Ikvienā mīlošā vecākā bērna raudas izsauc paniku. Un itin bieži vecāku pārmērīgā satraukuma dēļ bērni kļūst par prasmīgiem manipulatoriem. Kā izvairīties no šās sekmīgai audzināšanai tik nevēlamās situācijas.
Reizēm vecāki, kas netiek galā ar savu bērnu nepieņemamu izturēšanos, sevi mierina: viņam tagad tāds periods. Kā izbēgt no šām, tā saucamajām, vecuma krīzēm.
Bērns visbiežāk raud, kad jūtas bēdīgs. Bēdas rodas tad, ja bērns ir iztēlojies, ka notikumi risināsies viņam patīkamā veidā, bet notiek citādi. Pat ne vienmēr nepatīkami. Pietiek, ka neiestājas cerētās patīkamās pārmaiņas. Neapmierinātību mazs bērns izrāda vienīgajā veidā, kādā prot - raudot.
Kā izturēties, kad bērns sāk raudāt? Vispirms padomājiet, vai tam varētu būt kāds nopietns iemesls, piemēram, izsalkums, slāpes, trauma, pārbīlis, ilgstoši neērta poza, laika apstākļiem nepiemērots apģērbs, vai kas tamlīdzīgs. Varbūt jūs viņam pēdējā laikā esat par maz veltījuši uzmanību, par maz apmīļojuši? Ja tā, novērsiet iemeslu, samīļojiet bērnu, uz brīdi pievērsiet viņam visu savu uzmanību un bērns neraudās. Ja nopietna iemesla nav, un jūsu bērns raud ļoti bieži, centieties neņemt bērnu rokās vai kā citādi mierināt, kad viņš raud visskaļāk. Tad viņš ātri aptver - jo skaļāk es kliedzu, jo ātrāk manas vēlmes piepildās. Savā ziņā jūs paši mudināt bērnu izturēties histēriski. Ja bērns nekādi nenomierinās, vispirms centieties piesaistīt viņa uzmanību ar mierīgu, varbūt drusku lēnāku un skaļāku nekā parasti runu (lai uztraucies bērns jūs sadzird)un tikai tad, kad jūs pamanāt, ka viņš sāk ieklausīties un pieklust, ņemiet viņu, palīdziet nomierināties un samīļojiet.
Vai piekāpties, ja bērns sāk raudāt par vecāku noteiktajiem saprātīgajiem ierobežojumiem? Visbiežāk nē. Tā vecāki mācīs, ka ar raudāšanu un bēdām vien vēlmes netiek apmierinātas. Ka apkārtējie pret tavām vēlmēm, iespējams, izturēsies vienaldzīgi. Tomēr tas nekas, jo vienīgais kas spēj notikumus vērst sev par labu esi tu pats.
Kā bērnam palīdzēt pārvarēt bēdas? Izturoties mierīgi, mīļi un nepiekāpīgi. Ļaujiet bērnam izraudāties.Tad bēdas nevilksies ilgi. Runājot par raudāšanu ir jāzina, ka tā, tāpat kā neēšana un negulēšana, ir darbības, kurās bērns nekad nenodarīs pāri savai veselībai. Raudas ir tikai signāls, ka bērns jūtas neapmierināts. Tas ir labs veids, kā mazināt emocionālo spriedzi. Ja bērns patiešām ir izsalcis, viņš ēdīs visu, kas vien piemērots ēšanai. Kad lielais izsalkums būs pāri, viņš atkal sāks izvēlēties - ēdīšu to, neēdīšu šo. Bet pa īstam viņš izsalkst tikai pāris dienu laikā, un pat nedēļu ēdot nepietiekoši, viņš nenodara paliekošu kaitējumu veselībai, ja vien pēc tam viņš tiek ēdināts veselīgi un pietiekami. Ja bērns ir ļoti noguris, tad mierīgos apstākļos viņš aizmigs pats un gulēs pat neērtā stāvoklī un troksnī, turklāt nebūs jāiemidzina. Ja vienmēr, kad bērns sāk raudāt, viņš netiek mierināts ar rotaļām, atceļot prasības, vai kā citādi - viņš iemācās nomierināties pats, raud īsāk un retāk. Viņš nomierinās ātrāk nekā bērns, kurš vienmēr tiek mierināts. Sākumā šķiet, ka vieglāk bērnu katru reizi ātri nomierināt, nekā klausīties, kā viņš raud. Vēlāk, kad viņš jau gaidīs mierināšanu, bet pats nomierināties vairs īsti nepratīs, tā izvērtīsies par īstu pacietības un mīlestības pārbaudi. Bērns raudās bieži - par katru nieku, raudās dusmīgi, niķīgi, varbūt pat svaidīs mantas pa gaisu tik ilgi, līdz viņu sāks mierināt. Taču arī mierināšana var sagādāt neērtības. Tāpēc bērns, iespējams, gribēs, lai vecāki viņu mierina citādi, bet vecākiem pat prātā neienāks, ka bērns nu jau niķojas par to, ka viņu ''nepareizi'' mierina. Vecākiem visbiežāk ir grūti ļaut bērnam nomierināties pašam, jo parasti viņi bērnu jau kopš zīdaiņa vecuma uztver kā pārāk nozīmīgu. Kā sev līdzvērtīgu, kam ir tiesības pieprasīt, lai ikviena vēlme tiktu nekavējoties pilnā mērā izpildīta. Turklāt vecākiem parasti gribas, lai viņu bērni dzīvotu labāk nekā viņi paši un izbauda to, kas pašiem bijis liegts. Bet tas nav iespējams. Bērni aug strauji, bet nesaprātīgas vajadzības (arī naudas izteiksmē) daudzkārt straujāk. Patiesībā ikviens mazulis, arī jūsējais, ir vairāk līdzīgs nevis jums, bet sīkam kaķēnam. Kaķene zina, cik kaķēns ir nepieredzējis un cik viegli var aiziet bojā. Tāpēc viņa nešaubās, ka viņas dzīves pieredze ļauj tai izlemt, kas šobrīd jādara, lai kaķēnam būtu labāk, un viņa nemaz neraizējas, ko viņš par to teiks. Par katru jautājumu viņa izšķiras vienkārši - tā jādara, vai - tā darīt nedrīkst. Un šīs attieksmes dēļ viņai panākt, ka kaķēns izrāda mācībām pienācīgo uzmanību, ir viegli. Es zinu daudzus piemērus no dzīves, kad mammas uztic savus raudošos mazākos bērnus vecākajiem bērniem, jo viņas ir ievērojušas, ka tiem izdodas mazuli ātrāk nomierināt. Tas notiek tādēļ, ka vecākie bērni par mazuļu raudām uztraucas daudz mazāk un tādēļ nemaina savas prasības - piemēram, gulēšanas vietā nepiedāvā dažādas izklaides - kā to mēdz darīt izmisušie vecāki.
Protams, bērnam sākumā ierobežojumi nepatīk tāpēc viņš jūtas bēdīgi un raud. Notupieties pie viņa, samīļojiet, sakiet, ka mīlat, bet nevarat savas prasības mainīt. Ļaujiet, lai viņš izraudas. Lai iemācās tikt galā ar bēdām par vecāku ierobežojumiem. Tā viņš sagatavosies raizēm par dzīves neērtībām, ko cilvēki nereti mēdz pārspīlēt. Ja mēs savas dzīves ērtības salīdzināsim ar vislabākajām zināmajām, tad droši vien šķitīs, ka dzīvojam slikti. Taču vai mums šobrīd ir kaut mazākā iespēja savu stāvokli uzlabot? Vai mēs gribam pielikt pūles, ko tas prasītu? Ja tā, tad vajag rīkoties. Ja nē, tad nav ko sevi bēdināt salīdzinoties ar rožainu neiespējamību. Vienīgi mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi tieši tāpat kā mēs esam atbildīgi arī par to, kādu to redzam - kā sev patīkamu vai nē. Bagāts un laimīgs ir tas, kurš apmierināts ar visu, kas viņam pieder, bet mūžam nabags un nelaimīgs - kurš skaita kā viņam vēl nav. Tādēļ labāk iemācīt bērnam neuztvert kā nepanesamus apstākļus, kuri citiem liekas neaizsniedzama laime. Turklāt bērnam būs jādzīvo sabiedrībā. Auklītei, audzinātājai, skolotājiem vai darba devējam, kā katram no mums, piemīt savas cilvēciskas vājības. Bērnam būs izdevīgāk, ja viņu uzskatīs par atsaucīgu un savaldīgu nevis neparedzamu un niķīgu. Tas nenozīmē sevi kā nebūt pazemot. Tas nozīmē iemācīties neapgrūtināt citus ar sīkumiem, kurus tu spēj nokārtot pats un katru priekšlikumu nenoraidīt ar "es nēēgribu".
Kā palīdzēt, kad bērns raud no pārbīļa? Ja bērns ir,piemēram, pārbijies no suņa, viņš ir vārdos neizsakāmu izjūtu varā, un vienīgā iespēja, kā šīs bailes mazināt, ir panākt, lai viņš pastāsta, kas noticis. Reizēm bērnam var palīdzēt, uzdodot kādu acīm redzami aplamu, bet ikdienišķu jautājumu, piemēram: mīļais, kas noticis, vai tu sasiti kājiņu? Nāc un parādi, kur kāja sāp, es uzpūtīšu. Ak, kāja nesāp? Kas tad gadījās? - Un tā, vārds pa vārdam, līdz bērns sāk meklēt vārdus savām baiļu sajūtām, ko izraisīja suņa straujās kustības, slienainā mute, spīdīgie zobi, bezkaislīgais skatiens un rējiens, kas lika apjaust paša pilnīgo bezpalīdzību. Tai brīdī bailes apziņā dzisīs, jo apziņas stāvoklim pārslēdzoties no jūtošā uz loģiski apsverošo, izjūtas pārvērtīsies emocionāli mazāk satraucošos notikumos - suns pieskrēja, apostīja, ierējās, bet neiekodis aizskrēja, tātad viss beidzies labi, un to sapratis, bērns nomierināsies. Tas ir sirds izkratīšanas brīnums. Atcerieties to un pirms miega nestāstiet bērniem pasakas par šausmoņiem, kas ēd princeses, bet apgulieties bērnam blakus, saņemiet viņa roku savējā, paglāstiet to un nesteidzinot un pacietīgi uzklausot palūdziet, lai bērns pastāsta, kas viņu dienā visvairāk sarūgtinājis vai iepriecinājis. Saudzējiet bērna jūtas ( kas bijis, bijis, ar rāšanos bijušo neizmainīsi). Tad viņš jums uzticēsies. Kopīgi pārrunājiet notikušo un pastāstiet bērnam, kā jūs būtu līdzīgā situācijā rīkojušies.
Ja jums ar parastiem paņēmieniem divu stundu laikā neizdodas bērnu nomierināt, ja bērns raud vai izturas neparasti, it sevišķi, ja viņš kļūst vārgs, vai viņam paaugstinās temperatūra, nekavējoties meklējiet medicīnisku palīdzību. Šādas pazīmes var liecināt par bīstamu vēdera dobuma, vidusauss, vai smadzeņu apvalku iekaisumu, kas prasa steidzamu ārstēšanu.
Kas ir ''vecuma krīžu'' iemesls?
Vecuma "krīžu" iemesls ir neprasme pašam apmierināt savas vajadzības, apgrūtinot apkārtējos. Trīsgadnieks, piemēram, vēlas kā lielais noteikt pār savu dzīvi – gribu to, negribu šito, neklausīšu, nedarīšu. Tomēr viņš negrib uzņemties pienākumus, kas nāk šādām izvēles iespējām līdzi. Piemēram, viņš grib pats ņemt un vilkt jaunas drēbes, bet tās, kas viņam šobrīd mugurā, salocīt un nolikt negrib. Un tieši tādēļ vecāki viņam jaunas tik bieži, cik viņš grib, nedod un gudri dara. Bet bērnam gribas, viņš pārdzīvo, un vecākiem sirds lūzt. Tad viņi saka – es nespēju izturēt, ka viņš raud, nu, lai viņš velk. Un paši aiz bērna visu novāc. Bērns pie tā pierod, un, kā kas, tā raud. Viņš aug lielāks, un vecāki tik vāc un domā, cik tomēr bērna audzināšana grūts darbs. Līdz kādā jaukā dienā aiziet ciemos pie mazāka bērna, kam vecāki jau sen iemācījuši pašam aiz sevis novākt. Tad viņiem acis atveras, ka arī viņējais jau liels diezgan, un nolemj šo audzināt. Tad bērns raud, jo nav radis pūlēties. Viņš prot tikai raudāt un pieprasīt. Vecāki kļūst dusmīgi un baras. Visbeidzot māte to nespēj izturēt un saka - lai viss paliek kā bijis, man nav grūti, es aiz viņa novākšu, viņš vēl ir tik maziņš! Nu visīstākā ”trīsgadnieku krīze”.
Par vēlēšanos noteikt un atbildību, kas ar to ir nesaraujami saistīta, jāsaka, ka pirmā ir patīkama , bet otrā ne. Tāda nu ir dzīve. Neviens nespēj izvairīties no grūtībām, taču ikviens spēj mainīt attieksmi pret tām, pārliecinoties, ka neatlaidība un darbs ir vienīgais drošais veids, kā pārvarēt šķēršļus un nodrošināt sev patīkamu dzīvi. Par šo izpratni ir vērts maksāt ar visvērtīgāko, kas mums ir, bet kas nepiepildīts tāpat zūd – ar mūsu laiku, ko patērējam ieaudzinot šādu veiksminieku attieksmi pret dzīvi mūsu bērniem.
Kā izvarīties no šāda rakstura nepatikšanām? Māciet bērnu jau no mazotnes pašapkalpoties un pašam izdomāt, kā labāk pavadīt laiku. Kādos vecumos viņš ko spēj, skatiet jautājumā - Kādā vecumā labi attīstīti bērni spēj apgūt dažādas prasmes?