Dzīvojot cilvēku vidū, ikvienam ir jāpakļaujas zināmiem ierobežojumiem. Pat prezidentam. Jo ātrāk bērns to sapratīs, jo vieglāka būs viņa dzīve. Vecāki parasti nevēlas bērnu pārāk ierobežot. Tomēr lai pasargātu no negadījumiem, vecākiem jāpanāk, ka bērns viņus klausa. Kā to izdarīt bez konfliktiem.
Bērns piedzimst, aug un iepazīst kārdinošās iespējas, ko sniedz dzīve. Vecāki viņam māca, kā tikt pie šīm iespējām pašam, un iemāca izvairīties no nepatikšanām un, iespējams, draudiem veselībai, pat, dzīvībai, kas viņu sagaida patstāvīgā dzīvē. Kamēr vecāki bērnam nodrošina pajumti, apģērbu, ēdienu un izklaides, kamēr nav pārliecinājušies par to, ka bērns prot būt piesardzīgs gan apejoties ar lietām gan cilvēkiem, viņi drīkst bērnu ierobežot un viņa vietā izlemt, kā rīkoties izdevīgāk.Vecāki drīkst pieprasīt paklausību, pat būt nesaudzīgi un diktatoriski, ja apstākļi to prasa. Tā rīkojoties viņi būs labāki audzinātāji nekā, ja ļaus bērnam sekojot nesaprātīgām vēlmēm pakļaut sevi riskam.Bērnu mirstības rādītājos katru gadu lielu vietu aizņem traumatiski negadījumi, kad vecāki nevar bērnu pierunāt iet pa ielu pie rokas, nekāpt uz palodzes vai mašīnā piesprādzēties. No savas pieredzes zinu, ka daudz grūtāk panākt, lai bērns klausa uz ielas, kur ir tik daudz aizraujoši vilinājumi. It īpaši, ja viņš nav pieradis klausīt mierīgos apstākļos mājās. Tad neiztikt bez spēcīgāka kairinājuma – pārsteigumu un bailes izraisošas dusmīgas kliegšanas, draudēšanas vai pat bērna iekaustīšanas. Bet tie jau ir paņēmieni, no kuriem mēs labprāt gribētu izvairīties, vai ne? Tad atliek soli pa solim audzināt paklausību, kas nozīmē dažu savu spontānu iegribu apslāpēšanu, līdz rodas piemērota situācija tās īstenot ( neskrien pakaļ bumbai uz ielas, vispirms paskaties uz abām pusēm, vai nenāk mašīna! ). Ar to es gribēju teikt, ka agri iemācīties atturēties no šķietami vilinošas darbības, ja tā var beigties ar neparedzamām sekām, ir tik pat svarīgi kā iemācīties pašam īstenot savas vēlmes. Labāk būt vairāk piesardzīgam, pacietīgam un dzīvam nekā pārgalvīgam, spontānam un mirušam. Iemācot bērnu neķert no galda konfektīti, jūs pasargāsiet viņu no iespējas nejauši saēsties zāles vai, kas gadās biežāk, iegūt apdeguma rētas uzraujot sev virsū karstu vecāku rīta kafiju. Tā jūs bērnam vieglāk iemācīsiet būt piesardzīgam arī uz ielas.
Runājot par ierobežojumiem, jāsaka, tie rodas un izzūd, atspoguļojot bērna attīstību. Pirmajiem būtu jāparādās tad, kad viņš ir iemācījies rāpot un tiek klāt, piemēram, elektrības vadiem un mēģina tos iebāzt mutē. Šinī brīdī vecāki nonāk izvēles priekšā - vai nu novākt vadus, vai iemācīt bērnu tos neaiztikt. Vieglāk ir novākt, bet tālredzīgāk iemācīt. Jo šobrīd, kad bērns ir tikko iemācījies pārvietoties, viņš tiek klāt bīstamām lietām, kas pieaugušajiem atrodas augstumā līdz ceļiem, un tādu parasti ir maz.
Mācot bērnu sevi ierobežot, aizliegumu sākumā nedrīkst būt daudz, jo bērns vēl neprot sevi bremzēt, tāpēc vienkārši nespēs atturēties. Tas ir tāpat kā ar krāsām, visvieglāk tās apgūt pa vienai - šis ir sarkans, bet tas nav (nevis tas ir dzeltens). Kad bērns apguvis vienu krāsu vai lietu, ko nedrīkst aiztikt, pārejiet pie nākošās.
Tātad izvēlieties kādu lietu, ko mācīsit bērnam neaiztikt, bet pārējās padariet bērnam neaizsniedzamas, ko izdarīt pagaidām ir viegli. Kuru izvēlēties? To, kura ir visbīstamākā, vai, ja viss ir iekārtots ļoti droši - kuras aiztikšana sagādā visvairāk raižu. Kad bērns paaugsies, vai, pareizāk sakot, iemācīsies piecelties kājās, viņš tiks klāt lietām, kas novietotas pieaugušajiem augstumā līdz jostas vietai. Tādu, kas ir bērnam nepiemērotas jau būs daudz vairāk, un jūs būsiet priecīgi, ka jūsu bērns jau zinās, ka pasaulē aizsniedzamā attālumā ir lietas kuras drīkst aiztikt un arī lietas, kuras nedrīkst, un kuras viņš arī neaiztiks, jo būs tā pieradināts. Un kādā citā brīdī vecumā līdz 3 gadiem, kad jūsējais iemācīsies piebīdīt krēslu pie galda un uzkāpt uz tā, un jūs uz ilgāku laiku būsiet aizņemti ar kaut ko citā telpā, viņš tiks klāt skapītim ar vaļīgi aizskrūvētu etiķa esenci. Tad jūs būsiet gaužām pateicīgi, ka viņš būs iemācīts bez atļaujas neaiztikt mammas lietas. Jo būs tā pieradināts un par to arī nepārdzīvos, ja zinās, ka, paprasot un vecākiem klātesot, visdrīzāk viņš drīkstēs, bet ja ne, tad tas var beigties nepatīkami. Piemēram, ieelpojot ožamo spirtu, vai pieskaroties karstam katlam, par ko vecāki kādreiz ir brīdinājuši, ka būs nepatīkami, un ļāvuši pašam pārliecināties, ka tiešām tā arī ir.
Tiklīdz bērns ir iemācījies pārvietoties, viņu jāmāca atturēties no darbībām, kas pirmkārt saistītas ar briesmām veselībai. Piemēram, neaiztikt elektrības vadus, kontaktus, karstus katlus, mājsaimniecības ierīces utt., līdz brīdim, kad viņš būs pietiekami stiprs un veikls, lai ar tām rīkotos. Otrkārt, jāmāca atturēties no darbībām, kas traucē un kaitina citus cilvēkus, piemēram, tu nedrīksti skaļi zvanīt savu jauno rotaļu tālruni, ja kāds mājās guļ. Vai ja vecākiem tas ir tā apnicis, ka viņi kļūst dusmīgi. Citu ierobežojumu lietderība būtu labi jāapdomā. Kad mācīsiet bērnu "nedrīkst, jo citādi"… vienmēr paskaidrojiet, kāpēc. Paskaidrojiet sev, jo patiesībā daudz ko mēs bērniem neatļaujam tāpēc, ka negribam "tērēt laiku" viņus mācot, bet neapdomājam, ka tā, paši to negribot, kavējam viņu attīstību.
Četrgadīgs bērns atļauju nomazgāt savus traukus vēl uztver kā interesantu iespēju, bet 14 gadu vecumā, kad mēs saprotam, ka viņš ir pietiekami liels, lai aiz sevis novāktu, viņš izvairīgi saka, ka viņam nav laika, jo ir "jāmācās". Bez tam, "ja kādam nepatīk netīri trauki, tad tā ir viņa problēma, un vispār, kāpēc mums nepaņemt kalponi vai vismaz trauku mazgājamo mašīnu?". Tāpēc labāk iemāciet bērnu sevi aprūpēt jau 4 gados. Tad viņam tas liksies pašsaprotami arī 14 gadu vecumā, un nebūs iemesla vecāku nesaskaņām ar pusaudzi.
Pats svarīgākais - ierobežojiet nepieņemamu rīcību, bet gribēt ļaujiet visu. Piemēram, tu drīksti saplēst savu zīmējumu, tu drīksti pamēģināt ēst ar karotes kātu, tikai skaties, lai ēdiens nekrīt zemē. Ēdiena gatavošanā ir ieguldīts mans darbs, otrreiz ēst es tev tagad netaisīšu. Tu drīksti ar izmazgājamu un nekaitīgu krāsu nokrāsot sev rokas un seju, bet tev pašam viss būs jānokopj un drēbes jāizmazgā. Un - es tevi saprotu, man arī reizēm gribas - tu drīksti gribēt māsu iekaustīt, kad viņa tev nedod savu lelli. Bet tu nedrīksti to darīt. Viņai, tāpat kā tev, ir tiesības gribēt lelli paturēt un, patiesībā tā ir viņas lelle.Tavas vēlmes nedrīkst viņu ierobežot. Bet gribēt tu drīksti. Tu drīksti viņai teikt ''es esmu dusmīgs(a), par to, ka...!''
Necentieties aizliegt gribēt, jums tāpat nekas neiznāks, jo jūs taču nevarat apturēt domāšanu vispār. Tā jūs tikai parādīsiet, ka nesaprotat bērnu un līdz ar to zaudēsiet viņa uzticību.
Līdzīgi, cienot ikviena tiesības brīvi rīkoties, ja vien viņš ir ar mieru arī uzņemties atbildību par savas rīcības sekām, ir risināmas pusaudžu problēmas. Piemēram, tas tā var būt, ka tu iztēlē iekāro pazīstamu meiteni, bet tu nedrīksti viņai tuvoties tā, ka viņai ir nepatīkami. Viņai ir tiesības brīvi izvēlēties tieši tāpat kā tev, un tu taču nebūtu priecīgs, ja kāds nepatīkams cilvēks tev uzspiestu savu gribu. Tā teikt, nedari otram to, ko negribi, ka tev kāds cits darītu.
Iemāciet bērnu pagaidām atteikties no lietām, kas viņam tāpat šobrīd nav sasniedzamas. Ja rotaļu biedrs nedod jūsu bērnam mantiņu, nesāciet svešo kaunināt un pierunāt. Katram ir tiesības nedot, ja negribas. Iemāciet savējam teikt: bet man to nemaz nevajag! Tas ir labākais, ko viņš var sacīt, jo tiek saglabāta pašcieņa, sajūta, ka es spēju ietekmēt šo situāciju pat tad, ja tā ir kļuvusi man nelabvēlīga. Turklāt mantas nedevējs negaidīti nonāk muļķīgā situācijā - iesāktā kopīgā rotaļa pārtrūkst. Bet rotaļāties taču gribas! Visdrīzāk, pēc brīža viņš pats nāks klāt un piedāvās mantu - rotaļāsimies kopīgi! Tā kārotais mērķis, iespējams, tiks sasniegts un jūsu bērns mantu dabūs. Turpretī, ja jūsējais jau sākumā izrādīs, ka to ļoti, ļoti vēlas, bērnu starpā spontāni sāksies cita spēlīte - lūdzu iedod - nē, nedošu - kura nedevējam ilgi var šķist ļoti aizraujoša. Spēt pagaidām atteikties un nepārdzīvot. Bet, ja mantiņu tomēr dod, paldies, es ar prieku spēlēšos.
Bērna labsajūtas dēļ iemācīt bērnu kaut ko nedarīt ir tikpat svarīgi, kā iemācīt darīt.
Kā mazu bērnu pasargāt no traumām?
Māciet bērnu uzmanīgi apieties ar varbūtēji bīstamām lietām un negaidiet, kad viņš to mēģinās pats. Māciet bērnu ar kājām pa priekšu norāpties no gultas vai kāpnēm, strauji neķert traukus, vispirms uzmanīgi pārliecināties, vai tie nav karsti, pirms šķērsot ielu, pārliecināties, vai netuvojas auto utt.
Vai nepieciešams bērnu pasargāt no bailēm un nedrošības?
Daudzas par bērnu audzināšanu stāstošas grāmatas apgalvo, ka jā. Bailes un Nedrošība kavējot bērna attīstību. Es domāju, ka bērnu nav iespējams pilnībā pasargāt no šīm sajūtām. Tas arī nav vajadzīgs, izņemot gadījumus, kad bērns visu dienu pavada vienās šausmās. Sava tiesa veselīgas nedrošības daudzus bērnus būtu pasargājusi no smagu traumu radītām sekām. Bet ir svarīgi - mācīt bērnu drošā veidā pašam atrisināt situācijas, kurās viņš izjūt bailes un nedrošību. Tam būtu jāvelta visvairāk izdomas un pūļu. Par katru cenu pasargājot bērnu no katras bīstamas situācijas mēs viņu padarīsim ne tikai pārdrošu, bet arī no sevis atkarīgu. Iespējams, pat tādā pakāpē, ka viņam pietrūks uzņēmības uzsākt patstāvīgu dzīvi. Viņš būs paklausīgs, bet mūžam neapmierināts, iemantojis daudz grūtāk novēršamās bailes no atbildības, pūlēm un baudas pašam par sevi parūpēties.
Kā pasargāt bērnu no sevišķi bīstamām situācijām?
Katrs no jums ir apveltīts ar vārdiskām zināšanām jeb pieredzi, ko mēs varam apgūt no grāmatām, un katram no mums ir arī jūtu pieredze, kuru nevar apgūt pastarpināti. Piemēram, jūs varat grāmatā izlasīt, ka citrons ir skābs, vai, ka iemīlēšanās, vai bērna piedzimšana izmaina pasaules uztveri, bet tikai tad, kad esat to uz savas ādas izjutuši, jūs patiesi zināt, kā tas ir un cik šāds apraksts grāmatā ir nabadzīgs. Jūtas apziņā dzīvo tikai kā jūtas, bet vārdos izteiktas izmainās vai pat zūd. Jūtu pieredzi var nodot un saņemt tikai tieši - cilvēks cilvēkam. Kā tas notiek, to neviens īsti nevar paskaidrot vārdiem, jo šis process savā būtībā ir nevārdisks. To var mēģināt tikai iztēloties, atsaucot atmiņā līdzīgu pārdzīvojumu. Piemēram, mēģiniet atcerēties, kā jūs jutāties, kad jums draudēja kādas briesmas - jūs piedzīvojāt autokatastrofu, jums uzbruka nikns suns, vai jūs mēģināja aplaupīt. Kad cilvēki jūt lielu satraukumu, viņu domas mēdz būt neparasti skaidras, apziņa notikušo atspoguļo bezkaislīgi, it kā no malas, sirds dauzās, pulsē deniņos, viņu elpa kļūst strauja. Saprotot, ka briesmas garām, iestājas atslābums. Viņi sajūt atvieglojumu, prieku un reizē vājumu. Pat tā, ka trīc kājas.
Pārdzīvojumi atspoguļojas fizioloģisko norišu izmaiņās - uzbudinājuma dēļ asinīs tiek izsviesta viela adrenalīns, kas paceļ asinsspiedienu, liek sirdij pukstēt straujāk, paaugstina muskuļu tonusu, aptur siekalu un kuņģa sulas izdalīšanos utt. Šādas fizioloģiskas izmaiņas notiks arī, ja jūs satraucošo situāciju nevis piedzīvosiet īstenībā, bet tikai nosapņosiet (pamodos no ļauna murga, viss slapjš nosvīdis). Ja esat emocionālas dabas, tā jutīsieties arī, ja notikumus pietiekami spilgti iztēlosieties nomodā (pašiedvesma jeb autogēnais treniņš). Turklāt spēcīgas jūtas var tikt nodotas tālāk - bailes izraisa bailes, prieks - prieku, miers - mieru. Ko līdzīgu, iespējams, ir pārdzīvojušas daudzas mātes, kam nācies auklēt ļoti slimu bērnu. Temperatūras dēļ bērns murgo, bet pārdzīvo arī māte. Ja viņš nomierinās un pasmaida, arī mātei noveļas kā akmens no sirds. Tas ir jāņem vērā un tāpēc vienmēr, pirms ejat pie bērna, sevišķi jau slima, vispirms otrā istabā nomierinieties. Jau tā slimības dēļ bērnam ir grūti. Ja jūs izrādīsiet viņam savu uztraukumu un nedrošību, jūs viņu lieki satrauksiet.
Dzīvē mēdz būt daudzas situācijas, kas ir tik bīstamas, ka mēs nevaram ļaut bērnam pašam par to pārliecināties, kā to var darīt ar sērkociņa liesmu, karstu gludekli, krāsni, kafijas kannu vai durvīm, kad mēs varam ļaut drusku sajust sāpes un brīdināt - citreiz uzmanies, neķeries klāt, būs sāpīgi un nepatīkami. Jūs nevarat ļaut bērnam izkrist pa logu vai saņemt pirkstos elektrisko ripzāģi. Vienīgā iespēja, kā viņam nodot šo pieredzi, ir spilgti iztēloties, ieraudzīt sevi un bērnu no malas šajā situācijā, kad bērns ir jau izkritis pa logu un salauzis kājas guļ, vai arī viņš ir nozāģējis pirkstus un nošķiedies asinīm, kliedz. To spilgti pārdzīvojiet un tanī pat mirklī paņemiet bērnu pie sevis, ieskatieties viņam acīs un sakiet: mīļais, lūdzu, lūdzu nekad, nekad, nekad tā nedari, jo tu vari aiziet bojā, vai ko citu, kas tobrīd nāk pār lūpām. Ja būsit pārdzīvojuši patiesi, bērns sajutīs jūsu bailes un jums pie šī jautājuma nekad vairs nebūs jāatgriežas.
Skatiet arī rakstus Kad bērnu sodīt? Kā rīkoties, kad bērns raud?