Man rodas biedējoša sajūta, ka mēs dzīvojam valstī ar cilvēku tiesībās katastrofāli nekompetentām tiesām.
Vai arī, tiesas nav neatkarīgas, tās izpilda valsts pasūtījumu.
Lai kāds būtu iemesls, vairāki tiesu lēmumi, saistīti ar vakcinācijas pienākuma likumību, ir kļūdaini.
Vienīgais veids, kā mazināt juristu nekompetenci ir publiskot tiesu kļūdainos lēmumus ar skaidrojumiem, lai šādas kļūdas neatkārtotos un tiesas, ņemot vērā jaunos apstākļus, ka MK pārstāvis ir atzinis patiesību, ka vakcīna var nogalināt, atjaunotu cilvēku tiesības lietās, kurās ir bijuši netaisnīgi spriedumi.
Publiskotajā gadījumā tiesa vērtē un izceļ argumentus, kas nāk par labu MK pārstāvim un nevērtē, noklusē argumentus, kas aizstāv tiesības uz dzīvību un cieņu cilvēkiem, kas nevēlas vakcinēties. Tāda tiesas rīcība ir pretlikumīga.
Manas tiesības ir vērtējušas 3 tiesas un 2 no tām ir kļūdījušās.
Augstākā tiesa līdz šim ir bijusi kompetenta, tā atcēla pirmās tiesas kļūdaino lēmumu liegt man tiesības aizstāvēt tiesā.
Paļaujos, ka arī šoreiz tā rūpīgi noskaidros patiesību un atcels trešās tiesas kļūdaino lēmumu par vakcinācijas pienākuma likumību, kaut arī tas radīs neērtības valsts pārvaldei un uzrādīs augstu kļūdaino lēmumu daudzumu tiesu darbā.
Nekompetentas tiesas ir nelietderīgas. Tā vietā, lai atjaunotu manas pārkāptās cilvēktiesības vienā tiesas sēdē, būs vajadzīgas vismaz 4.
Tiesa, neaizstāvot cilvēku tiesības uz dzīvību un cieņu kaitē valstīj vairāk, kā, ja tā atzītu, ka MK uzliktais pienākums ir prettiesisks.
Ja tiesa kļīudaini lemj, ka valsts drīkst uzlikt pienākumu kas apdraud dzīvību un aizskar cieņu, tad, ne tikai valsts pārkāpj Satversmi, bet arī tiesa, kuras pienākums ir rūpēties, lai valsts nepārkāpj Satversmi, to pārkāpj. Tiesa norāda, ka Latvijā cilvēka dzīvība, cieņa un tiesiskums nav svarīgi ne valsts pārvaldei, ne tiesu sistēmai.
Cilvēka lielākās vērtības ir dzīvība un cieņa. Nogalināt un pazemot ir nelikumīgi arī epidēmijas, vai kara gadījumā. To nosaka veselais saprāts un Satversme, kas valstij uzliek pienākumu aizsargāt ikviena cilvēka dzīvību un cieņu.
Tiesas procesā MK pārstāvis atzina patiesību, ka vakcīna var nogalināt un vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud. Ar šiem atzinumiem pietiek, lai pienākumu vakcinēties atzītu par nelikumīgu.
Tas nav pretrunā ar veselo saprātu.
Tiesai bija jāņem vērā patiesība, ka vakcīna var nogalināt, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud un, ka vesela cilvēka, kurš nevēlas vakcinēties ar poti kas var nogalināt, piespiedu atstādināšana no darba ir pazemojoša un nelikumīga.
Tiesa, pretēji veselajam saprātam un Satversmei kļūdaini lēma, ka pienākums vakcinēties ar šo poti ir likumīgs. Un nevakcinēšanās gadījumā paredzētās nelabvēlīgās sekas- liegums veselam cilvēkam strādāt profesijā nav piespiedu līdzeklis un nav pazemojums. Tiesa ir izrādījusi nekompetenci cilvēktiesību jautājumos.
Epidēmijas sākuma posmā sadūrās valsts pārvaldes un cilvēku kas nevēlas vakcinēties pretēji pieņēmumi.
Valsts pārvalde pārgalvīgi pieņēma, ka Latvijā pote nodrošinās epidemioloģiski drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, apturēs epidēmiju un sabiedrības locekļiem neradīs veselības traucējumus un nāvi.
Valsts pārvalde ignorēja faktus, ka:
-vakcīna ir reģistrēta paātrināti tikai tādēļ, lai tie, kas vēlas, varētu ātrāk to saņemt, nevis tāpēc, ka tā ir augsti efektīva un neizraisa veselības traucējumus un nāvi, uzkrājoties ziņojumiem vakcīnas efektivitāte krītas, riski pieaug
-valkcīnas zāļu apraksts brīdina par novērotajiem vakcīnas izraisītajiem veselības traucējumiem un nāves gadījumiem
-praksē apstiprinās vakcinētu cilvēku saslimšana ar covid un nāve no vakcīnas,
-dažas Eiropas valstis ieviesa liegumu noteiktām vecuma grupām vakcinēties ar noteiktām vakcīnām, jo reģistrēja papildus nāves no trombozēm pēc vakcinācijas
-vakcīnas pret gripu, kas arī ir sezonāls mutējošs vīruss, vidējā efektivitāte vesturiski ir zem 50%, un ir bijuši gadi, kad efektivitāti ir pat zem 20 %. https://www.cdc.gov/flu/vaccines-work/effectiveness-studies.htm#figure
-Satversme uzliek MK pienākumu neapdraudēt cilvēku dzīvību, neaizskart viņu cieņu un būt piesardzīgai, ja uzliktais pienākums varētu izsaukt sabiedrības locekļu veselības traucējumus un nāvi, tāpēc, līdz šim, visas medicīniskās manipulācijas pamatoti bija brīvprātīgas.
Cilvēki, kas nevēlējās vakcinēties, uzskata, ka:
-valstij nav tiesības veselam cilvēkam uzlikt pienākumu modificēt ķermeni, lai strādātu profesijā un ikvienai medicīniskai procedūrai ir jābūt brīvprātīgai, kas nozīmē, ka atsakoties to veikt, nedrīkst iestāties nelabvēlīgas sekas.
-cilvēku tiesības aizstāvēt savu dzīvību un cieņu nav atņemamas arī epidēmijas gadījumā,
-vakcīnas drošība un efektivitāte tika vērtēta pavirši, uz neliela cilvēku skaita
-ņēma vērā vakcīnu zāļu aprakstu brīdinājumus par novērotajiem smagiem veselības traucējumiem - trombozi, anafilaksi un miokardītu, kas ir izraisījuši vakcinētu civēku nāvi.
Tiesa norāda, ka valstij bija zināmi dati, kas uzrādīja vakcīnas efektivitāti, bet tiesa neņem vērā, ka valstij, tāpat kā cilvēkiem kas nevēlējās pakļaut sevi riskam, bija zināmi arī zāļu aprakstā uzrādītie un praksē novērotie riski - veselības traucējumi, nāve un neefektivitāte, kurus valsts pārvaldei bija jāņem vērā, jo satversme aizliedz uzlikt pienākumu, kas var nogalināt, vai ir neefektīvs. Valsts pārvalde izvēlējās neņemt vērā to, ka pote ir nogalinājusi.
Arī tiesa to ir izvēlējusies neņemt vērā, tā norādot, ka sabiedrības locekļa dzīvība, cieņa un satversmes prasība aizstāvēt ikviena cilvēka dzīvību un cieņu, tai nešķiet svarīga. Tas liecina, ka tiesa ir nekompetenta.
Tiesa savos lēmumos atsaucas uz ECT tiesvedībām par pienākumu vakcinēties ar citām potēm, neņemot vērā, ka covid pote nelabvēlīgi atšķiras neefektivitātes, blakusparādību un vakcīnas izraistītas nāves ziņā. Tas apliecina, ka tiesa ir nekompetenta.
Tiesa neņem vērā, ka cilvēku, kas nevēlējās pakļaut sevi riskam vakcinējoties hipotēze par to, ka vakcīna Latvijā var izraisīt veselības traucējumus un nāvi un nepasargā no saslimšanas, apstiprinājās praksē, bet valsts pieņēmums, ka vakcīna radīs drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, apturēs infekciju un būs nekaitīga, izrādījās aplams. Nenoskaidrojot patiesību tiesa apliecina, ka ir nekompetenta.
Tiesa ignorē faktus, ka vakcinēti un nevakcnēti cilvēki saslimst proporcijā 11 nevakcinēti un 10 vakcinēti, ka katrs devītais mirušais no covid ir bijis vakcinēts, ka 9 tūkstoši pret covid vakcinētu cilvēku ir miruši priekšlaicīgi, vecumā līdz 80 gadiem, un viņu nāves cēlonis nav pienācīgi izmeklēts, nav veikta autopsija, lai izslēgtu vakcīnu kā nāves cēloni. No covid Latvijā ir miruši par 2 tūkstošiem cilvēku vairāk, kā uz atbilstoša cilvēku skaita no covid mira Igaunijā un Zviedrijā, kur ierobežojumi bija īslaicīgi un viegli.
Zviedrijā konstitūcija aizliedz valdībai iejaukties cilvēka ķermenī, vakcinācija ir brīvprātīga un nevakcīnēšanās dēļ cilvēku nedrīkst atlaist no darba. Līdzīgi ir Igaunijā.
No visām Eiropas valstīm vakcinācija kā pienākums, obligāta vakcinācija, ir tikai Latvijā, Austrijā un Ungārijā, kurās mirstība ir augstāka, kā Zviedrijā vai Igaunijā. https://www.ecdc.europa.eu/sites/default/files/documents/Overview-of-COVID-19-vaccination-strategies-deployment-plans-in-the-EU-EEA-Jan-2022_1.pdf
https://coronavirus.jhu.edu/data/mortality
Spriediet paši:
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese ..........
piedaloties pieteicējam Artim Žeiguram, viņa pilnvarotajai pārstāvei un atbildētājas – Latvijas Republikas – pusē pieaicinātās iestādes Ministru kabineta pilnvarotās iestādes Veselības ministrijas pārstāvim, atklātā tiesas sēdē, izmantojot tiešsaistes videokonferenču programmu Microsoft Teams, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Arta Žeigura pieteikumu par Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr.720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3., 5.7., 5.7.1 un 5.10.1. apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku attiecībā uz
Arti Žeiguru, lai saņemtu atlīdzinājumu un novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.
Aprakstošā daļa
[1] Ministru kabinets 2021.gada 9. oktobrī izdeva rīkojumu Nr.720 ,,Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Rīkojums), kas stājās spēkā 2021.gada 9.oktobrī un zaudēja spēku 2022.gada 1.martā. Brīdī, kad pieteicējs iesniedza pieteikumu, Rīkojuma 5.3.apakšpunkts noteica, ka
valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021.gada 15.novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.
Rīkojuma 5.7. apakšpunkts noteica, ka darba devējs izvērtē katra darbinieka
(amatpersonas), tostarp brīvprātīgo un personu ar ārpakalpojuma līgumiem, darba (amata) pienākumus un darba apstākļus klātienē, nosakot inficēšanās risku un iespējamo risku citu cilvēku veselībai. Pamatojoties uz minēto inficēšanās risku izvērtējumu darba vietā, vērtējot
katru gadījumu individuāli un ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, pieprasa, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, ja pastāv kāds no tālāk normā minētajiem apstākļiem, proti, ja darbinieks (amatpersona) darba (amata) pienākumu pildīšanas laikā ir tiešā saskarsmē ar klientiem, nonāk fiziskā kontaktā vai ilgstoši atrodas tuvāk par diviem metriem no klienta vai vairāki darbinieki (amatpersonas) darba (amata) pienākumus veic ilgstošā savstarpējā saskarsmē, nonāk fiziskā kontaktā vai ilgstoši atrodas tuvāk par diviem metriem; ja darbiniekam (amatpersonai) ir paaugstinātas iespējas inficēties, atrodoties tiešā saskarsmē un kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms; ja darbinieka (amatpersonas) klātienes darba (amata) pienākumi ir kritiski svarīgi sabiedrībai, kā arī uzņēmuma vai iestādes darbības nepārtrauktības nodrošināšanai; Rīkojuma 5.7.1
apakšpunkts (spēkā no 2021.gada 20.oktobra) noteica, ka no 2021.gada
15.decembra darbiniekiem, tostarp brīvprātīgajiem un personām ar ārpakalpojuma līgumiem, kuri nav minēti rīkojuma 5.7.apakšpunktā un kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Savukārt Rīkojuma 5.10.1.apakšpunkts noteica, ka saņemt un sniegt saimnieciskos pakalpojumus (tai skaitā kultūras pakalpojumus vai atrakcijas ārtelpās), organizēt un apmeklēt pasākumus, kā arī apmeklēt sporta sacensības var tikai epidemioloģiski drošā vidē, ja tiek
veikta vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu verifikācija.
[2] Nepiekrītot minētajiem Rīkojuma apakšpunktiem, pieteicējs vērsās tiesā ar
pieteikumu par minēto apakšpunktu atzīšanu par prettiesisku. Pieteikums un tā papildinājumi pamatoti ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[2.1] Pieteicējs strādā par ārstu pediatru pirmsskolas izglītības iestādē un arī konsultē privāti. Tā kā pieteicējam nebija pārslimošanas sertifikāta, ar Rīkojumu pieteicējam uzlikts par pienākumu vakcinēties pret Covid-19, ko pieteicējs arī piespiedu kārtā ir veicis.
[2.1]Mans komentārs. Tiesa nav minējusi svarīgu faktu, par kuru es tiesu informēju, ka es, tāpat kā liela daļa rīkojumam pakļauto sertificēto darbinieku, būdams pilnībā vakcinēts, pārslimoju covid. Saslimšanu ar covid apstiprināju ar paštestu, kad jutu pirmās slimības pazīmes un sekojošu laboratorijas testu. Iepriekšējā dienā, kad jutos vesels, veiktā rutīnas testēšana darba vietā infekciju neuzrādīja. Ne kolēģi, ne bērni netika inficēti. Mana pieredze apstiprina, ka vakcinācijas sertifikāts negarantē slimošanu, bet tests garantē slimības atpazīšanu. Ja es būtu paļāvies uz sertifikātu un jūtot viegli traucētu pašsajūtu nevis veiktu paštestu, bet ietu uz darbu, es, iespējams, būtu kādu inficējis. Pieredzētais apliecina vakcinācijas un uz vakcinācijas pamata izdotas sertifikācijas prasības bezjēdzību, ko tiesa neņem vērā.
Spriedums
[2.2] Valsts pārvaldes rīcība, nosakot obligāto vakcināciju, ir godu un cieņu
aizskaroša, jo šāda rīcība rada pazemojošu attieksmi, noniecinot personas spējas, kvalifikāciju un darbu. Pieteicējam jau ar vakcinācijas pienākuma izpildi ir radies nemantiskais kaitējums, t.i., goda un cieņas aizskārums, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar Rīkojumu.
[2.2]Mans komentārs. Goda un cieņas aizskāruma likumību tiesa nav vērtējusi. Tiesa saka, ka tā ir vērtējusi svarīgos argumentus, tādējādi atzīstot, ka tiesas ieskatā goda un cieņas aizskārums nav svarīgs. Satversme neļauj pazemojoši izturēties, tātad arī Satversme tiesai nešķiet svarīga.
Spriedums
[2.3] Ir nekorekts apgalvojums, ka valsts nav noteikusi obligāto vai piespiedu
vakcināciju, jo personai ir tiesības izvēlēties nestrādāt konkrētajā darba vietā. Bez vakcinācijas vai pārslimšanas sertifikāta strādāt par ārstu nav iespējams vispār. Tāpat pārkvalifikācija nav īstenojama ātri un bez lieliem ieguldījumiem.
[2.3]Mans komentārs. Tiesa vērtējot ierobežojumu samērību ne tikai nav vērtējusi, vai pote var nogalināt, tā arī nav vērtējusi vai ir likumīgi, ka MK nav vērtējusi ierobežojumu izmaksas ne valstij, ne ierobežotajiem cilvēkiem.
Tiesa un MK nav vērtējušas vai ierobežotajiem cilvēkiem ir reālas iespējas strādāt citu darbu, vai nekavējoties saņemt pabalstu, kas ļautu nestrādāt un saglabāt nepieciešamo dzīves līmeni. Mk pārstāvis tiesā atzina, ka veseli cilvēki medicīniski nevienu neapdraud.MK ierobežoja miljonu veselu cilvēku uz aplamu pieņēmumu pamata, ka viņi var inficēt. Inficēt var tikai saslimis cilvēks. Liegums strādāt līdz vakcinācijai ir nelabvēlīgas sekas, kas pierāda, ka vakcinācija nav brīvprātīga, ka tā ir piespiedu.
Spriedums
[2.4] Ja pieteicējs izvēlētos nevakcinēties un neturpināt strādāt savā profesijā, tiktu būtiski ierobežotas pieteicēja iespējas nodrošināt pienācīgu labklājības līmeni sev un savai ģimenei.
[2.4]Mans komentārs. Skatīt [2.3] komentāru.
Spriedums
[2.5] Izvēloties nevakcinēties, pieteicējs tiek diskriminēts salīdzinājumā ar personām, kuru rīcībā ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.
[2.6] Nosakot pienākumu vakcinēties, valsts ir būtiski iejaukusies cilvēka tiesībās brīvi kontrolēt savu veselību un ķermeni, kā arī brīvi izvēlēties pasākumus, kurus persona uzskata par nepieciešamiem savas veselības nodrošināšanai.
[2.7] Atsaucoties uz publiskajiem pētījumiem, statistikas datiem, valsts pārvaldes ziņojumiem un dažādiem citiem dokumentiem (tostarp, oficiāli reģistrētiem vakcīnu zāļu aprakstiem), pieteicējs apšauba vakcīnu drošumu, norādot uz vakcīnām uzrādītajām nāvējošām blaknēm un nezināmo ietekmi uz kopējo mirstību. Pieteicējs norāda, ka apgalvojums, ka reģistrācija apliecina vakcīnu drošību, ir maldinošs, jo blaknes var atklāties
arī pēc vakcīnu reģistrācijas, ievērojot, ka sākotnēji veiktajos klīniskajos pētījumos nebija nepieciešamais cilvēku skaits, savukārt, klīniskie pētījumi, uz kuru pamata reģistrēja vakcīnas efektivitāti un drošību, veikti ar sākotnējo vīrusu, kura epidēmija jau ir beigusies. Ievērojot minēto, pienākums vakcinēties apdraud arī pieteicēja dzīvību un veselību.
[2.7]Mans komentārs. MK pārstāvis tiesas sēdē atzina, ka pote ir atzīta par iemeslu vakcinēta cilvēka nāvē, pote ir nogalinājusi.
Tiesa, ignorējot satversmē noteikto pienākumu aizsargāt ikviena sabiedrības locekļa dzīvību, tādējādi parādot, ka cilvēka dzīvībai, vai cieņai tiesas acīs nav vērtības, savos apsvērumos neņem vērā, ka pote ir nogalinājusi sabiedrības locekli un kļūdaini piekrīt MK viedoklim, ka pienākums vakcinēties ar poti, kas ir nogalinājusi sabiedrības locekli ir samērīgs.
Cik sabiedrības locekļiem būtu jānomirst no vakcīnas, lai MK un tiesas ieskatā pienākums vakcinēties vairs nebūtu samērīgs?
Spriedums
[2.8] Latvija Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) ietvertās pamattiesības var tikt aizskartas arī atkārtoti, ja vakcinācijas sertifikātam tiktu noteikts derīguma termiņš un līdz ar to noteikta atkārtota vakcinēšanās. Šāds termiņš ir noteikts Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumu Nr. 662 „Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (turpmāk – Noteikumi Nr. 662) 2.16. punktā.
[2.8]Mans komentārs. Pienākums vakcinēties, nelikumīgs pienākums veselam cilvēkam modificēt ķermeni lai drīkstētu strādāt, ir iekļauts arī citos tiesību aktos. MK nelikumīgus pienākumus iekļauj tiesību aktos biežāk, kā spēj notikt tiesas procesi, kas manas tiesības uz dzīvību un cieņu spēj atjaunot.
Spriedums
[2.9] Darba vietās inficējas tikai ap 6 % cilvēku, kas liecina, ka infekcijas izplatības straujumu var mazināt ar distancēšanos, vēdināšanu, masku nēsāšanu un brīvprātīgu vakcinēšanos.
[2.9]Mans komentārs.MK atbildē uz jautājumu ir atklājusi, ka 60% no pētītajiem gadījumiem ir inficējušies mājsaimniecībās un MK nav datu cik % no saslimušajiem bija inficējušies no vīrusa nēsātājiem bez simptomiem.
MK tiesas sēdē atzina, ka veseli cilvēki medicīniski nevienu neapdraud. Tāpēc nav iemesla pieņemt, ka veseli cilvēki ir vadošs infekcijas izplatības iemesls, tie būtu jāizolē, vai tiem jāuzliek pienākums vakcinēties ar poti, kas ir nogalinājusi.
Spriedums
[2.10] Pieņēmums, ka vide, kurā atrodas tikai pilnībā vakcinētas vai pārslimojušas personas, ir epidemioloģiska droša, ir maldinošs, jo vakcinācija negarantē nesaslimšanu un neizslēdz slimības pārnesi, kā arī tās efektivitāte kopš vakcinācijas uzsākšanas nepārtraukti krītas. Vakcinētas un nevakcinētas personas saslimst vienlīdz bieži, kā arī slimo vienlīdz smagi.
Laba pašsajūta ir svarīgāks rādītājs epidēmijas ierobežošanā, jo bezsimptomu vīrusa nēsātāji apkārtējos vai nu neinficē, vai inficē reti. Ministru kabinets nav pamatojis vakcinācijas efektivitāti Covid-19 izplatības apturēšanā ar zinātniskiem pētījumiem vai avotiem, tā neapstiprinājās arī praksē.
[2.10] Mans komentārs. Pēc MK atbildes uz jautājumiem redzams, ka vakcinēti un nevakcinēti cilvēki saslimst proporcijā 10 vakcinēti un 11 nevakcinēti. Tik nenozīmīga atšķirība nedrīkst būt iemesls cilvēktiesību irobežojumiem uz vakcinācijas pamata. Par to ka vakcīna nepasargās no saslimšanas, tātad nenodrošinās epidemioloģiski drošu vidi un neapturēs slimības izplatību un to, ka vakcīnai zāļu aprakstā ir uzrādītas nāvīgas blaknes, MK bija pieejama informācija jau PIRMS rīkojumu izdošanas. Es arī trauksmes ziņojuma vēstulē valsts kanceleju par to brīdināju. MK izvēlējās šos faktus ignorēt. Tiesa nevērtē, vai tas ir likumīgi.
Spriedums
[2.11] Satversmes 91., 93., 95. un 111. pantā ietvertās cilvēka pamattiesības ir absolūtas, neierobežojamas un nekāds sabiedrības ieguvums nevar būt par pamatu šo tiesību neievērošanai vai ierobežošanai.
[2.11]Mans komentārs. MK atzīst, ka pote ir nogalinājusi sabiedrības locekli. Tiesa to neņem vērā un nevērtē, vai pienākums vakcinēties ar poti, kas negarantē nesaslimšanu, neizslēdz slimības pārnesi, izraisa veselības traucējumus un nogalina ir likumīgs. Tiesa nevērtē, vai nepotēšanās gadījumā ar šādu poti atņemt iztikas līdzekļis ir likumīgi un vai tas nav pazemojoši. Vai tas nepārkāpj Satversmies pantus kas neļauj apdraudēt dzīvību un pazemot. Tas parāda, ka tiesas acīs Satversmei, sabiedrības locekļa dzīvībai un cieņai nav vērtības.
Spriedums
[2.12] Valsts ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu, jo, izvēloties ārsta profesiju, pieteicējs paļāvās, ka, izpildot noteiktas prasības par kvalifikāciju un tās celšanu, pieteicējs varēs pilntiesīgi veikt savu darbu un saņemt par to pienācīgu atalgojumu, tādējādi nodrošinot cilvēka cienīgu dzīves un labklājības līmeni.
[2.13] Pienākums vakcinēties pārkāpj Ārstniecības likuma un Pacientu tiesību likuma normas, kas paredz zināt medicīniskas manipulācijas ietekmi uz veselību, brīdināt pacientu par to un paredz pacientam izvēles iespēju atteikties no manipulācijas bez nelabvēlīgām sekām. Arī starptautiskās vienošanās medicīnā paredz, ka medicīniskas manipulācijas nedrīkst
būt pienākums.
[2.13]Mans komentārs. Tiesa, vērtējot pienākuma vakcinēties samērību miljonam veselu valsts iedzīvotāju, kas medicīniski nevienu neapdraud, nevērtē, ka pienākums pārkāpj ne tikai Satversmi, bet arī vairākus likumus, kas aizstāv cilvēku brīvību un tiesības.
Spriedums
[3] Ministru kabinets rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un lūdz to
noraidīt, pamatojoties uz turpmāk norādītajiem apsvērumiem.
[3.1] Būtiski pasliktinoties epidemioloģiskās drošības situācijai, par ko liecināja arī publiski pieejamie dati un to analīze, Ministru kabinetam bija nepieciešami ārkārtas lēmumi. Ievērojot Rīkojuma anotācijā norādīto Covid-19 straujo izplatības prognozi, Rīkojuma pamatmērķis bija veicināt izplatības apturēšanu un personu vakcināciju. Viens no uzdevumiem pamatmērķa sasniegšanai bija veicināt Covid-19 izplatības apturēšanu pret
infekciju nepasargāto (nevakcinēto) personu starpā. Ar Rīkojumu ieviesti pasākumi, lai veicinātu nepasargāto personu pārliecību par nepieciešamību vakcinēties.
[3.1]Mans komentārs. Valsts pārvalde, PIRMS tā noteica ierobežojumus nevakcinētiem cilvēkeim un uzlika pienākumu vakcinēties zināja, ka:
vakcīnācija un vakcinācijas sertifikāts nenodrošina epidemioloģiski drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, jo vakcinēti cilvēki arī slimo.
vakcinācija un vakcinācijas sertifikāts neaptur infekcijas izplatību,
vakcīnai zāļu aprakstā un praksē ir uzrādītas dzīvību apdraudošas blaknes un nāve no vakcīnas,
tests daudz ticamāk parāda, vai cilvēks izplata covid vīrusu, nekā vakcinācijas sertifikāts. Ja vakcinēts cilvēks saslimst, tad viņa saslimšanas iemeslu pierāda ar testu.
vesels cilvēks nevienu neapdraud, viņu ierobežot nav likumīgi
veselu cilvēku un rutīnas veidā testēt, neļaut strādāt, bet maksāt pabalstu, nav izmaksu efektīvi, lietderīgi un samērīgi. Miljons veselu nevakcinētu cilvēku tika nelikumīgi ierobežoti.Ierobežojumi neļāva veseliem nevakcinētiem cilvēkiem iegūt iztiku, apgrūtināja piekļuvi pārtikai, pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, veselības aprūpei. Ierobežojumi veicināja iedzīvotāju mirstību.
Valsts pārvalde ierobežoja bezjēdzīgi, nesamērīgi un nelikumīgi. Satversme neļauj ierobežot bezjēdzīgi un nesamērīgi.
Valsts pārvaldei bija pieejama informācija par to, ka pēc ierobežojumu uzsākšanas aug iedzīvotāju necovid mirstība salīdzinot ar vidējo mirstību pēdējos 5 gados pirms epidēmijas un aug mirstība no covid, salīdzinot ar kaimiņvalstīm Igauniju un Zviedriju, kur ierobežojumi bija īslaicīgi un viegli.
Redzot, ka aug mirstība, valsts pārvaldei bija pienākums atcelt nelikumīgos ierobežojumus un pienākumus, kas neļāva veseliem cilvēkiem par sevi parūpēties, strādāt, piekļūt pārtikai, pirmās nepieciešamības precēm, pakalpojumiem un veselības aprūpei.
Tas glābtu vismaz 3 000 dzīvību.
Tiesai bija pienākums noskaidrot patiesību. Tiesa, ļaujot MK pārstāvim neatbildēt uz jautājumiem par papildu mirstību, ziņošanas kārtību par mirstību un vakcīnas efektivitāti, nepildīja savu pienākumu noskaidrot patiesību, tādā veidā atbalstot nelikumīgu rīcību.
Spriedums
[3.2] Rīkojumā ietverto prasību mērķis bija nodrošināt epidemioloģiski drošus
apstākļus gan pakalpojumu sniegšanā, gan darba vietās, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, kā arī pildot darba un amata (dienesta) pienākumus, attiecīgi apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, šādā veidā aizsargājot cilvēku veselību un pasargājot no
inficēšanās ar Covid-19, kā arī radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās iespējām un dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu kvalitātei un pieejamībai, jo īpaši veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības pieejamībai.
[3.2]Mans komentārs. Mērķis neattaisno jebkurus līdzekļus. Tiesai bija pienākums noskaidrot patiesību. Skatīt [3.1],[2.9],[2.10],[2.11] komentārus.
Mk kļūdaini apgalvo, ka piespiedu vakcinācija ļāva novērst strauju vīrusa izplatību. SPKC statistika rāda ko citu - pieaugot vakcinācijas aptverei sākas jaunu mutāciju epidēmija.
Alfa covid beidzās spontāni, uzņēmīgajiem cilvēkiem pārslimojot, pie zemas vakcinācijas aptveres.
Pieaugot vakcinācijas aptverei, pie kuras beidzās alfa kovid, sākās delta covid. Delta covid beidzās spontāni uzņēmīgajiem cilvēkiem pārslimojot. Pieaugot vakcinācijas aptverei, pie kuras beidzās delta covid, sākās Omikron covid.
SPKC statistika rāda, ka jaunas vīrusa mutācijas sākas arī pie augstas vakcinācijas aptveres un beidzas spontāni, uzņēmīgajiem cilvēkiem pārslimojot. Latvijā un valstīs ar augstāku vakcinācijas aptveri kā Latvijā, vīrusa varianti turpina strauji izplatīties, līdz uzņēmīgie cilvēki pārslimo. Nevis vakcinācijas aptvere, bet uzņēmīgo cilvēku pārslimošana covid gadījumā nodrošina atkārtotas saslimšanas mazināšanos, aptur infekciju.
No ministru kabineta atbildes par saslimšanas biežumu nevakcinētiem pārslimojušiem un vakcinētiem cilvēkiem redzams, ka 2022 gadā vakcinēti cilvēki ar covid saslima 3 reizes biežāk kā nevakcinēti pārslimojuši saslima atkārtoti: uz 100 tk atbilstošās grupas cilvēkiem saslima
janvārī nevakcinēti pārslimojuši 1 750, vakcinēti 5 359
februārī nevakcinēti pārslimojuši 4 152, vakcinēti 12 559
martā nevakcinēti pārslimojuši 2 314, vakcinēti 7 482
aprīlī nevakcinēti pārslimojuši 337, vakcinēti 1 300
maijā nevakcinēti pārslimojuši 91, vakcinēti 245
Junijā nevakcinēti pārslimojuši 111, vakcinēti 296
julijā nevakcinēti pārslimojuši 751, vakcinēti 1 122
Tas pierāda ka pārslimošana 3 reizes efektīvāk aptur infekcijas izplatību nekā vakcinācija un infekcija beidzas pārslimošanas, nevis vakcinācijas dēļ. Pārslimošana ir efektīvāka par vakcināciju un arī par balstvakcināciju. Vakcinācija, pēc SPKC datiem ir 1,1 reizi efektīvāka par nevakcinēšanos. Balstvakcinācija ir 2 reizes efektīvāka kā nevakcinēšanās. Nevakcinēšanās un pārslimošana ir 3 reizes efektīvāka pret atkārtotu saslimšanu kā vakcinēšanās.
Spriedums
[3.3] Saskaņā ar ārējiem normatīvajiem aktiem Ministru kabinetam ir tiesības noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamos pasākumus, kas valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci valsts apdraudējuma novēršanā vai pārvarēšanā. Bez tam saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 3. un 7. punktu
Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā Ministru kabinets epidemioloģiskās drošības nolūkos var noteikt prasības (tai skaitā ierobežojumus) personām, atrodoties publiskās vietās, kā arī īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt. Kā norādīts anotācijā, deleģējums Ministru kabinetam vērsts uz to, lai nodrošinātu atbilstošu iespēju adekvāti reaģēt uz mainīgo epidemioloģisko situāciju valstī un ārvalstīs saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību.
[3.3]Mans komentārs. MK arī ārkārtas situācijā nedrīkst pārkāpt Satversmē noteiktās prasības aizstāvēt katra cilvēka dzīvību un cieņu. Pote ir nogalinājusi, tāpēc tā nedrīkst būt pienākums. Pienākums veselam cilvēkam modificēt ķermeni - vakcinēties ar poti, kas ir nogalinājusi, ir dzīvību apdraudošs, tāpēc nelikumīgs. Darbiniekiem, kas atsakās modificēt ķermeni atņemt tiesības strādāt pārkāpj cilvēktiesības un ir cieņu aizskaroši, tāpēc nelikumīgi. Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai.
Spriedums
[3.4] Rīkojuma apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu leģitīmais mērķis bija aizsargāt cilvēka tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu un citu būtisku sabiedrības tiesību nodrošināšana (lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās atsākšanas iespējām, kā arī dažādu sabiedriski būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības kvalitātei; no valsts ekonomiskās situācijas ir atkarīga sabiedrības labklājība un citu pamattiesību, it īpaši sociālo tiesību, ievērošana pienācīgā līmenī).
[3.4]Mans komentārs. Viena sabiedrības locekļa tiesības uz dzīvību un cieņu nav ierobežojamas citu sabiedrības locekļu tiesību uz dzīvību un cieņu dēļ. To neļauj Satversme. Tiesai bija pienākums noskaidrot patiesību. Tiesa, ļaujot MK pārstāvim neatbildēt uz jautājumiem par papildu mirstību, ziņošanas kārtību par mirstību un vakcīnas efektivitāti, nepildīja savu pienākumu noskaidrot patiesību.
Valsts pārvalde zināja, ka:
vakcīnācija un vakcinācijas sertifikāts nenodrošina epidemioloģiski drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, jo vakcinēti cilvēki slimo
vakcinācija un vakcinācijas sertifikāts neaptur infekcijas izplatību, jo vakcinēti cilvēki slimo,
vakcīnai zāļu aprakstā ir uzrādītas un dzīvē izpaužas dzīvību apdraudošas blaknes,
tests daudz ticamāk parāda, vai cilvēks izplata covid vīrusu, nekā vakcinācijas sertifikāts. Ja vakcinēts cilvēks saslimst, tad viņa saslimšanas iemeslu pierāda ar testu.
vesels cilvēks nevienu neapdraud, viņu ierobežot nav likumīgi
veselu cilvēku rutīnas veidā testēt, neļaut strādāt, bet maksāt pabalstu, nav izmaksu efektīvi, lietderīgi un samērīgi.
Spriedums
[3.5] Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, īpaši jāņem vērā piesardzības princips, kas demokrātiskā tiesiskā valstī nozīmē to, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Situācijā, kura ir unikāla un neskaidra, likumdevējam ir tiesības pieņemt lēmumus, kas, pirmkārt, ir balstīti uz saprātīgu pieņēmumu, un, otrkārt, ir vērsti uz pamattiesību aizsardzību. Tādēļ gadījumos, kad likumdevējs uzskata, ka konkrētu mērķu sasniegšanai ir nepieciešama maksimāli ātra rīcība, citādi tiktu nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm, tam nav nepieciešams veikt tādus pētījumus par attiecīgā kaitējuma draudiem, kas būtiski aizkavētu lēmuma pieņemšanu un tā efektivitāti.
[3.5]Mans komentārs. MK ir jāaizsargā ikviena cilvēka dzīvība. MK nav ievērojusi piesardzības principu, jo pienākums vakcinēties ar poti, kas ir nogalinājusi sabiedrības locekli, pārkāpj satversmē noteikto pienākumu aizsargāt ikviena sabiedrības locekļa dzīvību. Valsts pārvaldei ir pienākums būt piesardzīgai un, ja pienākums var kādu nogalināt, tas nav likumīgs, tas nav piemērojams. Valsts aizstāvot viena sabiedrības locekļa dzīvību, nedrīkst veicināt cita sabiedrības locekļa nāvi. Ne velti brīvprātības princips, tiesības atteikties no medicīniskas manipulācijas bez nelabvēlīgām sekām, kā piemēram, aizlieguma strādāt, ir nostiprinātas starptautiskos tiesību aktos. Valstij bija jāsargā pamattiesības, jāsaglabā vakcinēšanās brīvprātības princips.
Spriedums
[3.6] Vakcinācija kā priekšnoteikums darba vai amata (dienesta) pienākumu veikšanai skatāms kopsakarā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kā arī tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Saskaņā ar Satversmes 96.pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību personai ir tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt lēmumus, kas skar personas dzīvi un plašas iespējas to vadīt un veidot pēc saviem ieskatiem (vadoties no minētā personas tīri subjektīvā skatījuma un pat tādā veidā, kas citām personām var nebūt pieņemami, taču privātās dzīves aizsardzības aspektā akcents tiek likts uz to, ka tā ir pašas
personas privātā dzīve, kas tiešā veidā nav saistāma ar citām personām, ja vien nerada tiešu un nepārprotamu kaitējumu kādam citam). Saskaņā ar Satversmes 116.pantu Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Personai ir tiesības formēt savu viedokli attiecībā uz vakcināciju no tai pieejamās informācijas un tās uztveres īpatnībām, kā arī savas ticības vai pārliecības atbilstoši Satversmes 99.pantam. Satversmes 116.pants pieļauj ierobežot vienīgi reliģiskās pārliecības paušanu, taču reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas.
Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu. Satversmes 106.panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs.
[3.6]Mans komentārs. Satversmes 93 pantu nevar ierobežot nekādos apstākļos. Ja pote var nogalināt, tā nedrīkst tikt pieprasīta kā nepieciešama profesionālai darbībai. Valsts drīkst prasīt pierādīt zināšanas, bet valsts nekādos apstākļos nedrīkst veselam cilvēkam prasīt modificēt ķermeni, jo tas apdraud veselibu un dzīvību. Pēc vakcinācijas cilvēka organismā notiek pārmaiņas, kas nav atgriezesniskas, atšķirībā, piemēram, no matu griešanas. No vakcīnas mirušu cilvēku atdzīvināt nav iespējams. Kompensācija neatgriež zaudētu veselību, vai dzīvību. Mati ataug, bet vakcīnas izraisītās pārmaiņas imunitātē, reizēm labvēlīgas, reizēm kaitīgas, saglabājas, tāpēc vakcinācijai, kā ikvienai medicīniskai procedūrai jābūt brīvprātīgai. Satversme paredz aizsargāt ikvienas personas pamattiesības, dzīvību un cieņu.
Spriedums
[3.7] Satversmes 91.panta pirmā teikuma (vienlīdzības princips) ierobežojums
pieļaujams, ja atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats – leģitīmais mērķis un samērīgums starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem, bet Satversmes 91.panta otrā teikuma (diskriminācijas aizliegums) pārkāpuma gadījumā visupirms
jāidentificē kāds no aizliegtajiem kritērijiem, piemēram, rase, tautība vai dzimums. Pieteicējs nav izteicis argumentus, kas pamatotu aizliegta kritērija esamību. Līdz ar to pieteicēja iebildumi nav vērtējami no diskriminācijas aizlieguma skatupunkta.
[3.7]Mans komentārs. Ja es nevakcinējos, es tieku diskriminēts pēc vakcinācijas stāvokļa. Vakcinācijas stāvoklis ir kritērijs, ko, mani diskriminējot, ir noteikusi valsts. Ja vakcīna var nogalināt, samērs starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem nav ievērots. Prasība veselam cilvēkam modificēt ķermeni ar poti, kas var nogalināt, lai viņš drīkstētu strādāt profesijā, ir nelikumīga. Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai.
Spriedums
[3.8] Samērīguma principa piemērošanas saturu konkrētajā lietā diktē prevencijas paradokss, proti, prevencijas paradokss par nozīmīgu sabiedrības labumu uzstāda samazinātu vietējo kādas konkrētas saslimšanas risku sabiedrībā kopumā, nevis, piemēram, indivīda iespēju izvēlēties, viņaprāt, saudzīgāko saslimšanas novēršanas veidu – vakcināciju, testēšanu
vai izolāciju. Tādējādi Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantā paredzētā metode ir attaisnojama ar būtisku sabiedrības labumu, kas izpaužas gan sabiedrības veselībā, gan tiesu varas darbības nepārtrauktībā epidēmijas laikā.
[3.8]MK raksturojot prevencijas paradoksu parādīja savu neizpratni un cinismu. MK paskaidrojumā rakstīja: Kā tipiskāko piemēru prevencijas paradoksam var minēt automašīnu drošības jostas. Visiem autovadītājiem tiek pieprasīts tās lietot, lai gan lielākā daļa autovadītāju ne reizi dzīves laikā neiekļūst ceļu satiksmes negadījumā. Plaši izplatītā drošības jostu lietošana ir devusi lielu ieguvumu populāciju līmenī, ievērojami samazinot negadījumos gūto traumu smagumu un letālu iznākumu biežumu. Taču lielai daļai indivīdu ieguvums no drošības jostu lietošanas ir mazs vai tā nav vispār.
Mans komentārs. Piemērs parāda MK neizpratni, vai cinismu.
Drošības jostas to lietotājam nerada paliekošus veselības traucējumus un nāvi, kā to dara vakcīnas, tāpēc drošības jostu lietošanu drīkst uzlikt par pienākumu, bet vakcinācijai jābūt brīvprātīgai. Prasība veselam cilvēkam modificēt ķermeni nedrīkst būt kvalifikācija prasība. Nekāds labums sabiedrībai neatsver sabiedrības locekļa nāvi no potes. MK piemērā neņem vērā, ka pote sabiedrības locekļiem ir radījusi veselības traucējumus un daļu no vakcinētajiem ir nogalinājusi. Tas nav noliedzams, bet tiesa to neņem vērā.
Spriedums
[3.9] Rīkojuma piemērotība un nepieciešamība leģitīma mērķa sasniegšanai ir jāvērtē kontekstā ar SARS-CoV-2 vīrusa Delta varianta izplatību rīkojuma izdošanas brīdī. Proti, dati par saslimstību ar SARS-CoV-2 infekciju Rīkojuma izdošanas laikā liecināja, ka augstāka vakcinācijas aptvere apturēs slimības izplatību. Šie apstākļi pamatoja izšķiršanos par labu prasībai par vakcināciju, lai veiktu noteikta veida darba pienākumus (pamatā tad, ja darbs saistīts ar cilvēkiem, klientiem, izglītojamiem, aprūpējamiem utt.) un lai droši saņemtu
noteiktus pakalpojumus. Lai arī SARS-Cov-2 vīrusa izplatības rādītāji vīrusa mutācijas laikā no rīkojuma izdošanas brīža līdz tā spēka zaudēšanas brīdim atšķiras, vakcinācija ļāva novērst strauju rīkojuma izdošanas brīdī dominējošā SARS-Cov-2 vīrusa Delta varianta izplatību un mazināt slimības izplatību Omikron varianta gadījumā. Pašreiz vakcinēšanās obligātums attiecas tikai uz darba veidiem, kuros darbiniekiem ir saskare ar augsta nāves riska cilvēkiem, – slimnīcās, sociālās aprūpes centros.
[3.9]Mans komentārs. Veseli cilvēki nevienu neapdraud arī epidēmijas laikā. Dati par augošu saslimstību liek izvēlēties piemērotāko veidu, kā noteikt, vai cilvēks, kas jūtas slims, izplata infekciju. Tā kā arī vakcinēti cilvēki slimo, tad to vai sertificēts cilvēks izplata vai neizplata infekciju pierāda ar testu. Valsts pārvalde to zināja pirms izdot rīkojumu. Skatīt arī [3.1] komentāru. Kad izrāddījās, ka vakcīna nenodrošina drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, tad MK noteikumi paredzēja testēšanu. Ja testēšana, kā to ieteica EIropas vadlīnijas, būtu bijusi kā alternatīva brīvprātīgai vakcinācijai jau epidēmijas sākumā, netiktu zaudēts laiks un iztētēti līdzekļi. Tests ar lielāku varbūtību nekā sertifikāts nosaka kurš cilvēks izplata infekciju un tests nekaitē veselībai Spriedums
[3.10] Nav konstatējams, ka pieteicējam ar Rīkojuma apstrīdētājām normām bija radītas sekas un/vai bija būtiski ierobežotas tiesības. Gluži otrādi, pieteicējs pieteikumā norāda, ka esot vakcinējies un esot ieguvis Covid-19 vakcinācijas sertifikātu. Tāpat nav pamata vērtēt šo Rīkojuma normu tiesiskumu, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē, jo prasība pēc pārslimošanas vai vakcinācijas sertifikāta, lai strādātu atsevišķās
nozarēs, ir iestrādāta Noteikumu Nr.662 24.1
punktā. Savukārt šo Ministru kabineta
noteikumu tiesiskums nav pakļauts pārbaudei administratīvajā tiesā.
[3.10]Mans komentārs. Kā jau norādīju, pat ja man ir laimējies un nav veselības traucējumu, kā 3 000 cilvēkiem, kas par to ir ziņojuši ZVA un 700 cilvēkiem, kas ir vakcinējušies un miruši no covid, vai 9 000 kas pēc covid vakcīnas ir priekšlaicīgi miruši vecumā līdz 80 gadiem, par ko liecina MK atbildes uz jautājumiem, es jutos pazemots, mana cieņa tika aizskarta, es vakcinējos nevis brīvprātīgi, bet piespiests, pēc smagas izšķiršanās, saprotot, ka citādi palikšu bez iztikas līdzekļiem. Ne MK, ne tiesa nevērtēja vai cieņas aizskārums un piespiešana vakcinēties ar poti, kuras zāļu aprakstā ir minētas nāvīga blaknes un kas ir nogalinājusi sabiedrības locekli ir likumīgi, vai nepārkāpj Satversmes uzlikto pienākumu valdībai aizsargāt nevakcinēta cilvēka dzīvību un aizliegumu viņu pazemot.
Tiesa saka, ka ir vērtējusi visus svarīgos apsvērumus. Tātad tiesai cilvēka dzīvības apdraudējums un cieņas aizskārums neliekas svarīgi. Tiesai neliekas svarīga Satversme, kas aizliedz apdraudēt dzīvību un aizskart cieņu.
MK nelikumīgo prasību veseliem cilvēkiem modificēt ķermeni ar vakcīnu, kas var radīt veselības traucējumus un nogalināt, iestrādā citās likumu normās ātrāk, kā spēj notikt tiesu sēdes, kas manas Satversmē nostiprinātās tiesības uz dzīvību un cieņu atjauno. Tiesa nevērtē, vai tas ir likumīgi. Tiesa ir bijusi nekompetenta.
Spriedums
[4] Pieteicējs, sniedzot atsauksmi par paskaidrojumiem, papildus pieteikumā un tā papildinājumos minētajiem argumentiem norādījis turpmāko.
[4.1] Rīkojuma (tai skaitā 5.3, 5.7., 5.7.1 un 5.10.1.apakšpunktā) ietverto prasību mērķis attaisnotu ierobežojumus vienīgi gadījumā, ja vakcinācija garantētu epidemioloģiski drošus apstākļus, kas konkrētajā gadījumā neizpildās.
[4.1]Mans komentārs. Tiesa ir izlaidusi un nav vērtējusi manu tiesas procesa gaitā uzsvērtu svarīgu argumentu - vakcīna, lai to drīkstētu uzlikt par pienākumu, pirmkārt, nedrīkst izraisīt vakcinēta cilvēka nāvi, vai radīt viņam veselības traucējumus. MK pārstāvis tiesā atzina, ka vakcīna ir nogalinājusi sabiedrības locekli. Tas, ka tiesai šis apsvērums nešķiet svarīgs, liecina par tiesas nekompetenci.
Spriedums
[4.2] Ministru kabinets, izdodot Rīkojumu, nav ievērojis, pirmkārt, principu, ka
indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā. Otrkārt, piesardzības principu, kas paredz, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Proti, ja no vakcīnas teorētiski iespējams būtisks kaitējums veselībai vai nāve, šādu medicīnisku manipulāciju nedrīkst noteikt kā obligātu.
[4.2]Mans komentārs. Kaitējums no vakcīnas vairs nav teorētisks. MK pārstāvis ir atzinis, ka vakcīna ir nogalinājusi sabiedrības locekli un par vakcīnas izraisītiem traucējumiem ZVA ir iesniegti vairāk kā 3000 ziņojumi.
Pēc MK sniegtajām atbildēm ir redzams, ka vairāk kā 700 pret covid vakcinēti cilvēki ir miruši no covid, un vairāk kā 9000 ir miruši priekšlaicīgi, vecumā līdz 80 gadiem.
Tiesa nav vērtējusi argumentus un piemērus, kas apliecina kļūdas vakcinētu pāragri mirušu cilvēku nāves cēloņu izmeklēšanā un noteikšanā, piemēram, retas autopsijas, kas liecina, ka vakcīna kā nāves cēlonis Latvijā tiek atpazīta un uzrādīta patiesajam stāvoklim neatbilstoši reti.
Spriedums
[4.3] Inficēšanās risku var noteikt arī ar neinvazīvu testu. Iespēja veselības stāvokli noskaidrot un pierādīt ar valsts apmaksātu testu Ministru kabinetam bija jāparedz jau epidēmijas sākumā. Valsts paredzētie risinājumi, kā, piemēram, ārstu attālinātās konsultācija, radīja papildu slodzi veselības aprūpes sistēmai un apdraudēja to pacientu dzīvību un veselību, kuriem bija citi veselības traucējumi, kas nebija saistīti ar Covid-19 un kuri vēlāk
noslogoja medicīnas sistēmu.
[4.3]Mans komentārs. MK un tiesa nevērtēja testēšanu kā līdzekli epidēmijas ierobežošanā. Tiesa rakstīja, ka tests nav piemērots, bet nepaskaidroja kādi apsvērumi, vai pētījumi to apliecina.
Testu kā alternatīvu pienākumam vakcinēties iesaka arī Eiropas vadlīnijas. Praksē ir pierādījies, ka sertificēta pret covid vakcinēta cilvēka saslimšanu ar covid pierāda ar lētu un nekaitīgu testu. Tas valsts pārvaldei bija zināms jau PIRMS rīkojuma izdošanas.
Kad vakcinēti cilvēki saslima vairāk kā nevakcinēti, MK kā infekcijas ierobežošanas mēru ieviesa plašu valsts apmaksātu saslimušo testēšanu, ko tai bija jāievieš jau infekcijas izplatības sākumā.
MK kā infekcijas ierobežošanas mēru nevērtēja brīvprātīgu vakcinēšanos, brīvprātīgu masku valkāšanu darba vietās un brīvprātīgu masku valkāšanu sabiedriskās vietās un sabiedriskajā transportā, cilvēkiem riska grupās nodrošinot maskas, kas nepārkāptu cilvēktiesības, ierobežotu infekciju tikpat efektīvi un izmaksātu mazāk.
Spriedums
[4.4] Pat ja ieguvums sabiedrībai tiek izmantots kā citu cilvēktiesību ierobežošanas pamats, ir jāpierāda, ka šāds ieguvums vispār pastāv, proti, ir regulāri jāuzrāda dati par Covid-19 un kopējo mirstību vakcinēto un nevakcinēto starpā, kā arī mirstību no dažādiem veselības traucējumiem dažādās vecumu grupās. Rīkojuma izdošanas brīdī nebija uzrādīta
vakcīnas ietekme uz kopējo mirstību. Nezinot vakcinācijas ietekmi uz kopējo mirstību, nav iespējams izvērtēt ieguvumus un riskus ne individuāli, ne sabiedrībai kopumā. Jebkurā gadījumā nav pieļaujams, ka valsts izvēlētie pasākumi apdraud sabiedrības locekļa dzīvību vai būtiski pasliktina tā veselību, un nekāds mērķis neattaisno sabiedrības locekļa nāvi valsts
pārvaldes izvēlēto līdzekļu rezultātā. Ievērojot minēto, Ministru kabinets nav ievērojis un izvērtējis ierobežojuma samērīgumu.
[4.4]Mans komentārs. Pirmkārt ieguvums sabiedrībai nedrīkst tikt panākts ar sabiedrības locekļa nāvi. To aizliedz Satversmes 93 pants. Tiesa nav paskaidrojusi kā sabiedrības locekļa nāve no vakcīnas ir pieņemama maksa par jebkādu labumu sabiedrībai. Tiesa nav skaidrojusi cik cilvēkus vakcīnai būtu jāsakropļo un jānogalina, lai tiesas ieskatā samērs sabiedrības locekļa nāve pret ieguvumu sabiedrībai nebūtu pieņemams. MK pārstāvis tiesā ir atzinis, ka vakcīna ir nogalinājusi, tāpēc par to, ka vakcīna var nogalināt, vairs nav jāšaubās. Tiesas pienākums bija vērtēt, vai pienākums vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, nepārkāpj Satversmi, ir likumīgs.
Tā vietā, lai vērtētu, vai ir likumīgi pieprasīt veselam cilvēkam modificēt ķermeni ar poti, kas var nogalināt, tiesa atsaucas uz lēmumiem citās tiesvedībās, kuras ir par vakcīnām, kuru efektivitāte nekrītas, ar kurām vakcinēti cilvēki nemirst no slimībām, pret kurām tie tika vakcinēti, kuras nav izraisījušas vakcinētā cilvēka veselības traucējumus vai nāvi. Tiesa ir izrādījusi nekompetenci.
Spriedums
[5] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā
norādītajiem argumentiem. Pieteicēja pārstāve pieteikumu uzturēja un papildus lūdza atzīt par prettiesisku šīm normām uzlikto pienākumu vakcinēties un pienākumu apliecināt vakcinācijas vai pārslimošanas faktu.
[5]Mans komentārs. Ja pienākums ir prettiesisks, tad tiesību normas, kurās tas ir iekļauts, ir prettiesiskas. Vakcinācijas fakta vai pārslimošanas fakta apliecinājums ir prettiesisks, jo pārkāpj cilvēktiesības un ir bezjēdzīgs. Pēc SPKC datiem vakcinēti cilvēki slimo nenozīmīgi retāk kā nevakcinēti. Skatīt [2.10] komentāru.
Spriedums
[6] Veselības ministrijas pārstāvis pieteikumu neatzina, pamatojoties uz
paskaidrojumā norādīto.
Motīvu daļa
[7] Noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot lietā esošos
pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.
[8] Personas privāto dzīvi aizsargā Satversmes 96.pants, kurš noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Minētās tiesības ir ietvertas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā. Eiropas cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi, ka personas fiziskā neaizskaramība, tostarp
attiecībā uz medicīnisku manipulāciju veikšanu, ir daļa no “privātās dzīves” konvencijas 8.panta izpratnē (ECT 1998.gada 15.janvāra lēmums lietā “Boffa un citi pret Sanmarīno” un 2013.gada 12.marta lēmums lietā “Baytüre un citi pret Turciju”). Tāpat ECT atzinusi, ka vakcinācijas pienākums un šī pienākuma neizpildes sekas ir personu tiesību uz privātās dzīves
neaizskaramību ierobežojums (ECT 2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā “Vavrička un citi pret Čehiju”258.–261.punkts).
Rīkojuma 5.3.apakšpunkts nenoteica obligātu pienākumu valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām līdz 2021.gada 15.novembrim vakcinēties, iegūt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, kā arī neparedzēja piespiedu pienākumu vakcinēties. Minētā tiesību norma paredzēja no 2021.gada 15.novembra
vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu kā priekšnoteikumu darba pienākumu veikšanai, proti, noteica ierobežojumu valsts vai pašvaldības institūcijas darbiniekam turpināt veikt darba pienākumus, ja viņam nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta. Rīkojuma 5.3.apakšpunktā un citās Rīkojuma normās nebija paredzēts panākt vakcīnas ievadīšanu
personas organismā pretēji šīs personas gribai. Persona varēja izvēlēties nevakcinēties, bet šādas izvēles gadījumā viņai bija jārēķinās ar tiesiskajām sekām – ierobežojumu no 2021.gada 15.novembra veikt darba pienākumus valsts vai pašvaldības iestādē. Tādējādi valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām, kurām nebija vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta, no Rīkojuma 5.3.apakšpunkta tikai netieši izrietēja pienākums vakcinēties, lai turpinātu darba pienākumu veikšanu. Rīkojuma 5.3.apakšpunktā nav paredzēts pienākuma izpildi panākt ar varu.
[8]Mans komentārs. Tiesa kļūdās vērtējot, ka vakcinācijas pienākums bija brīvprātīgs. Ja nevakcinējoties iestājas nelabvēlīgas sekas - tiek liegta iespēja strādāt, tad tā ir piespiešana. Nelabvēlīgās tiesiskās sekas norāda uz to, ka vakcinācija nevarēja būt brīvprātīga. Uz to norāda arī ECTtiesu spriedumi līdzīgos apstākļos, kurus minēju pieteikumā, kurus tiesa nav vērtējusi, tātad neuzskata par svarīgiem.
Tiesa arī neņēma vērā, ka vakcīna var nogalināt, tāpēc tā nedrīkst būt priekšnoteikums darba pienākumu pildīšanai. Valsts var prasīt noteiktas zināšanas, bet tā nedrīkst veselam cilvēkam prasīt modificēt ķermeni ar poti, kas var nogalināt, lai pildītu darba pienākumus. Kā jau MK pārstāvis tiesas sēdē pareizi atzina, vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud.
Atsauce uz ECT lēmumu par pienākumu vakcinēties ir kļūdaina, jo ECT lēma par vakcīnām, kas nezaudē efektivitāti, kuras pasargā no nāves no slimība, pret kuru ir saņemta vakcīna un no kurām vakcinēti cilvēki nemirst. Covid vakcīna ir izraisījusi vakcinētu cilvēku nāvi, tā nepasargā no nāves no covid, katrs devītais mirušais no covid ir bijis vakcinēts, tā nepasargā no saslimšanas no covid, vakcinēti un nevakcinēti saslimst attiecībās 10 pret 11.
Spriedums
[9] Vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta esība kā priekšnoteikums
nodarbinātībai ir arī Satversmes 106.panta pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojums.
Saskaņā ar Satversmes 116.pantu Satversmes 96.pantā un 106.pantā noteiktās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 106.panta pirmais teikums negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (Satversmes
tiesas 2021.gada 28.oktobra lēmuma lietā Nr.2020-66-03 13.punkts). Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret valsts darbībām, kas to ierobežo.
Tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot.
Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (Satversmes tiesas 2021.gada 11.jūnija sprieduma lietā Nr.2020-50-
01 11.2.punkts, 2021.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2020-36-01 12.punkts).
Pārbaudot ierobežojuma attaisnojamību, tiesa sekos Satversmes tiesas praksē attīstītajiem pamatprincipiem pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanai, proti:
1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (piemēram, Satversmes tiesas 2020.gada
12.februāra sprieduma lietā Nr.2019-05-01 18.punkts).
[9]Mans komentārs Valstij ir ne tikai satversmes 93 pantā uzlikts pienākums atturēties noteikt pienākumus, kas nogalina sabiedrības locekļus, bet tai ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, vai aizskartu cieņu. Valstij ir pienākums atturēties uzlikt pienākumu vakcinēties, jo vakcīna ir nogalinājusi un prasība veselam cilvēkam vakcinēties traucē personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Kā jau MK pārstāvis tiesas sēdē atzina, vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud. Veselu cilvēku ierobežot, kļūdaini pieņemot, ka viņš varētu kādu inficēt, nav pamata. Pienākums nav samērīgs, jo vakcīna ir vakcinētiem sabiedrības locekļiem izraisījusi veselības traucējumus un nāvi. Nekāds mērķis un labums sabiedrībai neatsver sabiedrības locekļa nāvi no vakcīnas. Satversme uzliek par pienākumu aizstāvēt katra cilvēka dzīvību un cieņu. Pamattiesību izvērtēšanas likumības 3. punkts nav izpildīts, ierobežojums var nogalināt un veselam cilvēkam liegums strādāt aizskar cieņu, tāpēc prasība ir nelikumīga.
Spriedums
[10] Attiecībā uz ierobežojuma tiesisko pamatu tiesa konstatē turpmāko.
Rīkojums izdots, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkta e) apakšpunktu, likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4.pantu, 5.panta pirmo daļu, 6.panta pirmās daļas 1.punktu un otro daļu, 7.panta 1.punktu un 8.pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otro daļu.
Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4.panta pirmajā daļā ir
skaidrots, ka ārkārtējā situācija ir tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Minētā likuma 8.panta otrajā daļā ir noteikts, ka, izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam papildus šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām ir tiesības noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci valsts apdraudējuma novēršanā vai pārvarēšanā. Ņemot vērā, ka ārkārtējās situācijas var būt dažādas, likumā nav iespējams ietvert katrai situācijai atbilstošu nepieciešamo un atbilstošo pasākumu uzskaitījumu.
Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otrajā daļā ir noteikts, ka tieši Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Arī Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4.panta pirmās daļas 7.punkts paredz tieši Ministru kabineta tiesības noteikt īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības
likuma 3.pantu epidemioloģiskā drošība cita starpā ietver iedzīvotāju vakcināciju (pirmās daļas 3.punkts), kura epidēmijas vai pandēmijas gadījumā var tikt noteikta kā obligāta.
Tātad gan likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, gan
Epidemioloģiskās drošības likums, gan Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums paredz tiesības tieši Ministru kabinetam noteikt konkrētus pasākumus, kādi jāveic ārkārtas situācijas gadījumā infekcijas slimības ierobežošanai. Ņemot vērā minēto, Ministru kabinets, izdodot Rīkojuma 5.3., 5.7., 5.7.1 un 5.10.1. apakšpunktu, ir rīkojies likumā noteiktā pilnvarojuma ietvaros, līdz ar to ierobežojums ir noteikts ar likumu.
[10]Mans komentārs. Augstāk uzskaitītās tiesību normas arī ārkārtas stāvokļa gadījumā nedrīkst pārkāpt Satversmē noteikto pienākumu aizsargāt katra cilvēka dzīvību un cieņu. Aizsargāt pret izvēlēto līdzekli MK mērķa sasniegšanai - pienākumu vakcinēties ar poti kas var izraisīt nāvi, un aizsargāt pret pazemojumu, nevakcinēšanās gadījumā atņemot iztikas līdzekļus. Tās normas, kas pārkāpj Satversmē noteikto pienākumu valstij aizsargāt dzīvību un cieņu cilvēkam, kurš nevēlas vakcinēties ar poti, kas var radīt veselības traucējumus un nogalināt, ir prettiesiskas, tāpēc nedrīkst būt līdzekļi MK nosprausto mērķu sasniegšanai.
Spriedums
[11] Vērtējot, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, noskaidrojams, vai tā pamatā ir apstākļi, kādēļ tas vajadzīgs, proti, vai ierobežojums ir noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2005-19-01 9.punkts).
[11.1] No Rīkojuma izriet, ka ierobežojumi noteikti, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.
Tiesas vērtējumā tiesību akta projekta “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (pieejams https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/cb8e3fcb-625c-4cb2-9d74-50bd29a8e233, aplūkots 2022.gada 28.septembrī) ietvertā informācija norāda uz ļoti būtisku nepieciešamību sasniegt Rīkojuma mērķi. Tajā norādītie dati liecina par strauju Covid-19 infekcijas izplatības pieaugumu, kā rezultātā ir nepieciešams pastiprināt epidemioloģiskās kontroles pasākumus,
tādējādi mazinot inficēšanās biežumu un pārslodzi ārstniecības iestādēm. Lemjot par epidemioloģiskās kontroles pasākumu pastiprināšanu, ir ņemts vērā Covid-19 infekcijas reproduktivitātes koeficients, no kā secināts, ka šobrīd ieviestie epidemioloģiskās drošības pasākumi nav pietiekami, lai novērstu strauju infekcijas tālāko izplatību, kam sekas būs straujš pacientu ar smagu slimības gaitu pieaugums slimnīcās un straujš nāves gadījumu
pieaugums. Prognozēts, ka, vadoties no esošās situācijas, ja tiek paredzēti pasākumi, kas par 50 % mazina cilvēku, kas nav vakcinēti, kontaktēšanos, un par 20 % mazina kontaktēšanos vakcinētu cilvēku vidū, papildus paredzot pasākumus vakcinācijas veicināšanai, var tikt panākta Covid-19 straujās izplatības apturēšana un ar to saistītās pārslodzes veselības sektoram un nāves gadījumu pieauguma apturēšana novembra vidū. Rīkojumā ietverto prasību mērķis ir nodrošināt epidemioloģiski drošus apstākļus gan
pakalpojumu sniegšanā, gan darba vietās, lai pēc iespējas mazinātu inficēšanās riskus, tai skaitā saņemot valsts institūciju sniegtos pakalpojumus un pildot darba pienākumus.
Normatīvais regulējums vērsts arī uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei. Arī veselības pakalpojumu nodrošināšana ir viena no valsts būtiskajām funkcijām, kuras nodrošināšanas līmenis tieši ir
saistīts ar personu tiesībām un veselības aizsardzību.
Šis bija it īpaši būtiski Rīkojuma pieņemšanas laikā, kad Latvijā arvien palielinājās saslimušo, stacionēto, tostarp ar smagu slimības gaitu, saslimušo Covid-19 pacientu skaits (sk., piemēram, Slimību profilakses un kontroles centra datus “Stacionēto skaits ar apstiprinātu Covid-19 infekciju” par 2021.gada 6.septembri, 25.septembri, 14.oktobri, pieejams https://www.spkc.gov.lv/lv/covid-19-statistika, aplūkots 2022.gada 28.septembrī).
Valstij ir jāaizsargā gan Satversmes 93. pantā, gan 111.pantā nostiprinātās citu cilvēku tiesības uz dzīvību un veselību, kuru aizsardzībai valsts var ierobežot citas personu tiesības.
Ministru kabinets izdeva Rīkojumu, ievērojot piesardzības principu un pamatojoties uz epidemioloģijas zinātnes atziņām par SARS-Cov-2 vīrusa Delta varianta izplatību un identificētajiem pasākumiem minētā vīrusa apturēšanai.
Arī Satversmes tiesa konstatējusi, ka veselības aprūpes sistēmas pārslodzes novēršana ir svarīga visas sabiedrības labklājībai, jo no pienācīgas veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas ir atkarīga visu iedzīvotāju iespēja saņemt veselības aprūpi un tādējādi īstenot savas tiesības uz veselības aizsardzību ne vien saslimstot ar Covid-19, bet arī citu veselības traucējumu gadījumā (Satversmes tiesas 2022.gada 10.marta sprieduma lietā Nr.2021-24-03
25.punkts).
ECT savukārt ir atzinusi, ka vakcinācijas pienākums ir nacionālo iestāžu atbilde uz neatliekamu sociālo vajadzību aizsargāt personu un sabiedrības veselību pret attiecīgajām slimībām (ECT 2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā “Vavrička un citi pret Čehiju”284.punkts).
[11,1]Mans komentārs. Likumīga mērķa sasniegšanai bija jāizvēlas likumīgi līdzekļi. Aizstāvot viena sabiedrības locekļa tiesības uz dzīvību valsts pārvalde nedrīkst apdraudēt cita sabiedrības locekļa tiesības uz dzīvību. Abu šo cilvēku dzīvību aizstāv Satversmes 93 pants. Ja vakcīna, kā to brīdina zāļu apraksts un apstiprina dzīves pieredze Latvijā un pasaulē, var nogalināt, tad uzliekot veselam cilvēkam pienākumu vakcinēties ar šo vakcīnu, valsts pārkāpj viņa tiesības uz dzīvību. Šāds pienākums ir nelikumīgs. Pat ja MK rīcībā nav citu līdzekļu, tad MK mērķu sasniegšanai nedrīkst izmantot pienākumu, kas var nogalināt, jo sabiedrības locekļa dzīvība ir aizsargājama un to atgūt pēc nāves nav iespējams. Uzliekot pienākumu vakcinēties ar poti, kas apdraud dzīvību, MK ir pārkāpis piesardzības principu neapdraudēt sabiedrības locekļu dzīvību. Vakcinācijai, kā jebkurai citai medicīniskai manipulācijai bija jāpaliek brīvprātīgai. Veselam cilvēkam nedrīkst prasīt modificēt ķermeni lai viņš drīkstētu strādāt. Vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud. Vakcinācijas pienākums, kas var nogalināt, nedrīkst būt MK izvēlēto mērķu sasniegšanas līdzeklis.
Tiesa apgalvo, ka ir izvērtēti alternatīvie risinājumi un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, bet norādītajās saitēs ne argumenti, ne aprēķini, kas to apliecina, nav uzrādīti.
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA (tiesību akta?) nepieciešamību nav uzrādīti,
Ietekme uz cilvēktiesībām nav vērtēta 8.1.12. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/cb8e3fcb-625c-4cb2-9d74-50bd29a8e233
Lai likumīga mērķa sasniegšanai izvēlētais līdzeklis būtu likumīgs, tas nedrīkst nogalināt un tam ir jābūt efektīvam. Rīkojumā ietvertā prasība vakcinēties nenodrošina mērķi - epidemioloģiski drošus apstākļus pakalpojumu sniegšanas vietās un infekcijas izplatības pārtraukšanu, jo vakcinēti cilvēki arī slimo,
tā nenodrošina sabiedrības locekļu pasargāšanu no nāves vakcinējoties, jo vakcinēti cilvēki mirst no covid un vakcīnai pašai ir nāvīgas blaknes.
To valsts pārvalde no zāļu apraksta un pēc vakcinēto saslimstības un mirstības datiem Latvijā un pasaulē, zināja PIRMS rīkojuma izdošanas.
Tiesa nevērtē covid vakcīnas izraisītos nāves gadījumus un blaknes.
Tiesa neņem vērā, ka ECT lēmums par pienākumu vakcinēties bija par citu vakcīnu, kas līdz šim sevi ir pierādījusi kā droša un efektīva, kas, atšķirībā no covid vakcīnas, nezaudē efektivitāti, pasargā no nāves no slimības, pret kuru vakcinācija ir veikta un vakcinēti cilvēki no šīm vakcīnām negūst veselības traucējumus un nemirst.
Tiesai jāņem vērā, ka Latvijā pēc MK atbildēm ir zināms, ka pāragri, pirms 80 gadiem ir miruši 9 tūkstoši pret covid vakcinētu cilvēku, 700 pret covid vakcinētu cilvēku ir miruši no covid, kas pierāda, ka vakcīna nav darbojusies. Kopējais no covid mirušo skaits ir ap 6 tūkstoši, tātad katrs devītais mirušais ir vakcinēts pret covid ar poti, kas nav darbojusies. Par vakcīnu ir 3 tūkstoši ziņojumu par blakusparādībām. MK neatbild cik ziņojumi tanī pat laikā ir saņemti par citām vakcīnām, piemēram, pret difteriju. Pieļauju, nav neviena ziņojuma. Tas liecina, ka covid vakcīna ir īpaši mazefektīva un bīstama.
Vakcīna pret difteriju pasargā no saslimšanas 98% vakcinēto, neviens pret difteriju vakcinētais no difterijas nemirst un pēc difterijas potes veselības traucējumus gūst pāris cilvēki gadā.
Tiesa kļūdaini nevērtē, kā covid vakcīna nelabvēlīgi atšķiras no vakcīnām, par kurām ir lēmums ECT Čehu lietā. Tiesa nevērtē, vai mirušo skaits no vakcīnas Latvijā nevar būt lielāks, kā MK šobrīd uzrāda. Tiesa lemj tā, it kā visas vakcīnas būtu ar vienādu efektivitāti un drošību. Tiesa neņem vērā vēsturiskos piemērus no prakses, par kuriem stāstīju tiesas sēdē, kad vakcīnas veselības kaitējuma dēļ tiek aizstātas ar drošākām, vai no vakcīnām tiek izņemts bīstams konservants, piemēram, dzīvsudraba sāļi. Tiesa neņem vērā, ka katras vakcīnas drošība un efektivitāte ir jāvērtē atsevišķi, nevis par vakcināciju jārunā kā par vispārēju, nemainīgu konstanti.
Spriedums
[11.2] Atbilstoši tiesību akta projekta “Grozījumi Ministru kabineta 2021.gada
28.septembra noteikumos Nr.662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (pieejams https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/03719be2-3585-4b91-b2d4-f7f840e08b3e, aplūkots 2022.gada 28.septembrī) norādītajam darbiniekiem ir augsts risks inficēties no kolēģiem, klientiem, apmeklētājiem, kā arī dodoties uz darbu ar sabiedrisko transportu. Tādēļ visiem klātienē strādājošajiem darbiniekiem ir nepieciešams vakcinēties, lai pasargātu sevi no ilgstošas darbnespējas un iespējas izplatīt infekciju tālāk – kolēģiem, kā arī ārpus darba lokā. Tāpat skaidrojums tam, kādēļ ierobežojums tiek attiecināts uz darba vidi, kā jau iepriekš minēts, ir sniegts arī tiesību akta projekta “Grozījumi Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumos Nr.662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā)
(pieejams https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/03719be2-3585-4b91-b2d4-f7f840e08 b3e, aplūkots 2022.gada 28.septembrī).
Valsts un pašvaldību amatpersonas un darbinieki ir tie, kuriem atbilstoši Satversmē noteiktai valsts iekārtai ir jāīsteno valsts funkcijas. Visupirms tie ir Satversmē noteiktie konstitucionālie orgāni, kas īsteno valsts funkcijas – likumdošanu, izpildu funkciju un tiesu varu – arī ārkārtējā situācijā. Tā ir arī valsts pārvalde, neatkarīgās iestādes un pašvaldības.
Rīkojuma mērķis ir noteikt tādus šo personu pienākumus, kas netraucē valsts funkciju īstenošanu, bet, tieši otrādi, kas nodrošina to, ka šīs personas būs, tā teikt, darba kārtībā.
Tādējādi primārais mērķis ir nodrošināt valsts funkciju īstenošanu, tostarp cilvēka tiesību aizsardzību, ārkārtējos apstākļos. Šīs valsts funkcijas neveic abstrakti veidojumi, bet reāli cilvēki (Ziemele I. Rīkojuma mērķis ir nodrošināt valsts funkciju, tai skaitā cilvēktiesību aizsardzības, īstenošanu. Pieejams https://juristavards.lv/doc/279746-rikojums-pararkartejas situacijasizsludinasanu- atsevisku-ar-vakcinacijas-pienakumu-saistitu-normu,
aplūkots 2022.gada 28.septembrī).
[11.2]Mans komentārs. Mērkķa sasniegšanai nedrīkst izmantot nelikumīgus līdzekļus, pat ja MK rīcībā nav citu līdzekļu. Ja vakcīna var nogalināt, tā nedrīkst būt pienākums, vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai un bija jāievieš saslimušo bezmaksas paštesti.
Tiesa un Ziemeles kundze neņem vērā, ka vakcīna nenodrošina MK nospraustos mērķus un var radīt veselības traucējumus un nogalināt. Tāpēc veselam darbiniekam uzlikt pienākumu modificēt ķermeni ar poti, kas var kaitēt veselībai, vai nogalināt, ir nelikumīga. Vesels darbinieks nevienu medicīniski neapdraud un arī nevakcinēts var pilnā mērā pildīt savus darba pienākumus. Turklāt vakcīna nepasargā no saslimšanas, nāves un infekcijas izplatības.
Valsts pārvalde balstās pieņēmumos par infekcijas varbūtēju izplatību. Nekādi argumenti, vai aprēķini norādītajās saitēs netiek uzrādīti. Tur ir lasāmi tikai apgalvojumi par to, ka iesaistītie cilvēki par šo jautājumu ir apspriedušies.
Nav izvērtēti alternatīvie risinājumi, nav vērtēts izmaksu samērīgums pret ieguvumiem.
https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/03719be2-3585-4b91-b2d4-f7f840e08b3e
Uz jautājumiem: Cik procenti no saslimušajiem ar valstī reģistrētajiem vīrusu paveidiem ir inficējušies no bezsimptomu nēsātājiem? Kas pierāda, ka šie saslimušie nav inficējušies no simptomātiskiem slimniekiem? MK atbild:
SPKC nav pieejami dati par sadalījumu, kad Covid-19 inficētie tika inficējušies no Covid-19 saslimušiem ar un bez Covid-19 saslimšanas simptomiem, jo šādu statistiski ticamu informāciju rutīnas epidemioloģiskās uzraudzības ietvaros nav iespējams iegūt – tas ir pētījuma uzdevums.
Mans komentārs. Ja MK nav datu cik % no saslimušajiem bija inficējušies no vīrusa nēsātājiem bez simptomiem, tai nav iemesla pieņemt, ka veseli cilvēki ir vadošs infekcijas izplatības iemesls un tie būtu jāizolē, vai tiem jāuzliek pienākums vakcinēties.
Uz jautājumu: Cik procenti cilvēku inficējas mājsaimniecībās, mācību iestādēs, sabiedriskajā transportā, veikalā, veselības aprūpes iestādēs? MK atbild: Iegūtā informācija par noskaidrotajiem inficēšanās apstākļiem 2021. gadā liecina, kā inficēšanās vieta tika noskaidrota 51% inficēšanas gadījumiem. No tiem 60% gadījumu inficēšanās notikusi mājsaimniecībā, 10% gadījumu noskaidrots, ka inficēšanās saistīta ar izglītības iestādi, 10% ar darba vietu (izņemot darbu ārstniecībās iestādēs, sociālos aprūpes centros, izglītības iestādēs), 5% ar ārstniecības iestādi.
Mans komentārs MK atbildei. Ja 60 % gadījumu inficējās mājaimniecībās, tad nav iemesla uz pieņēmumu pamata citur ierobežot veselus cilvēkus, jo atbilde uz iepriekšējo jautājumu liecina, ka MK nezina vai un cik inficē cilvēki, kas jūtas veseli.
MK pārstāvis tiesas sēdē atzina, ka veseli cilvēki medicīniski nevienu neapdraud.
Nav vērtētas arī ierobežojumu sekas - papildu necovid mirstība kopš ierobežojumu uzsākšanas, un par trešdaļu lielāka mirstība no covid, salīdzinot ar Igauniju un Zviedriju, kur ierobežojumi bija īslaicīgāki un vieglāki.
Un svarīgākais - nav ņemts vērā, ka vakcīna var bojāt veselību un nogalināt.
Spriedums
[11.3] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka nav pamatoti personas pamattiesību ierobežojumu leģitimitāti pamatot ar pieņēmumiem, nevis pierādījumiem, tiesa norāda turpmāk minēto.
Tiesa iepriekš jau secināja, ka Ministru kabinetam bija tiesības noteikt
epidemioloģiskos pasākumus Covid-19 vīrusa apkarošanai un šādas tiesības Ministru kabinetam bija paredzētas ārējā normatīvajā aktā, tātad ierobežojumi, ko skar apstrīdētie Ministru kabineta noteiktie epidemioloģiskie pasākumi, ir noteikti ar likumu. Tiesa secina, ka, konkrētajā gadījumā ir skaidrs, ka Rīkojums, tajā skaitā apstrīdētajos apakšpunktos ietvertais ierobežojums, ir pieņemts, balstoties uz epidemioloģiskās drošības
apsvērumiem un no tiem izrietošiem objektīviem kritērijiem. Ministru kabinets 2021.gada 8.oktobrī ārkārtas sēdē akceptēja Krīzes vadības padomes izstrādāto priekšlikumu par vakcinācijas pienākumu publiskajā sektorā. Tātad ir akceptēts arī tas pamatojums un epidemioloģiskās drošības apsvērumi, kas ir kalpojuši par pamatu attiecīgā priekšlikuma izstrādei. Rīkojumā norādītais pamatojums (faktisko apstākļu sasaiste ar piemērotajām normām) nav izvērsts, būtībā aprobežojoties ar Rīkojuma izdošanas mērķa norādi tā ievadā.
Tomēr jāņem vērā, ka administratīvā akta pamatojums var būt norādīts ne tikai konkrētajā dokumentā – lēmumā, – bet arī jebkurā citā dokumentā vai informācijas nesējā, kas atspoguļo iestādes izdarītos un vērā ņemtos faktus un juridiskos apsvērumus, kas likuši izšķirties par noteikta satura lēmuma pieņemšanu.
Turklāt Rīkojumā kā vispārīgajā administratīvajā aktā nav iespējams sniegt izvērstu pamatojumu visām situācijām, uz kurām tas attiecas, nepieciešamībai un samērīgumam.
Rīkojuma mērķis ir, pirmkārt, apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību, otrkārt, novērst veselības nozares pārslodzi, treškārt, mazināt novēršamo mirstību, ceturtkārt, nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Citiem vārdiem, Rīkojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības veselības un drošības, kā arī valsts normālas funkcionēšanas nodrošināšana.
Tiesa atzīst, ka Rīkojuma izdevējs ir pamatojis tā izdošanas nepieciešamību. Rīkojuma izdošanas brīdī pastāvēja nopietns sabiedrības veselības un labklājības apdraudējums, kas ietekmētu arī veselības aprūpes sistēmas noslodzi un valsts spēju izpildīt tās funkcijas. Minēto apliecina Rīkojuma anotācijā (pieejams https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/cb8e3fcb625c-4cb2-9d74-50bd29a8e233, aplūkots 2022.gada 28.septembrī) sniegtie dati par Covid-19 infekcijas izplatības rādītājiem un prognozes par turpmāko situācijas attīstību.
[11.3]Mans komentārs. Tiesa saka, ka rīkojumam ir likumīgs mērķis un rīkojums ir noteikts ar likumu. Tomēr tiesa nevērtē, vai rīkojuma izpildei izvēlētais līdzeklis - vakcinācijas pienākums - ir likumīgs. Likumīgu mērķi drīkst sasniegt tikai ar likumīgiem līdzekļiem. Tiesa neņem vērā, ka pienākums potēties ar poti, kas var nogalināt ir nelikumīgs, jo pārkāpj Satversmes aizsargātās tiesības uz dzīvību. Tāpēc likums, kas paredz šādu nelikumīgu pienākumu, ir nelikumīgs. Tiesa nevērtē, vai pienākumu nevarēja sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem un efektīvākiem paņēmieniem, tai skaitā testēšanu, ko iesaka EIropas vadlīnijas. Rīkojumā iespēja testēties kļūdaini nebija paredzēta.
Norādītās saites satur tikai apgalvojumus, nevis apsvērumus un faktus, kas tos pamatotu.
Ja vakcinācijas pienākums var nogalināt, tas nedrīkst tikt izmantots kā līdzeklis MK izvirzīto mērķu sasniegšanai pat ja MK nav citu veidu, kā šos mērķus sasniegt, jo valsts nedrīkst spiest nogalināties vienam veselam sabiedrības loceklim, kurš nevienu medicīniski neapdraud, lai teorētiski glābtu citu.
Spriedums
[11.4] Līdz ar to tiesa atzīst, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību un sabiedrības veselības un labklājības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Tiesas vērtējumā šis mērķis atbilst gan Satversmes 116.pantā, gan Ovjedo konvencijas 26.pantā ietvertajiem mērķiem, kuru sasniegšanai pamattiesības var tikt ierobežotas.
[12] Tālāk, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, tiesai ir jāpārbauda:
1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam (Satversmes tiesas 2007.gada 16.maija sprieduma lietā Nr.2006-42-01 11.punkts un 2015.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2015-03-01 25.punkts).
[12]Mans komentārs. Mērķa sasniegšanai ir izvēlēts nelikumīgs līdzeklis, kas var nogalināt, tāpēc, pat ja mērķis ir leģitīms, tad izvēlētais līdzeklis un līdz ar to arī likums, kas šo līdekli paredz, tāds nav. Sabiedrības locekļiem ir tiesības bez nelabvēlīgām sekām, tai skaitā darba zaudējuma, atteikties no potes, kas ir nogalinājusi sabiedrības locekli.
Tiesa nav noskaidrojusi patiesību par ierobežojumu radītajām sekām - papildus mirstību, par kuru MK pārstāvis atteicās atbildēt.
Ko līdz labi nodomi, ja izvēlētais līdzeklis nogalina sabiedrības locekļus un ierobežojumu sekas ir augusi necovid mirstība, un mirstība no covid ir par trešdaļu lielāka kā Igaunijā vai Zviedrijā, kur ierobežojumi bija maigāki un īslaicīgāki?
Vismaz 3 tūkstoši cilvēku ierobežojumu rezultātā ir papildus zaudējuši dzīvību. Es nevēlos būt viens no tiem, jo nelikumīgais pienākums vakcinēties šobrīd ir pārcelts uz citu likumu un turpina būt saistošs. MK pārstāvis ir atzinis, ka vakcīna Latvijā ir nogalinājusi cilvēku un vakcīnu zāļu aprakstos ir brīdinājumi, ka vakcīnas blakusparādības ir nogalinājušas cilvēkus Eiropā. Ja pienākums var sabiedrības locekli nogalināt, tad nekāds labums sabiedrībai to neatsver un pienākums ir pretlikumīgs.
Tiesa, kļūdaini atzīstot, ka pienākums ir likumīgs, ir pilnīgi ignorējusi šo faktu.
Spriedums
[13] Tiesa konstatē, ka Ministru kabineta sniegtajā paskaidrojumā ir plaši pamatota izraudzīto līdzekļu piemērotība leģitīmā mērķa sasniegšanai, ko tiesa neatkārtos.
[13]Mans komentārs.Tiesa ignorē pašus svarīgākos argumentus: MK ir atzinusi, ka vakcīna var nogalināt, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud. Veselu cilvēku ierobežot nav pamata. Ja vakcīna var nogalināt tā nedrīkst būt pienākums, obligāts līdzeklis MK mērķu sasniegšanai.
Tiesa nevērtē, vai vakcīna apdraud dzīvību
Tiesa neatzīst, ka drauds atņemt iztikas līdzekļus ir pazemojošs piespiedu līdzeklis
Tiesa nevērtē, vai mērķi ierobežot infekcijas izplatību var panākt ar citiem, lētākiem un efektīvākiem līdzekļiem, piemēram, ar valsts apmaksātu saslimušo testēšanu.
Tiesa neņem vērā, ka pirms izdot rīkojumu, valsts pārvalde zināja, ka pote nenodrošinās mērķu sasniegšanu - negarantēs drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, neapturēs infekciju un tai ir nāvīgas blaknes. Tas ir rakstīts likumīgajā zāļu aprakstā, par to es MK brīdināju trauksmes ziņojuma vēstulē.
Spriedums
[13.1]Pieņemot Rīkojumu, bija aktuāls vīrusa Delta variants, attiecībā uz kuru vakcīnu efektivitāte bija pietiekami pierādīta. Piemēram, 2021.gada 7.oktobrī publicētajā Apvienotās Karalistes Veselības drošības aģentūras Covid-19 vakcīnu uzraudzības ziņojumā (40.nedēļa) (https://assets.publishing.service.gov.uk/government/uploads/system/uploa
ds/attachment_data/file/1023849/Vaccine_surveillance_report_-_week_40.pdf, aplūkots 2022.gada 28.septembrī) norādīts, ka divu vakcīnu devu aizsardzības efektivitāte pret simptomātisku Covid-19 Delta varianta infekciju AstraZeneca AB vakcīnai “Vaxzevria” ir 65–70 %, bet BioNTech Manufacturing GmbH vakcīnai “Comirnaty” un Moderna Biotech
Spain, S.L. vakcīnai “Spikevax” ir 80–95 %. Visu trīs vakcīnu efektivitāte pret hospitalizāciju arī Delta varianta gadījumā ir virs 90 %. Tas pats attiecas uz mirstību. Par vakcīnu efektivitāti pret pārnesi vairākos pētījumos ir pierādīta vakcīnu efektivitāte, aizsargājot pret inficēšanos.
Transmisija tiek samazināta arī tad, ja vakcinēta persona tomēr ir inficējusies, jo ir samazināts vīrusa izplatības ilgums un pakāpe. Vakcinēto indeksa (pētāmo) gadījumu kontaktpersonām bija par aptuveni 65–80 % mazāka iespēja, ka tests būs pozitīvs saistībā ar Alfa variantu, un
par 35–65 % samazināta iespējamība, ka tests būs pozitīvs situācijā ar Delta variantu, salīdzinot ar nevakcinēto indeksa gadījumu.
Lai arī pētījumos (piemēram, Community transmission and viral load kinetics of theSARS-CoV-2 delta (B.1.617.2) variant in vaccinated and unvaccinated individuals in the UK: a prospective, longitudinal, cohort study // The Lancet Infectious Diseases, 29.10.2021. pieejams https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(21)00648-
4/fulltext, aplūkots 2022.gada 28.septembrī) secināts, ka arī vakcinētās personas var nodot vīrusu tālāk, zinātniskajā literatūrā norādītais kopumā tomēr apliecināja, ka vakcinācija samazina infekcijas izplatību, kā arī hospitalizācijas un nāves risku, tādējādi aizsargājot gan personu pašu, gan tās līdzcilvēkus. Līdz ar to vakcinācija ir ārkārtīgi būtisks profilakses pasākums jebkuras vakcīnregulējamas infekcijas slimības izplatības un transmisijas apturēšanai.
[13.1]Mans komentārs. Tiesas atsaucēs ir redzams, ka vakcīna nenodrošina neslimošanu. Epidemioloģiski droša vide tiek nodrošināta vienīgi tad, ja gan pakalpojumu sniedzējs, gan saņēmējs ir veseli. Vides nodrošināšanai nav svarīga vakcinācija, ir svarīgi lai saslimuši cilvēki neiet sabiedrībā, kas nav panākams ar vakcināciju. Ja vakcinēts cilvēks ir saslimis, tad viņa slimības iemeslu un to, vai viņš izplata vīrusu nosaka ar testēšanu, kuru ieteica Eiropas vadlīnijas, bet MK rīkojumā neiekļāva.
Epidemioloģiski drošā vide bija maldinošs sākotnējais sauklis sabiedrībai, līdz ikvienam bija skaidrs, ka vakcīna to nenodrošina. Tam sekoja jauns mērķis, kam bija jāataisno ierobežojumus - infekcijas mazināšana. Kad izrādījās, ka infekcija nemazinās jo vakcinētie un nevakcinētie saslimst līdzīgi bieži, sekoja jauns mērķis - jāvakcinējas, jo tas pasargās no nāves, kas arī neapstiprinājās. Vakcinētu un nevakcinētu cilvēku mirstība no covid aizvien tuvinās.
To, ka vakcīna var sakropļot un nogalināt, MK neņēma vērā. Trombozes,miokardīti un anafilakses ir minētas visu vakcīnu pret covid zāļu aprakstā.
Pat ja vakcīna pēc sākotnējiem pieņēmumiem un agrīniem datiem uzrādīja saslimstības mazināšanos, tā nedrīkstēja kļūt par pienākumu, jo tā daļai vakcinēto sabiedrības locekļu izraisīja veselības traucējumus un nāvi.
Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai. MK noteiktie mērķi bija jāmēģina sasniegt citiem, nekaitīgiem līdzekļiem.
Spriedums
[13.2] Vērtējot šajā lietā apstrīdētā ierobežojuma piemērotību attiecīgā mērķa
sasniegšanai, vispirms jāuzsver, ka pasaule atradās situācijā, ar kuru tā nav saskārusies pēdējos simts gadus. Pandēmija bija globāls izaicinājums, kas bija jārisina nekavējoties, pat ja zinātne atsevišķos gadījumos vēl nespēja sniegt absolūti pārliecinošas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem un ekspertu viedoklis laika gaitā, balstoties uz jauniegūtiem pierādījumiem un no
tiem izrietošiem secinājumiem, ir mainījies. Valsts pienākums ir aizsargāt Satversmē nostiprinātās pamattiesības. Pandēmijas kontekstā tās ir tiesības uz dzīvību (Satversmes 93.pants) un veselības aizsardzību (Satversmes 111.pants). Izvēloties noteiktu šo tiesību aizsardzības stratēģiju, ir sagaidāms, ka valsts ņems vērā aktuālās zinātnes atziņas un ekspertu viedokli, nevis pakļausies bieži vien iracionālu apsvērumu vadītam sabiedrības spiedienam.
Ministru kabinets savos paskaidrojumos atsaucas uz Slimību profilakses un kontroles centra sniegto informāciju par saslimstības rādītājiem, vakcinācijas efektivitāti (ietekmi uz risku saslimt ar Covid-19 smagā formā, hospitalizācijas un letāla iznākuma risku, infekcijas pārneses iespēju uz vakcinētām un nevakcinētām personām). Šī informācija balstīta statistikas
datu analīzē, ekspertu viedokļos un zinātnes atziņās, nepārprotami apliecina arī vakcinēšanās piemērotību Covid-19 infekcijas izplatības samazināšanai, sevišķi šo aktualitāti Rīkojuma izdošanas brīdī, kad Latvijā un visā pasaulē izplatījās lipīgais Covid-19 vīrusa Delta variants. Tādējādi tiesa atzīst, ka Slimību profilakses un kontroles centra sniegtie dati pietiekami apliecināja to, ka Rīkojuma izdošanas brīdī, ņemot vērā, ka tobrīd izplatījās vīrusa
Delta paveids (par Omikrona paveidu vēl tobrīd informācijas nebija) un kad vēl nebija lielas vakcinācijas aptveres Latvijā, kā arī personu, kas izslimojušas Covid-19 vīrusu, skaits vēl nebija sasniedzis tādu apmēru, kāds tas ir pašreiz, ka vakcinēšanās bija piemērotākais veids, lai apkarotu Covid-19 vīrusa izplatīšanos. Atbilstoši Ministru kabineta 2012.gada 3.aprīļa noteikumu Nr.241 “Slimību profilakses un kontroles centra nolikums” 3.punktam Slimību profilakses un kontroles centram ir noteiktas vairākas funkcijas, tajā skaitā, izstrādāt uz zinātniskiem pierādījumiem
balstītus un labākajai starptautiskajai praksei atbilstošus priekšlikumus veselības aprūpes un sabiedrības veselības politikas veidošanai un sniegt priekšlikumus par šīs politikas prioritātēm, organizēt infekcijas slimību profilakses un izplatības ierobežošanas pasākumus, tai skaitā pasākumus iedzīvotāju grupās, kas pakļautas paaugstinātam infekciju riskam vai
piederīgas īpašām riska grupām.
Tātad Slimību profilakses un kontroles centrs savas funkcijas veic ne tikai,
pamatojoties uz iestādē strādājošo speciālistu zināšanām, bet arī uz zinātniskiem, starptautiskajā praksē atbilstošiem pierādījumiem. Tādējādi tiesai nav pamata atzīt, ka, pieņemot Rīkojumu, Slimību profilakses un kontroles centra sniegto viedokli būtu pamats apšaubīt.
[13.2]Mans komentārs. MK, aizsargājot cilvēku pamattiesības, nedrīkst pārkāpt citu cilvēku satversmē noteiktās pamattiesības netikt nogalinātam ar poti, kas ir nogalinājusi un netikt pazemotam nepotēšanās gadījumā liedzot iespēju strādāt.
Jau PIRMS rīkojuma izdošanas MK zināja, ka vakcīna var sakropļot un nogalināt. Par to brīdināja zāļu apraksts. MK to izlēma neņemt vērā.
MK bija pieejama SPKC informācija, ka arī vakcinētie slimo un mirst pāragri, tāpēc epidemioloģiski drošu vidi vakcīna nenodrošina, tā arī neaptur vīrusa izplatību un tai ir nāvīgas blaknes, tāpēc tā nedrīkst būt pienākums. MK un SPKC konsultanti ignorēja šos faktus. MK bija zināms, ka testēšana drošāk parāda vai cilvēks izplata infekciju, nekā vakcinācijas sertifikāts. MK pretēji Eiropas vadlīnijām nevērtēja testēšanas piemērotību un izmaksu efektivitāti. Tas noveda pie papildu necovid un covid mirstības, kuras apmērus MK neuzrāda. Neatbildēto jautājumu saraksts beigās.
Spriedums
[13.3] Tā kā Rīkojumam bija ilgstoša iedarbība, jāņem vērā, ka Rīkojuma spēkā esības laikā sāka izplatīties vīrusa Omikrona variants.
No Ministru kabineta 2022.gada 6.janvāra ārkārtas sēdes darba kārtības (pieejams https://tapportals.mk.gov.lv/meetings/cabinet_ministers/a2841529-b12a-48ae-9f30-
a22940e25af 4, aplūkots 2022.gada 29.septembrī) ir redzams, ka tajā ir uzklausīta informācija par epidemioloģiskās drošības situāciju. No prezentācijas, kurā ietverta atsauce uz zinātnisko literatūru, izrietēja, ka vakcinācijas efektivitāte pret simptomātisku slimību ar Omikrona
variantu ir ievērojami zemāka nekā salīdzinājumā ar Delta variantu un strauji samazinās laika gaitā. Tomēr aizsardzība pret hospitalizāciju ir daudz lielāka nekā pret simptomātisku slimību, jo īpaši pēc balstvakcinācijas, kad vakcinācijas efektivitāte pret hospitalizāciju ir tuvu 90 %.
Tādējādi, mainoties faktiskajiem apstākļiem, Ministru kabinets ir pārvērtējis izvēlētā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, vakcināciju joprojām atzīstot par pietiekami efektīvu līdzekli. Šāds secinājums saskan arī ar lietas izskatīšanas brīdī aktuālajām zinātnes atziņām. Proti, 2022.gada 17.martā publicētajā Apvienotās Karalistes Veselības drošības
aģentūras Covid-19 vakcīnu uzraudzības ziņojumā (11.nedēļa) norādītais liecina, ka pret vīrusa Omikrona variantu pirmos trīs mēnešus vakcīnu divu devu aizsardzība attiecībā uz simptomātisku saslimšanu ir 25–70 %, savukārt pret hospitalizāciju tā ir 65–85 % (pieejams https://assets.publishing.service.gov.uk/government/uploads/system/uploads/attachment_data/
file/1061532/Vaccine_surveillance_report_-_week_11.pdf, aplūkots 2022.gada 29.septembrī).
Nozīme ir arī tam, ka Ministru kabineta sēdē, kurā tika lemts par ārkārtējās situācijas pagarināšanu līdz 2022.gada 28.februārim, tika prezentētas Omikrona saslimstības un hospitalizācijas prognozes janvārī–februārī
(pieejams https://www.youtube.com/watch?v=YT4AhMmlayE&list=PLxxK65h4EFyfkjleZFt6j
WxJ6etHK3CgV&index=11 (35:52-50:45), aplūkots 2022.gada 29.septembrī), kas norādīja uz būtisku saslimstības un hospitalizācijas pieaugumu. Ministru kabineta noteikumu projekta 22-TA-1 “Grozījumi Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojumā Nr.720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (pieejama
https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/23705b15-16a8-47cfa246-f3d8586b2af0, aplūkots 2022.gada 29.septembrī) ir vērsta uzmanība uz vīrusa Omikrona varianta izplatības sākšanos un vakcīnu efektivitātes mazināšanos, vienlaikus secinot, ka zibensveidīgas infekcijas izplatības novēršanai ir jāturpina jau ieviestie epidemioloģiskās drošības pasākumi, un nav pieļaujama to atcelšana. Tādējādi, sākoties Omikrona varianta izplatībai, ir pārvērtēta ne vien izvēlētā līdzekļa piemērotība, bet arī nepieciešamība. Apgabaltiesa secinājusi, ka speciālistu atzītais apliecina, ka vakcinācija samazina hospitalizācijas un nāves risku, un šāds uzskats zinātnieku vidū
pastāv joprojām, neskatoties uz jaunā Covid-19 paveida Omikrona izplatību. Tā kā vakcinēšanos rekomendē un atzīst par efektīvu līdzekli starptautiskās veselības organizācijas, vietējie veselības nozarē strādājošie speciālisti, tad pirmšķietami nav pamata apšaubīt izvēlēto epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas pasākumu.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatot līdzīgu pieteikumu, ir atzinusi, kaut arī pēdējo nedēļu statistikas dati liecina, ka no saslimušajiem būtisku un pat lielāko daļu saslimušo veido vakcinētas personas, tomēr nav pamata raudzīties tikai uz šādu vispārēju saslimšanas rādītāju sabiedrībā kopumā. Slimību profilakses un kontroles centra interneta vietnē ir uzskatāmi
redzams, ka, izsakot konstatētos saslimšanas gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem, nevakcinētas personas ar Covid-19 inficējas daudz biežāk, nekā vakcinētas, piemēram, šā gada 7.nedēļā ir konstatēti 2035 inficēšanās gadījumi pilnībā vakcinētu un balstvakcinētu personu vidū, 4049 gadījumi – personām ar pamata vakcināciju, bet nevakcinētām personām
šis skaits ir vēl lielāks (Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 25.februāra lēmuma lietā
Nr.A420274821 15.2.apakšpunkts).
Tāpat tiesa ņem vērā, ka Ministru kabinets, apsverot esošo situāciju un tās attīstības prognozes pēc ārkārtējās situācijas beigām, saskatīja iespēju iepriekš noteiktos ierobežojumus atvieglot. Proti, Ministru kabineta noteikumu projekta 22-TA-436 “Grozījumi Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumos Nr.662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā
(anotācija) (pieejama https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/b59bf4f1-5c0a-4af5-be5f96c101965608, aplūkota 2022.gada 28.septembrī) ir skaidrots, ka attiecībā uz darba pienākumu veikšanu no 1.marta tiek atcelts pienākums veikt darba pienākumus tikai ar derīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, bet, vadoties no Covid-19 izplatības tendencēm un
vakcinācijas efektivitātes, tiek saglabāts nosacījums darba pienākumus klātienē veikt ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu atsevišķās jomās.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu (Satversmes tiesas 2015.gada 8.decembra sprieduma lietā Nr.2015-07-03 19.punkts). Proti, ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, ir pienākums periodiski
pārskatīt tās noteikto tiesisko regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt (sal. Satversmes tiesas 2012 gada 2.maija sprieduma lietā Nr.2011-17-
03 14.2.punkts). Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām sabiedrības vajadzībām.
Apkopojot minēto, Ministru kabinets ir ņēmis vērā aktuālo situāciju un zinātnes atziņas, ierobežojumus atvieglojot tiklīdz tas ir bijis iespējams.
[13.3]Mans komentārs. Nevienā no tiesas minētajām saitēm MK nav uzrādījis, ka pote var nogalināt, kaut tas bija rakstīts zāļu aprakstā. MK nav vērtējis nevakcinētu cilvēku tiesības nevakcinēties ar poti, kas var nogalināt.
MK nav pamatojis kāpēc netika ieviesti - piemēram, valsts apmaksāts paštests saslimšanas gadījumā, masku brīvprātīga nēsāšana sabiedriskās vietās riska grupām un brīvprātīga vakcinācija.
Pirms rīkojuma pieņemšanas ministru kabinetam bija zināms, ka vakcīna nenodrošinās epidemioloģiski drošu vidi, neapturēs infekciju, var radīt veselības traucējumus un nogalināt. MK ignorēja šos faktus. MK nav vērtējis alternatīvus risinājumus un nav vērtējis izmaksu samērīgumu pret ieguvumiem.
Nav uzrādīti: 1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību, tātad izvērtējuma argumenti nav publiski pieejami.
https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/23705b15-16a8-47cfa246-f3d8586b2af0
Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra (turpmāk – SPKC) dati, cilvēkiem, kas saņēmuši primāro vakcināciju, relatīvais risks inficēties ar SARS-CoV-2 ir praktiski tāds pats kā cilvēkiem, kas nav vakcinējušies.
Tas apliecina vakcinācijas un sertifikācijas bezjēdzību, tomēr pienākums
vakcinēties un citi ierobežojumi tiek saglabāti, kaut praksē tie nestrādā.
Nav izvērtēts izmaksu samērīgums pret ieguvumiem. https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/b59bf4f1-5c0a-4af5-be5f96c101965608
https://www.youtube.com/watch?v=YT4AhMmlayE&list=PLxxK65h4EFyfkjleZFt6jWxJ6etHK3CgV&index=12 Eksperti iesaka maskas un testus, ko varēja jau no sākuma, piespiedu vakcinācijas vietā.
58 -59 min eksperts atzīst, ka vakcinētie nonāks slimnīcās un iesaka testēšanu, kaut ar antigēnu testu, un respiratorus, kas palīdzētu apturēt infekcijas izplatību un slimnīcu pārslodzi.
1.02 eksperts par Eiropas valstu piredzi stāsta, ka pārslimojuši cilvēki atkārtoti saslimst niecīgā daudzumā, neatkarīgi no vakcinācijas stāvokļa, kas arī apstiprina Latvijas datus, ka pārslimošana labāk aptur epidēmiju kā vakcinācija.
1.04 omikrons izvairās no imunitātes, kas ir iegūta no vakcīnām.
1,08. vakcinētie arī slimo un izplata, tāpēc jāierobežo.
1.12 maskas un paštesti palīdzēs.
1.20 Igauņi samazina ierobežojumus - mums jāseko piemēram.
1.28 valsts ir pārāk stingra prasībās, mēs disonējam ar pasaules demokrātisko sabiedrību.
1.30 stingrie ierobežojumi dod sliktākus rezultātus.
Igauņiem mirstība no covid par trešdaļu mazāka, mums ierobežojumi stingrāki, izmaksas lielākas, mirstība lielāka.
1.44 kaut vakicinēts, testējies, valkā masku.
Tas apliecina, ka valdībai bija iespēja testēt jau no sākuma un nelikt vakcināciju kā pienākumu, jo arī vakcinēties slimo.
2,14 plāno ieviest senioru pienākumu vakcinēties. Nacionālie bruņotie spēki ņem dalību vakcinācijā.
2.18. - 2.19 Valdība apsprieda iespēju seniorus vakcinēt ar varu. Tas netika īstenots tikai tāpēc, ka nebija skaidrs kā to praktiski izdarīt. Vakcinācija pēc būtības nevienai iedzīvotāju grupai nebija paredzēta brīvprātīga.
2. 23 - 2.27 pasaulē mācībspēki, kas strādā attālināti nav vakcinēti, kas ir loģiski un saprotami, jo veseli cilvēki, turklāt, strādājot attālināti, nevienu neapdraud. Bet viņiem tik un tā būtu jāprasa sertifikāts, kas pierāda, ka vakcinācijai nav nekāda sakara ar mērķi nodrošināt drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās.
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību nav uzrādīti.
https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/b59bf4f1-5c0a-4af5-be5f96c101965608
https://tapportals.mk.gov.lv/meetings/cabinet_ministers/a2841529-b12a-48ae-9f30-a22940e25af4
Vienā un tajā pašā dokumentā parādās Valsts pārvaldes juristu un konsultantu nespēja saprast, ka izvēlētie mērķi nav sasniedzami ar pienākumu vakcinēties, jo praksē novērotā vakcīnas efektivitāte ir zema. Neskatoties uz faktiem par zemu efketivitāti, kas neļauj nodrošināt mērķus, valsts pārvalde turpina noteikt bezjēdzīgus ierobežojumus - prasību vakcinēties pedagogiem, kas strādā attālināti.
Problēmas aprakstā tiek minēti skaitļi kas raksturo vakcīnas zemo efektivitāti, kas nemitīgi krītas.
....Vaxzevria divas devas pēc 25 nedēļām saglabā 40 % efektivitāti pret SARS-CoV-2 delta varianta izraisītu simptomātisku saslimšanu un 0 % pret omikrona varianta izraisītu saslimšanu. Saņemot balstvakcināciju ar Comirnaty vakcīnu, aizsardzība pret delta varianta simptomātisku saslimšanu pēc 10 nedēļām saglabājas 80 % apmērā, bet pret omikrona izraisītu saslimšanu – 40 % apmērā, savukārt saņemot balstvakcināciju ar Spikevax – attiecīgi pret delta variantu aizsardzība ir tuvu 100 % bet pret omikrona variantu – virs 60%. Ja primārā vakcinācija ir veikta ar Comirnaty vakcīnu, tad divu devu gadījumā pēc 25 nedēļām aizsardzība pret delta variantu saglabājas virs 60 %, bet pret omikrona variantu aizsardzība samazinās līdz 0, savukārt balstvakcinācijas gadījumā aizsardzība attiecīgi ir tuvu 100 % un virs 40 %, bet saņemot balstvakcināciju ar Spikevax aizsardzība pret omikrona variantu sasniedz vairāk kā 70 %.....
No šiem skaitļiem ir skaidrs, ka pilnīgi vakcinētu cilvēku aizsardzība pret omikron ir no 0 līdz 70 %, gadījumā, ja tiek veikta balstvakcinācija. Bet arī balstvakcinācija nenodrošinās epidemioloģiski drošu vidi, jo ne mazāk kā 30 % balstvakcinēto slimo. Tests ar ticamību virs 95% parāda, vai pakalpojumu sniedzējs izplata infekciju, tomēr MK kā līdzekli drošas vides sasniegšanai izvēlās nevis testu, bet pienākumu vakcinēties, pat tad, ja skolotājs strādā attālināti. MK neņem vērā, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud, it īpaši attālināti, un tests drošāk kā vakcinācijas sertifikāts atsijā tos, kas būdami saslimuši, varētu izplatīt vīrusu. Testu MK prasa lietot, lai sijātu saslimušos vakcinētos cilvēkus. Vakcinēšanās varēja palikt brīvprātīga un rezultāts būtu tieši tāds pat - drošo vidi nodrošinātu pārbaude ar testu.
Risinājumu daļā dokumenta autori, zinot, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud un ne mazāk kā 30 % vakcinēto slimo, neņem šos faktus vērā un raksta:.... Ņemot vērā Izglītības likuma 36. panta trešajā daļā noteikto, ka izglītības programmas tiek īstenotas personas dzīvībai un veselībai drošos apstākļos, ir nepieciešams sagatavot regulējumu, lai arī pedagoga privātprakses pakalpojuma laikā tiktu nodrošināta epidemioloģiski droša vide....
... Ņemot vērā to, ka privātajās izglītības iestādēs attiecībā uz tām personām, kuras iesaistītas izglītības procesā un tā nodrošināšanā, strādā attālināti (it īpaši tālmācības izglītības programmās), nav bijis noteikts vakcinēšanās pienākums, no projekta 104. punkta ievaddaļas, kurā vairs nav minēts uzsvars uz klātienes izglītības procesu, izriet, ka arī šīs personas ir tiesīgas strādāt tikai ar sertifikātu, kas apliecina pabeigtu primāro vakcināciju vai balstvakcināciju, vai pārslimošanas sertifikātu, kā tas ir noteikts arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs (tai skaitā tālmācības izglītības programmās)...
...no 2022. gada 7. marta privātajās izglītības iestādēs attālināti nodarbinātās personas, kuras iesaistītas izglītības procesā un tā nodrošināšanā, savus darba pienākumus veic ar sertifikātu, kas apliecina pabeigtu primāro vakcināciju vai balstvakcināciju, vai pārslimošanas sertifikātu....
..Tāpat projekts paredz, ka arī citām noteikumu 104. punktā minētajām personām (piemēram, izglītības iestādēs nodarbinātajiem) ir pienākums veikt Covid-19 antigēna skrīninga testu vai RNS testu, ja to paredz centra algoritms. Par pozitīvu Covid-19 antigēna skrīninga testa rezultātu nekavējoties informē darba devēju, izglītības iestādi vai izglītības programmas īstenotāju tā noteiktajā kārtībā. Ja personas Covid-19 antigēna skrīninga testa rezultāts ir pozitīvs, persona izglītības procesā vai tā nodrošināšanā atgriežas ar negatīvu laboratorijā veiktu RNS testa rezultātu, kuru uzrāda atbildīgajai personai......
Tiesa [13,3], atsaucoties uz lēmumu citā tiesvedībā, kur Administratīvā apgabaltiesa, izskatot līdzīgu pieteikumu, ir kļūdsini atzinusi: ... kaut arī pēdējo nedēļu statistikas dati liecina, ka no saslimušajiem būtisku un pat lielāko daļu saslimušo veido vakcinētas personas, tomēr nav pamata raudzīties tikai uz šādu vispārēju saslimšanas rādītāju sabiedrībā kopumā. Slimību profilakses un kontroles centra interneta vietnē ir uzskatāmi redzams, ka, izsakot konstatētos saslimšanas gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem, nevakcinētas personas ar Covid-19 inficējas daudz biežāk, nekā vakcinētas.....
No MK [43] atbildes, savukārt, ir redzams, ka vakcinētie un nevakcinētie saslimst gandrīz vienādi, attiecībā 10 pret 11:
43) Savukārt no publiski pieejamā informatīvā ziņojuma "Informācija par aktuālo epidemioloģiskās drošības situāciju un Covid-19 testēšanu, kā arī veselības aprūpes sistēmas kapacitāti"[5] izriet, ka 2022.gada 8.nedeļā (21.02.2022.–27.02.2022., t.i., faktiski pēdējā nedēļā, kad Rīkojums Nr.720 bija spēkā), salīdzinot saslimstības intensitāti uz 100 000 iedzīvotājiem vakcinēto un nevakcinēto personu vidū, relatīvais risks saslimt personām, kurām bija veikta tikai primārā vakcinācija, bija 1,1 reizi mazāks nekā nevakcinētām personām. Savukārt personām, kurām bija veikta balstvakcinācija, – 2 reizes mazāks (2.attēls).
2.attēls. Apstiprināto Covid-19 inficēšanās gadījumu īpatsvars pēc vakcinācijas statusa 2022.gada 8.nedēļā
MK atbilde uz jautājumu: Kāds ir saslimšanas ar Covid-19 risks pārslimojušiem nevakcinētiem cilvēkiem un vakcinētiem cilvēkiem?
Minētie dati sadalījumā pa mēnešiem ir pieejami pielikumā esošajā Excel datnē (lapā "16. jaut.").
Dati apstiprina, ka pārslimošana nodrošina 3 reizes retāku atkārtotu saslimšanu ar covid kā vakcinācija.
Tā ir pārāka par primāro vakcināciju un arī par balstvakcināciju.
Tiesa to nav ņēmusi vērā, kā arī to, ka retāka saslimstība nodrošina retāku mirstību.
Spriedums
[14] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmās daļas 4.punktam iestāde lemj par administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums.
Izskatāmajā lietā, no vienas puses, ir salīdzināmas pieteicēja tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas iekļauj tiesības uz pašnoteikšanos lemt par savu ķermeni, un pakārtoti tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, un, no otras puses, ar Rīkojumu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās tiesības un intereses, proti, sabiedrības drošība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.
Tiesa atzīst, ka pieteicējam uzliktais ierobežojums – pienākums vakcinēties, lai turpinātu darbu, – ir pretnostatāms visas sabiedrības ieguvumam – Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai, veselības aprūpes sistēmas pārslodzes novēršanai un valsts pārvaldes funkciju nepārtrauktības nodrošināšanai. Ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un intereses ir būtiskas plašākam personu lokam (t.i., visas sabiedrības interesēs ir mazināt saslimšanu, tajā skaitā smagu saslimšanu, ar Covid-19, mazināt novēršamo mirstību, novērst veselības aprūpes sistēmas pārslodzi, nodrošināt valsts un pašvaldības iestāžu sniegto pakalpojumu nepārtrauktību), savukārt ar Rīkojumu noteiktais pienākums skar šaurāku personu loku. Ir būtiski, ka nekontrolēta Covid-19 izplatība varēja izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību, kas ir svarīga visas sabiedrības labklājībai, jo no pienācīgas veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas ir atkarīga visu iedzīvotāju iespēja saņemt veselības aprūpi un tādējādi īstenot savas tiesības uz veselības aizsardzību ne vien saslimstot ar Covid-19, bet arī citu veselības traucējumu gadījumā.
Nav noliedzams, ka vīrusa nekontrolētas izplatības apstākļos inficējas arī vakcinētie, bet, lielākoties, viņi ir pasargāti no smagas slimības gaitas un Covid-19 izraisītas nāves. Ierobežojuma mērķis nebija atstādināt personas no darba pienākumu veikšanas, bet gan nodrošināt pēc iespējas drošus darba apstākļus, ja ir nepieciešams ierasties darba vietā un nav iespējams pilnībā veikt darba pienākumus attālināti.
Pieteicējs nav norādījis uz īpašiem apstākļiem, kuru rezultātā tiktu apdraudēta viņa veselība, nav iesniedzis pierādījumus (medicīnisku dokumentāciju), kas apliecinātu objektīvus ar veselību saistītus iemeslus, lai atliktu vai neveiktu vakcināciju.
Vērā ņemams, ka vakcinēšanās pienākums nav absolūts, proti, pastāv izņēmumsattiecībā uz personām, kuras ir pārslimojušas vai kurām ir kontrindikācijas vakcinācijai.
Tiesību normas arī paredz mehānismu kompensācijas saņemšanai par iespējamu veselībai nodarītu kaitējumu vakcinācijas rezultātā. Pirmkārt, noteikumu Nr.662 216.punktā noteikts, ka visus izdevumus, kas saistīti ar Covid-19 vakcināciju, tās organizēšanu, pārraudzību un kontroli, vakcīnu iegādi, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, vakcīnu ievadīšanu, kā
arī ar vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) ārstēšanu, finansē no valsts pamatbudžeta. Otrkārt, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.7 panta pirmajā daļā (lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošajā redakcijā) ir noteikts, ka Ministru kabinets atbilstoši Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principiem un apmēriem nosaka kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību, ja vakcinācijas pret Covid-19 infekciju
izraisīto blakusparādību dēļ nodarīts smags vai vidēji smags kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, kā arī kārtību, kādā atlīdzina ar ārstniecību saistītos izdevumus, ja tā bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu nodarītā smagā vai vidēji smagā kaitējuma sekas.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatot līdzīgu pieteikumu, ir atzinusi, ka pirmšķietami prasība pēc vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta kā priekšnoteikuma darba pienākumu veikšanai Rīkojuma izdošanas brīdī bija piemērotākais un atbilstošākais līdzeklis Rīkojumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tas ir samērīgs. Tikpat efektīva līdzekļa nav joprojām, kā arī pašreiz esošā situācija ar Covid-19 izplatību gan vakcinētu, gan nevakcinētu
personu vidū, nemazina tās nozīmi (Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 25.februāra lēmuma lietā Nr.A420274821 15.punkts). Tāpat saskaņā ar žurnālā “The Lancet Microbe” publicētajā rakstā The durability of
immunity against reinfection by SARS – CoV-2: a comparative evolutionary study sniegto informāciju nevakcinētām personām ir ļoti iespējama atkārtota inficēšanās ar SARS-CoV-2 vīrusu, kas izraisa saslimšanu ar Covid-19. Spēcīga aizsardzība pēc dabiskas infekcijas ir īslaicīga, tādēļ atkārtota inficēšanās var notikt pat trīs mēnešu laikā. Tas ir saistīts arī ar to, ka rodas jauni SARS-CoV-2 varianti. Ilgtermiņā pandēmijas atrisinājumu, slimības un mirstības riska mazināšanu nevar panākt bez vakcinācijas tikai ar dabisko imunitāti, kas iegūta pārslimošanas rezultātā. Paļaušanās uz imunitāti, kas veidojas pārslimošanas rezultātā, bez plaši noritošas vakcinācijas apdraud miljoniem cilvēku dzīvību, radot lielu reinfekcijas, saslimstības un nāves gadījumu skaitu pasaulē. Šāda informācija izriet no nesen žurnālā “The Lancet Microbe” publicētā raksta The durability of immunity against reinfection by SARSCoV-2: a comparative evolutionary study (pieejams https://www.thelancet.com/journals/lanmic/article/PIIS2666-5247(21)00219-6/fulltext, aplūkots 2022.gada 29.septembrī). Tieši tāpēc arī cilvēkiem, kuri ir pārslimojuši Covid-19, tiek rekomendēts vakcinēties. Vakcinācija ātrāk mazina SARS-CoV-2 vīrusa iespējas veidot jaunas un bīstamas mutācijas, jo tās var rasties tikai tad, ja vīrusam izdodas iekļūt cilvēka šūnās un pavairoties.
Apkopojot minēto, tiesa secina, ka labums, ko iegūst sabiedrība no šāda ierobežojuma, Rīkojuma izdošanas laikā bija lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
[14]Mans komentārs. Tiesa saka: Izskatāmajā lietā, no vienas puses, ir salīdzināmas pieteicēja tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas iekļauj tiesības uz pašnoteikšanos lemt par savu ķermeni, un pakārtoti tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, un, no otras puses, ar Rīkojumu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās tiesības un intereses, proti, sabiedrības drošība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.
Tiesa aprobežojoties ar privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām lemt par ķermeni, vērtēšanas samērā nav iekļāvusi pašu svarīgāko faktu, ka vakcīna var sakropļot un nogalināt. MK pārstāvis tiesas sēdē atzina, ka pote var nogalināt un vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud.
Es, būdams vesels, nevienu neapdraudu.
Tiesa, neņemot vērā, ka vakcīna Latvijā ir nogalinājusi un sakropļojusi sabiedrības locekļus, ignorē manas tiesības uz dzīvību un cieņu. Tiesas ieskatā atsevišķu cilvēku nāve no vakcīnas, kas nav noliedzama, ir pieņemama lai teorētiski pasargātu lielāku sabiedrības daļu. Tiesai cilvēka nāve neliekas svarīga.
MK atbildes uz jautājumu cik vakcinēti cilvēki ir miruši no covid rāda, ka vairāk kā 700 pilnībā vakcinēti cilvēki ir miruši no covid. Cik cilvēki ir miruši un mirs no vakcīnas, netiks noskaidrots ziņošanas un ziņojumu izmeklēšanas nepilnību dēļ, par kurām rakstīju iesniegumā. To tiesa nav ņēmusi vērā un tiesa nav pildījusi savu pienākumu noskaidrot patiesību, tā izrādot savu paviršību un nekompetenci. Cik cilvēkus tiesas ieskatā būtu jānogalina ar vakcīnu, lai samērs nebūtu pieņemams?
Tiesa nav ņēmusi vērā MK atbildes par faktisko stāvokli Latvijā, kas apliecina, ka covid pārslimojuši cilvēki ar covid atkārtoti saslimst 3 reizes retāk kā vakcinēti, kas pierāda tiesas apgalvojumu aplamību par to, ka vakcinācija nodrošina labāku aizsardzību pret atkārtotu inficēšanos nekā pārslimošana. Tiesas apgalvojums, ka MK rīcībā nebija citu veidu, kā ierobežot infekcijas izplatību ir aplams, jo tad kad beidzot MK publiski atzina nenoliedzamos faktus ka vakcīnētie slimo, tā pastiprināti ieviesa paštestus, kā to jau epidēmijas sākumā ieteica Eiropas vadlīnijas. Tests daudz ticamāk norāda, vai cilvēks izplata infekciju. Kad es, pilnībā vakcinēts ārsts, tāpat kā daudzi mani kolēģi, saslimu ar covid, tad manas saslimšanas iemeslu es pierādīju ar paštestu, ko apstiprināja laboratorisks tests. Testēšanu, līdzās brīvprātīgai vakcinācijai ieteica arī Eiropas vadlīnijas. To MK neņēma vērā līdz brīdim, kad ikvienam bija skaidrs, ka vakcinācija nepasargā no infekcijas un tai ir nāvīgas blaknes, par ko valdība zināja jau PIRMS rīkojuma izdošanas no zāļu apraksta, citu valstu pieredzes un statistikas Latvijā. Es arī valdību brīdināju trauksmes ziņojumā un skaidroju, kāpēc vakcinācijai jāpaliek brīvprātīgai. Valdība izvēlējās to ignorēt.
Tiesai ir aplams priekšstats par jaunu mutāciju veidošanos. Ja cilvēks ir vakcinēts, bet saslimst, tad viņa organismā iznīkst pret vakcīnu jūtīgie celmi un saglabājas pret vakcīnu nejūtīgie mutanti, kas izplatoties veicina pret vakcīnu nejūtīgu infekciju. Saslimušo testēšana un sekojoša izolācija, nevis vakcinācija kavē jaunu, pret vakcīnu nejūtīgu mutantu izplatību populācijā.
Tiesa [13,3], atsaucoties uz lēmumu citā tiesvedībā, kur Administratīvā apgabaltiesa, izskatot līdzīgu pieteikumu, ir atzinusi, kaut arī pēdējo nedēļu statistikas dati liecina, ka no saslimušajiem būtisku un pat lielāko daļu saslimušo veido vakcinētas personas, tomēr nav pamata raudzīties tikai uz šādu vispārēju saslimšanas rādītāju sabiedrībā kopumā. Slimību profilakses un kontroles centra interneta vietnē ir uzskatāmi redzams, ka, izsakot konstatētos saslimšanas gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem, nevakcinētas personas ar Covid-19 inficējas daudz biežāk, nekā vakcinētas. Tiesa nekompetetni balstās uz novecojušiem datiem.
No MK [43] atbildes, savukārt, ir redzams, ka vakcinētie un nevakcinētie saslimst gandrīz vienādi:
43) Savukārt no publiski pieejamā informatīvā ziņojuma "Informācija par aktuālo epidemioloģiskās drošības situāciju un Covid-19 testēšanu, kā arī veselības aprūpes sistēmas kapacitāti"[5] izriet, ka 2022.gada 8.nedeļā (21.02.2022.–27.02.2022., t.i., faktiski pēdējā nedēļā, kad Rīkojums Nr.720 bija spēkā), salīdzinot saslimstības intensitāti uz 100 000 iedzīvotājiem vakcinēto un nevakcinēto personu vidū, relatīvais risks saslimt personām, kurām bija veikta tikai primārā vakcinācija, bija 1,1 reizi mazāks nekā nevakcinētām personām. Savukārt personām, kurām bija veikta balstvakcinācija, – 2 reizes mazāks (2.attēls).
2.attēls. Apstiprināto Covid-19 inficēšanās gadījumu īpatsvars pēc vakcinācijas statusa 2022.gada 8.nedēļā
MK atbilde uz jautājumu: Kāds ir saslimšanas ar Covid-19 risks pārslimojušiem nevakcinētiem cilvēkiem un vakcinētiem cilvēkiem?
Minētie dati sadalījumā pa mēnešiem ir pieejami pielikumā esošajā Excel datnē (lapā "16. jaut.").
Dati apstiprina, ka pārslimošana nodrošina 3 reizes retāku atkārtotu saslimšanu ar covid kā vakcinācija.
Tā ir pārāka par primāro vakcināciju un arī par balstvakcināciju.
Tiesa to nav ņēmusi vērā, kā arī to, ka retāka saslimstība nodrošina retāku mirstību. Tiesa neņem vērā, ka cilvēki pāragri mirst arī pēc katras nākamās potes. Ja cilvēkam ir laimējies un nav bijuši veselības traucējumi pēc pirmās vakcīnas devas, tas nenozīmē, ka viņam nebūs veselības traucējumi, vai viņš nemirs pēc nākamās devas, vai pēc balstvakcīnas. Tiesa neņem vērā, ka šobrīd nāves iemesls pēc vakcinācijas reti kuram tiek noskaidrots atbilstoši labākās izmeklēšanas prakses prasībām, veicot autopsiju, lai izslēgtu vakcīnu kā nāves cēloni.
Spriedums
[15] Pieteicējs uzskata, ka pret viņu tiek pieļauta diskriminējoša attieksme.
Satversmes 91.pants noteic: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas
priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips – pirmajā teikumā un diskriminācijas aizlieguma princips – otrajā teikumā (Satversmes tiesas 2005.gada 14.septembra sprieduma lietā Nr.2005-02-0106 9.punkts). Administratīvā procesa likuma 6.pantā nostiprinātais vienlīdzības princips paredz, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas
apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, – atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem
vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.
Juridiskajā literatūrā ir skaidrots, ka, ja atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no
kritērijiem, kas iekļauti diskriminācijas aizliegumā (piemēram, dzimumu, rasi, tautību, reliģisko piederību u.tml.), tad atšķirīgās attieksmes attaisnojums vai nu vispār nav iespējams, vai arī tas ir iespējams tikai izņēmuma gadījumā. Ja atšķirīgā attieksme balstās uz jebkuru citu kritēriju, tad pietiek pamatot, ka tai ir saprātīgi iemesli, ka tai ir leģitīms mērķis un ka tā ir samērīga (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības.
Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 98.lpp.).
No lietas apstākļiem neizriet, ka pieteicēja tiesības ir ierobežotas uz kāda aizliegtā kritērija pamata. Līdz ar to norādītie apsvērumi ir vērtējami līdztiesības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma kontekstā.
[15]Mans komentārs. Vakcinēti cilvēki arī slimo, arī vakcinēts cilvēks var izplatīt infekciju, tas nav noliedzams. Tāpēc atšķirīga attieksme pret vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem balstoties uz vakcinācijas faktu nav pieļaujama, nav likumīga, tāpēc vakcinācijas sertifikāta pieprasīšana nav likumīga.
Vakcinācija ir nogalinājusi un sakropļojusi sabiedrības locekļus tāpēc tā nedrīkst būt pienākums.
Spriedums
[16] Rīkojuma 5.3.apakšpunkts attiecas uz valsts un pašvaldību institūcijās strādājošo darba specifiku, savukārt sākotnēji uz pārējiem darba devējiem attiecās Rīkojuma 5.7.apakšpunkts (vēlāk tika svītrots), kas paredzēja, ka darba devējs, veicot tiesību normā noteikto izvērtējumu, pieprasa, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts: 1) ja darbinieks (amatpersona) darba (amata) pienākumu pildīšanas laikā ir tiešā saskarsmē ar klientiem, nonāk fiziskā kontaktā vai ilgstoši atrodas tuvāk par diviem metriem no klienta vai vairāki darbinieki (amatpersonas) darba (amata) pienākumus veic ilgstošā savstarpējā saskarsmē, nonāk fiziskā kontaktā vai ilgstoši atrodas tuvāk par diviem metriem;
2) ja darbiniekam (amatpersonai) ir paaugstinātas iespējas inficēties, atrodoties tiešā saskarsmē un kontaktējoties ar lielu skaitu personu, kuru veselības stāvoklis nav zināms;
3) ja darbinieka (amatpersonas) klātienes darba (amata) pienākumi ir kritiski svarīgi sabiedrībai, kā arī uzņēmuma vai iestādes darbības nepārtrauktības nodrošināšanai.
Atbilstoši Rīkojuma 5.7.1 apakšpunktā noteiktajam (redakcijā, kas bija spēkā no 2021.gada 20.oktobra līdz 2022.gada 17.janvārim) no 2021.gada 15.decembra darbiniekiem, tostarp brīvprātīgajiem un personām ar ārpakalpojuma līgumiem, kuri nav minēti šā Rīkojuma 5.7.apakšpunktā un kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams vakcinācijas vai
pārslimošanas sertifikāts. Savukārt atbilstoši Rīkojuma 5.7.1 apakšpunktā noteiktajam (redakcijā, kas bija spēkā no 2022.gada 18.janvāra) darbiniekiem, tai skaitā brīvprātīgajiem un personām ar ārpakalpojuma līgumiem, kuri nav minēti šā Rīkojuma 5.3.apakšpunktā un kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams uzrādīt primārās vakcinācijas,
balstvakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.
Savukārt Rīkojuma 5.10.1.apakšpunkts noteica, ka saņemt un sniegt saimnieciskos pakalpojumus (tai skaitā kultūras pakalpojumus vai atrakcijas ārtelpās), organizēt un apmeklēt pasākumus, kā arī apmeklēt sporta sacensības var tikai epidemioloģiski drošā vidē, ja tiek veikta vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu verifikācija. Tādējādi atbilstošs sertifikāts tika prasīts plašākam personu lokam nekā tikai valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām. Kā tiesa jau konstatēja, labums, ko iegūst sabiedrība no šādiem ierobežojumiem, Rīkojuma izdošanas laikā bija lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Turklāt
Rīkojuma prasību leģitīmais mērķis bija aizsargāt citu cilvēku tiesības, apturot vai ierobežojot infekcijas izplatīšanos sabiedrībā. Tiesas vērtējumā tas it sevišķi svarīgi, ņemot vērā pieteicēja nodarbošanos – ārstniecības persona pediatrs ˗ tostarp pirmsskolas izglītības iestādē (lietas 71.lapa).
Arī ECT atzinusi, ka gadījumā, ja brīvprātīgas vakcinēšanās politika nav pietiekama, lai sasniegtu un uzturētu kolektīvo imunitāti, vai kolektīvajai imunitātei nav nozīmes slimības rakstura dēļ (piemēram, stingumkrampji), nacionālās iestādes var pamatoti ieviest obligātas vakcinēšanās politiku, lai panāktu atbilstoša līmeņa aizsardzību pret nopietnām slimībām (ECT 2021.gada 8.aprīļa sprieduma apvienotajā lietā Nr.47621/13 “Vavrička un citi pret Čehijas Republiku” 288.punkts). Ministru kabinets paskaidrojumos norādījis, ka viens no Rīkojuma pieņemšanas mērķiem ir sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar vakcinācijas aptveres palielināšanu. Ievērojot minēto, nav pamata atzīt, ka leģitīmo mērķi tikpat efektīvi var sasniegt ar citu – mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, testēšanu, uz ko norādījis pieteicējs.
[16]Mans komentārs. Tiesa neņem vērā MK pārstāvja atzinumu, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud, bet pote ir bijusi nāves cēlonis. Tiesa savos apsvērumos turpina apgalvot aplamību, ka kaitējums indivīdam, viņa nāve, ir samērīga, pieļaujama, ja sabiedrība varētu gūt abstraktu ieguvumu. Prasība modificēt ķermeni ar poti, kas var nogalināt ir nelikumīga prasība, jo pārkāpj satversmes 93 pantu.
Ne tikai es, būdams ārsts, bet ikviens sabiedrības loceklis var noteikt vai viņš ir vesels un vai viņš izplata covid, vai nē. Ja viņš jūtas slims, pirms kontaktēt ar citiem cilvēkiem, vai iet uz darbu, ir jāveic valsts apmaksāts covid paštests. Tas ir lēti, nekaitīgi un izslēdz slimības izplatību. Tiesa kļūdaini apgalvo, bet nekādi nepamato apgalvojumu, ka mērķi novērst infekcijas izplatību un nodrošināt epidemioloģiski drošu vidi nevar citādi, kā ar vakcināciju, kaut arī prakse apliecina, ka vakcinācija pret covid to nekad nav sasniegusi.
Tiesa neņem vērā, ka ja līdzeklis mērķa sasniegšanai var nogalināt, tas nedrīkst tikt pieprasīts. Tam jāpaliek brīvprātīgam. Kareivis var brīvprātīgi gulties uz granātas, bet no viņa to nedrīkst pieprasīt.
Tiesa nevērtē, vai slimības ierobežošanu nevar labāk sasniegt ar testu, kas ir efektīvāks un ticamāks līdzeklis, lai noteiktu vai cilvēks izplata infekciju, nekā sertifikāts, jo sertificēta un saslimuša cilvēka saslimstības iemeslu pierāda ar testu. Tests, kas apliecina saslimšanu ar covid, atceļ vakcinācijas sertifikātu, ko paredzēts prasīt, lai pierādītu infekcijas neesamību. Tests parāda vai cilvēks izplata vīrusu ar ticamību virs 95%. Vakcinācijas sertifikāts negarantē epidemioloģiski drošu vidi, neaptur slimības izplatību un nepasargā no smagas saslimšanas un nāves. Pēc MK datiem no 6 tūkstošiem no covid mirušajiem 700, jeb katrs devītais bija vakcnēti pret covid. MK bija pieejami testi. Testus kā alternatīvu vakcinācijai ieteica Eiropas vadlīnijas. Turklāt veseli cilvēki rutīnas veidā nav jātestē, tāpēc tests ir lēts veids lai konstatētu saslimšanu un novērstu simības izplatību un nodrošinātu epidemioloģiski drošu vidi.Tests nevar nogalināt, vai izraisīt smagus veselības traucējumus. ZVA ir 3 tūkstoši ziņojumu par veselības traucējumiem pēc covid potēm. Tiesa kļūdaini neņem vērā, ka vakcīna no vakcīnas atšķiras efektivitātes un blakusefektu ziņā. ECT tiesas lēmums par pienākumu vakcinēties, uz kuru tiesa kļūdaini atsaucas, nebija par vakcīnu, kuras efektivitāte krītas un kura var nogalināt. Neviens pret difteriju vakcinēts cilvēks nemirst no difterijas bet Latvijā katrs devītais no covid mirušais ir vakcinēts pret covid.
Spriedums
[17] Pieteicējs izsaka bažas par riskiem, ko cilvēku veselībai var radīt vakcīnas, tostarp nāvi.
Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē ir pieejami aktuālie katras vakcīnas drošuma pārskati (pieejams https://www.zva.gov.lv/lv/pacientiem-un-sabiedribai/covid-19- vakcinas/vakcinas, aplūkots 2022.gada 29.septembrī), no kā var secināt, ka zāļu drošums joprojām tiek rūpīgi uzraudzīts un ka no konstatētajām blakus parādībām un pētījumiem nepastāv objektīvas šaubas par vakcīnu drošumu tādā mērā, lai tiesai būtu pamats atzīt vakcināciju pašu par sevi par īpaši bīstamu vai nepiemērotu konkrētā mērķa sasniegšanai. Visi
lokāli ziņotie blakusparādību gadījumi tiek apstrādāti un iekļauti Eiropas dalībvalstu kopējā ziņojumu datubāzē EudraVigilance. Taču jāņem vērā, ka tajā parādās visi ziņotie gadījumi neatkarīgi no tā, vai to saistība ar konkrēto zāļu lietošanu ir apstiprinājusies vai nav. Aģentūra publicē šos datus, lai sabiedrība, varētu piekļūt informācijai un arī uzraudzīt zāļu un vakcīnu
drošumu. Taču informācija par ziņotajiem gadījumiem nenozīmē, ka zāles patiešām izraisītu attiecīgo nevēlamo efektu vai ka to lietošana nebūtu droša. Tikai visu pieejamo datu detalizēta novērtēšana un zinātniska izpēte ļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus par zāļu ieguvumu un risku. Gadījumā, ja tiek konstatēts nepieņemams drošuma apdraudējums, kas izmaina
ieguvuma un riska samēru un padara to negatīvu, reģistrācija tiek apturēta.
Pieteicējs pieteikuma papildinājumos detalizēti aprakstījis vakcīnu blakusparādības, taču pieteicējs nav norādījis uz īpašiem apstākļiem (medicīniskajām indikācijām), kuru rezultātā tiktu apdraudēta tieši viņa veselība, nav iesniegti pierādījumi (medicīnisku dokumentāciju), kas apliecinātu objektīvus ar veselību saistītus iemeslus, lai atliktu vai
neveiktu vakcināciju. Administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi lietā (Administratīvā procesa
likuma 161.panta pirmā daļa). Šobrīd citi pierādījumi, kas apliecina pieteicēja bažas par vakcīnu iedarbību uz pieteicēja ķermeni, lietā nav.
Vērā ņemams, ka vakcinēšanās pienākums nav absolūts, proti, pastāv izņēmums attiecībā uz personām, kuras ir pārslimojušas vai kurām ir kontrindikācijas vakcinācijai.
Tiesību normas arī paredz mehānismu kompensācijas saņemšanai par iespējamu veselībai nodarītu kaitējumu vakcinācijas rezultātā. Pirmkārt, noteikumu Nr.662 216.punktā noteikts,ka visus izdevumus, kas saistīti ar Covid-19 vakcināciju, tās organizēšanu, pārraudzību un kontroli, vakcīnu iegādi, medicīniskās dokumentācijas noformēšanu, vakcīnu ievadīšanu, kā
arī ar vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) ārstēšanu, finansē no valsts pamatbudžeta. Otrkārt, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.7panta pirmajā daļā (lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošajā redakcijā) ir noteikts, ka Ministru kabinets atbilstoši Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principiem un apmēriem nosaka kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību, ja vakcinācijas pret Covid-19 infekciju
izraisīto blakusparādību dēļ nodarīts smags vai vidēji smags kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, kā arī kārtību, kādā atlīdzina ar ārstniecību saistītos izdevumus, ja tā bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu nodarītā smagā vai vidēji smagā kaitējuma sekas.
Tāpat saskaņā ar žurnālā “The Lancet Microbe” publicētajā rakstā The durability of immunity against reinfection by SARS – CoV-2: a comparative evolutionary study sniegto informāciju nevakcinētām personām ir ļoti iespējama atkārtota inficēšanās ar SARS-CoV-2 vīrusu, kas izraisa saslimšanu ar Covid-19. Spēcīga aizsardzība pēc dabiskas infekcijas ir īslaicīga, tādēļ atkārtota inficēšanās var notikt pat trīs mēnešu laikā. Tas ir saistīts arī ar to, ka rodas jauni SARS-CoV-2 varianti. Ilgtermiņā pandēmijas atrisinājumu, slimības un mirstības
riska mazināšanu nevar panākt bez vakcinācijas tikai ar dabisko imunitāti, kas iegūta pārslimošanas rezultātā. Paļaušanās uz imunitāti, kas veidojas pārslimošanas rezultātā, bez plaši noritošas vakcinācijas apdraud miljoniem cilvēku dzīvību, radot lielu reinfekcijas, saslimstības un nāves gadījumu skaitu pasaulē. Šāda informācija izriet no nesen žurnālā “The Lancet Microbe” publicētā raksta The durability of immunity against reinfection by SARSCoV-2: a comparative evolutionary study (pieejamshttps://www.thelancet.com/journals/lanmic/article/PIIS2666-5247(21)00219-6/fulltext, aplūkots 2022.gada 29.septembrī). Tieši tāpēc arī cilvēkiem, kuri ir pārslimojuši Covid-19, tiek rekomendēts vakcinēties. Vakcinācija ātrāk mazina SARS-CoV-2 vīrusa iespējas veidot jaunas un bīstamas mutācijas, jo tās var rasties tikai tad, ja vīrusam izdodas iekļūt cilvēka šūnās un pavairoties.
Lai gan ir pētījumi, ka arī vakcinētās personas var nodot vīrusu tālāk (piemēram,Community transmission and viral load kinetics of the SARS-CoV-2 delta (B.1.617.2) variant in vaccinated and unvaccinated individuals in the UK: a prospective, longitudinal, cohort study//The Lancet Infectious Diseases, 29.10.2021.,
https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(21)00648-4/fulltext),
Rīkojuma spēkā esības laikā aktuālie pētījumi liecināja, ka vakcinētās personas kopumā atveseļojas ātrāk un arī vīrusu var nodot tālāk neilgāku laiku nekā vakcinētās personas
(https://www.nejm.org/doi/full/10.1056/NEJMc2102507). Tādējādi var secināt, ka vakcinācija aizsargā gan personu pašu, gan šīs personas līdzcilvēkus.
[17]Mans komentārs. Tiesa apsvērumos turpina neņemt vērā, ka vakcīna izraisa veselības traucējumus un nāvi. Tas ir rakstīts vakcīnas zāļu aprakstā un to apstiprināja MK pārstāvis tiesas sēdē. Viņš arī atzina, ka vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud.
Tiesa turpina aplami uzskatīt, ka sabiedrības locekļa nāve ir pieņemama, ja sabiedrībai tiek abstrakts ieguvums. Tiesa neuzskata par nepieciešamu noskaidrot patiesību par ierobežojumu ietekmi uz mirstību un ticamību nosakot vakcīnu kā nāves cēloni.
Tiesa neņem vērā, ka MK ir atteicies uzrādīt cik ziņojumi par vakcīnas neefektivitāti ir saņemti un pārsūtīti Eiropas datu bāzei. Pēc MK sniegtajiem datiem no Covid Latvijā ir miruši vairāk kā 700 vakcinēti cilvēki, kas apliecina, ka šajos gadījumos vakcīna nav bijusi efektīva. Par katru gadījumu bija jābūt nosūtītam ziņojumam, lai Eiropas datu bāze būtu ticama. Pret difteriju vakcinēti cilvēki nemirst no difterijas. Pieļauju, tā kā MK atsakās nosaukt, cik ziņojumi ir saņemti un cik nosūtīti, tad no šiem 700 gadījumiem neviens nav nosūtīts. Tas liecina, ka uzraudzības dati nav ticami un neatspoguļo patieso stāvokli. Tiesa nenoskaidrojot patiesību turpina apgalvot, ka ziņas par vakcīnas neefektivitāti un nāvi pēc vakcinācijas ir patiesas un pilnīgas. Tiesa neņem vērā pieejamo informāciju par vakcinācijas risku - vakcinētā cilvēka nāvi. Tiesa neņem vērā, ka dzīvība nav ar kompensāciju atgūstama. Tiesa neņem vērā, ka Satversme uzliek pienākumu aizsargāt ikvienu dzīvību, arī vesela, nevakcinēta cilvēka, kurš nevienu medicīniski neapdraud, tiesības atteikties vakcinēties ar poti, kas ir nogalinājusi. Atteikuma tiesībām jābūt bez nelabvēlīgām juridiskām sekām - lieguma strādāt. Tas, ka vakcīna ir nogalinājusi vakcinētus cilvēkus nav noliedzams.
Tas arī ir īpašais iemesls lai nevakcinētos neviens, kas to nevēlas.
Tiesa kļūdaini uzskata, kamēr es neesmu nomiris, man nav tiesību aizstāvēt savas tiesības uz dzīvību.
Spriedums
[18] Ņemot vērā visu iepriekš konstatēto, tiesa secina, ka Ministru kabineta rīkojuma 5.3., 5.7., 5.7.1 un 5.10.1. apakšpunktā noteiktais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Tiesa atzīst, ka labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto zaudējumu.
Ievērojot minēto, pārsūdzētais Ministru kabineta rīkojuma 5.3., 5.7., 5.7.1
un 5.10.1. apakšpunkts attiecībā pret pieteicēju ir atzīstams par tiesisku.
Attiecībā uz pieteikumā izteikto lūgumu, atzīt minētos punktus par prettiesiskiem, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos ˗ lai nākotnē netiktu piemērota prasība vakcinēties atkārtoti vai veikt balstvakcināciju, tiesa norāda, ka Rīkojums ir zaudējis spēku un tā normas nevarēs piemērot nākotnē. Tiesiskums tiek vērtēts Rīkojuma un tā apakšpunktu pieņemšanas brīdī.
Mans komentārs.Tiesa ir pieņēmusi kļūdainu lēmumu. Tiesa vērtējot pienākuma samērību un likumību nav ņēmusi vērā MK pārstāvja atzinumu, ka pote var nogalināt, bet vesels cilvēks medicīniski nevienu neapdraud.
Ja tiesa atzīst, ka pienākums ir samērīgs, tad tiesa kļūdaini atzīst, ka valsts drīkst nogalināt vienu sabiedrības locekli, lai teorētiski glābtu citu sabiedrības locekli.
To aizliedz Satversmes 93 pants, tātad tiesa kļūdaini uzskata, ka Satversme nav jāievēro.
Tiesa kļūdaini uzskata, ka darba pienākumu apraksts drīkst prasīt veikt darbību, kas nogalina. Tas pārkāpj Satversmes 93 pantu.
Tiesa kļūdaini neuzskata, ka nelabvēlīgas sekas nepotēšanās gadījumā nav piespiedu līdzeklis.
Tiesa kļūdaini uzskata ka pazemot miljonu veselu valsts iedzīvotāju liekot viņiem vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, vai atņemt iztikas līdzekļus un liegt pieeju pirmās nepieciešamības precēm, pārtikai un veselības aprūpei, drīkst, kaut arī to aizliedz Satversme, un tas ir samērīgi.
Manā ieskatā tiesa ir izrādījusi galēju nekompetenci.
Spriedums
[19] Tiesa ir uzklausījusi visus pieteicēja argumentus. Tiesas kompetencē ir objektīvi izvērtēt tos jautājumus, kuri nepieciešami lietas izskatīšanā.
Atbilstoši Senāta judikatūrai tiesai nav pienākuma detalizēti atrunāt jebkuru lietas dalībnieku argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Senāta 2010.gada 11.marta sprieduma lietā Nr.SKA-66/2010 14.punkts, 2012.gada 21.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-186/2012 10.punkts). Līdz ar to
tiesa nesniedz detalizētu novērtējumu katram lietas dalībnieka norādītajam argumentam, bet gan tikai tiem, kam ir nozīme lietas izspriešanā.
Mans komentārs. Tiesa, neņemot vērā ka pote varsakropļot un nogalināt, un nenoskaidrojot, vai šī pote komplikāciju ziņā nelabvēlīgi neatšķiras no citām potēm, ir norādījusi, ka cilvēka veselība un dzīvība tai nav svarīga.
Tiesa, nevērtējot, vai pienākums vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, nepārkāpj Satversmes 93 pantu norāda, ka Satversmes prasības tiesai nav svarīgas.
Tiesa neliekot MK pārstāvim atbildēt uz jautājumiem par vakcīnas drošību, ziņošanu par neefektivitāti, bezsimptomu inficēto proporcijas noskaidrošanu slimības izplatībā, kas pamatotu cilvēku bez slimības pazīmēm ierobežošanas likumību un iedzīvotāju necovid papildus mirstību, norāda, ka tā nevēlas uzzināt patiesību par vakcinācijas sekām, mirstību un citiem apstākļiem, kas ir būtiski taisnīgai lietas izskatīšanai.
Tiesa, nevērtējot vai veselam cilvēkam uzlikt pienākumu vakcinēties, piedraudot ar nelabvēlīgām sekām - liegumu strādāt profesijā, nav pazemojoša piespiešana, norāda, ka cilvēka cieņa tai nav svarīga.
Tiesa nevērtējot iesniegumā minētos tiesu lēmumus, kas aizliedz aizskart cilvēka cieņu, norāda, ka cilvēka cieņa tai nav svarīga, tāpēc valsts pārvalde var apdraudēt un pazemot cilvēkus, pat ja Satversme to aizliedz.
Tiesa ir apliecinājusi savu nekompetenci un grauj ticību tiesiskumam valstī.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda noraidīt Arta Žeigura pieteikumu par Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3., 5.7., 5.7.1 un 5.10.1. apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku attiecībā uz Arti Žeiguru, lai saņemtu atlīdzinājumu un novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu
namā.
Mans komentārs.Tiesa nav bijusi kompetenta un taisnīga. Tiesa nav izvērtējusi, tātad neuzskata par nozīmīgiem, cilvēka Satversmes aizsargātās tiesības uz dzīvību, cieņu un godu.
Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka vakcīna nogalina un kropļo sabiedrības locekļus un kompensācija neatgriež dzīvību.
Tiesa nav pildījusi savu uzdevumu noskaidrot patiesību par lietas apstākļiem. MK pārstāvis tiesas sēdē atteicās atbildēt uz jautājumiem par ziņojumiem par vakcīnas neefektivitāti, par papildus necovid mirstību un mirstību no covid, kas ir par trešdaļu lielāka kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Zviedrijā.
Tiesa neņem vērā, ka Satversme valsts pārvaldei neļauj ierobežot bezjēdzīgi.
Valsts pārvaldei, PIRMS tā noteica ierobežojumus nevakcinētiem cilvēkeim un uzlika pienākumu vakcinēties, jau bija pieejami fakti par to, ka pienākums ir bezjēdzīgs, tātad nelikumīgs un neatbilst Satversmei.
Valsts pārvalde zināja, ka:
vakcīnācija un vakcinācijas sertifikāts nenodrošina epidemioloģiski drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās, jo vakcinēti cilvēki arī slimo.
vakcinācija un vakcinācijas sertifikāts neaptur infekcijas izplatību,
vakcīnai ir dzīvību apdraudošas blaknes par kurām brīdina zāļu apraksts.
tests daudz ticamāk parāda, vai cilvēks izplata covid vīrusu, nekā vakcinācijas sertifikāts. Ja vakcinēts cilvēks saslimst, tad viņa saslimšanas iemeslu pierāda ar testu.
vesels cilvēks nevienu neapdraud, viņu ierobežot nav likumīgi.
Veselu cilvēku rutīnas veidā testēt, neļaut strādāt, bet maksāt pabalstu, nav izmaksu efektīvi, lietderīgi un samērīgi. Miljons veselu nevakcinētu cilvēku tika nelikumīgi ierobežoti.
Ierobežojumi veicināja iedzīvotāju mirstību.
Valsts pārvaldei bija pieejama informācija par to, ka pēc ierobežojumu uzsākšanas aug iedzīvotāju necovid mirstība salīdzinot ar vidējo mirstību pēdējos 5 gados pirms epidēmijas un aug covid mirstība salīdzinot ar kaimiņvalstīm Igauniju un Zviedriju.
Redzot, ka aug mirstība, valsts pārvaldei bija pienākums atcelt tos ierobežojumus kas neļāva veseliem cilvēkiem, kas nevienu medicīniski neapdraud, par sevi parūpēties: strādāt, piekļūt pārtikai, pirmās nepieciešamības precēm un veselības aprūpei.
Tas glābtu vismaz 3 000 dzīvību.
Ikviena cilvēka tiesībām būtu jābūt sargātām nepārtraukti.
Valsts pārvaldes izdotie un Saeimas apstiprinātie likumi un noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmē noteiktajām tiesībām.
Savas tiesības netikt nogalinātam ar poti es mēģinu aizstāvēt tiesā, bet likumu normas tiek mainītas straujāk, kā var notikt tiesas procesi kas manas tiesības atjauno.
Satversmes orģināls ir pazaudēts, bet cilvēka tiesības no tā nedrīkst ciest. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/recheck-peta-kur-ir-satversmes-originals-vai-pastav-vakcinu-izraisits-trombozes-risks-lidojot.a410055/
Satversme ir vienīgais dokuments, kas aizsargā ikviena Latvijas pilsoņa tiesības un neļauj izdot likumus, kas tās bezjēdzīgi ierobežo.
Lai valsts būtu tiesiska, ir jābūt kārtībai, kādā pilsonis var aizstāvēt savas Satversmē paredzētās tiesības, ja kāds kļūdains valdības tiesību akts tās aizskar.
Saeimas 69. pants paredz, ka likums stājas spēkā četrpadsmit dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits termiņš.
Ja pilsonis vēršas ar tiesību aizskārumu tiesā, bet lietas izskatīšana pēc būtības aizņem ilgāk kā 14 dienas, tiesai likumīgi būtu jānosaka imunitāte pilsonim pret likuma prasībām līdz tiesas lēmumam par atbilstošā likuma atbilstību Satversmei.
Tiesību aizsardzība prasa uzrādīt patiesību.
Valsts pārvalde patiesību nedrīkst slēpt, bet valsts pārvalde, diemžēl, slēpj.
Latvijā no covid nomira par aptuveni 2300 cilvēku vairāk, nekā uz atbilstoša iedzīvotāju skaita no covid nomira Igaunijā vai Zviedrijā. https://coronavirus.jhu.edu/data/mortality
Valdības rīcība veicināja iedzīvotāju mirstību no covid.
Pieauga arī necovid mirstība, pēc aptuvenām aplēsēm, par vismaz 1000 cilvēkiem.
Precīzus datus var dot tikai valdība.
Valsts pārvalde neatklāj cik cilvēki papildus ir miruši no necovid nāvēm 2021 gadā un 2022 gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar vidējo mirstību pēdējos 5 gados pirms pandēmijas. Valsts pārvaldei šie dati ir pieejami, bet viņa tos neuzrādīja pat tiesas procesā, kad uzdevu jautājumus par mirstības pieaugumu un raksturu.
Svarīgi jautājumi par iedzīvotāju saslimstību, mirstību un vakcīnas efektivitāti uz kuriem valsts pārvalde nav sniegusi atbildes:
1.Tiesas procesā MK pārstāvis ir atzinis, ka vakcīna ir nogalinājusi sabiedrības locekli. Tomēr MK pārstāvis uzskata, ka prasība vakcinēties ir samērīga, jo sabiedrības ieguvums atsver indivīda zaudējumu, tā parādot, ka viena cilvēka nāve no pienākuma vakcinēties MK ieskatā ir nebūtiska. Cik sabiedrības locekļiem būtu jānomirst no vakcīnas, lai MK ieskatā pienākums vakcinēties nebūtu samērīgs?
2.Cik ziņojumi par covid vakcīnas neefektivitāti ir reģistrēti ZVA?
3.Cik ziņojumi par covid vakcīnas neefektivitāti ir pārsūtīti Eiropas zāļu uzraudzītājiem?
Atbildes uz jautājumiem rādīs ziņošanas efektivitāti un ziņu ticamību.
Pēc MK atbildes var spriest, ka no covid ir miruši 6000 cilvēku, no tiem vairāk kā 700 pret covid vakcinēti, tātad viens no deviņiem mirušajiem ir vakcinēts pret covid, kas liecina par vakcīnas zemo efektivitāti. Ja vakcinēts cilvēks ir miris no slimības, pret kuru viņš ir vakcinēts, tad vakcīna ir bijusi neefektīva. Piemēram, vakcinācija pret difteriju pasargā no saslimšanas 97 gadījumos no 100. Ar difteriju saslimst 33 nevakcinēti un viens vakcinēts. Pret difteriju vakcinēti cilvēki no difterijas nemirst. https://www.cdc.gov/vaccines/vpd/dtap-tdap-td/hcp/about-vaccine.html
4.Cik nelabvēlīgu blakusparādību ziņojumi ir saņemti par pārējām Latvijā lietotajām vakcīnām kopš vakcinācijas pret covid uzsākšanas?
Atbilde rādīs, vai covid vakcīna blakusparādību ziņā nelabvēlīgi neatšķiras no pārējām plaši lietotajām vakcīnām.
MK un tiesas neņem vērā, ka covid vakcīna atšķiras no pārējām vakcīnām blakusparādību biežuma ziņā un spriež par vakcināciju kā par vienotu universālu konstanti.
Kopš vakcinācijas sākšanas par covid vakcīnām Latvijā ir reģistrēti vairāk kā 3 000 nelabvēlīgu blakusparādību ziņojumi, vairāk kā 700 no kuriem ir smagi.
5.Cik pāragras nāves gadījumi covid vakcīnu saņēmušo vidū ir izmeklēti atbilstoši mūsdienu labas izmeklēšanas prakses prasībām, veicot arī autopsiju, lai izslēgtu vakcīnu kā nāves cēloni?
Atbilde rādīs, cik gadījumos ir veikta nāves cēloņa rūpīga izmeklēšana, lai izslēgtu vakcīnu kā nāves cēloni.
Pēc MK atbildēm valstī vairāk kā 9 000 cilvēku pēc vakcīnas saņemšanas ir miruši priekšlaicītgi, vecumā līdz 80 gadiem.
Latvijā tikai 2 gadījumos ir izmaksāta kompensācija par vakcīnas nodarītajiem veselības traucējumiem.
Pēc vakcīnas zāļu aprakstiem sejas nerva akūtas paralīzes, kas liecina par mikrotrombozi, pēc vakcinācijas ir 1/ 1 000 - 10 000, tātad liela daļa no vakcīnas izraisītām trombozēm un nāvēm no trombozes šobrīd nav atpazītas, tāpēc tās netiks kompensētas.
Cerebrovaskulāro vēnu un sinusa tromboze: pēc vakcinācijas ar Vaxzevria ļoti reti novēroti cerebrovaskulāro vēnu un sinusa trombozes gadījumi bez trombocitopēnijas.Dažos gadījumos iznākums bija letāls. https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/vaxzevria-previously-covid-19-vaccine-astrazeneca-epar-product-information_lv.pdf
6. Kāda ir mirstība un cik cilvēki ir papildus ir miruši no necovid veselības traucējumiem 2021 gadā un 2022 gadā, pa mēnešiem, salīdzinot ar vidējo mirstību pēdējos 5 gados pirms pandēmijas?
Atbilde rādīs kā mk lēmumi iespaidoja iedzīvotāju mirstību.
7. Kāda 2021 gadā un 2022 gadā, pa mēnešiem ir papildus mirstība pa diagnožu grupām atbilstoši mirstības diagnožu klasifikācijai, salīdzinot ar vidējo mirstību pēdējos 5 gados pirms pandēmijas?
Atbilde rādīs kā mk lēmumi iespaidoja mirstību cilvēkiem ar noteiktiem veselības traucējumiem.
8.Ja mirušam vakcīnu saņēmušam cilvēkam nav pabeigts vakcinācijas kurss, vai ir beidzies vakcinācijas sertifikāts, vai viņš mirstības statistikā tiek atspoguļots kā vakcinēts, vai kā nevakcinēts?
9.Kādi SSK kodi tiek izmantoti statistikā uzrādot covid kā nāves pamatcēloni?
Atbildes uz šiem jautājumiem uzrādīs datu ievākšanas kārtību un ticamību.
10.Kāda pa mēnešiem ir atkārtota saslimstība ar covid cilvēkiem kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu, bet ir pārslimojuši covid?
11.Kāda pa mēnešiem ir mirstība no covid atkārtoti saslimstot ar covid cilvēkiem kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu bet ir pārslimojuši covid?
12.Kāda tanī pat laikā, pa mēnešiem, ir saslimstība ar covid, covid vakcīnu saņēmušu cilvēku vidū?
13. Kāda tanī pat laikā, pa mēnešiem, ir mirstība no covid, covid vakcīnu saņēmušu cilvēku vidū?
14. Cik cilvēki pa mēnešiem ir miruši no covid, covid vakcīnu saņēmušu cilvēku vidū?
Atbildes uz šiem jautājumiem parādīs kā pārslimošana un vakcinācija ietekmē atkārtotu saslimstību un mirstību no covid.
15.Cik vakcīnu saņēmuši cilvēki ir papildus miruši no necovid veselības traucējumiem un kāda ir vakcīnu saņēmušu cilvēku papildus necovid mirstība pa mēnešiem, kopš uzsākta vakcinācija, salīdzinot ar vidējo mirstību pa mēnešiem pēdējos 5 gados pirms pandēmijas?
16.Cik cilvēki, kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu, ir papildus miruši no necovid saslimšanām un kāda ir papildus necovid mirstība cilvēkiem, kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu, pa mēnešiem, kopš uzsākta vakcinācija, salīdzinot ar vidējo mirstību atbilstošajos mēnešos pēdējos 5 gados pirms pandēmijas?
Atbilde uz šiem jautājumu rādīs, vai mk uzrādītie dati ir ticami.
17.Kāda ir mirstība un cik cilvēki ir miruši no necovid iemesliem, pa mēnešiem, cilvēkiem, kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu, bet ir atkārtoti saslimuši ar covid?
18.Kāda tajā pat laikā ir mirstība un cik cilvēki ir miruši no necovid iemesliem, pa mēnešiem, vakcīnu saņēmušiem ar covid saslimušiem cilvēkiem?
Atbildes uz šiem jautājumiem rādīs vai dati ir ticami.
18.Kāds ir vakcīnu saņēmušu un vakcīnu nesaņēmušu cilvēku daudzums pa mēnešiem, kopš vakcinācijas sākuma?
Atbildes uz šo jautājumu ļaus pārbaudīt uzrādīto statistikas datu ticamību.
19. Cik cilvēki ir miruši 1 nedēļas laikā pēc vakcīnas pret covid, cik 2 mēnešu laikā un kādi ir 3 biežākie nāves cēloņi? Kāda ir mirstība cilvēkiem 1 nedēļas laikā pēc vakcīnas pret covid, kāda ir mirstība cilvēkiem 2 mēnešu laikā pēc vakcīnas pret covid?
Atbildes uz šiem jautājumiem parādīs vai laiks pēc vakcinācijas ietekmē mirstību.
20. Cik vakcīnu saņēmuši cilvēki ir miruši 2 mēnešu laikā pēc 1 potes, cik pēc 2 potes, cik pēc balstvakcinācijas?
Kāda ir vakcīnu saņēmušu cilvēku mirstība 2 mēnešu laikā pēc 1 potes, pēc 2 potes, pēc balstvakcinācijas?
Atbildes uz šiem jautājumiem parādīs vai pēc atkārtotas vakcīnas saņemšanas mainās cilvēka mirstības risks.
23.10.2022 Ja pamanījāt kļūdu, lūdzu rakstiet zeigurs@latnet.lv