Juristu kļūdas cilvēktiesību jautājumos. Senāts.

 

Arī Senāts pieļauj tās pašas kļūdas, ko tiesībsargs:

nevērtē, tāpēc neņem vērā, ka vakcīna var bojāt veselību un nogalintāt,

neņem vērā, ka vakcinēti cilvēki slimo, tāpēc vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem prasības nedrīkst atšķirties un vakcinācija nav pieprasāma darba pienākumu pildīšanai,

neņem vērā ka veseli cilvēki nevienu neapdraud un slimību neizplata tāpēc viņus ierobežot nav likumīgi.

Seko spriedums un mani komentāri par tiesnešu pieļautajām kļūdām:

Senāts šādā sastāvā:senatore referente Līvija Slica, senatori Ermīns Darapoļskis un Indra Meldere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz/pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/ pieteikumu par Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobrarīkojuma Nr. 720 5.3.apakšpunkta atcelšanu, sakarā ar /pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.jūnija spriedumu.

 Aprakstošā daļa

[1] Ministru kabinets 2021.gada 9.oktobrī izdeva rīkojumuNr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Ministru kabineta rīkojums), kura 5.3.apakšpunkts noteica, ka ārkārtējās situācijas laikā valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021.gada 15.novembrasavus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.

Ministru kabineta rīkojums izdots, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkta „e”apakšpunktu, likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4.pantu, 5.panta pirmo daļu un 6.panta pirmās daļas 1.punktu un otro daļu, 7.panta 1.punktu un 8.pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otro daļu.

[2] Līdzpieteicēji/pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/ nepiekrita Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktam un iesniedza tiesā pieteikumu par tā atcelšanu. Administratīvā rajona tiesa noraidīja pieteikumu.

[3] Administratīvā apgabaltiesa ar 2022.gada 21.jūnijaspriedumu noraidīja līdzpieteicēju pieteikumu. Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances sprieduma motivācijai un pamatoja spriedumu ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Ministru kabineta rīkojumā ir noteikts vakcinācijas pienākums noteiktām personu grupām, paredzot sekas neizpildes gadījumā, taču nav paredzēta piespiedu vakcinācija.

 

Mans komentārs.

Ja sekas ir nelabvēlīgas, tad vakcinācija, lai arī nosaukta par brīvprātīgu, patiesībā ir piespiedu. To tiesa kļūdaini nav ņēmusi vērā.

Tiesībsargs uzskata, ka piespiedu vakcinācija nav pieļaujama: attiecībā uz pirmajā teikumā iekļauto piespiedu vakcinācijas aizliegumu, jānorāda, ka jau šobrīd no Satversmes un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts pienākums atturēties no pārmērīgas iejaukšanās tiesību uz personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā.

No Satversmes 111.panta un starptautiskajiem dokumentiem izriet, ka tiesības uz veselību ietver ne tikai konkrētas tiesības, piemēram, tiesības uz veselības aprūpi, bet arī konkrētas brīvības, piemēram, brīvi kontrolēt savu veselību un ķermeni, kas nozīmē, piemēram, ka cilvēks nedrīkst tikt ārstēts bez viņa piekrišanas.

Arī Satversmes 94.pants (personas neaizskaramība) un 96.pants (privātās dzīves neaizskaramība) ietver tiesības uz savu ķermeni, tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem ar veselības aprūpi saistītiem pasākumiem, tostarp, arī tiesības nodarīt kaitējumu savai veselībai, kā arī paredz valstij pienākumu atturēties no jebkādas iejaukšanās cilvēka ķermenī bez viņa piekrišanas, pret personas gribu.

Savukārt Satversmes 95.pants, kurā nostiprināts cilvēka cieņas princips, uzliek valstij pienākums par leģitīmu (likumīgu) atzīt tikai tādu rīcību, kas neapdraud cilvēka cieņu, bet no 99.panta izriet tiesības izvēlēties saņemt noteikta veida ārstēšanu vai atteikties no tās reliģiskās pārliecības dēļ.

Tādējādi Satversme garantē personai tiesības pieņemt lēmumus jomās, kas skar personas dzīvi, tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt vai atteikties no ārstēšanas kopumā vai no kāda konkrēta veselības aprūpes pakalpojuma. Minētās normas liedz valstij veikt jebkādas medicīniskas manipulācijas, piemēram, vakcināciju, pret personas gribu, piespiedu kārtā, līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka Satversmes 111. pantu nav nepieciešams papildināt ar teikumu “Piespiedu vakcinācija ir aizliegta.”

https://www.tiesibsargs.lv/news/par-likumprojekta-par-satversmes-111-panta-grozijumu-atbilstibu-satversmei/

 

Spriedums.

[3.2] Ministru kabinets ir kompetents izsludināt ārkārtējo situāciju.

[3.3] Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta pirmās daļas 3.punktu epidemioloģiskā drošība ietver iedzīvotāju vakcināciju.

Atbilstoši minētā likuma 30.panta trešajai daļai likumā ir paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam izsludināt papildu obligāto vakcināciju. Līdz ar to likuma atrunas princips ir ievērots, ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu.

 

Mans komentārs.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka Epid.drošības likums nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes 93. pantu, kā arī ar Satversmes 111. pantu, kas liek valstij aizsargāt cilvēka veselību un dzīvību.

Ja vakcīna, par ko brīdina zāļu apraksts, var nogalināt, tad tā nedrīkst būt obligāta. Izsludināt vakcinācijas pienākumu ar vakcīnu, kas var nogalināt, ir nelikumīgi, jo pārkāpj Satversmes 93. un 111. pantus.

 

Spriedums

[3.4] Ierobežojuma mērķis ir veicināt darbinieku (amatpersonu) vakcināciju, lai nodrošinātu pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darbaapstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Līdz ar to ierobežojumamir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Šis mērķisatbilst gan Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)

116.pantā, gan Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā – Konvencija par cilvēktiesībāmun biomedicīnu (turpmāk – Ovjedo konvencija) 26.pantāietvertajiemmērķiem, kuru sasniegšanai pamattiesības var tikt ierobežotas.

 

Mans kmomentārs.

Tiesa neņem vērā, ka vesels cilvēks, nevakcinēts vai vakcinēts, neapdraud sabiedrības veselību, neveicina infekcijas izplatību, neierobežo citu cilvēku tiesības un brīvības, tāpēc viņa tiesības ierobežot ir pretlikumīgi.

Ovjedo konvencija paredz, ka veselības aprūpē indivīda interesēm jābūt pirmajā vietā, izņemot gadījumus, kad indivīda tiesību ierobežojumi nepieciešami sabiedriskās drošības interesēs, lai aizsargātu cilvēku veselību, vai citu cilvēku tiesības.

Konvencijas

2. pants. Indivīds kā prioritāte:

Pirmajā vietā vienmēr jābūt indivīda interesēm un labklājībai, nevis vienīgi sabiedrības vai zinātnes interesēm.

26. pants. Tiesību ierobežojumi

1. Šajā Konvencijā paredzēto tiesību un aizsardzības pasākumu piemērošanu nedrīkst nekādi ierobežot, ja vien šādi ierobežojumi nav paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskas sabiedrības sabiedriskās drošības interesēs, lai novērstu noziegumus, aizsargātu sabiedrības veselību vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

Mans komentārs 

Veseli cilvēki arī epidēmijas apstākļos nevienu medicīniski neapdraud un neaizskar citu cilvēku tiesības. Nav zinātnisku faktu, kas pierādītu pretējo.

Veseli cilvēki neveicina infekcijas izplatību, tāpēc nav juridiska pamata ierobežot veselus cilvēkus. Tas, ka veseli cilvēki noteikti saslimtu ir pieņēmums un tas, ka gadījumā ja viņi saslimtu, tad noteikti inficētu citus cilvēkus, ir vēl nedrošāks pieņēmums, jo, kā rāda prakse, cilvēks var nesaslimt un saslimis var neinficēt. Uz pieņēmumu pamata cilvēka tiesības ierobežot nedrīkst.

Prakse rāda, ka vakcinēti cilvēki slimo. Latvijā 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid.

To, ka vakcinēti cilvēki slimo un vakcīna neaptur infekcijas izplatību un vakcīnai ir nāvīgas blaknes, MK zināja jau pirms pienākuma uzlikšanas.

Tāpēc nav objektīva pamata ierobežot veselu cilvēku, nevakcinētu vai vakcinētu, konvencijā noteiktās tiesības brīvi, bez nelabvēlīgām sekām, atteikties no jebkādas medicīniskas manipulācijas. Tāpēc ir nelikumīgi vakcināciju padarīt par pienākumu.

Konvencijas 5. pants. Vispārīgs noteikums:

Jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu.

Šai personai iepriekš jāsaņem adekvāta informācija par šīs darbības mērķi un būtību, kā arī par tās sekām un risku.

Attiecīgā persona var jebkurā laikā brīvi atsaukt piekrišanu.

Mans komentārs

Pirms parakstoties piekrist vakcinācijai, neviens vakcīnas saņēmējs netika godprātīgi informēts par vakcīnas zemo absolūto efektivitāti un iespējamo risku nomirt, tādēji tika pārkāpti nosacījumi par par informētas piekrišanas iegūšanu pirms medicīniskas procedūras.

MK vakcīnas absolūto efektivitāti Latvijā vēl arvien nav uzrādījis. Aprēķini liecina, ka ir jāvakcinē vairāk kā 100 cilvēki lai novērstu vienu saslimšanas gadījumu ar covid.

Latvijā vakcīna ir nogalinājusi cilvēku.

Šos būtiskos faktus, kas pārkāpj cilvēku tiesības pirms vakcinācijas tikt informētam par nelabvēlīgām sekām, tiesa nevērtē. Cilvēks ir miris no vakcīnas, 1000 vakcinēti cilvēki ir miruši no covid, 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid bet joprojām visos valsts informatīvajos materiālos vakcīna tiek raksturota kā efektīva un droša, kas ir maldināšana.

Tas ka 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid apliecina, ka ir nelikumīgi vakcinētus un nevakcinētus cilvēkus ierobežot atšķirīgi un noteikt viņiem atšķirīgas prasības un ir nelikumīgi uzlikt pienākumu vakcinēties, lai drīkstētu strādāt, jo ar covid saslimst gan vakcinēti, gan nevakcinēti cilvēki. To neļauj Satversmes 91. pants.

Spriedums

[3.5] Līdzpieteicēji pret nepieciešamību sasniegt Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķi kopumā nav iebilduši. Līdzpieteicēju iebildumi pamatā ir vērsti uz vienu no mērķa sasniegšanai izvēlētajiem līdzekļiem– ierobežojumu valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām veikt savus darba pienākumus bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta.

Atbilstošs sertifikāts tiek prasīts plašākam personu lokam. Arī privātajā sektorā darba devējs, veicot tiesību normā paredzēto izvērtējumu, var pieprasīt sertifikātu, ja tas ir būtiski uzņēmuma vai iestādes darbības nodrošināšanai.

 

Mans komentārs.

Tiesa nevērtē, vai darba devējam ir nepieciešamā medicīniskā izglītība, zināšanas, lai lemtu par medicīniskas procedūras nepieciešamību darbiniekam.

Vesels cilvēks nevienu neapdraud, uzlikt viņam pienākumu vakcinēties ir pretlikumīgi.

500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid. Vakcīnai ir ļoti zema efektivitāte un ir iespējamas nāvīgas blaknes, tāpēc vakcinācija drīkst būt tikai brīvprātīga.

Likums ir aplams, jo apdraud darba ņēmēju dzīvību un noved pie nepamatotas atšķirīgas attieksmes pret darbiniekiem atbilstoši viņu vakcinācijas statusam, noved pie diskriminācijas.

 

Spriedums

[3.6] Attiecībā uzierobežojuma samērīgumu līdzpieteicēji apšauba, ka vakcinācija ir piemērots līdzeklis mērķa sasniegšanai.

Šobrīd zinātniskajā literatūrā norādītais kopumā apliecina, ka vakcinācija samazina infekcijas izplatību, kā arī hospitalizācijas un nāves risku. Tādējādi vakcinācija aizsargā gan personu pašu, gan līdzcilvēkus.

 

Mans komentārs.

Tiesa nelikumīgi, kļūdaini raksturo vakcīnu noklusējot to, ka vakcīnas zāļu aprakstā ir brīdinājumi par nāves gadījumiem pēc vakcinācijas un iespējamajiem veselības traucējumiem.

Vakcīnas likumīgais raksturotājs - zāļu apraksts - brīdina par smagām blaknēm, kuru rezultātā var tikt nodarīts būtisks kaitējums cilvēka veselībai vai pat izraisīta cilvēka nāve:

* Janssen vakcīnai zāļu aprakstā 4.8. punktā ''nevēlamas blakusparādības'' ir uzrādītas nāvējošas blaknes: venoza trombembolija, venoza tromboze, anafilakse; 4.4. punktā ''īpaša piesardzība lietošanā'' minēti: trombozes ar trombocitopēniju sindroms (ziņots par gadījumiem ar letālu iznākumu); imūntrombocitopēnija (ir bijuši arī asiņošanas gadījumi un gadījumi ar letālu iznākumu); ziņots par retiem kapilāru pastiprinātas caurlaidības sindroma (KPCS) gadījumiem, dažos gadījumos ar letālu iznākumu

(https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/jcovden-previously-covid-19-vaccine-janssen-epar-product-information_en.pdf);

* Comirnaty vakcīnai zāļu aprakstā ir uzrādītas nāvējošas blaknes: anafilakse, miokardīts

(https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/comirnaty-epar-product-information_en.pdf);

* Vaxzevira vakcīnai zāļu aprakstā ir uzrādītas nāvējošas blaknes: anafilakse, venoza tromboze, cerebrovaskulāro vēnu un sinusa tromboze; pēc vakcinācijas ar Vaxzevria reti novēroti cerebrovaskulāro vēnu un sinusa trombozes gadījumi bez trombocitopēnijas; dažos gadījumos iznākums bija letāls; lielākā daļa šo gadījumu radās pirmo četru nedēļu laikā pēc vakcinācijas; kapilāru pastiprinātas caurlaidības sindroms (pirmo dienu laikā pēc vakcinācijas ar Vaxzevria ziņots par ļoti retiem kapilāru pastiprinātas caurlaidības sindroma (KPCS) gadījumiem, dažos gadījumos bija acīmredzama KPCS anamnēze, ziņots par letālu iznākumu

(https://www.ema.europa.eu/en/documents/product-information/vaxzevria-previously-covid-19-vaccine-astrazeneca-epar-product-information_lv.pdf)).

Tiesneši, noklusējot, ka vakcīnu zāļu aprakstos ir brīdinājums, ka vakcīna var izraisīt veselības traucējumus un nāvi, pārkāpj likumu kas prasa uzrādīt patiesību.

Tiesneši noklusē, ka latvijā vismaz 1 cilvēks ir miris no vakcīnas izraisītajiem veselības traucējumiem.

Senāts nevērtē, vai šī nelikumīgi noklusētā vakcīnas izraisītā veselības apdaudējuma dēļ uzliekot pienākumu vakcinēties netiek pārkāpti Satversmes 93. un 111. panti.

Cilvēkam, kuru Latvijā vakcīna nogalināja, vakcinācija ne tikai nesamazināja nāves risku, bet gluži pretēji, veicināja nāvi.

Latvijā ar covid ir saslimuši aptuveni 500 000 vakcinētu cilvēku, viņu gadījumā vakcinācija nav apturējusi infekcijas izplatību.

Aptuveni 1000 vakcinētu cilvēku ir miruši ar nāves cēloni covid. Viņu gadījumā vakcīna nav bijusi efektīva un nevar izslēgt, ka tā ir veicinājusi nāvi.

Vakcīnai ir zema efektivitāte. Latvijā ir jāvakcinē vairāk kā 100 cilvēki, lai novērstu vienu saslimšanas gadījumu.

Ja vakcīna var nogalināt, tad ir nelikumīgi, nepatiesi apgalvot, ka kopumā vakcīna nenogalina, bet aizsargā un noklusēt, ka tai ir zema efektivitāte, ka tā var izraisīt veselības traucējumus un nāvi.

Spriedums.

Ir jāņem vērā, ka vakcīnu efektivitāte tiek vērtēta ne vien pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, bet arī daudziem zinātniskiem pētījumiem. Līdzar to vakcinācija ir piemērots līdzeklis Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

 

Mans komentārs.

Tiesa un MK neuzrāda vakcīnas zemo Latvijā novēroto absolūto efektivitāti - cik cilvēki Latvijā ir jāvakcinē, lai novērstu vienu saslimšanas gadījumu ar covid, pieļauju, tāpēc, ka efektivitāte ir nepieklājīgi zema.

Vakcinēto saslimstība ar covid Latvijā rāda, ka ir jāvakcinē vairāk kā 100 cilvēki, lai novērstu 1 saslimšanas gadījumu.

Būtisko faktu, ka vakcīna var sabojāt veselību un izraisīt nāvi, par ko brīdina zāļu apraksts, tiesa nezina, vai noklusē, kas ir nelikumīgi.

Ņemot vērā ļoti zemo efektivitāti un risku veselībai un dzīvībai, vakcinācija kā pienākums nedrīkst tikt piemērots kā līdzeklis MK mērķu sasniegšanai.

Vakcinācija varētu būt brīvprātīga izvēle, bez nelabvēlīgām sekām atteikšanās gadījumā.

 

Spriedums.

[3.7] No pieteikuma izriet, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, veicot darbu attālināti.

Līdzpieteicēji ir civildienesta ierēdne, autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības skolotāja. Tā kā autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības skolotāja darba specifikas dēļ savus darba pienākumus nevar veikt attālināti, attiecībā uz viņiem šis aspekts nav vērtējams. Tātad attālināta darba iespējas

kā mazāk ierobežojošs līdzeklis ir apsverams vienīgi attiecībā uz valsts civildienesta ierēdni.

Vienlaikus ir būtiski apzināties, ka šobrīd attiecībā uz valsts civildienesta ierēdņiem ir spēkā gan prasība pēc vakcinācijas (Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts), gan attālināta darba iespējas, ja darba specifika to pieļauj (Ministru kabineta rīkojuma 5.1.1.apakšpunkts). Tādējādi ir

apsverams, vaiattālināta darba iespējas bez prasības pēc vakcinācijas ir tikpat efektīvs līdzeklis svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanai.

 

Mans komentārs.

Lai noskaidrotu, vai vakcinācija ir nepieciešams, efektīvs un pieļujams līdzeklis, ir jānoskaidro

vai veseli cilvēki kādu apdraud,

vai ir likumīgs pamats ierobežot veselus cilvēkus, ja tie nevienu neapdraud un slimību neizplata,

vai vakcīna neapdraud veselību un nevar nogalināt,

vai Latvijā un pasaulē ir bijuši gadījumi, ka vakcīna bojā veselību un nogalina,

vai vakcinēti cilvēki slimo,

vai ir pieļaujamas atšķirīgas prasības vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem, ja slimo gan vakcinēti gan nevakcinēti cilvēki,

vai pienākums vakcinēties ar mazefektīvu vakcīnu, kas var radīt veselības traucējumus un nāvi nepārkāpj Satversmes 93. un 111. pantus,

vai gadījumā, ja nevakcinējoties iestājas nelabvēlīgas tiesiskas sekas, kas ierobežo cilvēka pamattiesības, vakcināciju var uzskatīt par brīvprātīgu, vai izvēle starp vakcinēšanos un badu ir uzskatāma par brīvrātīgu izvēli.

vai Latvijā zāļu uzraudzības sistēma strādā: cik ziņojumi par vakcīnas neefektivitāti un veselības traucējumiem pēc vakcinācijas ir nosūtīti Eiropas zāļu uzraugam. Kad Latvijā ap 700 pret covid vakcinēti cilvēki bija miruši no covid, ZVA bija reģistrējusi tikai 12 ziņojumus par zāļu neefektivitāti,

vai covid vakcīna nelabvēlīgi neatšķiras no citām vakcīnām:par veselības traucējumiem pēc vakcinācijas pret covid ir saņemti 3500 ziņojumi un tajā pat laikā, par citām vakcīnām kopā 15,

Tiesa un Senāts kļūdaini to nav vērtējis.

Spriedums.

Ir būtiski ņemt vērā katra civildienesta ierēdņa nozīmisvarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā. Izpildvaras funkcijas ir nodrošināmas nepārtraukti un pēc iespējas visefektīvākajā veidā. Minētais ir īpaši aktuāls ārkārtējas situācijas laikā, kad Covid-19 Delta varianta lipīguma dēļ vienlaikus inficējas ļoti liels skaitscilvēku. Šādāsituācijā var būt tā, ka valstscivildienesta ierēdnim, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, pēkšņi nākas aizvietot prombūtnē esošu ierēdni, kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams. Valsts civildienesta ierēdņiem jābūt gataviemjebkurā brīdīsavus pienākumus veikt klātienē un nav pamata paļauties uz iespēju visu ārkārtējās situācijas laiku strādāt tikai attālināti.

 

Mans komentārs.

Tiesa neņem vērā, ka vesels civildienesta ierēdnis, vakcinēts, vai nē, var strādāt gan klātienē, gan attālināti, bet slims, vakcinēts, vai nē, nevar ne klātienē, ne attālināti. Pret nevakcinētiem cilvēkiem, ja vakcinēti cilvēki slimo, nav pieļaujama atšķirīga attieksme, atšķirīgas prasības, diskriminācija.

Vakcinācija nenodrošina neslimošanu un var neatgriezeniski sabojāt veselību un nogalināt. 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid, 1000 vakcinētu cilvēku nomira ar nāves cēloni covid. Tas, ka vakcinēti cilvēki slimo, bija zināms jau pirms MK noteica pienākumu vakcinēties.

Pirms rīkojuma izdošanas Tieslietu ministrijas izdotajā informatīvajā ziņojumā “Iespējamie vakcinēšanās pret Covid-19 infekciju motivējošie līdzekļi” Zinātnisko pierādījumu sadaļā ziņojuma autori raksta: Gan ECDC, gan CDC ziņojumos ir uzsvērts, ka tiek reģistrēti arī saslimšanas gadījumi vakcinētu personu vidū un secinājumu sadaļā autori atzīst patiesību, ka nav pierādīts, ka obligātā vakcinācija darbojas.

Spriedums

Tādējādi attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanā un konkrētajā lietā nav konstatējams, ka Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķi tikpat efektīvi var sasniegt arī ar līdzpieteicēju norādīto mazāk ierobežojošo līdzekli.

 

Mans komentārs.

Vakcīna var nogalināt, tāpēc atbilstoši satversmes 93. un 111. pantiem tā nedrīkst būt pienākums.

Tāpēc pienākums vakcinēties nav uzskatāms par likumīgu līdzekli MK mērķu sasniegšanai. Vakcinācijas kā pienākuma izvēle vai salīdzināšana ar citiem līdzekļiem nav pieļaujama. Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai, kā līdz šim.

 

Spriedums

[3.8] Līdzpieteicēji vērš uzmanību arī uz to, ka valsts civildienesta ierēdne savā darba kabinetā ilgstoši ir strādājusi viena, autobusa vadītājs ir nodalīts no pasažieriem, personas var tikt regulāri testētas un ievērot citas epidemioloģiskās drošības prasības. Taču norādītie epidemioloģiskās drošības pasākumi nav tik efektīvi, lai zustu vajadzība vakcinēties. Uz to norāda gan vīrusa izplatības veids, gan vīrusa lipīgums, gan tas, ka, neskatoties uz jau esošajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem, situācija strauji pasliktinājās.

 

Tādējādi leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

 

Mans komentārs.

Tiesa sagroza faktus. Vakcinācija nenovērsa slimības izplatību. Vislielākā saslimstība ar Covid Latvijā, tai skaitā vakcinēto starpā, bija pēc tam, kad cilvēki pienākuma pēc savakcinējās.

Omikron epidēmija beidzās uzņēmīgajiem cilvēkiem, tostarp 290 tūkstošiem vakcinētu cilvēku, pārslimojot, nevis 11 tūkstošiem vakcinējoties.

Tiesa atkārto MK kļūdaino argumentu ka vakcinācija ir vienīgais veids kā mazināt infekcijas izplatību. Prakse liecina, ka tests pierādīja vakcinēto cilvēku saslimšanu, tā apliecinot savu pārākumu pār vakcināciju saslimstības ierobežošanā. Ja vakcinēti cilvēki netiktu testēti, slimība izplatītos straujāk.

Ja ikviens saslimušais varētu testētēties mājās, tad Latvijā slimības izplatības straujms tiktu mazināts efektīvāk un lētāk, nekā uzliekot pienākumu vakcinēties.

Eiropas vadlīnijas ieteica brīvprātīgu vakcināciju un plašu testēšanu pēc vajadzības. MK testus neiekļāva kā līdzekli kas ļautu pierādīt, ka vesels cilvēks nevienu neapdraud.

Spriedums

[3.9] Vispārīgi apsvērumi par vakcīnu tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu nav pietiekami, lai atzītu, ka līdzpieteicēju šaubas par zāļu riska un ieguvuma pozitīvo samēru ir pamatotas. Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē ir pieejami 2021.gada 27.oktobrī publicētie katras vakcīnas drošuma

pārskati, no kā var secināt, ka zāļu drošums joprojāmtiek rūpīgi uzraudzīts.

 

Mans komentārs.

Tiesa sagroza faktus. Vakcīnu juridiskais dokuments - zāļu apraksts, brīdina par vakcīnu izraisītiem nāves gadījumiem. Nāves gadījumi tiek atspoguļoti drošuma pārskatos, bet zāļu uzraudzības procedūras drošums negarantē, ka vakcinācija ir bez riska, ka cilvēks pēc vakcīnas nevar nomirt. Par uzraudzības praktisku neesamību Latvijā liecina fakts, ka brīdī, kad vairāk kā 700 pret ccovid vakcinēti cilvēki bija miruši no covid, kas viņu gadījumā apliecināja vakcīnas neefektivitāti, vai pat kaitīgumu, ZVA, kam ir pienākums uzraudzīt un ziņot par vakcīnas neefektivitāti un blaknēm bija reģistrējusi un nosūtījusi Eiropas zāļu uzraugam tikai 12 ziņojumus par vakcīnas neefektivitāti.

Tikai nelielai daļai no šiem 700 mirušajiem nāves cēlonis ir izmeklēts atbilstoši mūsdienu labas prakses prasībām, ieskaitot autopsiju.

Spriedums

Līdzpieteicēji nav norādījuši uz kādiem īpašiem apstākļiem, kuru rezultātā varētu tikt apdraudēta tieši viņu veselība. Tomēr ir būtiski, ka atbilstoši Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumuNr. 662 „Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (turpmāk – noteikumiNr. 662) 219.punktam, ja personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku, klīniskās universitātes slimnīcas speciālists var sniegt atzinumu par nepieciešamību atlikt personas vakcināciju, norādot termiņu vakcinācijas atlikšanai.

Līdz ar to tiesību normās ir paredzēts mehānisms, lai noskaidrotu, vai konkrētajā gadījumā personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju. Tiesību normās ir paredzēts arī kompensācijas mehānisms.

 

Mans komentārs.

Tiesa maldina.

Ja vakcīna var bojāt veselību un nogalināt, nav jāiesniedz vēl kādi citi papildus iemesli, lai atteiktos no šādas vakcīnas.

Nāve nav atgriežama, mirušais no kompensācijas nespēj gūt labumu.

Turklāt ir objektīvi šķēršļi, kas Latvijā neļauj nāvi no vakcīnas pierādīt. Piemēram, netiek veiktas autopsijas.

Spriedums

[3.10] Ministru kabinetarīkojuma 5.3.apakšpunktā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņāar likumu, tamir leģitīms mērķis, un tas ir samērīgs. Tādējādi labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto zaudējumu.

 

Mans komentārs.

Tiesa maldina. Latvijā cilvēks ir miris no vakcīnas, kuras zāļu aprakstā ir brīdinājums, ka vakcīna var izraisīt nāvi. Samērs nav ievērots. Nekāds labums sabiedrībai nedrīkst būt par attaisnojumu pienākumam, no kura var nomirt. To paredz Satversmes 93. un 111. panti, kas prasa aizstāvēt un aizliedz apdraudēt ikviena cilvēka - vakcinēta, vai nē, dzīvību.

 

Spriedums

[3.11] Netika konstatēts, ka Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts attiecībā uz līdzpieteicējiem radītu tiesiskuma un vienlīdzības principa pārkāpumu. Netika konstatēti arī kādi īpaši, netipiski apstākļi saistībā ar līdzpieteicēju veselības stāvokli vai objektīvas norādes uzto, ka viņi būtu izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, kas varētu ietekmēt vērtējumu par samērīguma principa ievērošanu.

 

Mans komentārs.

Tiesa ir acīm redzami nekompetenta spriest par samērīgumu un diskrimināciju, jo nesaprot medicīnas pamatus.

Pirmkārt, pieteicēji un līdzpieteicēji bija izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, jo bija veseli. Viņi nevarēja pārnest vīrusu, jo bija veseli. Viņi nevienu neapdraudēja tāpēc nebija likumīga pamata viņus ierobežot, vai uzlikt viņiem pienākumu vakcinēties.

Nevakcinēti veseli cilvēki tika diskriminēti attiecībā pret vakcinētiem veseliem cilvēkiem. Vakcinēti cilvēki tieši tāpat kā nevakcinēti, saslimstot kļūst par vīrusa pārneses ķēdes dalībniekiem.

Veseli cilvēki, potēti vai nē, neveicina infekcijas izplatību un nevienu neapdraud, tāpēc viņus ierobežot nedrīkst. Saslimušus cilvēkus, potētus, vai nē, drīkst samērīgi ierobežot, piemēram, neļaut nākt uz darbu, likt uzturēties dzīves vietā, ja tiek nodrošināta piekļuve med. palīdzībai, pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm līdz brīdim, kad viņi izveseļojas.

Vakcinācija negarantēja imunitāti un neapturēja vīrusa izplatību, un tas jau bija zināms pirms MK uzlika pienākumu vakcinēties.

Spriedums

[4] Līdzpieteicēji iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, kurā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Neviena no tiesību normām, uz kuru pamata izdots Ministru kabineta rīkojums, nenosaka Ministru kabinetam obligātu pienākumu ārkārtējās situācijas laikā izdot Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktā ietverto vispārīgo administratīvo aktu.

[4.2] Apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.pantu. Minētās normas pirmajā daļā likumdevējs ir devis izsmeļošu uzskaitījumu tiem pasākumiem un ierobežojumiem, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt ārkārtējās situācijas laikā.

Apgabaltiesas apgalvojums, ka ar 8.panta otro daļuMinistru kabinetamir piešķirtas tiesības noteikt tādus nepieciešamus pasākumus un ierobežojumus, kas ir vajadzīgi konkrētās ārkārtējās situācijas laikā, neatbilst šīs normas saturamun jēgai, kā arī likuma iekšējaisistēmai, jo Ministru kabinetu ierobežo Saeimas pieņemtie ikumi, kā arī pienākums pamatot katru cilvēka pamattiesību ierobežojumu.

Apgabaltiesa nav interpretējusi 8.pantu sistēmiski kopā ar citāmšālikuma normām, piemēram, 19.panta otro un trešo daļu.

Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts ir vispārīgais administratīvais akts, nevis tiesību norma. Tas nozīmē, ka Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts nedrīkst radīt jaunas tiesību normas, bet gan tikai iedzīvināt Latvijā spēkā esošos normatīvos aktus vai tiesību normas konkrētos apstākļos. Tādējādi vispārīgam administratīvajam aktam ir jāatbilst tiesību normām, lai tas būtu tiesisks.

Apgabaltiesai bija jānoskaidro, vai likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.panta otrā daļa Ministru kabinetamdod tiesības izdot vispārīgos administratīvos aktus, ar kuriem tas faktiski rada jaunas tiesību normas, un vai likumos esošais deleģējums Ministru kabinetam izdot Ministru kabineta noteikumus (radīt jaunas tiesību normas) mutatis mutandis ir attiecināms arī uz Ministru kabineta izdotajiem vispārīgajiem administratīvajiem aktiem ārkārtējās situācijas laikā.

[4.3] Ja likumdevējs būtu gribējis noteikt darbatiesisko attiecību (nodarbinātības) ierobežojumus ārkārtas situācijas laikā valstī, tad tādas pilnvaras Ministru kabinetam tiktu piešķirtas ar likumdevēja gribu, kā tas ir noteikts likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” III nodaļā. Ministru kabinets, izdodot Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu, ir pārsniedzis likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4.panta pirmajā daļā un 8.pantā noteikto deleģējumu. Ministru kabinetam nav piešķirtas tiesības noteikt darba pienākumu veikšanas ierobežojumus valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju (taiskaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām.

Ministru kabinets ir pārsniedzis arī likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.panta pirmās daļas 8.punktā noteiktās pilnvaras, tātad arī šajā aspektā rīkojies ultra vires.

Ministru kabinetam nav piešķirts deleģējums ierobežot Darba likumā noteiktās darbinieku un darba devēju tiesības, kā arī uzlikt darbiniekiem un darba devējiem papildu pienākumus nodarbinātībā. Līdzpieteicēji nepiekrīt apgabaltiesai, ka Darba likums nav speciālais likums attiecībā uz nodarbinātību ārkārtējās situācijas laikā un ka darba tiesiskajās attiecībās ir jāievēro arī citi normatīvie akti atbilstoši to juridiskā spēka hierarhijai, tostarp likuma„Parārkārtējo situāciju un izņēmumastāvokli”, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un Epidemioloģiskās drošības likuma normas kā speciālās tiesību normas. Turklāt neviens no apgabaltiesas minētajiem likumiem nesatur konkrētas tiesību normas nodarbinātības ierobežošanas jautājumos.

[4.4] Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta pirmās daļas 3.punktā valstij ir noteikts pienākums nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem iespēju vakcinēties pret konkrētām infekcijas slimībām, bet nav noteikts iedzīvotāju pienākums to darīt. Tiesību norma arī neparedz obligātas vakcinācijas

noteikšanu iedzīvotājiem, pretējā gadījumā ieviešot par to juridiskas sankcijas – atstādināšanu no darba bez darba samaksas saglabāšanas. Tādēļ 3.panta otrajā daļā noteiktais deleģējums Ministru kabinetam noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai ir jāskata kopējā sistēmā ar šālikuma 30.pantu.

No Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta pirmās daļas 3.punkta arī neizriet likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam izdot vispārīgo administratīvo aktu, nosakot netiešu obligāto vakcināciju pret Covid-19 valsts un pašvaldību institūciju (tai skartā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām.

Nevar piekrist arī apgabaltiesas secinājumam, ka saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 30.panta pirmo daļu arī vispārējā gadījumā Ministru kabinets ar vispārīgā administratīvā akta palīdzību varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību, kā arī tiesiskās sekas personām, kuras atsakās vakcinēties pret Covid-19. Tajā ir noteikts deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus, nevis vispārīgo administratīvo aktu.

[4.5] Apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi jēdzienu „obligāta vakcinācija”, norādot, ka šis jēdziens nosaka personu pienākumu vakcinēties.

[4.6] Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts skar tiesības uz privāto dzīvi (Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 8.pants, Satversmes 96.pants), un ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu (Cilvēktiesību konvencijas 8.pants, Satversmes 106. un 101.pants). Apgabaltiesa nav veikusiminēto pamattiesību normu interpretāciju, noskaidrojot šo pamattiesību dabu un svarīgumu, kā arī aizsardzības līmeni. Neveicot minēto pamattiesību normu interpretāciju, ierobežojuma samērīguma pārbaudes tests kļūst formāls un var novest pie juridiskām kļūdām.

[4.7] Apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi Satversmes 116.pantu, kurš satur izsmeļošu to leģitīmo mērķu uzskaitījumu, uz kuru pamata var tikt ierobežotas Satversmes 96. un 106.pantā garantētās pamattiesības. Satversmes 116.pantā ietverto leģitīmo mērķu saraksts nevar tikt patvaļīgi paplašināts.

Apgabaltiesa spriedumā nav skaidri identificējusi, kas tieši ir svarīgas valsts funkcijas un pakalpojumi. Apgabaltiesa nepamatoti norādījusi, ka Satversmes 116.pantā kāleģitīmo mērķi var ielasīt valsts funkciju īstenošanu.

[4.8] Apelācijas sūdzībā līdzpieteicēji bija izteikuši arī lūgumu apgabaltiesai vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā par likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.panta un 19.panta atbilstību Satversmes 62.pantam. Apgabaltiesa neuzskatīja par nepieciešamu izmantot savas tiesības vērsties Satversmes tiesā un noraidīja līdzpieteicēju lūgumu, savu atteikumu pienācīgi nepamatojot. Apstāklis, ka apgabaltiesa spriedumā nav ietvērusi motivāciju par atteikumu vērsties Satversmes tiesā, ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

 

Motīvu daļa

[5] Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts ārkārtējās situācijas laikā paredzēja valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām priekšnoteikumu darba pienākumu veikšanai – vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esību. Tādējādi valsts un pašvaldību institūciju (taiskaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiemun amatpersonām, kuriem nav pārslimošanas sertifikāta, bija noteikts netiešs pienākums vakcinēties, paredzot šāda pienākuma neizpildes sekas – liegumu veikt darba pienākumus.

Lietā ir strīds par to, vai Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkts attiecībā uz līdzpieteicējiem ir bijis tiesisks un pamatots. Līdzpieteicēji ir norādījuši, ka konkrētais rīkojuma punkts ir ierobežojis viņu Satversmē garantētās tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

 [6] Likuma atrunas princips paredz, ka privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uzstarptautisko tiesību normas pamata(Administratīvā procesalikuma 11.pants).

Atbilstoši likuma atrunas principam personai nelabvēlīgas tiesiskās sekas var radīt tad, ja tam pamats ir rodams tiesību normā, kuru akceptējis demokrātiski leģitimēts likumdevējs (sal. Biksiniece-Martinova L. Administratīvā procesa likuma 11.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr.iur.J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 171.lpp.).

Arī Senāta judikatūrā uzsvērts, ka likuma atrunas princips ierobežo nelabvēlīgu tiesisko seku radīšanu privātpersonai, neesot atbilstošam tiesību normās paredzētam pilnvarojumam (Senāta, 2021.gada 15.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-149/2021, ECLI:LV:AT:2021:0115.A420234817.12.S, 16.punkts).

Saskaņā ar Satversmes tiesas praksi, lai privātpersonas tiesību ierobežojumu atzītu par leģitīmu, nepietiek, ka tas ir pienācīgi noteikts ar likumu.

Tam ir jāatbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu, kā arī jāatbilst samērīguma principam (piemēram, Satversmes tiesas 2003.gada 20.maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 2.punkts, 2020.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106, 12.punkts). Šīshēma attiecas arī uz administratīvo procesu, tādēļ, izdodot privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu vai veicot faktisko rīcību, likuma atrunas princips jāpiemēro kontekstā ar demokrātiskās iekārtas principu un samērīguma principu (Biksiniece-Martinova L. Administratīvā procesa likuma 11.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 175.lpp.).

Demokrātiskās iekārtas princips noteic, ka iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, apsver, vai privātpersonai nelabvēlīgs administratīvais akts vai faktiskā rīcība ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu privātpersonu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību (Administratīvā procesalikuma 12.pants).

Princips attiecas uz gadījumiem, kad ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību tiek ierobežotas privātpersonas tiesības vai brīvības. Tiesību vai brīvības ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā nosaka, pirmkārt, neatliekamas sabiedriskas vajadzības esība, un, otrkārt, attiecīgā ierobežojuma piemērotība, nepieciešamība un atbilstība šīs neatliekamās sabiedriskās vajadzības īstenošanai. Lai noskaidrotu privātpersonas tiesību ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, vispirms jānoskaidro ierobežojuma mērķis. Pantā ir izsmeļoši norādīti leģitīmie pamati (mērķi), kuru dēļ iespējama samērīga tiesību ierobežošana. Tas sakrīt ar Satversmes 116.pantā minēto ierobežojumu pamatu uzskaitījumu. Tas nozīmē, ka administratīvajās tiesībās privātpersonas tiesības ierobežojamas pēc līdzīgiem principiem un iespējams izmantot Satversmes 116.panta interpretāciju, ko veikusi Satversmes tiesa (Biksiniece-Martinova L. Administratīvā procesa likuma 12.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr.iur.J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 177.–179.lpp.).

Savukārt samērīguma princips paredz, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikaiar nozīmīgu sabiedrības labumu (Administratīvā procesalikuma 13.pants).

Valsts pārvalde vienmēr darbojas, laisasniegtu kādu sabiedrībai nozīmīgumērķi. Samērīguma princips noteic, ka starp mērķi, ko publiskā vara ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību vēlas sasniegt, un indivīda tiesību un leģitīmo interešu ierobežojumam ir jābūt saprātīgām attiecībām. Turklāt šā mērķa sasniegšanai izvēlētais līdzeklis nedrīkst būt vairāk ierobežojošs nekā nepieciešams konkrētajā gadījumā (Briede J. Administratīvā procesa likuma 13.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 186.lpp.).

[7] Tā kā līdzpieteicēji kasācijas sūdzībā ir izteikuši argumentus, kas apšauba ganMinistru kabineta kompetenci izdot Ministru kabineta rīkojuma, gan tā leģitīmo mērķi un 5.3.apakšpunktā noteikto ierobežojumu samērīgumu, atbildes uz kasācijas sūdzības argumentiem tiks sniegtas, ņemot vērā iepriekš minēto privātpersonu tiesību ierobežojumu pārbaudes shēmu.

 

Deleģējums Ministru kabinetam izdot Ministru kabineta rīkojumu (Vai ierobežojums ir noteikts ar likumu)

 

[8] Ministru kabineta kompetence ir iedalāma konkrētajā un vispārējā kompetencē.Ar Ministru kabineta konkrēto kompetenciapzīmē Satversmē, Saeimas pieņemtajos likumos, Eiropas Savienības tiesību aktos un starptautiskajos līgumos noteikto Ministru kabineta kompetenci, kas nozīmē, ka šajos normatīvajosaktos noteikts, kā Ministru kabinetam attiecīgais normatīvais akts ir jāizpilda un jāīsteno. Savukārt Ministru kabineta vispārējā kompetence ir īstenot izpildvaru arī tajos gadījumos, kas nav konkrēti noteikti Satversmē vai likumos.

Likumdevēja neregulētā izpildvaras daļa ir Ministru kabineta rezerves kompetence, kas nodrošina arī valsts rīcībspēju ārkārtējos un neparedzētos gadījumos, jo īpaši, ja tam nav regulējuma. Ministru kabineta rezerves kompetence nodrošina, ka valsts vienmēr ir spējīga reaģēt uz situācijām, kuras likumdevējs (vēl) nav regulējis. Ministru kabinets pēc savas struktūras un lēmumu pieņemšanas struktūras vienmēr ir spējīgāks ātrāk reaģēt kā parlaments. Labi funkcionējošai valstij vienmēr jābūt spējīgaiātri un efektīvirisināt problēmas, tādēļ doma, ka Ministru kabinets var darboties tikai tad, ja likums to ir īpaši pilnvarojis, ir noraidāma. Arī izmantojot savu rezerves kompetenci, Ministru kabinetam vienmēr jārīkojas tiesiski, tātad tiesību (pozitīvo normatīvo aktu un vispārējo tiesību principu) ietvaros (sk. Levits E. Ievads Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļas komentāriem. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents. IV nodaļa. Ministru kabinets. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2017, 481.–486.lpp.).

Izskatāmajā gadījumā Ministru kabinets ir rīkojies tam likumā „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” un Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto tiesību ietvaros.

 

Mans komentārs.

Vērtējot, vai MK rīkojas likumīgi, pirmkārt, ir jāvērtē, vai MK rīcība nepārkāpj Satversmes 93. un 111. pantu prasību neapdraudēt cilvēku dzīvību. Ja pote var nogalināt, tā apdraud cilvēku dzīvību, tāpēc vakcinācija nedrīkst kļūt pienākums, jo tas pārkāpj Satversmes prasību neapdraudēt cilvēku dzīvību. Senāts apsvērumos kļūdaini nav ņēmis vērā, ka pote var nogalināt.

Spriedums

[9] Likums „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” nosaka kārtību, kādā izsludina un atceļ īpašu tiesisko režīmu – ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli –, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības, to ierobežojumus, īpašos pienākumus un tiesiskuma nodrošināšanu šo tiesisko režīmu spēkāesamības laikā(2.pants).

Atbilstoši šā likuma 4.panta pirmajai daļai ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetamir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu

pienākumus. Panta otrajā daļā noteikts, ka ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

 Ārkārtējo situāciju izsludina Ministru kabinets, to nosaka tikai uz laiku, līdz pilnībā novērsts konstatētais valsts vai sabiedrības interešu apdraudējums, bet neilgāk kā uzlikumā noteikto laiku (5.pants).

No minētajām tiesību normām secināms, ka Ministru kabinets ir deleģēts izsludināt ārkārtējo situāciju valsts apdraudējuma gadījumā, tostarp, ja būtiski apdraudēta cilvēku veselība un dzīvība. Minētātiesiskā režīma laikā Ministru kabinetamir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldības institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

 

Mans komentārs.

Tiesa neņem vērā, ka likums arī epidēmijas gadījumā nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes 93. un 111. pantiem, kas neļauj apdraudēt dzīvību nekādos apstākļos.

Tiesa neņem vērā, ka veseli cilvēki arī epidēmijas gadījumā nevienu neapdraud un neveicina slimības izplatību, tāpēc viņus ierobežot nav pamata, jo veseli cilvēki neizplata infekciju.

Tiesa nesaskata pretrunu apstāklī ka MK veseliem cilvēkiem uzliktais pienākums vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, pats apdraud veselu cilvēku dzīvību.

Ja metode var nogalināt tā nedrīkst kļūt pienākums, jo valstij jebkuros apstākļos, arī epidēmijas gadījumā ir jāsargā dzīvība nevis tā jāapdraud.

Spriedums

Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 10.pants paredz Saeimas tiesības nepiekrist Ministru kabineta lēmumam par ārkārtējo situāciju. Lietā nav strīda, ka Saeima ir atbalstījusi Ministru kabineta rīkojumu un grozījumus tajā.

[10] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šāds likumā „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”izpildvarai dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā – konkrētajā gadījumā epidemioloģiskā un infektoloģiskā – skatpunkta. Ministru kabinets kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros, tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas principam. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka valsts varas īstenošanas efektivitāte tiek sasniegta pilnvarojuma ceļā, kas ļauj uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību reaģēt ātrāk un adekvātāk, tostarp tādēļ, ka Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas nekā likumdevējs un lēmumu pieņemšanas process šajās institūcijās nav tik komplicēts (sal. Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15.punkts).

Proti, likumdevējs ir noteicis šādu pilnvarojumu, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu novērst ārkārtējo situāciju, ņemot vērā tās daudzslāņainību un plašo skarto personu loku, kā arī grūto situācijas attīstības paredzamību. Turklāt izpildvarai ir noteikti ierobežojumi: tās šādi pieņemto lēmumu mērķim un pamatam ir jābūt saistītam ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju, piemēram, sabiedrības veselības apdraudējumu, šādas situācijas novēršanu un valsts atgriešanos „normālā stāvoklī”, pamattiesību ierobežojumiem ir jāatbilst likumdevēja noteiktajiem rāmjiem, un tie ir pakļauti likumdevēja kontrolei. Ja kādas tiesības likumdevējs iepriekš nav paredzējis kā ierobežojamas ārkārtējās situācijas apstākļos, tad Ministru kabinets pēc savas iniciatīvas tās nevar aizskart.

 

Mans komentārs.

Tiesa neņem vērā, ka tiesības uz dzīvību un cieņu, atbilstoši Satversmei, nav ierobežojamas nekādos apstākļos. Ja pote var nogalināt, tā nedrīkst būt pienākums arī epidēmijas laikā.

Spriedums

Šāds pilnvarojums arī nemaina parlamenta kā demokrātiski tieši leģitimēta likumdevēja statusu. Izpildvarai deleģētās papildu pilnvaras tikai paplašina tās kompetenci un tiesības rīkoties, ja rodas šāda nepieciešamība, bet nesamazina parlamenta tiesības, proti, parlaments piešķir arī izpildvarai tiesības pieņemt noteikta veida ierobežojumus, tās primāri un leģitimēti saglabājot sev. Tas ir tieši noteikts arī likuma„Parārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 19.panta piektajā daļā, kas paredz, ka ārkārtējā situācija vai izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu Satversmē minēto institūciju kompetences ierobežošanai(Satversmes tiesas 2020.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106, 14.punkts).

Latvijas Valsts prezidents un likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāji – Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētāja unAugstākās tiesas priekšsēdētājs – kopsēdē ir atzinuši, ka ārkārtējas situācijas vadība ir Ministru kabineta uzdevums. Pārējie valsts konstitucionālie orgāni mūsu demokrātiskās valsts iekārtas noteiktās līdzsvara un atsvara sistēmas ietvaros, un sargājot Satversmes pamatprincipus, savu kompetenci un procedūras īsteno tā, lai tiktu nodrošināta ārkārtējās situācijas vadība (sk. Valsts prezidenta 2020.gada 23.marta paziņojuma Nr. 8 „Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā” 6.punkts, https://likumi.lv/ta/id/313400-valstskonstitucionalo-organu-darbibas-pamatprincipi-arkarteja-situacija).

[11] Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.pantā ir noteiktas Ministru kabineta tiesības, izsludinot ārkārtējo situāciju. Panta pirmajā daļā ir uzskaitītas Ministru kabineta tiesības, izsludinot ārkārtējo situāciju, noteikt konkrētus ierobežojumus:

1) īpašu pārvietošanās un pulcēšanās kārtību vai pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus;

2) īpašu kārtību transportlīdzekļu kustībai vaišīs kustības ierobežojumus;

3) īpašu saimnieciskās darbības kārtību vaišīs darbības ierobežojumus;

4) īpašu kārtību preču, medikamentu,energoresursu, pakalpojumu un citumateriāltehnisko resursu pieejamībai;

5) valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju tiesības pieņemt lēmumu par iedzīvotāju un viņu kustamā īpašuma evakuāciju, kā arī, ja nepieciešams, nodrošināt pieņemtā lēmuma izpildi ar piespiedu pārvietošanu;

6) valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju amatpersonu tiesības iekļūt privātā īpašumā;

7) valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju amatpersonām papildu tiesības aizturēt un nodot tiesībaizsardzības institūciju amatpersonām lēmuma pieņemšanai personas, kuras nepakļaujas amatpersonu likumīgajām prasībām vai izdara citus pārkāpumus;

8) valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām tiesības noteikt aizliegumu personām atrasties noteiktās vietās bez atļaujām vai personu apliecinošiemdokumentiem;

9) valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, kuras sagatavo un izplata oficiālu informāciju par ārkārtējo situāciju;

10) starptautiskajos līgumos noteikto saistību izpildes pilnīgu vai daļēju apturēšanu, ja to izpilde var negatīvi ietekmēt valsts apdraudējuma novēršanas vai pārvarēšanas spējas.

Savukārt saskaņā ar šā panta otro daļu Ministru kabinetam papildus šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām ir tiesības noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci valstsapdraudējuma novēršanā vai pārvarēšanā.

No minētās tiesību normas secināms, ka nav pamatots kasācijas sūdzības arguments, ka likumdevējs likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8.panta pirmajā daļā ir devis izsmeļošu uzskaitījumu pasākumiem un ierobežojumiem, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt ārkārtējās

situācijas laikā. Panta otrā daļa pilnvaro Ministru kabinetu papildus minētajiem pasākumiem noteikt arī citus konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamos pasākumus. Tāpēc nav pamatots kasācijas sūdzības arguments, ka Ministru kabinets, izdodot Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu, ir pārkāpis 8.panta pirmajā daļāietverto pilnvarojumu un tādējādi darbojies ultra vires.

[12] Konkrētā ārkārtējā situācija izsludināta saistībā ar Covid-19 pandēmiju, tāpēc uz to attiecas arī Epidemioloģiskās drošības likums, kurā ir regulēti pasākumi pandēmijas novēršanai.

Ministru kabineta rīkojums ir pamatots ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otro daļu, kas noteic, ka Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Tādējādi Ministru kabineta kompetencē ir noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Saskaņā ar minētā likuma 3.panta pirmās daļas 3.punktu epidemioloģiskā drošība ietver arī iedzīvotāju vakcināciju.

Apgabaltiesa spriedumā ir atsaukusies arī uz Epidemioloģiskās drošības likuma 30.panta pirmo daļu, kas noteic, ka infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku nosaka Ministru kabinets. Savukārt atbilstoši šā panta trešajai daļai, ja sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Minētās normas paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām vakcinācija ir obligāta, kā arī pandēmijas laikā izsludināt papildu obligāto vakcināciju.

 

Mans komentārs.

Visu augstāk minēto pasākumu jēga ir, atbilstoši Satversmei, aizsargāt ikviena cilvēka veselību un dzīvību, nevis apdraudēt to. Ja vakcīna var radīt smagas blaknes vai nogalināt, tad pienākums ar to vakcinēties pārkāpj Satversmē noteikto pienākumu aizsargāt vakcinējamā cilvēka dzīvību. Šāds deleģējums ir pret Satversmi. Ja vakcīna bojā veselību vai nogalina, tad tādu uzlikt kā pienākumu ir prettiesiski. Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai, kā līdz šim.

 Spriedums

Senāts nepiekrīt līdzpieteicēju kasācijas sūdzības argumentiem, ka tas, ka minētajās tiesību normās likumdevējs nav tiešā tekstā paredzējis Ministru kabinetam tiesības izdot vispārīgo administratīvo aktu, ierobežo Ministru kabinetu izdot šādu administratīvo aktu, lai ieviestu drošības pasākumus

infekcijas slimības izplatības ierobežošanai pandēmijas laikā. Šādas tiesības Ministru kabinetam izriet arī no šā sprieduma iepriekšējos punktos minētās kompetences rīkoties ārkārtējās situācijas laikā, lai novērstu attiecīgo apdraudējumu.

[13] Senāts uzskata, ka izskatāmajā gadījumā jāņem vērā arī piesardzības princips.

Piesardzības princips ir Eiropas Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no tostarp Līguma par Eiropas Savienības darbību 168.panta 1.punkta (Nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis. Savienības rīcība papildina dalībvalstu politiku un ir vērsta uz to, lai uzlabotu sabiedrības veselību, veiktu slimību profilaksi un novērstu draudus fiziskajai un garīgajai veselībai. Šāda rīcība ir arī cīņa pret slimībām, kas visvairāk apdraud veselību, veicinot pētījumus par to cēloņiem, izplatīšanos un profilaksi, kā arī informēšanu un izglītošanu veselības jautājumos, un nopietnu pārrobežu veselības apdraudējumu pārraudzība, laicīga brīdināšana par tiem un šo draudu apkarošana).

Eiropas Savienības tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka no piesardzības principa izriet, ka, ja pastāv neskaidrība par cilvēku veselības riska esamību vai tā apmēru, aizsargpasākumus var veikt, negaidot, kamēr šo risku esamība un smagums tiks skaidri pierādīts (piemēram, Eiropas Savienības tiesas 2010.gada 22.decembra sprieduma lietā „Gowan Comércio Internacional e Servicos L da pret Ministero della Salute”, C-77/09, ECLI:EU:C:2010:803, 73.punkts). Piesardzības princips nenoteiktības gadījumā pilnvaro kompetentās iestādes veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu konkrētus iespējamos riskus sabiedrības veselībai, negaidot, līdz šo risku realitāte un nopietnība kļūst pilnībā acīmredzama(Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020.gada 16.decembra sprieduma lietā „Industrial Quimica del Nalón, SA pret Eiropas Komisiju”, T-635/18, ECLI:EU:C:2010:803, 107.punkts). Piesardzības princips ļauj Kopienu iestādēm cilvēka veselības interesēs, tomēr, pamatojoties uz pagaidām nepilnīgām zinātniskām zināšanām, pieņemt aizsardzības pasākumus, kas var būtiski apdraudēt aizsargātu tiesisko stāvokli un sniegt šajā sakarā iestādēm būtisku rīcības brīvību (Eiropas Savienības pirmās instances tiesas 2002.gada 11.septembra sprieduma lietā „Pfizer Animal Health SA v. Council of the European Union”, T-13/99, ECLI:EU:T:2002:209, 170.punkts, Eiropas Savienības pirmās instances tiesas 2008.gada 9.septembra sprieduma lietā „Bayer CropScience AG un citi pret Eiropas Kopienu Komisiju, T-75/06, ECLI:EU:T:2008:317, 256.punkts).

Piesardzības principa tvērums dažādās nozarēs var būtatšķirīgs. Konkretizējot piesardzības principa saturu attiecībā uz tiesiskā regulējuma izstrādi Covid-19 pandēmijas apstākļos, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka piesardzības princips demokrātiskātiesiskā valstī nozīmē to, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās (Satversmes tiesas 2020.gada 11.decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 16.1.punkts). Tas, vai konkrētārīcība patiešām bija nepieciešama, ir izvērtējams, noskaidrojot, vai ierobežojumamir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs (turpat).

Tādējādi valstij ir pienākums rīkoties operatīvi un efektīvi, lai novērstu pandēmijas radītos draudus sabiedrības veselībai.

 

Mans komentārs

Neviens no augstāk minētajiem tiesu spriedumiem neparedz iespēju valdības mērķu sasniegšanai uzlikt pienākumu izmantot līdzekli, kas var bojāt veselību vai nogalināt. Ja līdzeklis var nogalināt, tad tāds līdzeklis nekādos apstākļos nav uzspiežams, tas ir piedāvājams brīvprātīgai izvēlei, jo neviens nevar paredzēt vai vakcīna glābs, vai nogalinās to kurš vakcinējas.

Tiesa ignorē faktu, ka vakcīnas zāļu apraksts brīdina, ka vakcīna var bojāt veselību un nogalināt. Tas, ka vakcīna var nogalināt nav pieņēmums, tas ir neapšaubāms, zinātniski pierādīts fakts. Latvijā vismaz 1 cilvēks ir miris no vakcīnas.

Ja valsts uzspiež medicīnisku manipulāciju un cilvēks mirst, valsts ir veicinājusi cilvēka nāvi, ko tā nekādos apstākļos nedrīkst darīt. To aizliedz Satversmes 93. un 111. panti, un veselais saprāts.

Ja tiesa kļūdaini uzskata, ka viena cilvēka nāve ir pieņemama, tai ir jānorāda, cik cilvēkiem būtu jāmirst, lai samērs cilvēku nāve pret ieguvumu sabiedrībai vairs nebūtu pieņemams.

Piesardzības princips vienlīdz attiecas kā uz epidēmijas radītiem veselības traucējumiem, tā arī uz veselības traucējumiem un nāvi, ko izraisa vakcīna. Valsts būtu ievērojusi piesardzības principu, ja ļautu izvēlēties vakcinēties vai nē, tad kāds no tiem, kas šobrīd ir miris no vakcīnas, vai cieš no vakcīnas radītiem veselības traucējumiem, būtu vesels. Valsts nedrīkst nāvi no vakcīnas vērtēt kā mazāk nozīmīgu, nekā nāvi no covid. Satversme aizliedz apdraudēt cilvēka dzīvību. Ja valsts nevar garantēt, ka cilvēks nemirs, vai nezaudēs veselību, tā nedrīkst uzlikt pienākumu, tā var vienīgi piedāvāt brīvprātīgu izvēli, kā tas medicīnā un likumdošanā ir bijis līdz šim.

Senāts ar savu lēmumu attaisnot MK pretlikumīgo rīcību pieprasīt darba ņēmējiem piespiedu medicīnisku iejaukšanos, rada bīstamu un nelikumīgu cilvēktiesību pārkāpuma precedentu.

Spriedums

[14] Lai gan Ministru kabineta rīkojuma anotācijā expressis verbis nav ietverta norāde uz piesardzības principa ievērošanu, izdodot rīkojumu, Ministru kabinets anotācijā ir norādījis skaidrus iemeslus, kāpēc ir bijušas pamatotas šaubas par nopietnu risku iestāšanos (strauja infekcijas izplatība), ja ar rīkojumu nenoteiktu pienākumu vakcinēties, tostarp arī valsts un pašvaldību institūcijās strādājošajiem(sk. Ministru kabineta rīkojuma anotāciju).

Neskatoties uz to, ka Ministru kabineta rīkojumā un tā anotācijā nav norādīts iepriekš minētais princips, jāņem vērā, ka neilgi pirms rīkojuma izdošanas Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 662, kuru anotācijāir ietvertas norādes uz Satversmes tiesas 2020.gada 11.decembraspriedumu lietā Nr. 2020-26-0106, kurā noteikts, ka, vērtējot noteiktos ierobežojumus, jāņemvērā piesardzības princips (sk. noteikumu Nr. 662 anotāciju).

 

Mans komentārs.

Tā kā vakcīna var radīt veselības traucējumus un nogalināt, tad valsts pārvaldei bija jābūt piesardzīgai un tā nedrīkstēja uzlikt pienākumu vakcinēties. Vakcinācijai bija jāpaliek brīvprātīgai. Cilvēka nāve no vakcīnas nav mazāk nozīmīga, kā no infekcijas, vai citiem iemesliem. Valstij ir pienākums atturēties uzlikt pienākumu, kas var radīt cilvēku veselības traucējumus un nāvi.

 Spriedums

[15] Var piekrist līdzpieteicēju argumentam, ka neviena tiesību norma nenosaka Ministru kabinetam obligātu pienākumu ārkārtējās situācijas izsludināšanas laikā izdot Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktā ietverto vispārīgo administratīvo aktu. Vienlaikus neviena tiesību norma arī neierobežo Ministru kabinetu vispārīgā administratīvā akta izdošanā.

 

Mans komentārs.

Tiesa kļūdaini vispārina. Satversme aizliedz MK izdot administratīvu aktu, kas apdraud cilvēka dzīvību un aizliedz izdot administratīvu aktu, kas bezjēdzīgi vai nepamatoti atšķirīgi ierobežo to cilvēku tiesības, kas epidēmijas gadījumā nevienu neapdraud un neizplata infekciju.

Spriedums.

Ievērojot iepriekšējos šā sprieduma punktos analizēto Ministru kabineta kompetenci, Senāts atzīst, ka tieši Ministru kabineta ziņā ir nodrošināt līdzsvaru starp veselības aizsardzības konstitucionālās vērtības mērķi un visām personām, kas dzīvo valsts teritorijā, piešķirto tiesību un brīvību ievērošanu. Ministru kabinets, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas dinamiku, paredzamo vakcinācijas kampaņas tempu un jaunu, lipīgāku vīrusa variantu parādīšanos, bija novērtējis, ka joprojām pastāv ievērojams epidēmijas izplatīšanās risks. Līdzar to tieši Ministru kabinets varēja novērtēt, kāda apjoma ierobežojumus nepieciešams ieviest šādā situācijā, un izdot attiecīgu vispārīgo administratīvo aktu apdraudzējuma novēršanai.

Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pamatotis ecinājusi, ka likuma atrunas princips ir ievērots un ierobežojums noteikts saskaņāar likumu.

 

Vai noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis

 

[16] Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 19.panta otrā daļa noteic, ka ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā pieņemtajiem pārvaldes lēmumiem, kas nosaka ierobežojumus un papildu pienākumus, jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiemun nepieciešamiemkatrā konkrētajā valstsapdraudējuma gadījumā.

Vērtējot, vai pamattiesību ierobežojumamir leģitīms mērķis, tiesa noskaidro, vai tā pamatā ir apstākļi un argumenti, kādēļ tas vajadzīgs, proti, vai ierobežojums ticis noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (Satversmes tiesas 2005.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.punkts).

Jau tika minēts, ka Administratīvā procesa likuma 12.pantā ir izsmeļoši norādīti leģitīmie pamati (mērķi), kuru dēļ iespējama samērīga tiesību ierobežošana. Tie sakrīt ar Satversmes 116.pantā minēto leģitīmo mērķu, kuru dēļ ir pieļaujams ierobežot personas pamattiesības, uzskaitījumu. Viens no šādiem leģitīmajiem mērķiem ir citu cilvēku tiesību aizsardzība.

[17] Satversmes 111.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības.

Valsts spēja nodrošināt ikvienam Satversmes 111.pantā ietvertās personas pamattiesības ir tieši atkarīga no veselības aprūpes sistēmas spējas sniegt personai, kurai radušies veselības traucējumi, tai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā kā veselības aprūpes sistēmas resursi ir ierobežoti, pēkšņs un straujš pacientu skaita pieaugums varapgrūtināt veselības aprūpes sistēmas darbību vai pat vispār apdraudēt veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu.

Tāpat personas tiesības uz veselību ir ietvertas arī ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.pantā.

Minētajā normā paredzēts, ka pakta dalībvalstīm jāveic pasākumi minēto tiesību realizēšanai, lai nodrošinātu, tostarp epidēmisko slimību profilaksi, ārstēšanu un apkarošanu, kā arī apstākļu radīšanu, kas nodrošinātu visiem medicīnisko palīdzību un medicīnisko kopšanu slimības gadījumā.

Tātad arī no Satversmē noteiktajām pamattiesībām un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem izriet valsts pienākums pandēmijas laikā aktīvi rīkoties, lai novērstu pandēmijas radīto apdraudējumu cilvēku veselībai un nodrošinātu visiem medicīnisko palīdzību.

 

Mans komentārs.

Valsts vieniem cilvēkiem aizsargājot veselību nedrīkst citiem cilvēkiem bojāt veselību, vai nogalināt. Vakcīnas zāļu apraksts brīdina, un Latvijā novērotie gadījumi liecina, ka vakcīna var izraisīt veselības traucējumus un nogalināt. Tāpēc tā nedrīkstēja kļūt pienākums. MK bija jāizvēlas cits līdzeklis, piemēram, testēšana, kas ir efektīvāks par vakcināciju, jo vakcinēta cilvēka saslimšanu un ierobežošanas nepieciešamību pierāda ar testu.

Spriedums

[18] Ministru kabineta rīkojuma mērķis ir apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazināt novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību (Ministru kabinetarīkojuma ievads).

Apgabaltiesa ir vērtējusiMinistru kabineta rīkojuma projekta sākotnējas ietekmes novērtējuma(ex-ante)ziņojumā(anotācijā) norādīto informāciju, kas norāda uz būtisku nepieciešamību sasniegt rīkojumā norādīto mērķi. Pašreizējās situācijas un problēmas aprakstā ietvertā informācija liecina par strauju Covid-19 infekcijas izplatību, kas nekontrolēta var izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību (sk. Ministru kabineta rīkojuma anotāciju).

Veselības aprūpes sistēmas pārslodzes novēršana ir svarīga visas sabiedrības labklājībai, jo no pienācīgas veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas ir atkarīga visu iedzīvotāju iespēja saņemt veselības aprūpi un tādējādi īstenot savas tiesības uz veselības aizsardzību ne vien saslimstot ar

Covid-19, bet arī citu veselības traucējumu gadījumā(Satversmes tiesas 2022.gada 10.marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 25.2.punkts).

 

Mans komentārs.

Tāds pat, kā pie [17]

 

Spriedums

[19] Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā „Vavrička and Others v. the Czech Republic” atzina, ka leģitīmais mērķis, nosakot obligātu vakcināciju, ir veselības aizsardzība un citu personu tiesību aizsardzība (t. i., aizsargāt pret slimībām, kas var radīt nopietnu veselības apdraudējumu. Tas attiecas gan uz personām, kuras saņem attiecīgo vakcināciju, gan arī uz personām, kuras nevar vakcinēties un kuras tādējādi ir neaizsargātas, paļaujoties uz augsta vakcinācijas līmeņa sasniegšanu sabiedrībā kopumā, lai aizsargātos pret attiecīgajām lipīgajām slimībām) (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedums lietā „Vavrička and Othersv. the Czech Republic”, iesnieguma Nr. 47621/13, 272.punkts).

 

Mans komentārs.

Senāts kļūdaini atsaucoties uz šo spriedumu neņem vērā, ka runa ir par citu vakcīnu ar citu efektivitāti un drošības profilu.

Tiesa neņem vērā, ka ECT kļūdaini apgalvo, ka veseli nevakcinēti bērni apdraud citus bērnus. Tam nav nekādu zinātnisku pierādījumu.

Citus bērnus apdraud vienīgi saslimuši bērni, vakcinēti un nevakcinēti, bet saslimuši bērni tiek samērīgi ierobežoti, viņi nedrīkst apmeklēt bērnu dārzu līdz izveseļojas.

Spriedums augstāk minētajā lietā neparedz iespēju uzlikt pienākumu vakcinēties ar vakcīnu, kas ir ļoti maz efektīva un kuras zāļu aprakstā ir brīdinājums, ka vakcīna var nogalintāt.

Latvijā 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid un 1000 vakcinēti cilvēki nomira no covid apliecinot vakcīnas zemo efektivitāti un apšaubāmo drošību.

 Spriedums.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka jautājumos saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem ir pamatoti atzīt, ka šādu ierobežojumu leģitīmais mērķis ir veselības aizsardzība un citu personu tiesību un brīvību aizsardzība (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022.gada 5.septembra spriedums lietā „Af aire Communauté genevoise d’action syndicale (CGAS) c. Suisse”, iesnieguma Nr. 21881/20, 80.punkts). Covid-19 vīrusa radītais apdraudējums sabiedrības veselībai bija ļoti nopietns, un jāņemvērā, ka zināšanas par vīrusaīpašībāmun bīstamību pandēmijas sākumposmā bija ļoti ierobežotas un tādēļ valstīm bija ātri jāreaģē šajā laikposmā. No tā izriet, ka attiecībā uz šo lietu tiesai jāņem vērā konkurējošās intereses ļoti sarežģītajā pandēmijas kontekstā un jo īpaši pozitīvo pienākumu, kas uzlikts Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstīm aizsargāt to jurisdikcijā esošo personu dzīvību un veselību (turpat, 84.punkts).

 

Mans komentārs.

Tiesa neņem vērā, ka zāļu aprakstā minētie brīdinājumi par veselības traucējumiem un nāvi pēc vakcinācijas un to, ka arī vakcinēti cilvēki slimo un to, ka veseli cilvēki nevienu neapdraud, un to, ka vakcīnas efektivitāte ir zema, MK zināja vēl pirms pienākuma uzlikšanas. MK bija jābūt piesardzīgiem. Riski bija gan nevakcinējoties, gan vakcinējoties, tāpēc izvēle bija jāatstāj katra paša ziņā. Vakcināciju kas var nogalināt no brīvprātīgas nedrīkstēja padarīt par pienākumu. Valstij ir pienākums ļaut cilvēkam, aizsargājot savu veselibu, atteikties no potes, kas var nogalināt. Uzliekot pienākumu vakcinēties ar poti, kas var nogalināt, valsts apdraud nevakcinēta cilvēka veselību un dzīvību, valsts nelikumīgi pārkāpj Satversmes 93. un 111. pantus,.

Spriedums.

Citu valstu konstitucionālās tiesas ir norādījušas, ka ierobežojumus var veikt tikai sabiedrības veselības interesēs un tikai ar mērķi apkarot Covid19 epidēmiju, un tikai tad, ja to attaisno veselības stāvoklis saistībā ar vīrusa cirkulāciju vai tās ietekmi uz veselības aprūpes sistēmu, ko novērtē, ņemot vērā tādus veselības rādītājus kā vakcinācijas līmenis, skrīninga testu pozitīvisma līmenis, saslimstības līmenis vai intensīvās aprūpes nodaļu noslogotības līmenis. Tiem jābūt stingri samērīgiem ar radušos veselībasapdraudējumu un atbilstošiem laika un vietas apstākļiemun tie nekavējoties jāpārtrauc, kad tie vairs nav nepieciešami(piemēram, Francijas Konstitucionālās padomes 2022.gada 21.janvāra lēmuma Nr. 2022-835 DC 17.punkts).

Arī doktrīnā norādīts, ka obligātās vakcinācijas prasību galvenajam pamatojumam jābūt sabiedrības veselības aizsardzībai, kas attiecas uz aizsardzību pret kaitējumu citiem, un tajā ietilpst infekcijas izplatības samazināšana (neatkarīgi no tā, vai tas rada vai nerada imunitāti sabiedrībā),

veselības aprūpes pakalpojumu aizsardzība un saglabāšana citu personu ārstēšanai un svarīgu pakalpojumu nodrošināšana pret traucējumiem infekcijas seku dēļ (sk. Prof King J., Prof Luiz Motta Ferraz O. L. M., Legal, Constitutional, and Ethical Principles for Mandatory Vaccination

Requirements for Covid-19, pieejams: https://lexatlas-c19.org/vaccination-principles/).

 

Mans komentārs.

Tiesa neņem vērā, ka neviens no augstāk minētajiem dokumentiem neparedz iespēju, ka vakcinācijas pienākums drīkst bojāt veselību un nogalināt.

Tiesa neņem vērā, ka vakcinēti cilvēki slimo un veseli cilvēki nevienu neapdraud un infekciju neizplata.

 

Spriedums.

[20] Apgabaltiesa ir norādījusi, ka Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkta ierobežojuma mērķis ir veicināt darbinieku (amatpersonu) vakcināciju, lai nodrošinātu pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darba apstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Apgabaltiesa ir secinājusi, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības, proti, sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Apgabaltiesas vērtējumā šis mērķis atbilst gan Satversmes 116.pantā, gan Ovjedo konvencijas 26.pantā ietvertajiemmērķiem, kuru sasniegšanai pamattiesības var tikt ierobežotas.

 

Mans komentārs.

Senāts neizprot infekcijas izplatības un sabiedriska apdraudējuma būtību.

Vesels cilvēks, vakcinēts vai nē, nevienu neapdraud un infekciju neizplata. Viņu ierobežot nav likumīga pamata, slimības izplatība no veselu cilvēku ierobežošanas nemazinās.

Slims cilvēks, vakcinēts, vai nē, izplata infekciju, viņš ir ierobežojams, piemēram, viņš, līdz izveseļojas, nedrīkst nākt uz darbu.

Tā kā atšķirībā no stinguma krampju vakcīnas, ar kuru vakcinēti cilvēki neslimo ar stinguma krampjiem, pret covid vakcinēti cilvēki slimo ar covid un saslimuši ir ierobežojami tādā pat mērā, kā nevakcinēti cilvēki, kas ir saslimuši ar covid.

To vai cilvēks apdraud apkārtējos vai nē nosaka nevis vakcinācijas sertifikāts, bet saslimuša cilvēka, vakcinēta, vai nē, testēšana.

Latvijā ap 500 000 vakcinēti cilvēki pārslimoja covid, vakcinācija nenovērsa viņu saslimšanu un slimības izplatību, tāpēc vakcinētu un nevakcinētu cilvēku ierobežojumi nedrīkstēja atšķirties, jo tā bija nepamatoti atšķirīga attieksme jeb diskriminācija, ko aizliedz Satversmes 91. pants.

Nevis vakcinācija bet testēšana parāda vai cilvēks, vakcinēts, vai nē, ir slims ar covid un vai viņš slimības dēļ ir ierobežojams, piemēram, drīkst nākt uz darbu, vai nē.

Vakcīna apdraud veselību un dzīvību. Satversme aizliedz valsts pārvaldei apdraudēt cilvēka veselību un dzīvību, tāpēc vakcinācija nedrīkstēja kļūt pienākums.

MK to zināja, bet nelikumīgi izvēlējās neņemt vērā jau pirms rīkojuma izdošanas un dažāda ranga tiesneši, Senatorus ieskaitot, vēl šobrīd to nesaprot, vai arī izvēlas neņemt vērā.

 

Spriedums.

Lietā nav strīda par to, ka līdzpieteicēju pamattiesības, kas noteiktas Satversmes 96. un 106.pantā, var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, respektīvi, citu cilvēku tiesības uz veselību. Līdzpieteicēji kasācijas sūdzībā neiebilst pret šo leģitīmo mērķi, bet norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīms mērķis nevar būt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšana, jo to neparedz Satversmes 116.pants.

Minētais arguments nav pamatots.

Apgabaltiesa ir pareizi norādījusi, ka valsts un pašvaldību institūcijas, arī kapitālsabiedrības, tiek veidotas, lai nodrošinātu valsts funkciju izpildi un sniegtu iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus. Ir būtiski, lai arī ārkārtējās situācijas laikā valsts un pašvaldības turpinātu pildīt svarīgas valsts funkcijas un nepārtrauktu sniegt pakalpojumus. Minētais, kā to norādījusi apgabaltiesa, ir saistīts ar citu cilvēku tiesību aizsardzību (piemēram, tiesībām saņemt medicīnisko palīdzību, tiesībām uz izglītību, aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem, palīdzību ugunsgrēka gadījumā, sabiedriskā transporta pakalpojumiemu.c.). Vienlaikus tas attiecas arī uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.

Demokrātiskas valsts iekārtu raksturo valsts varas sadalījums trijos tās atzaros, proti, likumdevēja varā, izpildvarā un tiesu varā. Izpildvaras uzdevums ir visas sabiedrības interesēs īstenot dzīvē tos mērķus, ko likumdevējs ietvēris normatīvajos aktos (Satversmes tiesas 2003.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 9.punkts). Tāpēc visas sabiedrības interesēs ir nodrošināt, ka valsts un pašvaldības institūciju (taiskaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas ir spējīgi veikt savus pienākumus. Satversmes 1.pantā nostiprinātais demokrātijas princips citastarp prasa valsts funkcijas īstenot atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Valsts pārvaldes uzdevums ir īstenot šos principus dzīvē. Ierēdņi, kas nespēj izprast un īstenot šos principus, diskreditē valsti kopumā, līdzar to mazinot valsts iedzīvotāju uzticību savai valstij un tās demokrātiskajai iekārtai (sal. Satversmes tiesas 2007.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 18.punkts).

Tādējādi arī mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību ir leģitīms mērķis – tas ir vērsts gan uz citu cilvēku tiesību aizsardzību, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.

 

Vai noteiktais ierobežojums ir samērīgs

[21] Samērīguma tests sastāv no trīs kritērijiem. Proti, lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam, ir nepieciešams izvērtēt: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; un 3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (piemēram, Satversmes tiesas 2007.gada 16.maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11.punkts, 2018.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.punkts).

[22] No pārsūdzētā Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunkta izriet pienākums vakcinēties tikai tiem darbiniekiem, kas strādā valsts un pašvaldību institūcijās (taiskaitā kapitālsabiedrībās), proti, tas skar valsts un pašvaldības institūciju darbinieku pamattiesības. Savukārt personu loks, kuru pamattiesības uz veselību aizsargā aplūkotais tiesību ierobežojums, ir ievērojami plašāks un aptver sabiedrību kopumā. Attiecīgi pamattiesību ierobežojuma samērīguma kontekstā šajā lietā ir jāsamēro līdzpieteicējiem radītajiem Satversmes 96. (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) un 106.pantā (tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai) minēto pamattiesību ierobežojumi ar citām konstitucionālajām vērtībām– citu cilvēku tiesībām uz veselību.

 

Mans komentārs.

Šajā vērtējumā tiesa kļūdaini nav iekļāvusi vakcinācijas radīto apdraudējumu dzīvībai un veselībai, ko pamato zāļu aprakstā minētie brīdinājumi un praksē novērotie gadījumi, ka vakcīna var bojāt veselību un nogalināt. Ir jāņem vērā, ka nav pieļaujami nogalināt indivīdu lai mēģinātu aizsargāt citu cilvēku tiesības uz veselību, vai jebkuras citas tiesības.

Tiesa neņem vērā, ka veseli cilvēki netērē veselības aprūpes sistēmas resursus, nevienu neapdraud, neizplata infekciju un neierobežo citu cilvēku tiesības uz veselību, tāpēc viņus ierobežot nav juridiska pamata.

Vakcinēti cilvēki arī slimo, tāpēc darba vietās pieprasīt vakcinēties un vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem izvirzīt dažādas prasības ir nelikumīgi.

 

Spriedums

Nav pamatoti līdzpieteicēju kasācijas sūdzības argumenti, ka apgabaltiesa nav noskaidrojusi Satversmes 96. un 106.pantā pamattiesību dabu un nozīmīgumu. Apgabaltiesas spriedumā ir sniegts minēto pamattiesību skaidrojums, gan atsaucoties uz Satversmes tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Senāts atzīst apgabaltiesas spriedumā ietverto pamatojumu par pareizu.

 

[23] Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir konstatējusi, ka obligātā vakcinācija kā piespiedu medicīniska iejaukšanās ir iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību Cilvēktiesību konvencijas 8.panta izpratnē (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 15.marta spriedums lietā „Solomakhin v. Ukraine”, iesnieguma Nr. 24429/03, 33.punkts). Vispārējs noteiktas rīcības aizliegums ir drastisks pasākums, kam nepieciešams saprātīgs pamatojums un īpaši nopietna pārbaude, ko veic tiesas, kuras ir pilnvarotas izsvērt attiecīgās intereses (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 19.janvāra sprieduma lietā „Lacatus v. Switzerland”, iesnieguma Nr. 14065/15, 101.punkts, 2005.gada 6.oktobra sprieduma lietā „Hirst v. The United Kingdom (No. 2)”, iesnieguma Nr. 74025/01, 82.punkts).

Tomēr valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot obligāto vakcinācijas pienākumu, lai aizsargātu gan indivīda, gan sabiedrības veselību. Veselības aprūpes politikas jautājumi principā ietilpst valsts iestāžu rīcības brīvības robežās, jo tās vislabāk spēj izvērtēt prioritātes, resursu izmantošanu un sociālās vajadzības (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedums lietā „Vavrička and Others v. the Czech Republic”, iesnieguma Nr. 47621/13, 274.punkts). Tiesaarī uzsvēra, ka šai rīcības brīvībai ir jābūt plašai(turpat, 280.punkts).

Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot, vai pastāv Cilvēktiesību konvencijas 8.panta pārkāpums, ņēma vērā vairākus aspektus: 1) vakcīnu drošību un efektivitāti un to, vai iestādes tās pastāvīgi uzrauga;

 

Mans komentārs

Pie šī punkta gan MK, gan tiesai, gan Senātam bija jāapstājas un jāvērtē covid vakcīna Latvijā.

Senāts, acīm redzot, to pretlikumīgi nav darījis.

Ja vakcīnas zāļu aprakstā ir brīdinājums, ka vakcīna var nogalināt un Latvijā viens cilvēks ir miris no vakcīnas un ap 1000 cilvēku darbspējīgā vecumā ir miruši 70 dienu laikā pēc vakcinācijas,

Ja Latvijā pret covid vakcinēti cilvēki atkārtoti ar covid saslimst 3 reizes biežāk nekā nevakcinēti pārslimojuši cilvēki,

ja Latvijā vairāk kā 500 000 vakcinēti cilvēki ir pārslimojuši covid,

ja Latvijā ap 1000 pret covid vakcinēti cilvēki ir miruši no covid,

ja Latvijā ir jāvakcinē vairāk kā 100 cilvēki lai novērstu vienu saslimšanas gadījumu,

ja Latvijā par covid vakcīnas radītajiem veselības traucējumiem ir 3500 ziņojumi un par pārējām vakcīnām kopā tanī pat laikā 15,

tad nav pamata apgalvot, ka Latvijā vakcīna ir augsti efektīva un droša. Šādu vakcīnu padarīt par nosacīujumu nodarbinātībai ir nelikumīgi, jo tas pārkāpj Satversmes 93. un 111. pantus, kas prasa aizsargāt nevakcinēta cilvēka veselību un dzīvību no vakcīnas, kas var nogalināt.

Latvijā nenotiek vakcīnu uzraudzība, jo brīdī, kad no covid bija miruši vairāk kā 700 vakcinēti cilvēki tādējādi nešaubīgi apliecinot, ka vakcīna viņu gadījumā ir bijusi neefektīva, ZVA, kam būtu jāveic vakcīnu uzraudzība un jāziņo par vakcīnas neefektivitāti, bija reģistrējusi un Eiropas zāļu uzraugam nosūtījusi 12 ziņojumus, kas ir mazāk kā 2% no patiesā apjoma.

Covid vakcīnas ir mazefektīvas, apdraud veselību un dzīvību. Tās, atbilstoši Satversmei nedrīkst kļūt pienākums, priekšnoteikums nodarbinātībai, tās katrs var izvēlēties brīvprātīgi, bez nelabvēlīgām sekām atsakoties.

Spriedums

2) vakcinācijas izņēmumu esamību, piemēram, personām ar medicīniskām

kontrindikācijām; 3) vai vakcināciju jāveic piespiedu kārtā; 4) kāda veida sankcijas tiek piemērotas personām, kas neievēro šo pienākumu; 5) vai vakcinācijas izmaksas sedz valsts veselības apdrošināšana; un 6) vai var saņemt kompensāciju par kaitējumu veselībai, ko izraisījusi obligātā vakcinācija

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedums lietā „Vavrička and Others v. the Czech Republic”, iesnieguma Nr. 47621/13, 285.–309.punkts).

Eiropas Parlaments ir norādījis, ka šie aspekti būtu jāņemvērā, arī vērtējot valsts uzlikto pienākumu pieteicējiem vakcinēties pret Covid-19 (sk. European Parliament „Legal issues surrounding compulsory Covid-19 vaccination”).

Apgabaltiesa spriedumā ir izvērtējusi minētos aspektus.

 

Mans komentārs.

Apgabaltiesa spriedumā nav vērtējuši nevienu no augstāk minētajiem faktiem, kas pierāda vakcīnas zemo efektivitāti un iespēju, ka tā var veicināt vakcinēta cilvēka nāvi, tāpēc ir kļūdaini apgalvot, ka apgabaltiesa ir izvērtējusi minētos aspektus. Ja Senāts būtu ņēmis to vērā, spriedums būtu citāds.

Spriedums.

[24] Var piekrist līdzpieteicēju norādītajam, ka Satversmē ir iekļautas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, taču jāņemvērā, ka saskaņā arANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajāmun kultūras tiesībāmikvienamcilvēkamir cilvēktiesības uz darbu, kas ietver ne tikai iespēju brīvi izvēlēties nodarbošanos (6.pants), bet arī tiesības uz drošiemun veselībai nekaitīgiemdarba apstākļiem(7.panta „b” punkts). Līdzar to darba ņēmēju aizsardzība ir attiecīgās valsts pienākums (sk. Prof King J., Prof Luiz Motta Ferraz O. L. M., Legal, Constitutional, and Ethical Principles for Mandatory Vaccination Requirements for Covid-19, pieejams: https://lexatlas-c19.org/vaccination-principles/).

Jāņemvērā, ka ārkārtējās situācijas laikā darbavietas tika uzskatītas par vienu no nozīmīgākajiem sabiedrības mikrovides slimības pārnēsāšanas lokalizācijas punktiem.

 

Mans komentārs.

Tiesa kļūdaini interpretē faktus. Latvijā veseli cilvēki darba vietās nevienu neapdraud, bet slimi, arī vakcinēti, apdraud.

Vakcinācija nenodrošina imunitāti, vairāk kā 500 000 vakcinētu cilvēku saslima ar covid, tāpēc atšķirīgi ierobežojumi vakcinētiem un nevakcinētiem nebija pieļaujami un vakcinācija nedrīkstēja kļūt pienākums.

To, ka vakcīna nepasargā no saslimšanas un apdraud veselību MK zināja jau pirms noteica pienākumu vakcinēties.

 

Spriedums

Tajā pašā laikā tiesību doktrīnā pastāv viedoklis, ka obligātai vakcinācijas politikai darbavietā ir jābūt galējam līdzeklim, un, jatātiek izmantota, tai ir jābalstās uz nepieciešamības un samērīguma principiem, un tai ir jābalstās uz valsts tiesību aktu regulējumu (sk. Prof King J., Prof Luiz Motta Ferraz O. L. M., Legal, Constitutional, and Ethical Principles for Mandatory Vaccination Requirements for Covid-19, pieejams: https://lexatlasc19.org/vaccination-principles/).

Pasākums, kas nav racionāli saistīts ar leģitīmu mērķi, nav nepieciešams. Attiecībā uz vakcinācijas prasībām saiknei starp pasākumu un tā mērķi jābūt pamatotai ar pieejamiem sabiedrības veselības un zinātniskiem pierādījumiem. Valdībai šāds pamats periodiski jāpārskata, lai nodrošinātu, ka saikne laika gaitā saglabājas konsekventa.

Nepieciešamība un samērīgums jānosaka, ņemot vērā darbinieku, pakalpojumu lietotāju un klientu pamatvajadzības. Jo īpaši tai būtu jābalstās uz objektīvu riska novērtējumu, kas nodrošina drošas un veselībai nekaitīgas darbavietas. Ja darba ņēmēji un/vai pakalpojumu lietotāji ir īpaši neaizsargāti

pret Covid-19 iedarbību vai smagu saslimšanu, piemēram, veselības aprūpē un sociālajā aprūpē, obligātā vakcinācija tiek uzskatīta par pamatotāku.

Nosakot proporcionalitāti, šādai politikai būtu jāveic „individuāls novērtējums”, lai noteiktu, vai nevakcinēts darbinieks varētu radīt tiešus draudus citu cilvēku veselībai vai drošībai darbavietā.

 

Mans komentārs.

Vesels nevakcinēts darbinieks infekciju neizplata un nevienu neapdraud. Nav zinātnisku pierādījumu par pretējo.

 

Spriedums

Jebkura obligātās vakcinācijas politika būtu pastāvīgi jāuzrauga vienlīdzības aspektā. Darba devējam ir pienākums konstruktīvi iesaistīties, ņemot vērā jebkādu nelabvēlīgu vienlīdzības ietekmi, ko izraisa obligātās vakcinācijas politika darbavietā (sk. Prof King J., Prof Luiz Motta Ferraz O. L. M., Legal, Constitutional, and Ethical Principles for Mandatory Vaccination Requirements for Covid-19, pieejams: https://lexatlas-c19.org/vaccination-principles/).

 

Mans komentārs.

Tā kā arī vakcinēti cilvēki slimoja, tad nevakcinētu un vakcinētu cilvēku atšķirīgi ierobežojumi nebija pieļaujami un vakcinācija nedrīkstēja būt pienākums, jo vakcīna bija maz efektīva un apdraudēja veselību un dzīvību.

Spriedums

[25] Pamatojoties uz valdošo zinātnisko pasaules uzskatu, Pasaules Veselības organizācija un citas pasaules institūcijas un organizācijas 2021.gadā rīkoja kampaņu par pēc iespējas plašāku vakcināciju pret Covid-19, jo tikai vakcinācijaspēja ierobežot epidēmiju un samazināt tās negatīvās sociālās un ekonomiskās sekas. Šeit jāņem vērā publiski pieejamā informācija un dati, kas tajā laikā bija pieejami, ka inficēšanās varbūtība pēc vakcinācijas ir mazāka un ka, pat jatā notiek, slimības gaita parasti ir vieglāka.

Apgabaltiesa spriedumā ir vērtējusi epidemioloģisko situāciju un zinātnes atziņas, kas pastāvēja Ministru kabineta rīkojuma izdošanas laikā, kopsakarā ar Ministru kabineta rīkojuma mērķiem. Tiesa secināja, ka Ministru kabinets uzskatīja, ka, ņemot vērā tā rīcībā esošās zinātniskās atziņas,

Covid-19 vīrusa reproduktivitātes risks ir ievērojami samazināts starp vakcinētām personām un personām, kuras ir pārslimojušas Covid-19. Ministru kabineta rīkojuma izdošanas brīdī zinātniskajā literatūrā norādītais kopumā liecināja, ka vakcinācija samazina infekcijas izplatību, hospitalizācijas un nāves risku, kā arī vakcinācija aizsargā gan personu pašu, gan šīs personas līdzcilvēkus.

 

Mans komentārs.

Pirms rīkojuma uzlikšanas jau bija zināms, ka vakcīna var radīt veselības traucējumus un nogalināt, un arī vakcinēti cilvēki slimo, un vakcinācija neaptur epidēmijas izplatību, par ko 2021 gada augustā ziņoja, piemēram, Islande, kas viena no pirmajām novakcinējās ieteiktajā apjomā, bet secināja, ka infekcija neapstājas, pūļa imunitāte neveidojas, vakcinēti cilvēki slimo.

https://www.icelandreview.com/society/covid-19-in-iceland-vaccination-has-not-led-to-herd-immunity-says-chief-epidemiologist/

Turklāt tiesa nav ņēmusi vērā, ka sākotnēji vakcinācijas un ierobežojumu publiski pamatotais mērķis bija novērst infekcijas izplatību un radīt drošu vidi pakalpojumu sniegšanas vietās. MK sagrozot faktus apgalvoja, ka vakcinēti cilvēki nesaslimst un vīrusu neizplata, kaut rīkojuma izdošanas brīdī jau bija pieejami fakti, kas pierāda, ka vakcinēti cilvēki slimo, vakcinācija vīrusa izplatību neaptur un ierobežojumi veicina necovid mirstību.

Spriedums.

Eiropas Cilvēktiesību tiesair norādījusi, kastarp Līgumslēdzējām pusēm pastāv vispārēja vienprātība, ko stingri atbalsta specializētās starptautiskās organizācijas, ka vakcinācija ir viens no veiksmīgākajiemun rentablākajiemveselības aizsardzības pasākumiemun ka katrai valstij būtu jācenšas panākt pēc iespējas augstāku vakcinācijas līmeni savu iedzīvotāju vidū (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedums lietā „Vavrička and Othersv. the Czech Republic”, iesnieguma Nr. 47621/13, 277.punkts).

 

Mans komentārs.

Senāts nekompetenti neņem vērā, ka vakcīna no vakcīnas atšķiras gan drošuma gan efektivitātes ziņā, tāpēc atsaukties uz vakcināciju kā uz universālu konstanti ir kļūda.

Covid vakcīnai ir jauns, atšķirīgs iedarbības mehānisms, kas nav izgājis parasto pārbaudes ceļu novērojumu ilguma ziņā. Vakcīna ir īpaši maz efektīva un rada veselības traucējumus ievērojami vairāk kā citas vakcīnas. MK par to tika brīdināts pirms pienākuma uzlikšanas.

 

Spriedums.

Arī citu valstu konstitucionālās tiesas ir norādījušas, ka obligātā vakcinācija aizsargā indivīdu pret inficēšanos un apkārtējo sabiedrību un sabiedrību kopumā pret epidēmiju rašanos. Dažādu epidēmiju izraisītas infekcijas rada augstu risku personu dzīvībai vai vismaz veselībai. Tāpēc epidēmijas pasākumu, tostarp obligātās vakcinācijas, mērķis izriet no tiesību uz dzīvību institucionālās aizsardzības aspekta, t. i., no valsts pienākuma aizsargāt dzīvību (sk. Ungārijas Konstitucionālās tiesas 2021.gada 30.novembra lēmuma Nr. 3537/2021 (XII. 22.) AB 49.punkts).

Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pamatoti atzinusi, ka vakcinācija ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķasasniegšanai.

 

Mans komentārs.

Senāts un tiesas atkārto vienu un to pašu rupjo kļūdu - neņem vērā, ka nav likumīgi, Latvijā Satversme neļauj cilvēku nogalināt, lai citiem uzlabotu veselības aprūpi.

Vakcīna pēc nepilnīgajaim oficiālajiem datiem vismaz vienu cilvēku Latvijā ir nogalinājusi un vakcīnas zāļu aprakstā ir brīdinājums, ka vakcīna var bojāt veselību un nogalināt, tāpēc pienākums vakcinēties nav piemērots līdzeklis leģitīma mērķa sasniegšanai.

To, ka vakcīna var nogalināt, MK zināja jau pirms pienākuma noteikšanas.

 

Spriedums

[26] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pamattiesību ierobežojums tiek atzīts par nepieciešamu, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.punktu).

Apstākļos, kad pastāv nenoteiktība un ir nepieciešama valsts tūlītēja rīcība, lai aizsargātu svarīgas personu vai sabiedrības tiesības un likumiskās intereses, arī pamattiesību ierobežojuma samērīguma vērtējumā būtiska nozīme ir piesardzības principam. Atbilstoši šim principam institūcijai, kas izdod

normatīvo aktu un citstarp vērtē, vai tiesiskajā regulējumā paredzētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē ar saudzējošākiemlīdzekļiem, ir tiesības šaubu gadījumā no vairākām iespējamām alternatīvām izvēlēties to risinājumu, kas ar augstāku varbūtības pakāpi nodrošinās personu vaisabiedrības tiesību un interešu aizsardzību. Tomēr piesardzības princips nenozīmē, ka institūcija, kas izdod normatīvo aktu, būtu atbrīvota no pienākuma izvērtēt un noskaidrot, vai nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, kas varētu nodrošināt attiecīgo leģitīmo mērķu sasniegšanu tādā pašā kvalitātē. (Satversmes tiesas 2022.gada 10.marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 28.punkts).

Tiesas kompetencē nav lemt par tādiem jautājumiem, kas ir strīdīgi no zinātniskā viedokļa, bet gan lemt, vai Ministru kabinets rīkojās pareizi atbilstoši tajā brīdī pieejamajai informācijai un tajā brīdīesošo zinātnisko pasaules uzskatu ietvaros. Ņemot vērā, ka no zinātniskā viedokļa vakcinācijas

tika atzītas par visefektīvāko veidu, kā apkarot epidēmiju (sk. Pasaules veselības organizācijas mājaslapā ievietoto informāciju, piemēram, https://www.who.int/news-room/questions-and-answers/item/coronavirus-disease-(covid-19)-vaccines-safety#, https://www.who.int/newsroom/feature-stories/detail/safety-of-covid-19-vaccines u.c.), jo tajā brīdī nebija citas alternatīvas, apgabaltiesa ir pareizi secinājusi, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās šo kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesībāmbrīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.

 

Mans komentārs.

Gan MK, gan tiesai bija jāvērtē, vai veseli cilvēki medicīniski kādu apdraud un, vai vakcīna var nogalināt.

Ja veseli cilvēki nevienu neapdraud un vakcīna var nogalināt, tad nav likumīgi veseliem cilvēkiem, kuri nevienu neapdraud uzlikt pienākumu vakcinēties ar šādu produktu.

Augstāk tiesas minētās atsauces, kas aicina vakcinēties, apgalvo, ka minētās vakcīna pasargā no saslimšanas un aptur infekcijas izplatību, ko covid vakcīna nedara.

Eiropas vakcinācijas vadlīnijas ieteica vakcināciju nepadarīt par pienākumu.

Tā kā gan vakcinējoties, gan nevakcinējoties cilvēka veselība un dzīvība ir apdraudēta, tad cilvēkam ir jābūt tiesībām brīvi izvēlēties kā sevi labāk pasargāt, tai skaitā bez nelabvēlīgām tiesiskām sekām atsakoties lietot medicīnisku produktu, kas apdraud dzīvību, kā tas ir bijis līdz šim.

Mk bija jāizmanto citi līdzekļi epidēmijas ierobežošanai, tai skaitā antigēnu testi, ko katrs var veikt mājās. https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/media-resources/science-in-5/episode-14---covid-19---tests

Vakcinēta cilvēka saslimšanu pierāda ar testu, vakcinācijas sertifikāts negarantē neslimošanu un neaptur infekcijas izplatību. To MK zināja pirms noteica pienākumu vakcinēties.

Spriedums

Arī Ministru kabineta rīkojuma anotācijā ir norādīts, ka citi alternatīvie risinājumi tika izvērtēti, nosakot katru prasību, taču epidemioloģiskajai situācijai pasliktinoties tik strauji, citi risinājumi var nebūt tik efektīvi. Tāpat, nosakot katru prasību, tikaizvērtēts ierobežojuma samērīgums pret ieguvumu (sk. Ministru kabineta rīkojuma anotāciju).

Piemēram, Ungārijas konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka obligātās vakcinācijas izmantošana kā galējais līdzeklis var tikt izmantota tāda leģitīmā mērķa kā sabiedrības veselības aizsardzība sasniegšanai, un jo īpaši nopietnas epidēmijas kontrole un tās seku mazināšana var attaisnot piespiedu tiesisko līdzekļu izmantošanu (Ungārijas Konstitucionālās tiesas 2021.gada 30.novembra lēmuma Nr. 3537/2021 (XII. 22.) AB 56.punkts).

 

Mans komentārs.

Senātam būtu jāņem vērā, ka nevērtējot vai vesels cilvēks izplata infekciju un, vai vakcīna var nogalināt, izvērtēt pienākuma riskus un ieguvumus nav iespējams.

Prakse liecina, ka Ungārijas politika veselības aprūpē, uz ko atsaucas Senāts, veicina mirstību.

Latvijā mirstība no covid ir 332 uz 100 tk, Ungārijā 504 uz 100 tk, Zviedrijā 235 uz 100 tk iedzīvotāju.

Ja Latvijas valdība likumdošanā sekotu Ungārijas piemēram, tad Latvijā no covid mirtu par 2 000 vairāk cilvēku.

Ja Latvijas valdība sekotu Zviedrijas piemēram, kas atzina ka pienākums vakcinēties un plaši ierobežojumi neatbilst konstitūcijai, tad valdība Latvijā izglābtu 2 000 no covid mirušus cilvēkus.

https://sulf.se/en/nyhet-en/vaccination-what-rules-apply-in-an-employment-relationship/

 

Spriedums.

Šajā gadījumā, lai ganMinistru kabinets neizmantoja piespiedu līdzekļus, lai pieprasītu vakcināciju, Ministru kabineta rīkojumā ietvertie nosacījumi, iespējams, izdarīja spiedienu uz darbiniekiem, nosakot nelabvēlīgas tiesiskās sekas vakcinācijas neveikšanas gadījumā.

 

Mans komentārs.

Šis ir svarīgs patiesības atzinums, kas apstiprina, ka vakcinācija saucās brīvprātīga, bet patiesībā bija piespiedu, jo nevakcinējoties iestājās cilvēka pamattiesību ierobežojumi. Izvēle starp vakcināciju un badu nav brīvprātīga izvēle. Skatiet vēlreiz tiesībsarga komentāru par 111. satversmes panta grozījumiem. Tiesībsargs uzskata, ka vakcinācijai jābūt brīvprātīgai.

 

Spriedums

[27] Līdzpieteicēji norāda, ka ar Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktu pieteicējiem ir noteiktas vakcinācijas pienākuma neizpildes netiešas sekas – liegums turpināt dienesta vai darba attiecības, taču Ministru kabinets varēja noteikt, ka darba pienākumus var pildīt daļēji vai pilnībā attālināti, atrodoties mājās.

Apgabaltiesa, vērtējot, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, ir ņēmusi vērā, ka līdzpieteicēji ir civildienesta ierēdne, autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja. Tiesa pamatoti atzinusi, ka, tā kā autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības skolotāja darba specifikas dēļ savus darba pienākumus nevar veikt attālināti, attiecībā uz viņiem šis aspekts nav vērtējams. Tātad attālināta darba iespējas kā mazāk ierobežojošs līdzeklis ir apsverams vienīgi attiecībā uz valsts civildienesta ierēdni.

Apgabaltiesa pamatoti ir norādījusi uz katra civildienesta ierēdņa nozīmi svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā.

Valsts pārvaldei ir jābūt efektīvai gan no organizācijas, gan funkciju veikšanas viedokļa. Tas nozīmē arī cilvēkresursu efektīvu izmantošanu (Senāta 2020.gada 17.marta sprieduma lietā Nr. SKA-450, ECLI:LV:AT:2020:0317.A420224317.17.S, 19.punkts). Tiesa ir vērtējusi apstākļus, ka civildienesta ierēdne dzīvo vienā mājsaimniecībā ar citiem ģimenes locekļiem, kas strādā klātienē un ikdienā sastopas ar citiem cilvēkiem, tāpēc attālinātais darbs, lai arī samazina kontaktpersonu loku, neizslēdz inficēšanās risku. Tādējādi, arī strādājot attālināti, pieteicēja nebūtu pasargāta no inficēšanās un saslimšanas gadījumā nevarētu pildīt darba pienākumus.

 

Mans komentārs.

Tiesa izsaka kļūdainu pieņēmumu ka nebūdama vakcinēta, pieteicēja saslimtu, bet būdama vakcinēta, nesaslimtu, kas ir pretrunā ar faktiem par vakcinētu cilvēku saslimstību.

Latvijā vairāk kā 500 000 vakcinēti cilvēki saslima ar covid.

Latvijā, balstoties uz MK atbildēm deputātiem, redzams, ka Alfa covid 2021. gada jūlijā beidzās uzņēmīgajiem cilvēkiem, tostarp 47 000 vakcinētiem, pārslimojot un iegūstot imunitāti.

Pie vakcinācijas aptveres 734 000 sākās delta covid epidēmija, kas 2022. gada janvārī beidzās uzņēmīgajiem cilvēkiem, tostarp 229 000 vakcinētiem, pārslimojot un iegūstot imunitāti.

Pie vakcinācijas aptveres 1 336 000 sākās omikron vīrusa epidēmijas BA2 paveids, kas beidzās 2022. gada jūlijā, vairāk kā pus miljonam uzņēmīgu cilvēku pārslimojot un iegūstot imunitāti. Vairāk kā puse no saslimušajiem, 290 000 cilvēku, bija vakcinēti.

Pie vakcinācijas aptveres 1 347 000 sākās omikron BA5 paveids, kas beigsies uzņēmīgajiem cilvēkiem pārslimojot, vakcinācijas aptverei būtiski nemainoties.

Fakti liecina, ka Latvijā katra jauna epidēmija, arvien mazāk jūtīga pret vakcīnu, sākās pieaugot vakcinācijas aptverei, kas apliecina, ka mutējošu vīrusu ar vakcināciju apturēt nav iespējams.

Omikron BA2 paveidu apturēja nevis vakcinētu cilvēku skaita pieaugums par 11 tūkstošiem, bet 500 000, tostarp 290 000 vakcinētu valsts iedzīvotāju pārslimošana ar vīrusu, iegūstot imunitāti.

 

Spriedums

Tiesa arī norādījusi, ka ārkārtējās situācijas laikā var izveidoties situācija, ka valsts civildienesta ierēdnim, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, pēkšņi nākas aizvietot prombūtnē esošu ierēdni, kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams. Tādējādi valsts civildienesta ierēdņiem jābūt gataviem jebkurā brīdī savus pienākumus veikt klātienē un nav pamata paļauties uz iespēju visu ārkārtējās situācijas laiku strādāt tikai attālināti. Valsts un pašvaldību institūcijas, tai skaitā kapitālsabiedrības tiek veidotas, lai nodrošinātu valsts un pašvaldību funkciju izpildi un sniegtu iedzīvotājiemnepieciešamos pakalpojumus.

Tādējādi apgabaltiesa pamatoti secināja, ka attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties ir efektīvākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai un ka konkrētajā lietā nav konstatējams, ka Ministru kabineta rīkojuma leģitīmo mērķi tikpat efektīvi var sasniegt ar līdzpieteicēju norādīto mazāk ierobežojošo līdzekli – attālinātu darba pienākumu izpildi.

 

Mans komentārs.

Tiesa kļūdaini interpretē faktus. Vismaz pus miljons vakcinētu cilvēku saslima ar covid, tas apliecina, ka vakcinācija nav efektīvs līdzeklis slimības izplatības novēršanā.

Visu vakcinēto cilvēku saslimšanu un nepieciešamību izolēties pierāda ar testu, kas apliecina, ka tests slimības kontrolē un ierobežošanā ir efektīvāks līdzeklis nekā vakcinācija.

Tests neapdraud veselīu, bet vakcīna var nogalināt, tāpēc testēšanai bija jādod priekšroka.

To, ka vakcinācija nepasargā no saslimšanas un tests parāda kurš ir saslimis un tāpēc izolējams, MK zināja jau pirms vakcinācijas pienākuma noteikšanas.

 

Spriedums

[28] Vērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par līdzpieteicēju tiesībām nodarīto kaitējumu, jāņem vērā arī ierobežojuma ilgums.

Atbilstoši Ministru kabineta rīkojuma anotācijai šie pasākumi bija plānoti uz laika posmu no 2021.gada 8.oktobra uz trīs mēnešiem– laikposmu, kurā Ministru kabinets uzskatīja, ka pastāv būtisksepidēmijas izplatīšanās risks sakarāar jaunu, lipīgāku vīrusa variantu parādīšanos.

Veselības ministrija ārkārtējās situācijas gadījumā iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus epidēmijas vai pandēmijas izcelšanās draudu novēršanai vai esošās epidēmijas apkarošanai atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likuma 5.panta pirmās daļas 5.punktam. Ministru kabineta rīkojuma anotācijā norādīts, ka Veselības ministrija un tās pakļautības iestādes regulāri veic esošās situācijas izvērtējumu, reizi nedēļā sniedzinformāciju Ministru kabinetā par aktuālo epidemioloģiskās drošības situāciju un veselībasaprūpes sistēmas kapacitāti un noslodzi, testēšanu, situāciju ģimenesārstu praksēs, vakcināciju, kā arī sniedz priekšlikumus nepieciešamajām izmaiņām normatīvajā regulējumā. Tāpat saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu Veselības ministrija gatavo informāciju, lai Ministru kabinets vismaz reizi trijos mēnešos sniegtu Saeimaiziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību.

Tādējādi konkrētais ierobežojums – pienākums vakcinēties – tika piemērots noteiktā laika posmā, respektīvi, ārkārtas situācijas laikā. Ministru kabineta rīkojuma 5.3.apakšpunktā ietvertie priekšnoteikumu darba pienākumu veikšanai uztverami vien kā nodarbinātības pagaidu ierobežojumi.

 

[29] Ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, Senāts secina, ka apgabaltiesa pamatoti atzina, ka Ministru kabineta rīkojumā ietvertie ierobežojumi attiecībā uz Satversmes 96. un 106.pantā minētajām tiesībām, kā arī Ministru kabineta rīkojumā paredzētās sekas nevakcinēšanās gadījumā, nav radījušas nesamērīgu iejaukšanos līdzpieteicēju pašnoteikšanās tiesībās un tiesībās brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

 

Mans komentārs.

Nevērtējot vai veseli cilvēki kādu apdraud un vai vakcīna var nogalināt, ieguvumu un risku samēru noteikt nav iespējams.

 

Par pieteikumu Satversmes tiesai

[30] Līdzpieteicēji norāda, ka procesuāls pārkāpums, kas novedis (vai varēja novest) pie lietas nepareiza iznākuma, ir apgabaltiesas nevēršanās Satversmes tiesā ar jautājumu par likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 8. un 19.pantā (ciktāl tas paredz regulējumu attiecībā uz ārkārtējo situāciju) ietvertā pilnvarojuma Ministru kabinetamatbilstības Satversmes 62.pantam izvērtēšanu. Kasācijas sūdzībā izteikts lūgums Senātam vērsties Satversmes tiesāar šādu pieteikumu.

Attiecībā uzlīdzpieteicēju argumentu par vēršanos Satversmes tiesā, Senāts atgādina, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.panta otrajai daļai Satversmes tiesā tiesai jāvēršas tad, ja tā uzskata, ka tiesību normas neatbilst hierarhiski augstākām normām. Senāts uzskata, ka izskatāmajā gadījumā nav pamata vērsties Satversmes tiesā.

Ārkārtējās situācijas regulējums ir ietverts likumā „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Atbilstoši Satversmes 64.pantamlikumdošanas tiesības pieder Saeimai. Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”. Likumdevējs ir tiesīgsar likumu paredzētšādu tiesisko režīmu, tam nav jābūt noteiktam tieši Satversmē.

Attiecībā uz ārkārtējās situācijas laikā noteiktajiem pamattiesību ierobežojumiem ir iespējama un šīs lietas ietvaros ir veikta to pārbaude pēc līdzīgiem principiem, kā tos iedibinājusi Satversmes tiesa, tostarp, izmantot Satversmes 116.panta interpretāciju, ko veikusi Satversmes tiesa.

[31] Ievērojot iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka nav pamata apgabaltiesas sprieduma atcelšanai un līdzpieteicēju kasācijas sūdzība noraidāma kā nepamatota.

 

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uzAdministratīvā procesalikuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts nosprieda atstāt negrozītuAdministratīvāsapgabaltiesas 2022.gada 21.jūnijaspriedumu, bet /pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

L. Slica E. Darapoļskis I. Meldere

 

Ministru kabinets, iespējams, lai nebūtu jāatbild par iztērētajiem100 miljoniem mazefektīvām un veselībai bīstamajām vakcīnām, kam beidzās derīguma termiņš, pārkāpjot Satversmes 91. 93. 95. 111. pantus, uzliekot pienākumus un nosakot ierobežojumus nevakcinēšanās gadījumā, aptuveni miljonam cilvēku, kas nevēlējās vakcinēties, atņēma tiesības rūpēs par savu veselību atteikties no medicīniskas iejaukšanās, kas var nogalināt. Tas noveda pie papildu covid un necovid mirstības Latvijā.

Senāta tiesneši kļūdaini šo nelikumību ir padarījuši par precedentu.

Tiesneši acīm redzot nezina valdības politikas rezultātu Latvijā - iedzīvotāju augsto papildus necovid mirstību, augsto mirstību no covid un citām vakcīnu izraisītām blakusparādībām.

Senāta tiesneši attaisno Latvijas valdības uzlikto vakcinācijas pienākumu sakot, ka arī Ungārijas un Čehijas valdības ir uzlikušas pienākumu vakcinēties.

Senāta tiesneši nepiemin Zviedriju, kas atzina, ka pienākums vakcinēties un stingri veselu cilvēku ierobežojumi neatbilst konstitūcijai tāpat kā tie neatbilst Latvijas Satversmei.

 

Ungārijā mirstība no covid ir 504 uz 100 tk iedzīvotājiem.

Čehijā 396 uz 100 tk iedzīvotājiem.

Latvijā 332 uz 100 tk.

Zviedrijā 235 uz 100 tk

Igaunijā, kur valdības ierobežojumi bija īslaicīgi, mira 222 uz 100 tk.

Latvijā no covid nomira ap 6 000 cilvēku.

Ja valdība likumdošanā sekotu Ungārijai, kā to iesaka Senāta tiesneši, mums no covid būtu nomiruši 9 000 cilvēku, ja Čehijai - tad 7 000 cilvēku, bet, ja valdība likumdošanā būtu ievērojusi cilvēktiesības un sekojuši Zviedrijas piemēram, Latvijā būtu nomiruši 4 000 cilvēku.

Ļaujot iedzīvotājiem krīzes apstākļos strādāt, mācīties un pašiem rūpēties par savu veselību, tostarp atsakoties vakcinēties ar mazefektīvu un veselībai bīstamu medicīnas produktu, valdība Latvijā no nāves būtu izglābusi vismaz 2 000 cilvēkus.

Covid epidēmija visā pasaulē vēl rezi apliecina, ka cilvēktiesību ierobežojumi veicina mirstību, tāpēc nav pieļaujami.

Senāts pieļauj rupju kļūdu un parāda nekompetenci Latvijā tos cenšoties attaisnot.

 

 

 

18.06. 2023

Ja manījāt kļūdu, lūdzu rakstiet zeigurs@latnet.lv