Kā iedraudzēties? Kā aizstāvēties pret vienaudžu pārestībām?

 

Labāk 100 draugu nekā 100 latu. Kā pie tiem tikt?

 

Jūsu bērnam kāds dara pāri. Vai censties pāraudzināt pāridarītāja vecākus, vai iemācīt savējo izvairīties?

Lai jūsu bērns justos labi ne tikai mājās, bet arī vienaudžu sabiedrībā - bērnudārzā, pagalmā, skolā un viesībās, viņam jāmāk saprasties ar citiem sava vecuma bērniem. Tādēļ būtu vērtīgi, lai jūsu bērns jau agrā bērnībā apgūtu dažas iemaņas - kā uzsākt kopīgu rotaļu ar citu bērnu, kā ieinteresēt un iedraudzēties. Tāpēc arī divgadnieku un pat mazāku bērnu vajadzētu iepazīstināt ar vienaudžiem un ļaut tiem savā starpā parotaļāties. Pirmkārt tāpēc, ka parasti sastapšanās ar vienaudzi mazam bērniņam ļoti patīk. Tas viņam ir tik nozīmīgs pārdzīvojums, ka nereti viens no pirmajiem vārdiem, ko viņš iemācās izrunāt, ir jaunā drauga vārds. Otrkārt ir svarīgi, ka jūsu bērns iepazīst citus bērnus. Viņš pie tiem pierod un kļūst drošāks. Sajutis, ka vienaudžu vidū ir vairāk līdzvērtīgs nekā īpašs, iespējams, viņš labāk novērtēs savus ģimenes locekļus un viņu mīlestību.
Mazs bērns labprāt rotaļājas ar citiem mazuļiem, vai vismaz tos vēro. Ja jūs vēlaties, lai viņš izveidotos par sabiedrisku un pašapzinīgu cilvēku, bez vajadzības nejaucieties rotaļās. Vērojiet rotaļu, bet nesakiet, lai jūsu bērns dod savu lāpstiņu otram puisītim, ja viņš negrib. Kad jūsējais pārdzīvos, ka otrs nedod mašīnu, atgādiniet kā viņš pats pirms brīža nedeva lāpstiņu. Savukārt, ja jūsu bērns labprāt dalās ar mantiņām, bet viņa rotaļu biedrs ir skops, iesakiet, lai jūsu bērns savas rotaļlietas piedāvā citam bērnam. Ja cita nav, lai spēlējas viens pats. Nebaidieties, ka tādā gadījumā jūsu mazulis kļūs nesabiedrisks. Viņš iemācīsies novērtēt laipnību, neļaut sevi izmantot un sapratīs, ka var iztikt bez bērniem, kas neizturas jauki. Tas viņam turpmākajā dzīvē tieši palīdzēs atrast īstus draugus. Noteikti iejaucieties, ja jūsu bērnam dara pāri, bet necentieties pāraudzināt sava bērna rotaļbiedru. Jūsu pienākums ir pasargāt savējo. Skatiet arī jautājumu ''Kā aizsargāties pret vienaudžu pārestību''. 
Ne visi bērni ir sabiedriski. Daži jūtas labi vienatnē. Tas izriet no katra bērna iedzimtā temperamenta. Tomēr arī "klusos bērnus" vajadzētu pieradināt pie sabiedrības. Nekas, ka viņš negrib iedraudzēties. Viņš vēro un iepazīst. Arī tas ir vērtīgi. Tāpēc necentieties par katru cenu panākt, lai jūsu bērns spēlējas pulciņā, kaut viņš to nevēlas. Nepieļaujiet, ka bērns vienmēr uzstāj, lai arī mamma piedalās viņa draugu spēlēs. Sakiet - "Es negribu rotaļāties. Tā ir bērnu spēle. Es neesmu bērns. Ja tu nevēlies rotaļāties, tad nepiedalies." Parasti šādu nedrošu bērnu vecāki iesaistās rotaļās, domādami, ka tā viņi bērnu iedrošinās. Taču panāk pretējo. Bērns pierod, ka mamma vienmēr ir līdzās (bet bērnudārzā un skolā tas nebūs iespējams), viņš pierod mammu izrīkot un neiemācās patstāvīgi sadraudzēties. Turklāt atcerieties - ja bērns ir uzstājīgs un čīkstīgs mājās, tad visticamāk viņš tāds būs arī citur. Reti kurš gribēs draudzēties ar untumainu un nepatstāvīgu vienaudzi, kas neraizējas par citu vēlmēm
Taču visiem nav jābūt vienlīdz sabiedriskiem. Noslēgti bērni labi jūtas vienatnē. Ja vien viņi pazīst un saprot cilvēkus un māk izturēties laipni, iejūtīgi, tad ar laiku atrod uzticamākus draugus nekā, tā saucamās, sabiedrības dvēseles.
Jebkura vecuma bērnam mēs varam dot kādu vērtīgu padomu, kā atrast kontaktu ar vienaudžiem. Ja līdz bērnudārzam jums nav izdevies pieradināt bērnu pie patstāvīgām rotaļām ar citiem, neraizējieties, arī tad vēl viss nav zaudēts. Gadās, ka piecus gadus vecs bērns jāsāk laist bērnudārzā, kur pārējie bērni jau sen cits citu pazīst. Katra mamma raizējas - kā manējo uzņems, vai viņš ar bērniem iedraudzēsies. Kā jūs varētu palīdzēt savam bērnam iejusties jaunajos apstākļos? Vispirms ņemiet vērā, ka nav iespējams un nav arī svarīgi iedraudzēties ar visiem. Necentieties arī piekukuļot sava bērna jaunos biedrus ar cepumiem un konfektēm. Bērni visbiežāk drīz vien aizmirst šādas laipnības. Turklāt tā jūs savējam radiet priekšstatu, ka draudzība varētu būt pērkama, bet tā tas nav. Jūs taču negribēsiet, ka materiāli ieinteresēti "draugi" jūsu bērnu visā viņa turpmākajā dzīvē izmanto. Labāk iedodiet līdzi bērnam spēli, ko viņš varētu spēlēt ar citiem bērniem, vai mantiņu, ar kuru iesakiet mainīties. Bērniem patīk mainīties, viņus interesē neredzētas lietas. Bieži aktīvākie bērnudārznieki jaunpienācēju sagaida ar tādām piezīmēm kā "Ko tu te meklē?" un "Tā nav tava grupiņa!". Kaut arī audzinātāja viņus apsauc, bērns, kas šādai "sagaidīšanai" nav gatavojies, jūtas gaužām bēdīgi. Tāpēc pirms vedat savu lolojumu uz bērnudārzu nesasoliet viņam tur nez kādus labumus. Sakiet, ka tur ar laiku kļūs interesanti, ja viņš atradīs sev kādu draugu. (Nevis sadraudzēsies ar visiem.) Pastāstiet, ka sākumā daži bērni izturas muļķīgi un nelaipni. Nevajag bērnam iestāstīt, ka visi bērni būs labi. Daži būs labi, citi ne. Daži būs gudri, citi ne. Bet tu draudzējies ar labajiem un gudrajiem bērniem. Kā atšķirt, kurš ir labs, kurš ne? Tie, kas ir laipni, ir labi un gudri. Tāds vērtējums varētu šķist neobjektīvs, taču arī mēs, pieaugušie, taču draudzējamies un augstu vērtējam tos, kas pret mums izturas laipni.
Gandrīz tas pats attiecas uz skolas vecuma bērniem. Pirmkārt bērnam jāpastāsta, kā izvēlēties pareizos draugus. Ja kāds pret tevi izturas naidīgi vai nievājoši, aizmirsti viņu. Neklausies, ko viņš saka, nestrīdies, ja arī atbildi viņam ar kādu dzēlību, neiekarsti, neskaties uz viņu un nerunā par viņu ar citiem. Gudrākais, ko tu vari darīt, ir viņu pilnīgi ignorēt. Muļķīgākais - censties iedraudzēties. Taču, protams, nevajag perināt naidu. Neiestāstiet bērnam, ka nejaukais klasesbiedrs ir ļauns. Sakiet, ka viņš tādu vai citādu iemeslu dēļ izturas muļķīgi un varbūt, kad paaugsies, mainīsies. Tā bieži notiek. Tāpēc draudzība jūsu starpā nav izslēgta, tikai tev nevajag to meklēt tagad un par katru cenu. Ja bērns jūtas tā, ka visa klase pret viņu ir "sazvērējusies", iesakiet, lai viņš iedraudzējas ar visklusāko un "nepopulārāko" bērnu klasē. Ja jūsu bērns tik tiešām meklē draudzību un pats neizraisa nesaskaņas, tad nav iemesla, kāpēc šāds ierosinājums viņam varētu nepatikt. Turpretī, ja viņš par sevi ir pārāk augstās domās un nevēlas draudzēties ar "nepopulāru" bērnu, tad noraidoša vienaudžu attieksme pret viņu ir savā ziņā likumsakarīga. Jums vajadzētu viņam to izskaidrot.
Lai saprastos ar vienaudžiem un atrastu īstus draugus, svarīgi būt patīkamam un interesantam. Tas nenozīmē, ka tev jābūt tādam, kāds patiesībā neesi. Skolas vecuma bērnam (tāpat arī pirmskolas vecuma bērnam) būtu jāzina, ka labāk sarunu sākt ar bērnu, kas stāv viens pats, nevis aktīvi runājas ar citiem. Sarunu jāprot uzturēt, izvaicājot par sarunu biedru interesējošām tēmām un kā viņš jūtas, un pauzēs pastāstot par sevi. Piemēram, ja tu zini, ka viņš trenējas peldēšanā, pajautā, kādos stilos viņš prot peldēt, cik bieži trenējas, vai nav grūti, vai ūdens neliekas auksts, vai viņš varētu pārpeldēt pāri Daugavai, ko viņš gribētu sasniegt utt. Daudz mazāk viņu interesēs saruna, kad tu tikai stāstīsi tikai par sevi vien. Tomēr, lai tu liktos kādam patīkams sarunu biedrs, arī tev vajadzētu prast pastāstīt par savām interesēm. Kad būsi parādījis, ka esi iejūtīgs un laipns, kad būsi sarunu biedram ļāvis izteikties, pastāsti, ar ko tu nodarbojies pēc skolas. Ja tu spēlē tenisu, uzaicini savu jauno draugu uz kopīgu spēli. Ja viņš neprot, piedāvājies iemācīt, bet nelielies. Ja mācies mūzikas skolā, uzaicini uz koncertu un varbūt pēc tam uz kafejnīcu. Ja apmeklē keramikas pulciņu, uzaicini draugu ciemos, lai parādītu savus māla veidojumus. Arī labu grāmatu var pārrunāt. Var kopīgi noskatīties saistošu filmu. Taču vispirms tev jāizvēlas īstais cilvēks - tas, kurš pret tevi ir laipns
Pusaudzim vajadzētu iemācīt, ka vislabāk viņš vienaudžiem patiks tad, kad izturēsies patiesi un dabiski, nevis centīsies atdarināt kādu "populāru" bērnu. Nemēģini no sevis "izspiest" jociņus. Labāk no sirds smejies par citu asprātībām. Ja neesi pļāpīgs, paklausies, ko stāsta cits un uzdod interesantus jautājumus. Ja esi pļāpīgs, runā, tikai ļauj runāt arī citiem. Ja nepiekrīti, neslēp, bet nesāc uzreiz niknu strīdu. Ja kāds draugs tevi aizvainojis, mierīgi pasaki to viņam acīs. Varbūt tas bija pārpratums. Ikvienam piemīt arī sliktās īpašības. Tā vietā, lai izliktos, ka tev tādu nav, pastāsti par tām saviem draugiem. 
Tamlīdzīgus padomus bērniem nākas brīdi pa brīdim atgādināt, kaut varbūt šķita, ka nu jau mūsu lolojums ir patstāvīgs un labi saprotas ar saviem biedriem. Tomēr augot bērns mainās, tāpēc rodas jaunas raizes. Mēs, vecāki, varam bērnu iedrošināt. Lai iegūtu draugus nav jābūt ideālam. Neviens tāds nav, bet draugi ir tikpat kā visiem. Un ikviens tos ir pelnījis.

Kā aizstāvēties pret vienaudžu pārestību?

Vislabākā aizstāvība pret vienaudžu pārestību ir prasme ar tiem iedraudzēties.
Ja bērns ļoti grib iedraudzēties ar kādu populāru bērnu, bet to neprot, var gadīties, ka pēdējais sāk izturēties augstprātīgi: bērnu noraida, vai pat izsmej. Ja bērns nejūt, ka nav vēlams vai tiek aizvainots, un neiet prom, viņu sāk aizskart aizvien biežāk. Jo izsmietais, gribēdams draudzēties un tikt uzklausīts, neatlaidīgāks, jo vairāk viņu izsmej. Ar laiku šādas attiecības polarizējas arvien krasāk. Izsmējējs kļūst drošāks, bet izsmietais pakļāvīgāks, uzskatot, ka jebkādas attiecības ir labākas par attiecību trūkumu. Protams, reižu reizēm, kad citi, pašapzinīgāki bērni ir aizņemti, un izsmējējam kļūst garlaicīgi, viņš pret izsmieto izturas draudzīgi un laipni, bet tikai līdz brīdim, kad apbrīnotāji atgriežas. Tad pakļāvīgo atkal apsmej un padzen. Kad sanāk kopā vairāki populārā bērna draugi tā notiek bieži. Katrs no viņiem atsevišķi varbūt izturas laipni un draudzīgi, bet sanākot vairākiem kopā, tie kopīgi apceļ nepopulāro( ejam, noslēpsim viņai somu, redzēs, kā šī atkal bimbos !). 
Lai šādas attiecības neiedibinātos, jāiemāca izturēties šādi - ja bērns jūt, ka viņu apsmej un kaitina, lai viņš iet prom, meklē draudzīgi noskaņotu bērnu sabiedrību un kādu laiku izturas pret katru no kaitinātājiem vēsi. Vecāki var bērnam palīdzēt, iepriekš pārrunājot iespējamas satraucošas situācijas. Piemēram, ko tu darīsi vai teiksi, ja skolā tev pienāks klāt puika un izsitīs somu no rokām. Kā tu rīkosies, ja bērni, ar kuriem tu gribētu runāties un iedraudzēties, tev teiks: ko lūri, velcies vien tālāk.
Apcēlājs ir bērns, kam ir iedzimta spēja izcelties vienaudžu vidū ar "publikas" uzjautrināšanu, darot pāri tiem, kas neprot aizstāvēties. Savā ziņā tas ir talants. Apcēlājam vajag apceļamo un auditoriju. Ja apceļamais no kaitinātāja norobežojas, pēdējais paliks bez iespējām izcelties. Ja apceļamais būs auditorijai simpātisks, tā viņu aizstāvēs. Tādēļ ir ļoti svarīgi iemācīt bērnu gan aizstāvēties, gan arī iedraudzēties ar citiem, kas viņu vajadzības gadījumā aizstāvētu. Bērnam var ieteikt iepazīties ar kādu mazāk populāru, līdz ar to pie uzmanības un noteicošās lomas mazāk pieradušu bērnu, kam izrādītā atzinība glaimos, un nodibināt ar to draudzīgas attiecības. Tādējādi bērns būs ieguvis draugus, kas pret viņu izturas laipni un viņš vairs skolā nejutīsies atstumts. Viņam vairs nebūs vajadzīga draudzība par jebkuru cenu. Turklāt, palicis bez iespējām izcelties ar kaitināšanu, apcēlājs pats varbūt nāks pie apceļamā un piedāvās draudzēties. Tad apceļamais varēs teikt, ka viņš ir aizvainots par slikto izturēšanos, ka viņš ir atradis sev draudzīgus bērnus un neiesaistīsies ar apcēlāju rotaļās, sarunās, nedalīsies mūzikas ierakstos, uzlīmēs, vai citās draugus interesējošās lietās tik ilgi, līdz apcēlājs parādīs, ka spēj būt laipns un draudzīgs gan būdams viens, gan kopā ar saviem draugiem.
Iemāciet bērnam - ja tevi kāds īpaši kaitina, saglabājot mieru, saki, ka tev tas nepatīk. Ja kaitinātājs vienkārši grib draudzēties vai par kaut ko aprunāties, tad tā arī lai dara. Tas būtu jaukāk. Ja kaitinātājs nerimstas, lai bērns, neizrādot īpašu sašutumu vai citas emocijas, iet prom un meklē draudzīgu bērnu sabiedrību. Svarīgi ir iemācīties saglabāt pašcieņu un mieru, jo kaitinātājs cenšas izraisīt nepārdomātu impulsīvu rīcību un emocijas, kas dotu vielu jauniem jokiem. 
Lai tiktu galā ar gadījumiem, kad kaitinātājs kļūst uzmācīgi neatlaidīgs, iemāciet bērnu apsaukāties. Uzspēlējiet spēli, kur savstarpēji aizskaroši apsaukājieties, bet sakiet, ka to nevajag uzsākt pirmajam un ka uz mutisku apsaukāšanu viņš nedrīkst atbildēt, kādu aizskarot fiziski. 
Ja pāridarītājs ir fiziski pārāks un bērnu aizskar fiziski, māciet bērnu lūgt padomu skolotājai(piemēram: skolotāj, kā jūs man ieteiktu rīkoties, ja katru starpbrīdi A man staigā no muguras un grūsta un apsaukā par cūku. Es vairākkārt viņam esmu teicis, lai viņš tā nedara, bet viņš tikai vicina man rokas gar seju un saka, ka es viņam nedrīkstot sist, jo gaiss piederot visiem. Vai es rīkotos pareizi, ja tad, kad viņš mani atkal grūdīs, es viņam iesistu?) Skolotājas pienākumos ir palīdzēt šādas lietas nokārtot, ja nepieciešams, iesaistot vecākus. Protams, no vienas puses ir labāk, ja bērni savstarpējās attiecības nokārto neiesaistot pieaugušos, bet, ja kādam tas patiešām neizdodas, labāk lai skolotāja, kas ir tieši atbildīga par bērnu drošību, uzzina par savstarpēju naidošanos, pirms kāds ir pagrūsts ar galvu pret radiatoriem. Bērna rīcība, lūdzot padomu skolotājai, var izrādīties izšķiroša, lai vecāki viņu pēc skolas nesaņemtu slimnīcas nodaļā.
Pāridarītāji bieži mēģina manipulēt ar pārprastām goda jūtām, upurim sakot: ja tu sūdzēsies skolotājai vai vecākiem, tu esi sūdzambībele, bailulis, nodevējs, vai kā citādi. Paskaidrojiet bērnam, ka apcēlāji var pastāvēt tikai savstarpējas neiecietības gaisotnē - kad skolēni nerunā ar skolotājiem, bērni neuzticas vecākiem, populārie bērni un tie, kas par katru cenu grib ar viņiem draudzēties nostājas pret nepopulārajiem - tā teikt, skaldi un valdi. Sakiet, ka kaitinātājs rīkojas vienīgi savās interesēs un par vienaudžu jūtām neinteresējas un māciet, ja bērns jūt, ka pret viņu izturas netaisnīgi, viņš drīkst meklēt palīdzību tikmēr, kamēr to atrod. Mudiniet viņu pirmkārt, iesaistīt draugus, ja tas nelīdz - skolotāju, un pirmkārt pastāstīt par savām bēdām jums. Lai bērns pāridarītājam atbild, ka aizstāvēs sevi visiem līdzekļiem un, ja apcēlājs nerimsies, viņam būs nepatikšanas.
Mēdz būt arī tā - bērnam nav draugu tādēļ, ka viņš pats izturas augstprātīgi, spītīgi, citus izrīko, pārtrauc pusvārdā, kritizē, neinteresējas par to, kas interesē pārējos - vārdu sakot, neizturas iejūtīgi un draudzīgi. Lai atšķirtu bērna nevēlēšanos apvaldīt neiecietību, izturēties laipni un uzturēt draudzīgas attiecības no gadījumiem, kad bērnam tiešām ir nepieciešama pieaugušo aizstāvība, pierodiet jau no mazotnes bērnam, kurš sūdzas par citiem, vaicāt: vispirms pastāsti kā tu pats izturējies? Ko tu darīji, lai izvairītos no strīda? Kā tas citiem lika justies? Kā tu domā, kāpēc viņš pret tevi tā izturējās? Kā tu citādi būtu varējis rīkoties? Vienmēr centieties tikt pie dziļākiem motīviem kā - viņš vienkārši ir slikts bērns. Patiesībā ļoti, ļoti reti ir tā, ka pirmsskolas vecuma bērns tiešām nezina, kāpēc nelabvēlīgi notikumi ir risinājušies tā un ne citādi.
Māciet neuzturēt draudzību, kas balstās uz materiālu labumu - izmaksātiem saldumiem, kino biļetēm, mūzikas ierakstiem utt. Ja draudzībā izdevīgums nav abpusējs, tā lemta neveiksmei un vilšanās pārdzīvojumiem.
Bērnu ir jāmāca sevi aizstāvēt. Ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku. Ja kāds viņu fiziski aiztiek - grūž, rauj, ber acīs smiltis, vai kā citādi, bērns drīkst sevi aizstāvēt, aizskārēju ietekmējot atbilstoši savām spējām - sitot, sperot, kožot, grūžot vai pieturot. Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnu nelietot spēku pirmajam. Ja kāds tevi apsaukā, kauties tu nedrīksti. Ja kāds tev draud ar fizisku spēku, tu kauties nedrīksti, bet drīksti brīdināt, ja kaitinātājs tevi aizskars ar darbiem, tu pretosies visiem līdzekļiem.
Vecāku pienākums ir paskaidrot, ka aizstāvoties ir jāņem vērā aizskārēja spēki. Ja tu esi lielāks, un bērns, kas tev sit ar rotaļlietu, ir mazulis, kas tikko piecēlies kājās un varbūt neapzinās, ka dara tev pāri, tad pietiks viņu stingri saņemt aiz rociņas, pieturēt un teikt, piemēram: nu, nu, nu, nedari tā, kā man ir nepatīkami, ja tu man sit, es palieku dusmīgs, ja tu tā turpināsi, man tā manta būs tev jāatņem. Ja mazulis turpina kauties, ļaujiet lielākajam arī mantiņu noņemt. Tas būs audzinoši abiem. Vienāda vecuma bērnu starpā puišiem ir tādas pat tiesības aizstāvēties pret meitenēm kā otrādi. Nevietā aizstāvot meiteni mēs viņu tikai pieradinām darīt pāri puikām, kam vecāki ir iemācījuši - vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti. Tā mēs nodarām pāri abiem. Meitenei veidojas despotisks raksturs, bet puika, iespējams, vairs negrib būt puika, jo skaidri izjūt netaisnību - meitenes drīkst sevi aizstāvēt vienmēr, bet puikas pat, ja tiem patiešām dara pāri - nē. Meitenēm, savukārt, ir jāiemāca pašām tikt galā ar uzbrucēju izmantojot pārsteigumu. Māciet viņām, ja viņas ir nolēmušas sist vai spert, tad lai dara to no visa spēka, it sevišķi, ja uzbrucējs ir lielāks. Sitienam ir jābūt tik stipram, lai cīņas rotaļu uzreiz padarītu nepievilcīgu. Citādi tāda spēkošanās ar vājāku dažiem puikām pavisam liek zaudēt galvu un var novest pat pie traumām. 
Izstāstiet, ka jūsu ģimenē tā nav pieņemts, bet dzīvē bērnam var nākties sastapties ar cilvēkiem, kas par citu bēdām daudz neraizējas, kam sagādā prieku kaitināt vājākus un kuri pārstāj tikai tad, ja viņiem turas pretī un nodara pietiekami stipras sāpes. Ja bērns sāk raudāt, mēģina bēgt vai sāk pārmetumu pilnas sarunas, piemēram: "kāpēc tu man tā dari, vai tu gribi lai es sāku raudāt?", tas pāridarītāju tikai uzjautrina. Ja nav jābaidās saņemt pretī dunkas, viņu tas tikai iedrošina. 
Ko darīt? Sakiet, ka spēlēsiet rotaļu, kas iemācīs bērnu aizstāvēties. Paskaidrojiet, ka rīkosieties kā pāridarītājs, kas grib bērnam darīt nepatīkami, un jums būs vieglāk, ja viņš neaizstāvēsies un raudās. Sakiet, ka turpināsiet darīt viņam nepatīkami tik ilgi, kamēr bērns jums stipri iespers vai iesitīs (vislabāk pa degunu) un cerat, ka viņš to darīs. Vispirms izmēģiniet, vai bērns to spēj un pārliecinieties, ka viņš ir sapratis kā rīkoties. Tad sāciet viņu viegli dunkāt, līdz bērns sāk aizstāvēties. Pārējiem ģimenes locekļiem lūdziet iedrošināt bērnu stipri sist pretī, nevis pasargāt vai žēlot. Tiklīdz bērns sāk pretoties, izliecieties nobijušies un atkāpieties. Kad satraukums ir norimis, bērnu samīļojiet un sakiet, ka viņš ļoti pareizi rīkojās sevi aizstāvot, un tas viņu pasargāja no īstām nepatikšanām. Sakiet, ka esat priecīgi, ka viņš ir iemācījies aizstāvēties pret pāridarītājiem, un jūs ik pa laikam atkārtosiet šo spēli, lai bērns kļūtu drošāks, un priecāsieties, ja bērns atbilstoši sevi aizstāvēs. Tā arī turpiniet, līdz bērns ir kļuvis pietiekami veikls, lai negaidīti nodarītu uzbrucējam stipras sāpes, un labi pazīst gadījumus, kad tas ir jādara.