Diskusija par ētikas komisijas apstiprināto plānu šķirot pacientus ar mērķi ārstēt nepilnīgi

 

Savu viedokli sociālajos tīklos paudis arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents, bioētikas speciālists Ivars Neiders.[10]

Reaģējot tieši uz Arta Žeigura publicētajām pārdomām, Neiders portālā “Twitter” bijis lakonisks: “Manuprāt, šis ir tas gadījums, kad ir sacelta nepamatota ažiotāža.”

Jauns.lv

Lūdzām sīkāk paskaidrot, ko tieši bioētikas pārzinātājs ar šo domājis:

Man apgalvojums ir tēmēts uz Arta Žeigura rakstu, kurā, manuprāt, rekomendācijas ir aprakstītas ļoti tendenciozi un sagrozīta to būtība. Piemēram, Žeigurs izsaka vairākus nepamatotus pieņēmums: “Deputāti un ministri, būdami jaunāki un bez smagām hroniskām slimībām, nonāktu grupā, kas saņem vislabāko iespējamo terapiju.” Tiek radīts maldīgs priekšstats, ka rekomendācijas ir pieņemtas kādu politisku darboņu interesēs,” apgalvo Neiders.

 

Mans viedoklis.

Dokumentā ir aprakstīti šķirošanas kritēriji, kas dod priekšroku jaunākiem un veselākiem un diskriminē vecākus un slimākus. Sekojot norādījumiem, politiķi, vairums būdami jaunāki par 75 gadiem un bez smagām hroniskām slimībām, nonāks grupā, kas saņem vislabāko iespējamo palīdzību.

Ieteikumi ir deputātu un ministru, kā jaunāku un bez smagām hroniskām slimībām interesēs un nav vecāku un hroniski slimu pacientu interesēs.

Jāņem vērā, ka ietekmīgi cilvēki mēdz izmantot priekšrocības, ko sniedz vara. Tā jau ir bijis, ka veselības ministrs apiet rindu onkoloģiskajā klīnikā un Rīgas mēru vispirms aizsūta uz Vāciju un tikai pēc tam atver ziedojumu kontu, kas apmaksātu ārstēšanos ārzemēs.

 

Jauns.lv

Tad vēl Žeigura apgalvojums: “Plāna priekšrocības – veselības aprūpē nav jāiegulda nauda.

 

Mans viedoklis.

Rekomendācijas paredz:'' Ja iepriekš minētie izslēgšanas kritēriji nav pietiekami, jāapsver turpmāka intensīvās terapijas kritēriju stingrāka noteikšana''.

Stingrākus kritērijus nosaka parakstot papīrus, kas paredz šķirot stingrāk, tātad ārstēt vēl mazāku daļu no saslimušajiem.

Papīru parakstīšana neprasa naudas ieguldījumus. Likumdevēji saņem algu.

 

Jauns.lv

Rekomendācijas ir domātas, lai ārstiem būtu skaidrs algoritms, kā rīkoties iespējamā situācijā, kurā MPV aparātu ir mazāk nekā pacientu, kuriem tie ir vajadzīgi. Tas nekādā veidā neizslēdz sistēmas kapacitātes palielināšanu.

 

Mans viedoklis.

Algoritms ir neizpildāms. Piemēram, kā jūs nekļūdīgi noteiksiet, ka pacientam paredzamā dzīvildze ir mazāka par 12 mēnešiem, kas ir viens no izslēgšanas kritērijiem?

 

Jauns.lv

Lūk, citāts no rekomendāciju teksta: “Šīs rekomendācijas ir piemērojamas tikai Covid-19 pandēmijas laikā situācijā, kad aizņemto MPV gultas vietu skaits ir sasniedzis vai pārsniedz 90% no kopējā MPV gultas vietu skaita valstī. Pirms tam Latvijas slimnīcām ir jāīsteno visi pasākumi, lai maksimāli palielinātu pieejamo MPV gultu skaitu (atceltas plānveida manipulācijas, pēc kurām pacientam var būt nepieciešama ITN [intensīvās terapijas nodaļa], pieejamā personāla palielināšana, esošo telpu un ierīču, piemēram, anestēzijas ierīču, pielāgošana MPV īstenošanai ārpus ITN, u.c.). MPV gultas vietu skaitu valstī uzskaita NMPD, kas laicīgi brīdina Latvijas ITN un nodrošina pacientu pārvešanu no vienas ITN uz citu, ja tā nepieciešama.”

 

Mans viedoklis.

Ir pagājis pus gads, kopš izsludināta pandēmija. Solīt uz papīra ir viegli. Cik ITN ārsti un māsas pa šo laiku ir papildus noalgoti, pieņemti darbā? Ko ministrija ir darījusi, lai ārsti gribētu nākt/palikt strādāt?

 

Jauns.lv

Citā vietā Žeigurs raksta: “Vai glābt lielāku skaitu cilvēku, upurējot mazāku skaitu cilvēku, ir ētiski? Pirmajā brīdī šķiet, ka glābt pazīstamus jaunus cilvēkus uz nepazīstamu vecu un slimu cilvēku rēķina ir pieņemami. Ir vēsturiski piemēri. Pirmskara Vācijā, lēmumu pamatojot ar valsts naudas grūtībām un sabiedrības interesēm, šķiroja, diskriminēja un nonāvēja cilvēkus pēc dažādām pazīmēm, tai skaitā pēc to veselības stāvokļa. Tīšas nonāvēšanas un dzīvību uzturošās terapijas liegšanas rezultāts ir vienāds - cilvēks pāragri mirst.” Pirmkārt, jautājums (Vai glābt lielāku skaitu cilvēku, upurējot mazāku skaitu cilvēku, ir ētiski?) ir formulēts tendenciozi. Rekomendācijas neparedz cilvēku upurēšanu.Par upurēšanu varētu runāt tad, ja viena daļa cilvēku tiktu glābta, izmantojot citus cilvēkus kā līdzekli, bet rekomendācijas neko tādu neparedz.

 

Mans viedoklis.

Ieteikumi paredz: ''Ja pacientam attīstās stāvoklis, kas atbilst kontrindikācijām, pacienta līmenis tiek nomainīts uz zilo kategoriju. Tādos gadījumos tiek atcelta MPV un uzsākta alternatīva ārstēšana vai paliatīvā terapija.''

Pacientu, ja tā veselības stāvoklis pasliktinās, iesaka nevis censties turpināt ārstēt pēc labākajām iespējām, bet, noņemt no ventilatora un viņa vietu atdot citam, tobrīd veselākam. Ne vienmēr pasliktināšanās noved pie pacienta nāves. Daļa pacientu, neskatoties uz pasliktināšanos, tomēr izveseļojas.

Vienam pacientam noņemt dzīvību atbalstošu terapiju, lai varētu to pielietot kādam citam. Kā šādu rīcību jūs citādi nosauksiet, ja ne upurēšana?

 

Jauns.lv

Savā būtībā šīs rekomendācijas neatšķiras no tām, kādas pastāv citās valstīs, lemjot par ierobežotu veselības aprūpes resursu sadali starp pacientiem. Ja jums ir viena sirds, bet trīs pacienti, kuriem ir vajadzīga sirds transplantācija, tad jums ir jāpieņem lēmums, kuram pacientam šo orgānu pārstādīt. Izdarot šādu izvēli, piemēram, balstoties apsvērumos par to, kāda var būt katra pacienta iespējamā dzīvildze un dzīves kvalitāte pēc operācijas, jūs neupurējat tos divus pacientus, kas paliks bez orgāna.

 

Mans viedoklis.

Jūs neņemiet vērā, ka transplantācijas un paredzētās šķirošanas apstākļi ir ļoti atšķirīgi, tāpēc nesalīdzināmi. Pirms sirds transplantācijas pacienti tiek rūpīgi izmeklēti, tāpēc ir daudzkārt ticamāka iespēja noteikt, kam transplantāts piedzīs un kam nē. Un arī pēc rūpīgas izmeklēšanas vidēji ap 15% pacientu pēc sirds pārstādīšanas mirst pirmā gada laikā, kamēr mirstība gaidīšanas rindā ir vidēji 10,1% gadā.[1][6]

Pat izmeklējot rūpīgi iejaukšanās iznākumu nevar garantēt, bet plāns paredz pacientu izmeklēt pavirši, piemēram, balstoties tikai uz radinieku mutisku informāciju.

Un praksē tā arī tiks darīts.

 

 

Jauns.lv

Tā, protams, ir smaga izvēle, bet šādas izvēles transplantoloģijā, un arī citās medicīnas jomās, ir jāveic.Un ir svarīgi, ka tas tiek darīts, balstoties uz ētiskiem principiem,” pauž Neiders.

 

Mans viedoklis.

Plāns paredz :''Ja nav pilnvērtīgas informācijas par anamnēzi, bet ir tikai radinieku mutiska informācija vai tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā veikto izmeklējumu rezultāti, ir pieļaujama vadīšanās un prioritizēšana pēc šiem datiem.''

Tas praktiski nozīmē to, ka rūpīga, labas klīniskās prakses prasībām atbilstoša pacienta izmeklēšana netiek prasīta. Daļu pacientu pāragri mirs ārstu kļūdainu šķirošanas lēmumu dēļ, kas ir nepieņemami.

 

Jauns.lv

Bioētikas speciālists arī piebilst, ka rekomendācijas neparedz dot priekšroku “pazīstamiem jauniem cilvēkiem uz nepazīstamu vecu cilvēku rēķina”.

Rekomendācijām nav nekāda sakara ar Nacistisko Vāciju, kuru tendenciozi piemin Žeigurs,” uzsver Neiders, norādot: “Es, protams, varētu turpināt, bet pieņemu, ka esmu atbildējis uz jautājumu, ko es domāju, sakot, ka Žeigurs ir sacēlis ažiotāžu nepamatoti.”

 

Mans viedoklis.

Plānam Latvijā un vēsturiskajiem plāniem Vācijā kopīgā iezīme ir pacientu diskriminācija pēc veselības stāvokļa, kas noved pie pāragras nāves, kas ir nepieņemami.

Vai jūs uzskatāt, ka pacientu šķirošana ar mērķi liegt piekļuvi dzīvību glābjošai terapijai nav diskriminācija? Vai tās ir jaunas vadlīnijas bioētikā?

Publiska diskusija par medicīnas studentu apmācības kvalitāti ētikā un nepieciešamību informēt pacientu par paredzamajiem ārstēšanas rezultātiem ir vajadzīga nekavējoties.

 

Jauns.lv

Pacientu “loterija” šajā gadījumā nebūšot pareizā pieeja

Attiecībā uz Žeigura pieminēto loterijas principu, izvēlēties pacientus, izmantojot loteriju, ir pamatoti pie nosacījuma, ka starp pacientiem nav citu būtiski ētiski svarīgu atšķirību, uzskata Neiders.

Ja jums, piemēram, ir viena transplantējama sirds un divi pacienti, kuriem tā ir nepieciešama, un viņu pēcoperācijas prognozes – dzīvildze, dzīves kvalitāte, īsi sakot, medicīniskais labums, ko operācija sniegs, ir apmēram vienāds, tad ir pamats teikt, ka šādā situācijā mēs varam izmantot loteriju.

Savukārt, ja paredzamais ieguvums krasi atšķirsies – piemēram, viens pacients pēc operācijas var nodzīvot trīs mēnešus ar sliktu dzīves kvalitāti, bet otrs – 30 gadus ar labu dzīves kvalitāti, tad būtu neētiski lēmumu par transplantāciju pieņem, izmantojot loteriju,” skaidro eksperts.

 

Mans viedoklis.

Kā jau iepriekš minēju, jūsu salīdzinājums ir nekorekts, jo plāns ārstam neprasa pacientu rūpīgi izmeklēt, un apstākļi, veselības aprūpes resursu pārslodze, to neļaus. Tas nozīmē, ka uzzināt, vai ir ētiski svarīgas atšķirības starp pacientiem nebūs iespējams.

Neviens ārsts, pat vislabākais reanimatologs ārstējot pacientu pēc sirds transplantācijas droši nezina, cik ilgi šis pacients dzīvos. Un ir skaidrs, ka nesaņemot dzīvību atbalstošu terapiju kad tā vajadzīga, pacients mirs priekšlaicīgi.

Ja jūs savā piemērā teiktu - ir viena sirds un 2 pacienti, abi neizmeklēti, vai arī - abiem pacientiem diagnoze balstās tikai uz ģimenes locekļu stāstīto, tad situācija būtu salīdzināma ar plānu šķirot. Šādā gadījumā ētiskais risinājums ir rindas kārtība, vai, ja pacienti pieteikti vienlaicīgi, tad loterija.

Šķirošana ir neizpildāms papildu pienākums ārstam apstākļos, kad trūkst laika, izmeklēšanas iespēju un kolēģu padoma. Visi minētie apstākļi veicinās pāragru pacientu mirstību šķirošanas kļūdu dēļ. Nav tāda ārsta, mani ieskaitot, kas kādreiz nekļūdītos vērtējot pacienta stāvokli arī strādājot ikdienišķos apstākļos. Arī tad, kad veselības aprūpes sistēma nešķiro, bet cenšas ārstēt visus, katrs desmitais cilvēks mirst medicīniskas kļūdas dēļ.[4] Jo vairāk pacientu uz vienu ārstu, jo īsāka saruna ar ārstu, jo vairāk kļūdu. Jo vairāk laboratorisko izmeklējumu, jo ilgāk jāgaida uz atbildi. Jau šobrīd uz Covid-19 testu pilsonim, kas pats vēlas to veikt, jāgaida vairākas dienas. Pagājušajā gadā, kad vēl nebija pandēmijas, mirstība dažādās veselības aprūpes iestādēs vienādās ārstnieciskās intervencēs ievērojami atšķīrās [5]

 

Jauns.lv

Par Žeigura pieminēto faktoru, ka netrūks cilvēku, kuri pēc šāda plāna sekām – mirušiem pacientiem – uzsāks tiesu darbus, Neiders saka: “Tas ir juridisks jautājums, tāpēc kompetentu atbildi nevarēšu sniegt. Varu tikai piebilst, ka, ja pastāv risks tiesāties tāpēc, ka ārsti seko šīm rekomendācijām, tad tieši tāds pats risks pastāvētu situācijā, ja ārsti sekotu principiem, kurus iesaka Žeigurs. Problēma šajā gadījumā ir tāda, ka situācijā, kurā radikāli nepietiek resursu, lai izglābtu visus, jau pēc definīcijas būs cilvēki, kurus izglābt nevarēs – neatkarīgi no tā, pēc kādiem principiem jūs šos resursus sadalīsiet.

 

Mans viedoklis.

Ārstējot rindas kārtībā un lozējot, neviens cilvēks Latvijā nebūs otram cilvēkam mērķtiecīgi liedzis pieeju dzīvību glābjošai terapijai. Ārsts nespēj ietekmēt loteriju, tāpēc nav atbildīgs par to, kurš pacients saņem pieejamo ārstēšanu. Nevienam pacientam uzsākta terapija nav jāpārtrauc. Liktenis šķiros pacientus, tāpēc sabiedrība nezaudēs uzticēšanos ārstiem. Izlozes Latvijā tiek organizētas godīgi.

 

Ir jāsaprot, ka arī šķirojot pacientus bez loterijas neiztikt.

Ja, piemēram, ventilējas 3 pacienti ar dzelteno zīmi un lidzīgu veselības stāvokli SOFA punktu ietvaros un iestājas viens pacients ar sarkano zīmi, kam pēc plāna ir pirekšroka, tad, lai izlemtu, kuru dzelteno pacientu ņems nost no ventilatora, tik un tā būs jālozē. Tikšana pie ventilatora pacientam ar sarkano zīmi negarantēs dzīvību.

Ētiski risinājumi balstās atklātībā. Ārstēšana rindas kārtībā ir saprotama un viegli uzraugāma. Šķirošanas shēma ir sarežģīta un neizpildāma medicīnas resursu trūkuma, atklātības trūkuma un neskaidru izslēgšanas kritēriju dēļ. Ta novedīs pie liktenīgām kļūdām un pāragras to pacientu nāves, kuriem tiks liegta pieeja, vai pārtraukta ārstēšana.

 

 

Ja ārstēs rindas kārtībā, ikviens, kura radi nebūs saņēmuši palīdzību, būs pelnīti dusmīgs uz veselības aprūpes organizatoriem un politiķiem, kuri lemj par nodokļu naudas izlietojumu, ārstu skaitu un nepieciešamajiem darba apstākļiem.  Bet nevienam, tai skaitā paša ārsta sirdsapziņai, nebūs iemesla vainot ārstu, ka viņš ir bijis tas, kurš izlēma atslēgt dzīvību uzturošu ierīci vienam savam pacientam, lai tai varētu piekļūt cits pacients. Ārsti būs ārstējuši pēc labākās sirdsapziņas, ar visiem tai brīdī pieejamajiem līdzekļiem, kā to sabiedrība no viņiem gaida. 

Jauns.lv

Cita lieta – ir skaidrs, ka ir jādara viss, kas vien mūsu spēkos ir, lai šāda situācija neizveidotos. Konkrētajā gadījumā tas ir arī jautājums par sabiedrības atbildību – jo atbildīgāki būsim, ievērojot vīrusa dēļ noteiktos ierobežojumus, jo mazāk būs saslimušo. Jo mazāk saslimušo, jo mazāk tādu pacientu, kas ir smagā stāvoklī un kuriem ir nepieciešama MPV.”

 

Mans viedoklis.

Ierobežojumiem, pirmkārt, ir jābūt efektīviem. Par kļūdainiem ieteikumiem bērnudārziem lasiet [7]. Par publiski nediskutēto zviedru pieredzi lasiet [11]

 

Jauns.lv

Vai veselības nozarei bija jāpaspēj sagatavoties?

Starp argumentiem pret Valsts katastrofu medicīnas plāna konkrēto pielikumu ir arī norāde par to, ka Covid-19 pandēmija ar mums ir bijusi pietiekami ilgi, lai veselības nozarē būtu bijis iespējams nodrošināt resursus it visiem potenciālajiem pacientiem, un pat pie drūmākajiem saslimšanas rādītājiem.

Itālijas ziemeļu reģionos, par spīti stereotipiem, ir labi apgādātas un augsta līmeņa slimnīcas. To, kas tur notika pavasarī mēs visi labi zinām. Man nav ne jausmas, uz kādiem apsvērumiem ir balstīts šis pieņēmums, ka mums ir bijis laiks un iespējas nodrošināt visu pat visdrūmākajiem scenārijiem. Vai šis pieņēmums ir balstīts kādos aprēķinos vai vēlmju domāšanā? Es nezinu. Svarīgas, manuprāt, ir divas lietas.

Pirmkārt, veselības aprūpes resursus nevar tik īsā laikā būtiski palielināt – tās nav tikai iekārtas, bet arī personāls, kura, starp citu, mums trūkst jau pat normālos apstākļos.

 

Mans viedoklis.

Piekrītu tam, ka personāls trūkst. Nepiekrītu, ka laiks ir bijis īss. To, ka trūkst ārstu visi, ieskaitot ministrijas vadību, zina jau vismaz 10 gadus. Ja 10 gados atbildīgajām personām nav izdevies palielināt ārstu skaitu, tas nozīmē, ka arī neizdosies. Katrs iedzīvotājs katru gadu veselības aprūpes sistēmai iemaksā 40 eiro zālēm, kas ir reizēm mazefektīvas, pretī saņemot 7 eiro izmeklējumiem sev [8]. Saruna ar ārstu kļūst aizvien īsāka. Naudas ilzlietojuma samērs veselības aprūpē ir nepareizs. Pārāk daudz kompensējamiem medikamentiem, pārāk maz izmeklējumiem un ārstiem. Pus gads ir pietiekams laiks, lai saprastu, vai veselības aprūpes organizatori vēlas un spēj panākt ārstu skaita palielinājumu, vai nē. Uz nebūšanām, par ko rakstīju - neuzrādīta zāļu efektivitāte, mazefektīvu zāļu apmaksa - vadība, ierēdņi, nereaģē vairākus gadus. Medicīnas darbinieki turpina izbraukt, kadru trūkst arvien vairāk, šobrīd jau kritiski. Tas parāda ministrijas nevēlešanos un nespēju.

Ja pieņems šo neētisko plānu, tas, neieguldot līdzekļus un pastiprinot kritērijus, uz pacientu dzīvības rēķina, jauniem un veseliem palīdzēs tikt cauri jebkurai krīzei, bet ikvienam ir jāsaprot, ka Latvijā saglabāsies īsākais vidējais mūža ilgums Eiropā [9] un veselības aprūpes kvalitāte neuzlabosies.

Es domāju, ja veselības aprūpes vadība nelabo kļūdas un nevēlas, vai nespēj nodrošināt pilsoņiem medicīnisko palīdzību tos nediskriminējot, tai ir jāatkāpjas.

 

Jauns.lv

Otrkārt, man šķiet, ka, lai kāds būtu pieejamo resursu daudzums, nav saprātīgi principā izslēgt iespēju, ka var pienākt brīdis, kad šie resursi izbeidzas.

 

Mans viedoklis.

Pilnīgi piekrītu. Kā tādā gadījumā labāk rīkoties būtu jājautā tiem, kurus plāns skars vissāpīgāk - pacientiem ar hroniskām slimībām un viņu radiniekiem. Viņiem ir jāprasa, vai viņi vēlas tikt diskriminēti, vai, lai ārsti pēc labākās sirdsapziņas cenšas katru savu pacientu rindas kārtībā glābt un vietu rindā lai nosaka liktenis, nevis līdzcilvēks, kas grūtos apstākļos mēdz cilvēcīgi kļūdīties.

Tāpēc arī šī diskusija.

 

Jauns.lv

Par reālo situāciju:

Kā jau minēts, pēc NMPD sniegtās informācijas, augusta vidū Latvijā bija pieejami 536 plaušu mākslīgās ventilācijas (MPV) aparāti.

Ņemot vērā, ka tolaik trim lielajām universitātes slimnīcām piešķīra papildu finansējumu 14 miljonu eiro apmērā un veiktas iepirkuma procedūras, to varētu būt vairāk.

Tāpat zināms, ka tajā laikā valstī bija pieejamas 474 reanimācijas un intensīvās terapijas gultas, kuras var ar šiem MPV nodrošināt.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs Oļegs Šuba skaidrojis, ka pēc prakses intensīvajā terapijā var nonākt aptuveni 5% Covid-19 slimnieku, bet MPV ir nepieciešama vienam procentam.

Tas rāda, ka reāla Covid-19 “savaldīšanai” nepieciešamo medicīnisko resursu krīze var iestāties tikai, ja Latvijā saslimušo skaits tuvojas vismaz 50 000 līdz 60 000.

 

Mans viedoklis.

Amerikā vidējais ventilācijas ilgums ir 9 dienas. Ventilāciju pārdzīvo 64% ventilēto pacientu.[2]

Ja viens pacients aizņem ventilatoru 9 dienas, un kopējais ventilatoru skaits ir 500, tad brīvo pieejamo ventilatoru skaits, kas katru dienu atbrīvojas, ir 55. Ja ventilatori ir vajadzīgi 1 % saslimušo, tad dienā saslimušo skaits, kas izsmels veselības aprūpes iespējas ir 5 500.

Turpretī, ja Latvijas medicīnas griesti ir 200 smagi pacienti, [3] tad brīvo ventilatoru skaits dienā ir 22 un dienā saslimušo skaits, kas izsmels iespējas ir 2 200.

 

 

Jauns.lv

Veselības ministrija tikmēr norāda, ka šobrīd ir ļoti svarīgi ievērot visus aizsardzības pasākumus un dati ļoti rūpīgi tiek analizēti.

Ministrijas preses sekretāre Undīne Šulca informē, ka pašlaik slimnīcās pietiek iespēju, lai ārstētu Covid-19 pacientus ar vidēji smagu slimības gaitu, ir plāni, pēc kuriem papildus būs iespējams nodrošināt 100 vietu pacientiem ar smagu slimības norisi.

 

Mans viedoklis.

Būtu labi, ja atbildīgi darbinieki nesolītu, bet godprātīgi informētu par esošo stāvokli.Cik smagus pacientus šobrīd Latvijā var vienlaikus ārstēt? Cik intensīvās gultas vietas ir nodrošinātas ar personālu? Kāds ir vidējais ventilācijas ilgums Latvijā? Cik procenti pacientu pārdzīvo ventilāciju Latvijā?

Ja ārstiem atbildībai atbilstošu algu un nepieciešamos darba apstākļus piesola pēc 7 gadiem, tad, pēc 7 gadiem, ārsti arī apsvērs iespēju uzsākt/ turpināt/ atgriezties strādāt Latvjā.

Ja politiķi lems, ka pacienti ir jāšķiro, tad lai paši arī šķiro un atbild par sekām likuma priekšā.

 

 

 

[1] International Society of Heart and Lung Transplantation indicates a current 1-year survival of 84.5% and a 5-year survival of 72.5% After 20 years, ca. 21% of patients are still alive, according to the international registry https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4387387/

[2] https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7255393/

[3] https://www.tvnet.lv/7082764/raidijums-latvijas-medicinas-griesti-ir-200-covid-19-pacienti-ar-smagu-slimibas-gaitu

[4] https://www.hopkinsmedicine.org/news/media/releases/study_suggests_medical_errors_now_third_leading_cause_of_death_in_the_us

[5]  http://www.bernuarsts.lv/vai-veselibas-aprupes-kvalitate-visa-valsti-ir-vienada/

[6] Latvijas ārsts jūlijs/augusts 2020 Sirds transplantācija. 100.lpp.

[7] http://www.bernuarsts.lv/slimibu-profilakses-un-kontroles-centra-ieteikumi-bernudarziem-ir-kludaini/

[8] http://www.bernuarsts.lv/par-kludam-valsts-veselibas-aprupes-organizesana-kuras-nevar-noverst-bez-sabiedribas-izpratnes-un-atbalsta/

[9] http://www.bernuarsts.lv/ka-mazinat-latvijas-iedzivotaju-paragro-mirstibu/

[10] https://jauns.lv/raksts/zinas/409230-beidzoties-medicinas-resursiem-arsti-skiros-pacientus-ka-vertet-ricibas-planu-covid-19-krizes-situacijai 

[11] http://www.bernuarsts.lv/ka-stingri-pilsonu-brivibas-ierobezojumi-ietekme-mirstibu-no-covid-19/

 

 

 

Ja pamanījāt kļūdu, rakstiet zeigurs@latnet.lv

17.10.2020