar vioxx? https://www.zva.gov.lv/doc_upl/noverojumi-20160308.pdf pirmās lapas beigās -

Vioxx 99-0962/3/ 4/5 Merck Sharp & Dohme Idea, Inc. 07.02. 2000. atļauts.

Tik tālu viss saprotams - nebija pierādījumu par blakusefektiem.

 

Vai ZVA mājas lapā valsts valodā ir publiski pieejams no apgrozības izņemto, par neefektīvām vai kaitīgām pēdējos piecos gados atzīto zāļu saraksts?

Nevarēju atrast.

Kāpēc tādam būtu jābūt?

Ja nu kādam ārstam mūžizglītības kursos nav stāstīts par zāļu izņemšanu no apgrozības (piemēram, pediatriem nav), un pacientam mājās stāv nopirkts vioxx, kā labs pretiekaisuma medikaments, ar labu derīguma termiņu?

Vai ārstēšanās ar zālēm ir drošākais veids kā atgūt veselību?

Vēža ārstēšanā ir panākts liels progress. Taču vienlaikus ir izpētīts, ka daļa ārstēšanā lietoto zāļu un apstarošana apmēram pēc 20 gadiem daļai pacientu pašas izraisa vēzi. Ir iegūti 20 gadi, bet, ja dzīvesveids nav bijis veselīgs, iznākums ir bēdīgs.

Cukurslimības ārstēšanā ir panākts liels progress, tomēr, jo precīzāk piemeklē insulīna devu, jo biežāk gadās to pārdozēt, ar iespējamu hipoglikēmijas epizodi. Pat līdz komai.

Endoprotezēšanā ir panākts liels progress, tomēr, domājot par trombozes iespēju, jo lielākās devās dzer recēšanu kavējošas zāles, jo biežāk gadās piedzīvot asinsizplūdumu smadzenēs asiņošanas dēļ. Un otrādi, jo mazākās devās dzer recēšanu kavējošas zāles, jo biežāk gadās asinsvadu trombozes ar traģiskām beigām.

Šos uzskaitījumus varētu turpināt un turpināt.

Par šīm un citām blaknēm, par kurām brīdina ikviena zāļu lietošanas instrukcija, mūsu valstī visvairāk uztraucas un raksta tieši reanimatologi un anesteziologi, jo pacienti, kuru organisms vairs pats neregulējas, dzīvi beidz viņu aprūpē un ir smagi uz to noskatīties.

 

Ir svarīgi saprast - ja zālēs ir bioloģiski iedarbīgas vielas, tad nevēlamas blaknes noteikti būs, ja zāles tiks lietotas gana ilgi.

Kāpēc?

Tiklīdz mēs kaut ko organismā sākam regulēt, organisms pats to pēc laika vairs pareizi nedara. Fizioloģijā to sauc par bezdarbības atrofiju. Piemērs: mēnesi noturot kāju ģipsī, no slodzes trūkuma kājas muskuļi kļūst tik vāji, ka pēc ģipša noņemšanas ir grūti nostāvēt. Lai atgūtu spēku, būs vajadzīgs mēnesis treniņa.

Tāpēc ir jāsaprot, ka zāles labi palīdzēs un ir piemērotas veselības atgūšanai, ja tās lieto īslaicīgi, tāpat kā lauztai kājai ģipsis. Ja tās būs jālieto ilgstoši, tad labākus rezultātus dos veselīgāks dzīvesveids, ko es visiem no sirds iesaku. Ja laicīgi sāksiet, tad ar laiku varēsiet vai nu samazināt zāļu devu, vai, ja paveiksies - varēsiet no zālēm atteikties pavisam.

Vai Zāļu Valsts aģentūra reģistrē arī mūsdienīgos, placebo kontrolētos pētījumos nepārbaudītas zāles?

Jā, piemēram, Rinogēls vai homeopātija.

Manuprāt, sabiedrībai būtu jāprasa, lai tiktu pieņemts likums, ka zāļu ražotājs zāļu instrukcijā atbild uz šādiem svarīgiem jautājumiem, kas ikvienam palīdzēs izvērtēt zāļu iedarbību un drošību:

1. Uz cik cilvēkiem ir veikta mūsdienīga, placebo kontrolēta zāļu iedarbības pārbaude? Cik procentiem cilvēku zāles uzrāda solīto iedarbību? Piemēram, Silvanols Rinogēla drošība un efektivitāte tiek vērtēta, balstoties nevis klīniskās zāļu pārbaudēs, bet, citēju, uz bibliogrāfiskiem datiem.

2. Kādi klīnisko mēģinājumu rezultāti apliecina zāļu aktīvo vielu un palīgvielu atbilstību un nekaitīgumu bērniem ieteiktajos vecumos un devās? Vai ir veikti pētījumi par to, ka zāles neizraisa vēzi, vai neatstāj iespaidu uz auglību?

Maziem bērniem orgānu nenobrieduma un fermentu vājuma dēļ zāles iedarbojas citādi nekā pieaugušajiem. Ir bijuši gadījumi, ka par nekaitīgām uzskatītas palīgvielas zāļu sastāvā zīdaiņiem izraisa nāvējošu saindēšanos. Piemēram, benzilspirts, propilēnglikols. Reizēm klīnisko pētījumu nav, skatīt 2. pielikumu.

3.Cik liela zāļu deva izraisa saindēšanos, kādi ir zāļu blakusefekti un mijiedarbība ar citām zālēm? Ikvienas zāles, pat vitamīni, pārsniedzot devu, izraisa saindēšanos.

4.Cik zāļu devas iepriekšējos gados pārdotas? Cik ilgi zāles tirgotas Eiropā vai Amerikā, kur ir attīstīta zāļu uzraudzības sistēma? Lai noteiktu retus blakusefektus, piemēram, aritmiju vienā no 20 tūkstošiem zāļu lietošanas gadījumu, zāles ir jālieto 100 tūkstoš reižu. Lai pierādītu, ka zāļu efektivitāte ir mazāka par iespējamo kaitējumu, reizēm paiet daudzi gadi. Piemēram, Bioparox, ko ilgus gadus reklamēja kā efektīvu kakla iekaisuma ārstēšanas līdzekli, šogad tiek izņemts no tirdzniecības, jo tā efektivitāte ir izrādījusies zema, bet blaksefekti izrādījās dzīvību apdraudoši. Remantadīnu vēl pagājušajā gadā plaši reklamēja kā efektīvu līdzekli ērču encefalīta profilaksei, šogad vairs ne. Pierādījumu trūkuma dēļ.

 

Kopsavilkumā - zāles kā īslaicīgs palīglīdzeklis veselības atgūšanā, neskatoties uz trūkumiem, manuprāt, ir otrs labākais veids aiz veselīgāka dzīvesveida, jo to iedarbība vairākumā gadījumu ir mūsdienīgi pierādīta un drošība tiek uzraudzīta. To priekšrocība ir arī brīdinājumi par iespējamajām kaitīgajām blakusparādībām, ar kurām gan slimnieks, gan ārsts var rēķināties.

Zāļu drošības uzlabošanā ikvienam ir iespēja - un vajadzētu – piedalīties, ziņojot par negaidītām reakcijām, kas zāles padarīs vēl drošākas.

Ja Jūs, lasītāj, kādreiz dzīvē smagi apslimsiet un meklēsiet palīdzību valsts medicīnas iestādē, tad, visticamāk, ārstēsieties ar zālēm. Tāpēc, iespējams, labākais, ko Jūs savas dzīves laikā varat darīt, lai uzlabotu savu un savu tuvinieku veselības aprūpi, ir ziņot par zāļu blakusparādībām, un pieprasīt publiski pieejamu pilnīgu informāciju par zālēm. Tas zāles padarīs drošākas visiem. Zāles ražo privāti uzņēmēji peļņas dēļ. Zāļu pētījumu rezultāti ir viņu īpašums. Viņi drīkst sev nelabvēlīgus rezultātus nepublicēt. Vienīgais veids, kā zāles padarīt drošas ikvienam, ir pacientu un ārstu ziņojumi par nelabvēlīgajiem blakusefektiem, kurus pārbauda no ražotāja neatkarīgi eksperti Zāļu Valsts aģentūrā. Tāpēc ziņojiet par blaknēm! Tas uzlabos ārstēšanās efektivitāti un daudziem glābs dzīvību. Jūsu vietā to nevar izdarīt neviens cits.

Zāļu Valsts aģentūrai būtu jāpublicē saņemto ziņojumu skaits par tām mūsu valstī reģistrēto zāļu blaknēm, kuras nav uzrādītas ražotāja instrukcijā. Ja ziņojumu skaits, salīdzinot ar pārdoto zāļu apjomu, būs liels, ir jāveic pārbaudes, ražotājam jāpapildina instrukcija un cietušajiem jāsaņem kompensācija.

Zāļu sliktā īpašība ir tā, ka ilgstoši lietojot un lietojot četrus un vairāk medikamentus vienlaikus, zāles pašas var izraisīt neparedzamas liktenīgas reakcijas.

Šādu trūkumu nav veselīgākam dzīvesveidam.

 

Pielikums 1

Pētījums par empagliflozīna – valsts apmaksātu cukura diabēta ārstēšanas zāļu ietekmi uz kardiovaskulāriem notikumiem 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Latvijas ārsts 2016 gada janvāris, 26 lpp.

Kādi ir pētījumu rezultāti?

Primārais gala notikums, kas ir kardiovaskulāru cēloņu izraisīta nāve, nefatāls miokarda infarkts vai nefatāls insults, empagliflozīna zāļu grupā iestājās 10,5% zāļu lietotāju. Placebo grupā, kuri zāles nesaņēma, primārais notikums iestājās 12,1 % pacientu.

Zāles ir palīdzējušas 12,1 – 10,5 = 1,6% zāļu lietotāju.

Ja zāļu efektivitāte ir 2%, tad sabiedrība par neefektīvām zālēm uz katru veiksmīgi ārstētu pacientu zāļu tirgotājiem pārmaksā 2276 eiro.( http://likumi.lv/ta/id/278432-par-izmainam-kompensejamo-zalu-sarakstasynjardy – empagliflozīns / metformīns kompensējamā cena – 46,46 eiro, 100% kompensācija reiz neefektīvi ārstēto cilvēku skaits 49 = 2276,54)

Līdzīgas zāles - dapagliflozīns - forxiga – 100 % kompensēts medikaments, gadā vajag 12 iepakojumus.

Kāda ir pierādītā efektivitāte?

Pēc 102 nedēļu ( gads un 11 mēneši) ilgas lietošanas 16,1% zāļu lietotāju sasniedza cerēto rādītāju HbA1c < 7%, pateicoties zāļu efektam. (31,5 % dapaglifozīna 10 mg grupā mīnus 15,4 % placebo grupā)

100 cilvēku lieto, 16 cilvēkiem palīdz, 83 cilvēkiem nepalīdz labāk nekā neārstēšana.

Kādas ir kursa izmaksas?

23 iepakojumi reiz cena vidēji aptiekās 50 eiro, = 1150 eiro.

Ja medikamentu kompensē valsts, un zāles palīdz vienam no pieciem, cik naudas tiek izlietots neefektīvi uz katru sekmīgi ārstēto pacientu?

1150 reiz 4 = 4600 eiro

Kādi ir pierādītie blakusefekti?

Zāles darbojas, dienā ar urīnu izvadot apmēram 70 gramus glikozes, kas veicina infekcijas. No 100 zāļu lietotājiem urīnceļu infekcijas būs 5 pacientiem, dzimumorgānu iekaisumi būs 6 pacientiem. Laicīgi diagnosticēti tie nebūtu tik bīstami, ja vien netiks pieņemti jaunie urīna izmeklējumu apmaksas ierobežojumi, par kuriem lasiet jautājumā par kļūdām veselības aprūpes sistēmā.

 

Kāda ir alternatīva šīm zālēm?

Fiziski aktīvāks dzīvesveids. 70 gramus glikozes, kas vielmaiņā pārvēršas 270 kalorijās, ir jānotērē, staigājot pa parku.

Lai to panāktu, ir jāstaigā 2 reizes dienā pa 45 minūtēm, ejot raitā solī. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2992225/

 

Ieguvēji būtu slimnieki, kam uzlabotos glikozes panesamība un mazinātos glikētā hemoglobīna līmenis. Ieguvēja būtu sabiedrība, kura neapmaksātu mazefektīvas zāles. Vienīgie zaudētāji būtu zāļu tirgotāji, kas zaudētu valsts kompensāciju.

Sev piemērotākās citas fiziskās aktivitātes un treniņu shēmas meklējiet attīstīto valstu diabēta slimniekiem domātajos resursos internetā.

Latviešu valodā zāļu sponsoru pasūtījuma rezultātā atradīsiet tikai zāles un ēdienu receptes.

Man nav iebildumu, ka mazefektīvas zāles cilvēki pērk par saviem līdzekļiem, ja vien apzinās, ko dara. Ja zāles darbojas tikai 2 cilvēkiem no 100, tad 98 slimnieki, dzerot neefektīvas zāles, tiek pakļauti zāļu blakusefektu mijiedarbībai, kas palielina mirstības risku. Uz zāļu reklāmām ir pamatota prasība rakstīt brīdinājumu – Zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai! Neefektīvu zāļu lietošana arī ir kaitīga veselībai!

Manuprāt, valsts nedrīkst apmaksāt projektus, kas lielākajai daļai tajos iesaistīto ir kaitīga veselībai, tāpēc valstij būtu jākompensē tikai augsti efektīvas zāles, kas palīdz vismaz 51% zāļu lietotāju un kuru iedarbība ir pierādīta mūsdienīgos pētījumos. Tad gan slimnieks, gan ārsts varēs paļauties, ka zāles palīdzēs. Par ietaupīto naudu būtu jāmazina rindas uz izmeklējumiem un jāapmaksā ārsta saruna par slimību profilaksi un zāļu efektivitāti.

 

Pielikums 2.

Kādi ir pētījumi par Silvanols bērniem ieteiktā produkta Rinogēls iedarbību un drošību? Saņēmu ražotāja atbildi – zāļu Rinogels aktīvās sastāvdaļas ir labi pazīstamas, plaši lietotas medicīnā un ietilpst ES lietotu zāļu sastavā. Sastāvdaļām ir atzīta efektivitāte un pieņemams drošuma līmenis. Pamatojoties uz minēto, drošība un efektivitāte vērtēta balstoties uz bibliogrāfiskajiem datiem.

 

ZVA mājas lapā varam lasīt 5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Katras atsevišķas zāļu sastāvā ietilpstošās aktīvās vielas farmakoloģiskās īpašības un to darbības mehānisms vēl nav pilnība noskaidrots. Patiesībā tālāk arī varētu pat nelasīt, jo tie būs pieņēmumi.

Pateicoties ēterisko eļļu spējai šķīst taukos, tās uzsūcas caur ādu un gļotādām. Ēteriskās eļļas metabolizējas aknās un tiek izvadītas caur nierēm, bet galvenokārt ar žulti glikuronīdu veidā.

Neskatoties uz to, ka aktīvo sastāvdaļu ietekme uz organismu nav pilnībā noskaidrota, ražotājs pieņem, ka zālēm ir pietiekams drošuma līmenis. Aknas un nieres tiek noslogotas, bet klīnisku pētījumu nav. Par vecuma ierobežojumiem ražotāja mājas lapā lasām pretrunīgu informāciju. No vienas puses - no 6 līdz 12 gadu vecuma lietošanas biežums – 2-4 reizes dienā. Gribas pārdot bērniem no 6 gadiem. No otras puses, pieredze par lietošanu bērniem līdz 12 gadu vecumam ir ierobežota. Tas liecina, ka uzņemties atbildību par zāļu nekaitīgumu līdz 12 gadu vecumam ražotājs nevar un negrib. Tātad pirmo klašu skolēniem iesaka lietot nerēķinoties ar drošību, saprotams, peļņas dēļ.

 

Vai ir kādi mūsdienīgi pētījumi, kas pierāda, ka Rinogēls palīdz labāk nekā deguna skalošana pēc vajadzības ar mājās pagatavotu fizioloģiskas koncentrācijas sālsūdeni? (puslitra burciņa ūdens, strīķēta tējkarote sāls, izmaksas nekādas)? Ja ir, dodiet ziņu.