Cilvēka smadzenes ir tik sarežģītas, ka tikai pēdējā laikā par to darbību mēs varam gūt nelielu priekšstatu. Zināšanas apstiprina nojautas un paver iespējas dzīvot pilnasinīgāk.
Smadzenes vada mūsu kustības dalīti. Labā puslode darbina kreiso ķermeņa pusi (roku un kāju), bet kreisā puslode - labo ķermeņa pusi. Katra no tām ir tik patstāvīga, ka asinsizplūdums vienā smadzeņu puslodē padara pretējo ķermeņa pusi nekustīgu (paralīze pēc triekas). Bez tam izrādās, katra no tām arī patstāvīgi uztver apkārtējo pasauli. Tas nozīmē, ka katrā no mums sadzīvo divi patstāvīgi un atšķirīgi pasaules uztveres veidi, ko varētu raksturot kā domājošais es un jūtošais es. Pie tam cilvēka apziņā ik brīdi izpaužas tikai viens no tiem - šinī mirklī valdošais. Izprotot tos katru atsevišķi jūs varbūt labāk spēsiet saprast sevi kopumā (es nekad nebūtu ticējis, ka esmu uz kaut ko tādu spējīgs).
Domājošais es mūsdienu dzīves apstākļos ir biežāk valdošais. Cilvēkiem, kam veiklāka ir labā roka, tā ir kreisā puslode, kas pamatā nosaka personību. Tā ir loģiski domājošs civilizācijas veidojums, kas prot rēķināt, tāpēc zina, kas ir izdevīgi un ko darīt neatmaksājas, tas saprot valodu, prot lasīt un rakstīt, un ir loģisks, tāpēc tam gribas, lai ikvienai rīcībai būtu saprātīgs pamatojums, kas ne vienmēr ir iespējams un tas reizēm dzen to izmisumā. Domājošais es pārzina dzīves praktisko pusi un spēj ātri izlemt, jo domā vispārinājumos.
Tā, piemēram, vārds, jeb vispārinājums "krēsls" satur sevī visus iespējamos krēslus raksturojošas īpašības: sēdekļa augstumu, mīkstumu, atzveltnes formu un slīpumu, kāju skaitu, krāsu utt. Domājošais es šīs neskaitāmās īpatnības vispārinot atsijā un izmanto tikai vienu vārdu - simbolu "krēsls". Un būtiskākais ir tas, ka šīs daudzās īpatnības līdz domājošā es apziņai pat nenonāk. Pateicoties tam mēs spējam domāt ātri, mūs netraucē nebūtiski iespaidi, kā piemēram ielas troksnis, ko mēs bieži pat nedzirdam. Arī apkārtni mēs neredzam tādu, kāda tā ir, bet gan atbilstošu saviem priekšstatiem. Tie ir redzes, dzirdes un citu jutekļu maldi, aiz kuriem slēpjas domājošais es, lai tikai saglabātu savu domāšanas ātrumu, kas balstās uz pārliecību, ka paša dzīves pieredze ir pietiekoša, lai spētu uzminēt, paredzēt notikumu gaitu.
Jūtošais pasaules redzējums mūsdienu dzīves virpulī ir samērā reti vajadzīgs. Ja mēs pētām kādu noteiktu krēslu, jo vairāk mēs tajā iedziļināmies, jo vairāk tikai izvēlētajam paraugam piemītošas atšķirīgas īpatnības pamanīsim. Jūtošais pasaules uztveres veids veic šādu vizuālu iedziļināšanos un detalizētu, tēlainu, nevārdisku izpēti. Tas neizjūt laiku, tāpēc, saulainā rudens dienā kanālmalā barojot pīles, kāds kaut ko nokavē. Tas neprot rēķināt, tāpēc citiem kāds reizēm atdod vairāk, nekā pats vēlāk sēj saprast. Tas naksnīgajā pilsētā ievēro zvaigznes un mēnesi, bet lietainā laikā - varavīksni, tas pavasarī sadzird un nopriecājas, kā čivina un vītero putni… Tas nesaprot, ko nozīmē vārdi kāds prieks tevi redzēt, bet jūt, ja tie teikti ar izsmieklu, naidu vai riebumu. Tas sajūt, kā smaržo un garšo dažādas lietas un cik īsti stiprs ir sals - kniebjošs vai kodīgs - tie ir ļoti aptuveni vārdi ļoti precīzām sajūtām, kas tā arī paliek sajūtās, bet mēģinātas aprakstīt, izteikt vai paskaidrot, tūdaļ izmainās un zūd, jo šinī brīdī vadību ņem aprakstīt spējīgais domājošais es, kas prot runāt, bet nespēj smalki just. Tās daudzās neaprakstāmās izjūtas, kas pārņem jūtošo uztveri, kad kāds skaidrā pavasara svētdienas rītā iziet pa durvīm un ieelpo dzidro gaisu, kas saistās ar bērnības un laimes sajūtu, domājošais es izsver un nolemj - ārā ir auksts un ir jāsoļo veikli, ja negribu nosalt.
Spirts un citas narkotikas pārsvarā nomāc domāšanu un jūtas tad atbrīvojas no uzraudzības. Tā ir neierobežotas brīvības sajūta, kas pārņem vienu jūsu personības daļu un ir ļoti patīkama - tāpēc dzeršanu nevar izbeigt, to var tikai aizstāt ar citu, tikpat patīkamu izklaidi. Daži psihologi uzskata, ka pašnāvības iemesls ir apspiestais un tāpēc sevi iepriecināt nespējīgais jūtošais es, kurš nespēdams spriest, nesaprot, ka kopā ar dažādus ierobežojumus (sabiedrībā nav pieņemts) izvirzošo aprēķinātāju - domājošo es, pats aizies bojā.
Jautras aizraušanās spēj droši pasargāt no narkotikām un pašnāvības. Tāpēc, ja pamanāt, ka bērns tās pēkšņi pamet un kļūst it kā bez iemesla drūms un noslēgts - esiet uzmanīgi.
Jūtu dzīve maina mūsu iekšējo stāvokli. Piemēram, stiprs emocionāls sasprindzinājums ietekmē kuņģa sulas izdalīšanos. Tas pārmērīgās, ilgstošās devās var kļūt par iemeslu, piemēram, gremošanas traucējumiem. Tāpēc vismaz reizi nedēļā izklaidējieties, ieprieciniet sevi un ļaujiet pārņemt vadību jūtošajam es, jo tas spēj sajust jūsu patiesās, bioloģiskās vajadzības un tādējādi palīdzēt atbrīvoties no ilgstošas spriedzes. Tam ir vienalga, vai tas, kas ar jums notiek, notiek īstenībā, sapnī vai fantāzijās. Spēja atjaunot iekšējās vides līdzsvaru, citiem vārdiem - izārstēties, ir dota katram no mums. Atliek tikai ieklausīties, ko ar sliktu pašsajūtu lūdz mainīt jūsu ķermenis, jo lielākās slimību daļas iemesls ir pretdabisks dzīvesveids, kad ilgstoši tiek pārsniegtas kāda fizisko, vai psihisko spēju robežas.
Darījumus izprot un tajos panākumus gūst tikai domājošais es. To, kas slēpjas aiz cilvēku vārdiem, saprot tikai jūtošais.
Kad saspringtā dienaskārtība sāk jūs nogurdināt, un tālruņa zvani uzbudina, ir pienācis laiks nodoties sportam, mūzikai, tuviem draugiem vai fantāzijām.
Kad viesības sāk garlaikot, gribas kritizēt tuviniekus, vai kļūst sevis žēl, ir laiks atkal ķerties pie darba.
Ja jūs laikā nepārslēgsieties, jūs pārslēgs slimība vai trauma.
Laikus, pirms iestājas pārgurums, atpūsties, ir labākais veids, kā ilgstoši ražīgi darīt garīgu darbu. Piemēram, gatavoties eksāmeniem. 30 - 40 minūtes gatavoties, līdz zvana modinātājs, tad brīdi atpūsties, ja gribas, atgulties ciet acīm. Tad kārtīgi izstaipīties, pārlikt pulksteni un turpināt strādāt.