Kas veicina skolnieka domāšanas attīstību?

Līdz 8 gadiem nobeidzas zināšanu vieglās, nemanāmās apguves laiks, bērns sāk iet skolā.
Lai cik sen tas arī nebūtu, lielākā daļa pieaugušo atceras šo laiku. Reizēm tās ir mūsu pirmās nepatīkamās atmiņas. Visbiežāk tās ir saistītas ar veidu, kā bērni tika mācīti. Bērns, kas līdz šim bez vecāku klātbūtnes un palīdzības ir maz bijis ārpus mājām, pēkšņi nonāk pilnīgi svešā fiziskā un sociālā vidē. 2. septembrī viņš saka: mammu, kāpēc mums šodien atkal ir jāiet uz skolu, mēs vakar tur jau bijām!
Bērnam vēl ir nepieciešama vecāku gādīga vadība, bet skola no viņa prasa grupas disciplīnu. Bērna spriestspējas vēl ir vājas. Viņam šķiet, ka pēkšņā atrautība no mātes un tas, ka viņš jūtas nelaimīgs, ir tādēļ, ka viņam jāsāk mācīties. Bērns saista mācības ar savu slikto pašsajūtu un uz skolu iet negrib, bet vecāki liek, un jāiet vien ir.
Tagad brīdi padomāsim. Laiks skrien tik ātri, bet prāts veidojas ierobežotu laika sprīdi. Vidēji 8 gados nobriest smadzeņu pusložu garoza, un bērns ir sasniedzis 4/5 no savām prāta spējām. Lielākā daļa no jūsu bērna prāta asuma un uztveres spējām attīstās jau pirms skolas un ir ļoti atkarīga no tā, cik jūs daudzveidīgām nodarbībām ar bērnu ziedosiet pašu dārgāko, kas jums ir, bet kas nepiepildīts tik un tā zūd - nu jūs jau zināt - savu laiku. 8 gadu vecumā bērns, ar kuru pārdomāti nodarbojas, spēj vismaz viduvēji dziedāt (dzirdes uztvere un atmiņa), zīmēt (redzes uztvere un atmiņa), spēlēt bumbu un dejot (kustību koordinācija un atmiņa), šajās jomās pielikt pūles (uzmanības noturība) un improvizēt (jaunrade). Bērns, kuram nav bijis iespējas vingrināties, visu iepriekšminēto pratīs, visdrīzāk, vāji. Nepaļaujieties tikai uz skolu, jo liela uztveres daļa attīstās agrāk.
Ja bērns jau ir pieradis, ka mācīties ir jautri, viņš skolu uztver kā iespēju lasīt, zīmēt, satikties ar bērniem, un tas mazina psiholoģisko traumu, ko rada pēkšņā atrautība no mātes.Tajos gadījumos, kad bērnu sāk mācīt agri, ir patīkami vērot, kā bērna patika mācīties pāraug patikā pret skolu.
Septiņgadīgajam skolā parasti māca lasīt materiālu, kas neatbilst viņa interesēm un zināšanām jo lasāmvielas izvēli ierobežo tas, ka lielākā daļa bērnu vēl neprot lasīt. Daudz vairāk viņus saistītu stāsti, ko skolā bērni lasa vēlākā vecumā.
Aizspriedumi pirmsskolas vecuma bērnu sargāja no lasīšanas gluži tāpat, kā no zināšanām par dzimuma jautājumiem. Pastāvēja uzskats, ja bērns labprāt kopā ar māmiņu lasa grāmatu, tad viņš zaudē savu dārgo bērnību, bet tas nenotiek, ja viņš sēž mantiņu kaudzē. Iemāciet savam bērnam lasīt pirms skolas, ja vien jūs neatbalstāt pieņēmumu, ka nezināšana nes labumu, bet zināšanas - ļaunumu, ka vienīgi rotaļāšanās ar mantiņām padara bērnu laimīgu, bet zināšanu ieguve par valodu un pasauli padara viņu nelaimīgu, ka smadzeņu nodarbināšana tās nolieto, bet nelietošana labi saglabā.

Lai cilvēks sekmīgi spētu atrisināt dzīves sastādīto rēbusu, ir vajadzīgs neatlaidīgs un darbīgs raksturs, un apķērīgs prāts, kas pārstrādā faktus, ko sagādā laba uztvere un laba atmiņa. Beidzoties straujajai smadzeņu augšanai un attīstībai, arī domāšanas asumu ietekmējošās īpašības attīstās lēnāk.
Protams, dzīves pieredzi un faktus par lietu dabu cilvēks turpina uzkrāt visu dzīvi. Tikai apķērīgs, ass prāts starp šiem faktiem spēj ātri atlasīt sev noderīgos, bet neapķērīgais - ne.
Jūs veicināsit bērna prāta attīstību, kopīgi ar viņu kārtojot visas sadzīvē nepieciešamās lietas - iepirkšanos, rēķinu maksājumus u.c., kā arī kopīgi pārrunājot lasīto, filmās redzēto, no draugiem dzirdēto u.c., izzinot bērna domas apspriežamajā jautājumā un sīki paskaidrojot savas.
8 gados uzkrātā dzīves pieredze jau ir pietiekami liela, lai rastos mānīga pārliecība, ka bērns zina un prot daudz. Ja bērns nav radināts būt apdomīgs un piesardzīgs, viņš sevi centīsies apliecināt vienaudžu vidū, kur rodas daudz neparastu ideju darbībai, bet, trūkstot spējai iztēloties rīcības sekas, notiek nelaimes. Piemēram, vakarā uz autoceļa tiek salikti ķirbji, lai paskatītos, kas ar tiem notiks. Tiek ostīta līme, veikalā zagti saldumi, staigāts pa daudzstāvu nama jumta malu un pīpēta "zālīte".
Jūsu pienākums ir sagatavot bērnu, lai viņš saprastu, ka neparastas rotaļas ar vienaudžiem, jo īpaši tās, kas saistītas ar lielīgu savu spēju apliecināšanu, bieži beidzas bēdīgi.
11 līdz 12 gados bērnam nobriest pieres daivu garoza un izveidojas abstraktā, loģiskā domāšana. Viņš savu rīcību un tās radītās sekas spēj pilnībā iztēloties domās. Līdz šim vecumam neprasiet no bērna nopietnus solījumus, ka viņš…nekad vairs tā nedarīs. Jūs prasāt neiespējamo, jo tikai nobriedusi nervu sistēma spēj ilgstoši patstāvīgi pretoties mūsu spēcīgajām iekšējām dziņām. Šī bremze ir tā, kas padara cilvēku par cilvēku. Tā ir reizē arī viņa spēks un vājums un daudzu slimību iemesls. Tātad, ja jūs līdz šim vecumam prasāt no bērna ilgtermiņa apņemšanos, ko viņš bez šaubām nespēj pildīt, jūs paši viņam mācāt neturēt vārdu. Sākumā viņš to katru reizi pārdzīvos, bet vēlāk vairs ne, un tad pārdzīvosiet jūs.
Minētais nenozīmē, ka līdz šim vecumam jums nevajadzētu bērnam izrādīt savu neapmierinātību par nesaprātīgu rīcību, kā arī nenoteikt ierobežojumus. Jums tas ir jādara, tikai būtu naivi cerēt, ka bērns tāpēc vairs nekad nekļūdīsies, jūsu ierobežojumus vienmēr ievēros, un jums pie vieniem un tiem pašiem ar piespiešanos un atbildīgu rīcību saistītiem jautājumiem nenāksies atgriezties vēl un vēl. Tā dzīvē nemēdz būt. Lai jūsu tikai vecākiem piemītošo, gandrīz neizsmeļamo pacietību stiprina doma, ka neatlaidīgi mācot bērnu tikt galā ar dzīves grūtībām, jūs savam bērnam kļūstat par vislabākajiem vecākiem.
Daudzu pusaudžu mātēm ir līdzīgs pamats raizēm - mūsdienu dzīve piedāvā tik daudz viegli sasniedzamu baudu, bet bērni bieži vēl nav gatavi izsvērt, kas no tā visa viņiem ir derīgs. Vecāki jūt, ka nespēj ietekmēt bērnu pieņemt apdomīgus lēmumus, viņi reizēm pat nezina, kā paiet bērnu diena - par savām gaitām un nepatikšanām viņi vecākiem vairs nestāsta. Tai pat laikā bērnišķīgā rīcība rāda, ka draugiem bērnu dzīvē ir nesamērīgi liela ietekme. Un nelaime ir tā, ka šie draugi nav ne drusku prātīgāki. Narkotikas ir pieejamas pat skolās, pirmās reizes tās dod mēģināt bez maksas. Interneta sarunas anonīmās un rotaļīgi virspusējās attiecībās pieradina pārkāpt vecāku nospraustās robežas - "man patiktu tev iebāzt roku biksītēs..." Nereti pusaudži neprot patstāvīgi mācīties un arī nevēlas, jo nesaista zināšanas ar savu labklājību nākotnē. Skolas uzdevumus viņi pilda tikai pēc vairākkārtēja atgādinājuma un rāšanās. Daudzi notērē lielas summas mobilajās sarunās vai citur, nespējot paskaidrot kā. Citi agri iesaistās nedrošos dzimumsakaros, jo "draudzenes jau sen to ir pamēģinājušas"... Daži bez alus, kokteiļiem, un smēķiem nespēj justies jautri, pazūd no mājām. Vecākus uztrauc arī apņemšanās, kas paliek nepiepildītas - daļa pamet iesāktas sporta vai mūzikas nodarbības utt.
Kā iemācīt pusaudzim pieņemt atbildīgus lēmumus un apmierināt savas vajadzības - manuprāt svarīgākās es uzskaitīšu - likumīgi pelnīt iztiku, uzturēt tīrīgu mājokli, maksāt savus rēķinus, rūpēties par veselību, izklaidēties bez riska dzīvībai, izvēlēties materiāli, reliģiski un seksuāli neieinteresētus draugus, uzturēt ģimeni un audzināt bērnus? Dzīve rāda, ka tad, kad bērns jau ir pusaudzis un vecāku ietekme strauji mazinās, to izdarīt ir tiešām grūti. Bet nevajag nolaist rokas. Tas ir paveicams, ja vien jūs saglabāsiet ar pusaudzi draudzīgas attiecības, tikai tas prasīs daudz vairāk nervu, nekā tad, ja jūs visu iepriekš minēto sāksit bērnam mācīt 3 - 4 gadu vecumā. Audzināšana šajā gadījumā ir tā profilakse, kas vienmēr ir lētāka, patīkamāka un efektīvāka par ārstēšanu.