Kā bērnam saprotami izrādīt savu mīlestību? Kā vadīt mazu bērnu?

Nereti vecākiem šķiet, ka bērns jutīsies mīlēts tikai tad, ja tiks piepildītas visas viņa vēlmes un citi ģimenes locekļi viņam pastāvīgi izdabās. Tā audzināts, bērns kļūst nepakļāvīgs. Taču visatļautība agri vai vēlu rada sarežģījumus ne tikai vecākiem, bet arī pašam bērnam. Kā rīkoties, lai bērns ģimenē justos drošs un mīlēts, tomēr ievērotu vecāku noteiktās prasības? Vai iespejams panākt, lai bērnu disciplinējot, nerastos nesaskaņas un neciestu vecāku un bērnu savstarpējās attiecības?

 Protams, pirms sākt no bērna jebko prasīt, ir jābūt pārliecinātam , ka bērns kopā ar saviem vecākiem jūtas mīlēts un laimīgs. Mazam bērnam ļoti svarīgas ir tieši sajūtas. Viņam ir patīkami, ja jūs viņu bez īpaša iemesla, negaidīti, garāmejot reizēm noglāstāt, apmīļojat, paņemat klēpī, viņam pieskaraties, uzliekat roku uz pleca vai pabužināt matus. Ja jūs viņam sekojat līdzi ar mīlestības pilnu skatienu un, kad viņš vēršas pie jums, lūkojaties viņam sejā un pievēršat viņam visu savu uzmanību, uz brīdi pārtraucot savu iesākto nodarbi un nesteidzīgi uzklausot viņu, bērns jūtas droši, jūtas mīlēts, vecākiem svarīgs. Bērns grib justies droši, un viņam ir svarīgi vēl un vēlreiz pārliecināties - lai kā dzīvē gadās kļūdīties, lai kādas likstas un grūtības nestājas ceļā, šīs attiecības nemainīsies. Vecāki viņu vienmēr aizstāvēs, neliegs padomu un atbalstu grūtībās.

Tik pat svarīgi, kā tas, ka jūs glāstāt un apmīļojat bērnu, ir parādīt, ka jūs iepriecina, ka bērns apmīļo jūs. Ar patīkamu emociju izpausmēm aplieciniet, ka jums ir patīkami, ja bērns jums piekļaujas, nāk klēpī, saņem jūsu roku, jūs noglāsta.

Tas prasa patiesībā tik maz, un tikai no jums ir atkarīgs, vai jūsu bērns jutīsies pietiekoši mīlēts. Tikai tad bērns būs ar mieru arī atbilstoši savām spējām censties un paciesties, kā jūs to viņam mācīsiet, un jums tas izdosies bez barguma un sodiem.

Tomēr mīlestība nenozīmē visatļautību, tāpat kā mācības un audzinoša vecāku vadība nenozīmē sodu. Tieši pretēji, mācot bērnu rīkoties saprātīgi, jūs pasargājat viņu no nepieciešamības sodīt. Visatļautība agri vai vēlu noved pie nepieciešamības bērna nesaprātīgu rīcību nepieļaut. Ja bērns nav radis samierināties ar ierobežojumiem un jūsu prasībām nepakļaujas, nākas viņu sodīt. Nepieciešamība bērnu sodīt norāda uz nepilnībām bērna attiecībās ar vecākiem, nepilnībām audzināšanā.

Kā vadīt mazu bērnu?
Mazam bērnam, kurš nav iemācījies tekoši runāt un tāpēc domāšanā nelieto valodu, nav vērts ilgi stāstīt ko un kāpēc vajadzētu vai nevajadzētu darīt, viņš no tā maz ko uztvers. Viņu pēc laipna uzaicinājuma vajag vadīt fiziski, paņemot aiz rokas, pastumjot no muguras, pieceļot, pagriežot, pēc vajadzības aizturot vai apsēdinot
. Ja viņš pretojas, tad rīkojieties laipni, bet noteikti. Tiklīdz jūtat, ka viņš pakļaujas, tvērienu padariet maigu un patīkamu. Esiet pacietīgi un apzinieties, ar vienu reizi mazam bērnam noteikti nepietiks, lai viņš saprastu, kā rīkoties. Pat ja jūs zaudēsiet savaldību un pacelsiet balsi, vai pat iesitīsiet pa pirkstiem, ar vienu reizi nepietiks, bet tā darot, viņš pie kliegšanas un sodiem pieradīs. Viņam liksies, ka jāklausa ir tikai tāpēc, lai izbēgtu no soda, kas saistīsies ar jūsu klātbūtni. Jūs viņam vairs neliksieties tik mīļi. Kad viņš paaugsies, un jūs viņu vairs nespēsiet iekaustīt, viņš kaustīs gan jūs, gan savus bērnus - jūsu mazbērnus.

Pierodiet neprasīt bērnam atļauju gadījumos, kad paklausīt ir nepieciešams, piemēram, ir laiks tīrīt zobus, vai ir jāmēra temperatūra. Ja jūs bērnam jautājiet - vai iesim tīrīt zobus, jā? - tad bērns pamatoti uzskata, ka jūs ļaujat viņam izvēlēties. Un ja viņš šobrīd ir aizņemts ar kādu interesantu nodarbi, kuru negrib pārtraukt, tad viņš atbildēs nē. Un tad jūs esat sprukās, jo pati vaicājāt, un bērns godīgi atbildēja. Un tad sākas stīvēšanās un pierunāšana. Vai pat balss pacelšana un vardarbība.

Tāpēc nevis jautājiet, vai bērns nenāks tīrīt zobus, bet laipni sakiet, mīļumiņ, laiks tīrīt zobus. Ja bērns pēc pirmā uzaicinājuma nenāk, tad sakiet vēlreiz, tikpat mīļi - nāc meitiņ / dēliņ, iesim tīrīt zobus, un maigi ņemiet viņu aiz rociņas un vediet. Ja bērns nāk, paslavējiet. Ai kā tu mani iepriecini, ka tu nāc! Neatkārtot savu prasību vairāk kā 2 reizes pirms vedat azi rokas, lai bērns zina, ka to, ko jūs sakāt, jūs arī domājat.

Esiet ļoti pacietīgi, mīļi bet noteikti un neprasiet, ja jūtat, ka nespēsiet nodrošināt, lai prasība tiek izpildīta. Tomēr, ja reiz prasāt, tad novediet iesākto līdz galam. Ja bērns zinās, ka jūs no prasībām neatkāpjaties, viņš netērēs laiku neklausot un ātrāk pievērsīsies kam patīkamākam.