Homeopātiskās zāles, to drošība.

 

Manuprāt, homeopātija nav piemērota veselības atgūšanā, īpaši bērniem.

Ar piemēriem mēģināšu paskaidrot, kāpēc esmu tik kategorisks.

Par homeopātiju sabiedrībā viedokļi atšķiras. Mazākums uzskata – graudiņi palīdz vienmēr, nezinu, kā bez tiem dzīvošu! Vairākums domā - ja arī īpaši neārstē, tad vismaz nekaitē.

Kāda ir pierādītā homeopātijas efektivitāte?

Pierādījumu nav. daļa cilvēku pēc homeopātijas jutīsies labāk, placebo efekta dēļ. Turklāt lielākā daļa vīrusu izraisītu ''saaukstēšanās'' slimību pāriet bez terapijas. Uzņemot pietiekamu šķidruma daudzumu un esot ērtos apstākļos, organisms izstrādā antivielas, un slimība nedēļas laikā beidzas.

Par homeopātijas nekaitīgumu – tas šobrīd ir ticības jautājums, jo zāļu valsts aģentūra ZVA homeopātiskām zālēm ir paredzējusi atvieglotus reģistrācijas noteikumus. Ražotājam nav jāpierāda, ka zāles iedarbojas, kā solīts. Tas nav godīgi ne pret zāļu pircējiem, ne pret ārstiem, ne pret konkurentiem.

Kad es vaicāju, kāpēc tas tā ir, man atbild - vai nu: „tā ir pieņemts”, vai: „homeopātijas pamatā ir senas tradīcijas un īpaša filozofija”, vai: „preparāts ir ražots Vācijā, tāpēc to ražošanas process ir stingri uzraudzīts un drošs, mēs tās zāles esam piereģistrējuši jau sen, kad likumi bija citi”, - un citas tikpat netaustāmas lietas. It kā zāļu ražošanā šāda nevērība būtu pieļaujama un pašsaprotama un it kā ārsta profesija neparedzētu zināmu īpašu pieeju – praktizēt uz pierādījumiem balstītu medicīnu. Kur lai homeopātijas gadījumā ņem šos pierādījumus?

Tātad, reģistrējot zāles, mūsdienīgu, atkārtojamu pierādījumu par iedarbību nav. Ir tradīcijās balstīta ticība un saprotama vēlme pārdot.

Piemēram, citāts no lietošanas instrukcijas – pievērsiet uzmanību, nevis balstoties uz mūsdienīgiem pētījumiem par zāļu iedarbību, bet „atbilstoši mācībai par homeopātiskiem ārstniecības līdzekļiem”. Tātad nevis pierādījumu, bet ticības jautājums.

Citēju: „Atbilstoši mācībai par homeopātiskiem ārstniecības līdzekļiem, DELUFEN® sastāvdaļas palīdz atvieglot un izārstēt sekojošus traucējumus: Mercurius bijodatus (dzīvsudraba bijodāts) Iesnas un Eistahija kanāla iekaisums. Izdalījumi no deguna tek rīklē. Palīglīdzeklis tonsilīta un pieres dobuma iekaisuma ārstēšanā.”

 

Kad es prasu, kāpēc zīdaiņiem domātajos homeopātiskajos deguna pilienos, piemēram, Euforbium, vai Delufen ir indīga viela – dzīvsudrabs, man visi, kas ir iesaistīti homeopātijas biznesā, vispirms atkārto to pašu – tradīcijas, īpaša filozofija (ārstēšana ar indi?), vācu vai austriešu kvalitāte, arī biostrāvas, ūdens atmiņa, kristāli un fluīdi, Un kad tas nepārliecina, velk ārā galveno trumpi: „Nu jā, bet tas dzīvsudrabs taču tur ir tik mazos daudzumos, gandrīz vispār nav. Un paskatieties taču visapkārt – dzīve ir pilna ar indīgiem auto izplūdes dūmiem, herbi-, insekto-, pesticīdiem, ķīmiju un plastmasu, un nekas, dzīvojam!”…

 

It kā mazās devās inde nebūtu inde. It kā, ja kāds jau ir saindējies, piemēram, ar mušmirēm, tvana gāzi, alkoholu, vai iedzēris etiķi, tad vislabāk līdzēs (nu visiem tak zināms!) vēl kāda citu inde - antifrīzs, skābe no akumulatora vai dzīvsudrabs! Kaut pavisam nedaudz, kaut bumbiņu no sasista termometra ātri virsū! Un vesels! :) …

 

Tonsilotren tabletes, pēc ZVA datu bāzē pieejamās informācijas lietojamas bērniem no divu gadu vecuma, sastāvā Mercurius bijodatus D8 25,0 mg lietojamas pa vienai tabletei trīsreiz dienā. Angin Heel s tabletes, arī no 2 gadu vecuma, Hydrargyrum bicyanatum D 8 30 mg. Lietojamas pa tabletei 2 reizes dienā. Un nav nekādu pierādījumu, ka tieši dzīvsudrabs ir tas, kas vislabāk ārstē.

Ko var izlasīt ZVA Tonsilotren aprakstā?

Piezīme: Lietojot homeopātiskās zāles, sūdzības uz laiku var pasliktināties (sākotnēja homeopātiskā pasliktināšanās). Tādā gadījumā pacientiem ir jāiesaka pārtraukt zāļu lietošanu un konsultēties ar ārstu vai farmaceitu.

Homeopātija būtiski atšķiras no tradicionālās medicīnas, it īpaši tajos aspektos, kas skar slimības izpratni un ārstniecisko zāļu lietošanu. Homeopātisko zāļu aktīvās sastāvdaļas potencē, pakāpeniski atšķaidot. Homeopātiskās zāles stimulē organisma aizsargmehānismus, stiprinot organisma pašdziedināšanās spējas, tās neiedarbojas uz kādu konkrētu orgānu. Šo zāļu terapeitiskais efekts ir regulējošs, jo to iedarbība uz slimības simptomiem ir netieša.

Minēto iemeslu dēļ nav iespējams noteikt konkrētas zāļu devas farmakoloģisko efektu, to farmakokinētiskās vai farmakodinamiskās īpašības.

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Nav piemērojamas.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Nav piemērojamas.

5.3. Preklīniskie dati par drošību

Nav piemērojami, jo Tonsilotren tabletēm, tāpat kā citām plaši lietotām homeopātiskām zālēm preklīniskie pētījumi nav veikti.

 

Kādi ir pierādījumi, ka zāles veicina imunitāti? Nekādi. Ir ražotāja apgalvojums, ka zāles ir ļoti, ļoti labas.

Kādi ir pierādījumi, ka zāles ir nekaitīgas? Nekādi, bet ražotājs, cerot uz peļņu, iesaka: Visas vecuma grupas

Hroniski un hroniski recidivējošu saslimšanu gadījumos terapijas kursu ieteicams atkārtot (vairāki 6–8 nedēļu ārstēšanās kursi gadā).

 

Angin heel s zāļu aprakstā 4.8. Nevēlamās blakusparādības

 

Iespējamas alerģiskas reakcijas vai pastiprināta siekalu sekrēcija kā reakcija uz homeopātiski aktīvo vielu Hydrargyrum bicyanatum (dzīvsudrabu). Šādā gadījumā zāļu lietošana jāpārtrauc.

 

Cik ilgi dzīvsudrabs ietekmē organismu?

Dzīvsudraba pusizvades periods pēc Pubmed pieejamajiem datiem ir divi mēneši!

Ko tas nozīmē?

Ja asinīs un audos ir nonākusi vienas homeopātikskās ārstēšanas dienas deva - 75 miligrami dzīvsudraba sāļu atšķaidījuma, tad pēc 2 mēnešiem būs 35,5 mg, pēc 4 mēnešiem būs 18,75 mg, pēc pusgada būs 9,3 mg, pēc 8 mēnešiem 4,7 mg, pēc 10 mēnešiem 2,3 mg, pēc gada 1.17 miligrami.

Labākajā gadījumā tikai pēc gada lielākā daļa 75 miligramos atšķaidītā dzīvsudraba bijodātā iekļauto dzīvsudraba molekulu būs nonākušas ādā, kas dušā nolobīsies, nagos vai matos, ko nogriež. Vai tiks izvadītas ar sviedriem vai urīnu.

 

Un ja nu neveicas?

Dzīvsudraba molekulas ceļo pa organismu mēnešiem ilgi, kā smilšu graudi, iebērti smalkā pulkstenī. Nejaušība noteiks, vai tie ieķersies kādos zobratos, vai ne. Tikai, atšķirībā no pulksteņa, šo ieķeršanos kādā šūnai svarīgā ģenētiskās informācijas pārrakstīšanas procesā mēs nemanīsim uzreiz.

Vai viena molekula var nodarīt postu?

Zinātne kopš homeopātijas dzimšanas brīža ir attīstījusies. Tagad mēs zinām - lai rastos smaga slimība, šūnas lietošanas instrukcijā, tās ģenētiskajā kodā, pietiek nomainīt vienu molekulu. Kā teikumā “Apstāties, nevajag vairoties!” pārvietot vienu pieturas zīmi, šūna seko instrukcijai - “Apstāties nevajag, vairoties!”. Tā šūna kļūst par neapturami augoša vēža sākumu. To, vai dzīvsudraba indes molekula iejauksies šūnas dalīšanās instrukcijā vai ne, nosaka nejaušība, kuru ietekmē šūnā noritošās vielmaiņas ātrums. Bērna organismā visas šūnas strauji vairojas, tāpēc tajās ir strauja vielmaiņa. Tāpēc bērniem indes, kuras organismā ceļo mēnešiem, daudz mazākās devās nekā pieaugušajiem izraisa daudz nopietnākus traucējumus.

Vēsturiski pievienotais dzīvsudrabs, iespējams, pasargāja homeopātisko maisījumu no saskābšanas, bet mūsdienās tā klātbūtne bērniem domātās iesnu vai kakla zālēs nav attaisnojama. Dzīvsudraba sāļi niecīgās devās vēl nesen kā konservanti bija vakcīnās, un sabiedrības spiediena rezultātā tos aizstāja. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/11770890

Par dzīvsudrabu zīdaiņu deguna pilienos lielākā daļa homeopātijas piekritēju nezina.

 

Kāpēc par homeopātiskajām zālēm nav sūdzību, kāpēc vienas molekulas radītās sekas ir tik grūti pierādīt?

 

Tas, ka pēc saskares ar indi vai radiāciju nav tūlītēju laboratoriski nosakāmu seku, nenozīmē, ka inde vai rentgena apstarojums nav radījuši bojājumu.

 

Reizēm no kaitīgās iedarbības brīža līdz audzēju attīstībai paiet desmitiem gadu, kad deguna pilieni vai cita inde kā iespējamais iemesls jau sen aizmirsušies. Piemēram, pavisam nesen ir pierādīts, ka pēc saskares ar azbestu, kas kādreiz tika uzskatīts par nekaitīgu un bija katra jaunbūvētā jumta šīfera sastāvdaļa, līdz mezoteliomas audzēja izraisītiem traucējumiem plaušās paiet ne mazāk kā 11 gadu. Vidēji paiet 35 līdz 40 gadu, ilgākais šobrīd pierādītais laiks - 50 gadu. No kuņģa atviļņa slimības izpausmēm līdz barības vada vēzim paiet vismaz 20 gadu. Pēc saindēšanās ar vinilhlorīdu līdz aknu vēzim paiet ne mazāk kā 12 gadu, pēc saindēšanās ar darvas produktiem un kūpinājumiem vismaz 9 gadi, un tā tālāk. Pa šo laiku viena ķimikāliju bojātā šūna lēni vairojas, tās pēcteči aizstāj veselos audus, līdz sasniedz tādu lielumu, ka sāk traucēt.

Māju nojaucēji, nesaprazdami, ko dara, un domādami, ka ir atraduši lētu risinājumu, dauza šīferi un aizpilda ar to ceļa bedres, lai nebūtu jāmaksā par kaitīgās vielas savākšanu. Pēc tam elpo auto saceltos azbesta putekļus. Pēc gadiem viņi brīnīsies, no kurienes radies audzējs: „Es taču nepīpēju!”. Tāpat brīnīsies metinātāji un slīpētāji, kas nelieto dūmiem un celtniecības ķimikāliju putekļiem piemērotas cieši pieguļošas elpceļu aizsargmaskas, bet muti aizsedz ar krokotiem papīriņiem, ko aiz ausīm kabina uz gumijām.

„Nāc paraksties te un te, ka esi informēts par darba drošību!”

Protams, pierādīt iesnu zāļu kaitīgo iedarbību retos gadījumos, turklāt pēc desmitiem gadu slēptā perioda, ir praktiski neiespējami. Tāpēc, lai izšķirtos, lietot homeopātiju vai ne, manuprāt, pietiek ar to, ka ir pierādīts dzīvsudraba indīgums. Un nevienā uz pierādījumiem balstītā pētījumā nav atklāts, ka dzīvsudrabs, tāpat kā azbests, organisma saskaņotai darbībai būtu nepieciešams, kā ir nepieciešami, piemēram, vārāmā sāls, jods vai dzelzs, kurus iedzerot pāri mēram arī var saindēties.

 

Ja homeopāti vēlas pielietot indi iesnu ārstēšanā, lai viņi ar mūsdienīgiem, dubultakliem, ar placebo salīdzinātiem pētījumiem uz vismaz 1500 brīvprātīgajiem vispirms pierāda, ka tieši dzīvsudrabs ir tas, kas zīdaiņiem visnekaitīgāk ārstē iesnas. Homeopātijas biznesā iesaistītie savu taisnību varētu pierādīt pavisam vienkārši – zāles reģistrēt vispārējā kārtībā, iesniedzot mūsdienīgus pierādījumus gan par iedarbību, gan nekaitīgumu. Ja zāles tiešām ir augsti efektīvas, tas nebūs grūti.

Kamēr klīniskos un fizioloģiskos pētījumos iegūtu pierādījumu nav, kamēr homeopātiju reģistrē bez pierādījumiem par darbību, kamēr tās filozofiskais pamats sludina, ka inde mazās devās ārstē vislabāk, es to lietot bērniem neiesaku. Un arī nav vajadzības. Vieglos gadījumos iesnas pāriet pašas, nopietnos gadījumos homeopātija tāpat nelīdz.

Tieši tāpēc, ka mūsdienu dzīve ir pilna ar jauniem produktiem, par kuru indīgumu mēs vēl tikai uzzināsim, tad vieglu slimību gadījumā apzināti dot bērnam indīgu vielu saturošas zāles ir neprāts.

Daļa ārstu homeopātiju un uztura bagātinātājus izmanto placebo vietā, gadījumos, kad ''nav laika'' paskaidrot saslimušajam, ka viņš veiksmīgi izārstētos arī bez zāļu palīdzības.

Cilvēki, iedzerot homeopātisku preparātu, placebo efekta dēļ taču jūtas labāk!

 

Kas gan tur slikts?

 

Tas, ka, pirmkārt, cilvēks zaudē ticību sava organisma spējai tikt galā ar pašlimitējošām saslimšanām, savā ziņā tas ir placebo efektam pretējs efekts, kas cilvēkam atņem cerību un padara viņu atkarīgu no farmācijas.

Otrkārt, no cilvēka, kurš nesaprot, ka patiesībā netiek ārstēts, tiek ņemta nauda par zālēm.

Treškārt, zūd uzticība uz pierādījumiem balstītai medicīnai, kura ''nezina, ka homeopātija patiesībā darbojas tikpat labi".

Ceturtkārt, uztura bagātinātāji, uz pierādījumiem balstītos literatūras apskatos, ilgstoši lietojot, biežāk nodara kaitējumu nekā palīdz – aknu un nieru bojājumi. Kāds tam ir iemesls? Lasiet par uztura bagātinātājiem.

Un, piektkārt, cilvēks nemeklē iespēju dzīvot veselīgāk, jo, sekojot reklāmām valsts televīzijā vai izlasot kārtējo aptieku ķēdes bezmaksas žurnālu pastkastē, uzskata, ka ir ērtāks veids kā atgūt vai saglabāt veselību. Nopērc, iedzer un vesels! Tas, manuprāt, ir vissliktākais.

Visi augstāk minētie punkti ir savstarpēji saistīti. Cēlonis ir cilvēku nezināšana. Ārsts, izrakstot placebo vietā homeopātiju vai uztura bagātinātājus, pacientu noved vēl dziļākos maldos, kas, manuprāt, nav godprātīgi.

 

Pētījumos par placebo ir pierādījies, ka pat tad, ja ārsts slimniekam paraksta placebo, un izskaidro, kas ir placebo, tik un tā placebo efekts iestājas. To pamato ar slimnieka uzticēšanos ārstam, kas balstās uz pārliecību, ka ārsts nekad nekaitēs.

Ja ārsti šo uzticēšanos zaudēs, cietīs visi.

 

Reģistrēt homeopātiskas zāles bez mūsdienīgiem pierādījumiem par iedarbību un nekaitīgumu ir veselības aprūpes sistēmiska kļūda. Ja ražotājs nav iesniedzis pierādījumus par sava homeopātiskā preparāta efektivitāti un drošību, tad tas būtu jātirgo tādā pašā kārtībā kā cigaretes un alkoholiskie dzērieni.